„Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mūsu grēku dēļ satriekts.” (Jesajas 53:5)
Septītajā klasē es gāju kādā Mičiganas skolā, kur vienā telpā kopā mācījās trīspadsmit pirmās līdz astotās klases skolnieki. Mūsu skolotājai bija tikai 17 gadu. Tas bija viņas pirmais mācīšanas gads. Viņa mūs mīlēja un darīja labāko, ko vien spēja. Viņa prata mācīt, bet neprata uzturēt kārtību un paklausību. Un tā jau pēc pirmā pusgada skolas padome sprieda, vai atļaut viņai pabeigt šo mācību gadu.
Skolnieki pakāpeniski sāka viņu arvien mazāk cienīt. Skolniekiem patīk zināt, ko viņi drīkst un ko nedrīkst, tāpēc viņi sāka kritizēt tā vietā, lai atcerētos, ko viņa bija darījusi labu. Kādā dienā pēc stundām es devos mājup un pagalmā zem mūsu klases logiem sastapu dažus klasesbiedrus, kuri viens otram stāstīja, cik ļoti viņiem nepatīkot šī skolotāja un kā viņi priecātos, ja viņa ietu strādāt citur.
Ja visi runā, cik ļoti viņiem nepatīk kāds skolotājs, ko darāt jūs? Vai esat bijuši tādā situācijā? Tas saucas vienaudžu spiediens. Un tā es viņiem tūlīt piebalsoju: „Tas tiesa, viņa nav laba. Man arī viņa nepatīk.”
Kad biju to pateicis, paskatījos virs mums atvērtajā klases logā. Mūsu skolotāja stāvēja aiz klavierēm, kur viņa domāja, ka ir nepamanāma. Viņa bija noliekusi galvu, un asaras krita uz grīdas. Es nekad neaizmirsīšu šo bezcerīgo izmisuma izteiksmi viņas sejā tajā dienā.
Pametis savus biedrus, es steidzos mājup. Es joprojām redzēju šo seju. Redzēt cilvēka izmisumu, kurš manā labā bija darījis vislabāko, ko spēja, – tas bija par daudz.
Tajā naktī gulēju pavisam slikti. Es atcerējos, kā Ziemassvētku laikā viņa mums visiem bija nopirkusi vērtīgas dāvanas. Viņa bija darījusi visu, lai ar katru no mums iedraudzētos. Pēc pusdienām viņa labprāt mums priekšā lasīja grāmatas. Viņa bija darījusi tik daudz manā labā, bet es biju viņu pievīlis.
Otrā dienā es apsēdos pie galda un uzrakstīju viņai vēstuli, ka nožēloju savu rīcību. Es tiešām biju noskumis. Kāpēc? Jo biju izdarījis ko vairāk, nekā pārkāpis likumu. Es biju lauzis kāda cilvēka sirdi. Un tas ir pavisam citādi, vai ne?
Patiesa nožēla rodas tikai personīgu attiecību ar Kungu Jēzu rezultātā.
Kad saskatām šo attiecību realitāti un ieraugām, ka mūsu grēki ir lauzuši Viņa sirdi, tad salūzt arī mūsu sirdis.
Autors: Moriss Vendens
