Skeptiķis: Vai tu tiešām domā, ka tikko sarunājies ar kādu reālu, saprātīgu būtni?
Ticīgais: Bet, protams!
Skeptiķis: Ahā, tātad, tikko tu kaut ko pasaki, tā tava balss brīnumainā veidā aizlido debesīs, un tur otrā galā ir kāds, kas dzird un atsaucas?
Ticīgais: Tieši tā.
Skeptiķis: Jā, tava naivitāte ir aizkustinoša, bet vai tev nebūtu laiks nolaisties uz zemes un atgriezties realitātē?
Ticīgais: Nu, bet kā tu izskaidrosi faktu, ka es dzirdu atbildi?
Skeptiķis: Vai vienmēr?
Ticīgais: Pietiekami bieži. Bet citreiz man pat tiek atsūtīta rakstiska ziņa.
Skeptiķis: Tiešām? Es saprotu, ka ir mierinoši ticēt, ka tur ir kāds, kurš dzird un atbild, bet tā ir tikai pašiedvesma, vēlamā uzdošana par esošo.
Ticīgais: ?!
Skeptiķis: Es jau nesaku, ka tas ir slikti. Tomēr daži no mums ir izauguši no zīdaiņu autiņiem. Bet ja jau tas tev ļauj labāk un drošāk justies, fantazē vesels!
Ticīgais: Tā nav fantāzija.
Skeptiķis: Nu tad sauc to par iztēli. Pasaki, vai tu kādreiz esi arī redzējis vai pieskāries?
Ticīgais: Redzējis vai pieskāries? Tu zini, ka atbilde ir nē. Tomēr ir tik daudz reālu lietu, ko mēs nevaram redzēt un kam nevaram pieskarties. Es uzticos tam, ko ir rakstījuši cilvēki, kas ir redzējuši un pieskārušies, pirms tas viņu acu priekšā pacēlās debesīs.
Skeptiķis: Tas viss ir pasakas. Kur ir pierādījumi? Tev nav nekā, izņemot dažu fantastu un sapņotāju apgalvojumus. Kāpēc tu domā, ka tiem var ticēt? Tava ticība ir balstīta uz ilūzijām.
Ticīgais: Tādā gadījumā, kā tu izskaidrosi grāmatu? Kāpēc, tavuprāt, tajā ir ierakstīti tik daudzu cilvēku vārdi, ja jau, pēc tavām domām, nekāda komunikācija neeksistē?
Skeptiķis: Meli, meli, meli! Veselais saprāts nepieņem tavu neredzamo pasauli. Ja es kaut ko nevaru redzēt, sataustīt un izskaidrot, tad tas vienkārši neeksistē. Katrs domājošs cilvēks tam piekritīs. Tu vienkārši esi ļāvis sev izskalot smadzenes. Es neesmu tāds muļķis, lai ticētu, ka pastāv kaut kādi satelīti un satelītu telefoni! To nu tu man neiestāstīsi.
