Mana sieva Liza apgalvo, ka es nezinot, kā atslēgt savu prātu no domāšanas. Es saku, ka tas ir tāpēc, ka man jau tāpat nav tik daudz prāta, tāpēc man ir aktīvi jādarbina tas, kas ir.
Taču īstenībā viņai ir taisnība. Es domāju, plānoju, uztraucos un pārdzīvoju par dažādām reālām un iedomātām situācijām pārāk daudz. Iespējams, tā ir tāpēc, ka man trūkst ticības Dievam un es baidos, ka, izlaižot lietas no pastāvīgas kontroles, situācija kļūs vēl sliktāka nekā tā ir.
Gadiem ritot, es esmu sapratis, ka šai problēmai ir praktisks risinājums, un es cenšos to pielietot cik bieži vien iespējams. Sākšu ar analoģiju: es katru dienu ēdu brokastis. Mans brālis Džims apgalvo, ka tā esot dienas vissvarīgākā ēdienreize, jo, ja brokastu laikā jūs neesat mājās, tad visticamāk jūs gaida lielas nepatikšanas! Bet turklāt mums saka, ka kārtīgas brokastis ir svarīgas, lai mums pietiktu enerģija un izturība visai pārējai dienai.
Tomēr, manuprāt, ir kaut kas svarīgāks par brokastīm un par fiziskās barības uzņemšanas procesu kā tādu.
Katru dienu pirms fiziskās barības uzņemšanas es barojos arī garīgi. Kāpēc es tā daru? Jo esmu sapratis un ticu, ka es neesmu fizisks ķermenis, kas apveltīts ar garu, es esmu garīga būtne, kurai dots ķermenis. (Padomājiet par to kādu brīdi.)
Man tas parasti nozīmē to, ka, neskatoties uz to, cik aizņemts būtu mans dienas plāns, es atrodu brīdi, lai to sāktu ar Bībeles fragmentu lasīšanu un vēl kādu iedvesmojošu tekstu, lai nostādītu savu domāšanu pareizajā virzienā. Kāds lielisks garīgais vadītājs reiz teica, ka viņš vienmēr sāk dienu ar stundu lūgšanām; un, ja viņš bija īpaši aizņemts, viņš sāka ar divām!
Vienu rītu kopā ar Bībeli es lasīju arī Osvalda Čembersa rakstu “My Utmost For His Highest”, un tur es redzēju, ka viņš citējis svētos rakstus un tad piedāvā savus komentārus:
"…Nezūdieties savas dzīvības dēļ, ko ēdīsit un ko dzersit, ne arī savas miesas dēļ, ar ko ģērbsities. Vai dzīvība nav labāka nekā barība? Un vai miesa nav labāka nekā drēbes?” (Mateja 6:25)
“Jēzus pieskaitīja mācekļu veselā saprāta radīto piesardzību kā neticības izpausmes. Ja mēs esam ielaiduši sevī Dieva garu, tad Viņš lauzīsies caur mūsu dzīvēm, it kā jautādams: “Kur ir mana vieta šajās attiecībās, šajā atvaļinājumā, jo jūs esat plānojuši, vai šajās jaunajās grāmatās, ko jūs vēlaties lasīt?” Un Viņš vienmēr izdara spiedienu, līdz mēs iemācāmies padarīt Viņu par savu pirmo izvēli. Vienmēr, kad mēs izvēlamies nostatīt citas lietas vispirms, iestājas apjukums.”
„„… Nezūdieties savas dzīvības dēļ …” Neuzlieciet visu spiedienu par sevis apgādāšanu uz sevi. Tas nav tikai nepareizi raizēties; raizēšanās nozīmē, ka mēs neticam Dieva spējām parūpēties par praktiskām mūsu dzīves detaļām, un tas nav nekas cits kā tās detaļas, par ko mēs raizējamies. Vai jūs esat pamanījuši, ko Jēzus teica, kas var nosmacēt Viņa sniegto Vārdu mūsos? Vai velns? Nē – „šīs pasaules zūdīšanās” (Mateja 13:22). Tās vienmēr ir mūsu nelielās raizes. Mēs sakām – kamēr neredzēšu, tikmēr neticēšu – un tieši tur sākas neticība. Vienīgās zāles pret neticību ir paklausīšana Garam.”
Manuprāt, šī ir laba, noderīga gudrība, ko izmantot, saskaroties ar dažnedažādiem izaicinājumiem darba vietā ik dienas.
Autors: Kens Korkovs
Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2012 / www.cbmc.lv.
