„Tagad es priecājos ne par to, ka jūs tapāt skumdināti, bet par to, ka jūs tapāt skumdināti uz atgriešanos.” (2. Korintiešiem 7:9)
Mācoties trešajā klasē, reiz starpbrīdī mēs rotaļājāmies pagalmā. Ienākuši iekšā, sakarsuši un netīri mēs saskrējām zēnu tualetē nomazgāties, bet aizmirsām to darīt klusām.
Pēkšņi no blakus telpas pie mums ieskrēja skolotāja un sacīja: „Kas te notiek? Kliedzat kā mežonīgs indiāņu bars.”
Pirmkārt, man šķita, ka viņai nebija tiesības ienākt mūsu tualetes telpās.
Otrkārt, man nepatika tas, ko viņa pateica. Tāpēc es viņai diezgan bezkaunīgi atbildēju. Viņa uzskatīja, ka esmu rīkojies nepieklājīgi un pastāstīja par to manai skolotājai. Mana skolotāja lika man aiziet un viņai atvainoties.
Bet man nemaz nebija žēl. Tāpēc es negāju un neatvainojos. Nākamajā dienā, līdzko ierados skolā, mana skolotāja mani apturēja un jautāja: „Vai tu palūdzi viņai piedošanu?”
Biju nonācis nepatīkamā situācijā. Es atbildēju: „Jā, es to izdarīju.” Taču viņai bija cita informācija. Viņa bija runājusi ar otru skolotāju. Viņa man atbildēja: „Es tikko runāju ar Brauna kundzi, un viņa man teica, ka tu neesi atvainojies.” Nu biju nonācis vēl lielākās nepatikšanās.
Tad es teicu: „Bet es atvainojos viņai. Varbūt viņa slikti dzirdēja.” Mana skolotāja vairs nepieminēja šo lietu.
Kad pagāja skolas gads, mūsu ģimene pārcēlās uz citu pilsētu. Tomēr ik reizes, kad es atvēru savu Bībeli, es atcerējos melus, kurus biju teicis savai skolotājai. Pārliecināt par grēku ir Svētā Gara darbs, un Viņš to prot pavisam labi, vai ne?
Beidzot es apsēdos pie galda un uzrakstīju skolotājai vēstuli, atzīstoties melos, kurus viņai biju teicis. Tomēr es joprojām nenožēloju Brauna kundzei teiktos vārdus!
Šo notikumu es atstāstīju kādā nometnē, un pēc sanāksmes mani vēlējās satikt kāda vecāka sieviete. Tā bija Brauna kundze! Bija pagājuši vairāk nekā trīsdesmit gadu. Man vēl arvien nebija žēl izteikto vārdu!
Mēs mazliet parunājāmies, un, kad es atgriezos mājās, mani jau gaidīja vēstule no Brauna kundzes. Viņa man lūdza piedošanu! Bet, ja viņai bija žēl notikušā, tad arī man bija žēl!
Kopš tā laika esmu daudz par to domājis. Kāpēc man agrāk nebija žēl? Es viņu pārāk labi nepazinu. Vienīgā reize, kad man iznāca ar viņu saskarties, bija tajā reizē tualetes telpās.
Ja mēs saskaramies ar Dievu tikai retās reizēs – laiku pa laikam, tad arī mums nekad nebūs žēl, ka esam Viņu sāpinājuši. Patiesu nožēlu mēs piedzīvojam tikai tad, kad ieraugām Viņa mīlestību un uzzinām, ka Viņš ir mūsu Draugs.
Autors: Moriss Vendens
