Kādu laiku cīnījos ar apmierinātības definīciju. Tā likās kā gaistoša migla. Kādu brīdi mēs jūtamies apmierināti, tad kaut kas notiek, un piezogas neapmierinātība. Citkārt neapmierinātība var būt laba lieta, pozitīvi motivējošs faktors. Ja jūs jūtaties iestrēdzis, piemēram, bez cerībām uz izaugsmi vai jauniem izaicinājumiem, neapmierinātības sajūta var stimulēt jūs veikt izmaiņas.
Studentam, kas kļuvis apmierināts ar vidējām sekmēm, nepieciešams kāds, kurš pakur uguni zem viņa. Ja cilvēkam ir 30 gadi un viņš joprojām dzīvo vecāku balstīts un ir apmierināts, augu dienu spēlējot datorspēles, viņam ir nopietnas problēmas. Abos gadījumos kāda neapmierinātības deva var dot labumu. Tomēr, ja jums ir 60 gadi un jūs esat neapmierināts, jūs drīz kļūsiet par īdzīgu vecu cilvēku, kam visa dzīve pilna ar nožēlu. Jautājums ir kā mums atrast apmierinātību.
Mūsu kultūrā no vienas puses apmierinātība tiek bieži tiek saistīta ar apātiju vai slinkumu. Bet daudzi no mums ir atklājuši, ka atrast patiesu apmierinātību nozīmē atrast laimi. Kad es iegāju pieaugušo kārtā, 1960-tajos, tika daudz diskutēts par “sevis atrašanu”. Tās balstījās uz ideju, ka mēs esam radīti, lai uz šīs Zemes veiktu ko nozīmīgu. Es ticu, ka tā ir patiesība. Tādēļ jo ātrāk mēs atrodam mūsu esības mērķi, jo labāk. Ja mēs esam pārliecināti, ka tas, ko mēs darām, ir tas, kas mums jādara, mēs jūtamies apmierināti.
Tādējādi no vienas puses apmierinātība ir saistīta ar vecumu. Vecākam, nobriedušākam cilvēkam vajadzētu justies apmierinātākam. Jaunākiem cilvēkiem nevajadzētu justies apmierinātiem, kamēr viņi nav atraduši savas dzīves mērķi un profesionālo aicinājumu, negaidot uz vēlāku laiku.
Man – un es pieļauju vairumam – mistērija atrast pareizo, kas mums jādara turpmāk, ir izaicinājums visas dzīves garumā. Tas nenozīmē, ka es neesmu apmierināts ar sasniegto, vai pašreizējo stāvokli, jo es esmu. Ja mēs katru nākamo dienu sagaidām ar optimismu un entuziasmu, apmierinātības sajūtai par šo brīdi un pozīciju dzīvē ir ļoti liela nozīme.
Manā gadījumā man tas prasīja daudzus gadus saprast, ka es esmu mākslinieks. Tas tāpēc, ka neatbildu paša iedomātajam mākslinieka stereotipam. Man labi padodas matemātika un zinātnes un neesmu ekscentriķis vai dīvainis, kādi šķiet daudzi mākslinieki. Vismaz es nedomāju, ka esmu. Kad tiku pāri saviem stereotipiem un sapratu, ka esmu mākslinieks, es sāku darīt to, ko mākslinieki dara – radīt mākslu. Manā gadījumā tas notika caur mūziku un fotogrāfijām, daļēji kā uzņēmējam un daļēji gūstot prieku par sniegtajiem pakalpojumiem.
Protams, ne jau katrs ir mākslinieks. Bet kaut kādā veidā mēs katrs esam unikāli veidoti – vadītāji, administratori, pārdevēji, apkalpotāji, grāmatveži, juristi, ārsti, skolotāji un daudzu citu profesiju pārstāvji – visiem cenšanās panākt apmierinātību ir svarīga.
Bībelē apustulis Pāvils to ir pateicis ļoti tieši: “Es protu būt zems, protu arī dzīvot pilnībā; nekas man nav svešs, protu būt paēdis un izsalcis, dzīvot pilnībā un ciest trūkumu.” (Filipiešiem 4:12) Protams, mēs runājam par daudz ko vairāk kā tikai darbu – par apmierinātību katrā dzīves jomā. Vienalga, darbā vai personīgajā dzīvē, bez apmierinātības laime un prieks vienmēr būs neaizsniedzams.
Autors: Džims Matiss
Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2014 / www.cbmc.lv.
