„Priecājieties iekš Tā Kunga vienmēr; es vēlreiz teikšu, priecājieties!” Filipiešiem 4:4.
Vēstule filipiešiem ir Pāvila priecīgākā vēstule. Jau ievadā manāms viņa prieks un pacilātība. No sākuma līdz beigām tajā pieminēti vārdi „prieks” un „priecājieties”:
„Es pateicos savam Dievam ik reizes, kad vien jūs atceros” (1:3);
„Par jums visiem ar prieku aizlūgdams” (1:4);
„Es priecāšos” (1:18);
„Par sekmējumu un ticības prieku” (1:25);
„Jūsu līksmība Kristū Jēzū” (1:26);
„Piepildiet manu prieku” (2:2);
„Es priecājos” (2:17);
„Tāpat arī jūs priecājaties, priecādamies kopā ar mani” (2:18);
„Atkal priecātos” (2:28);
„Priecājieties iekš Tā Kunga” (3:3);
„Mans prieks un vainags” (4:1);
„Priecājieties [..], vēlreiz [..] priecājieties” (4:4);
„Es ļoti priecājos” (4:10).
Šo prieku vēl īpašāku padara tas, ka, rakstīdams šo vēstuli, Pāvils atradās cietumā. Pretinieki centās apslāpēt viņa darbību; pat daži, kuri apgalvoja, ka sludina par Kristu, centās Pāvilam kaitēt. Un pēc daudziem gadiem, kas pavadīti Evaņģēlija izplatīšanas ceļojumos, pārdzīvotām grūtībām, kuģa avārijas, fiziska kaitējuma un pat nomētāšanas ar akmeņiem, varam droši apgalvot, ka Pāvila fiziskais ķermenis patiešām sāka novārgt.
Atšķirībā no miesas, viņa gars bija možs. Viņš pazina Personu, par kuru sludināja. Katru dienu augšāmcēlies Kungs atjaunoja apustuļa iekšējo būtību, lai neatkarīgi no tā, kur un kādos apstākļos šis cilvēks atrastos, viņš varētu justies laimīgs. Ne tikai laimīgs, bet priecīgs — un viņa prieks bija lipīgs.
Jūdžīns Pītersons Bībeles tulkojumā The Message („Vēsts”), rakstīdams ievadu Vēstulei filipiešiem, pauž šādu domu: „Šie apstākļi, kurus Pāvils piedzīvo iekšēji, ir līdzīgi Mesijas Jēzus dzīvei, jo tā ir dzīve, kas ne tikai vienkārši norisinājās zināmā vēstures periodā, bet turpina norisināties, ieplūstot to dzīvē, kas Viņu pieņem, un tad izplatās vēl tālāk. Citu lietu starpā Kristus ir kā atklāsme, kas rāda, ka Dievu nav iespējams apvaldīt vai slepus uzkrāt. Tieši šī „izplūšanas” īpašība Kristus dzīvē veicina kristiešu laimi un dzīvesprieku, kas nesasniedz tikai dažus, bet izplatās pār visiem, kas to pieņem.”
(Autors: Viljams Džonsons)
