“...dzīvās būtnes dod slavu, godu un pateicību Tam, ko redz goda krēslā un kas dzīvo mūžu mūžos” (Atklāsmes 4:9)
Saskaņā ar šo rakstvietu viena no Debesu dzīves iezīmēm ir pastāvīga pateicība. Iespējams, tiem, kas ir pieraduši, ka viņiem ir viss, kas nepieciešams, to būs grūti saprast. Mums drīzāk ir tieksme sūdzēties par kādas nelielas ērtības trūkumu, nekā pateikties par tām daudzajām lietām, kas mums jau ir dotas. Mums ir nepieciešamas pārmaiņas attieksmē. Atšķirība starp pateicību un sūdzēšanos ir atrodama mūsu skatījumā uz faktiem, nevis pašos faktos. Es jums to nodemonstrēšu.
Kā vīram man dažreiz uznāk dusmas, ka sieva naktī piesavinās visu segu. Kādēļ gan es neļauju vēsumam man atgādināt, ka jābūt pateicīgam, ka viņa atrodas man blakus, nevis kaut kur prom, pie kāda cita? Kā tēvs es bieži sadusmojos, kad esmu palūdzis vienam no bērniem iztīrīt istabu, bet viņš sēž un skatās televīziju. Kādēļ man neienāk prātā pateikties, ka mans bērns ir mājās, nevis klaiņo kaut kur pa ielām?
Kad pienāk laiks maksāt nodokļus, es sūdzos par to, cik daudz naudas aiziet nodokļos, bet vai man nevajadzētu būt pateicīgam, ka es nopelnu pietiekami, lai man būtu no kā šos nodokļus samaksāt? Kad manu bērnu draugi pēc kādas ballītes atstāj aiz sevis nekārtību, es bieži varu ātri sadusmoties, bet vai labāk nebūtu pateikties, ka maniem bērniem ir draugi, un ka viņi pietiekami uzticas man un manai sievai un ved tos uz mājām?
Pirms pāris dienām es sūdzējos, ka drēbes palikušas nedaudz par mazu, bet kādēļ man neienāca prātā pateikties, ka man ir pietiekam daudz pārtikas? Redziet, atšķirība starp pateicību un sūdzēšanos galvenokārt slēpjas attieksmē.
Kad ir nepieciešams nomazgāt mājā logus, nopļaut mauriņu vai salabot kādu cauruli, man tiek atgādināts būt pateicīgam, ka man ir mājas. Kad dzirdu daudzās sūdzības par valdību, es varu pateikties, ka valstī, kur mēs dzīvojam, mums ir dota vārda brīvība. Kad vienīgā brīvā vieta auto stāvvietā ir tās vistālākajā galā, es varu būt pateicīgs, ka spēju staigāt un ka man vispār ir mašīna. Kad rēķins par apkuri ir liekāks nekā parasti, es varu būt pateicīgs, ka man ir silti.
Kad kundze, kas baznīcā sēž man aiz muguras, dzied nepareizi, es varu būt pateicīgs, ka varu dzirdēt. Kad redzu netīras veļas kalnu, kas jāmazgā un jāgludina, es varu būt pateicīgs, ka man ir apģērbs. Kad dienas beigās man sāp visi muskuļi, es varu būt pateicīgs, ka spēju smagi strādāt. Kad no rītiem iezvanās modinātājs, es varu būt pateicīgs, ka joprojām esmu dzīvs.
(Džons Paulīns, Atklāsmes grāmata ikdienas pārdomām un lūgšanām)
