27.6.13

Pilnīga uzvara jau tagad

„Nē, visās šinīs lietās mēs pārpārēm paliekam uzvarētāji Tā spēkā, kas mūs mīlējis!” (Romiešiem 8:37)

Ja runājam par ticības paklausību, tad tā nav dzīve bez jebkādām pūlēm. Tomēr šīs pūles ir dabīgas un nepiespiestas. Mums vajadzētu baidīties no tādas reliģijas, kas aicina tikai sēdēt, gaidīt un neko nedarīt.

Bija tāda cilvēku grupa, kurus sauca par kvietistiem (Quietists), tāds bija viņu dzīvesveids. Viņi uzskatīja, ka Dievs viņu labā izdarīs visu. Tomēr ir kaut kas, ko Viņš mūsu vietā nevar izdarīt, proti, Viņš mūsu vietā nevar nākt pie Viņa. Mums pašiem ir jāatsaucas Viņa aicinājumam. Tā mēs sadarbojamies ar Viņu.

Daži domā, ka dzīves lielākā daļa būs jāpavada pūloties, cīnoties un sakostiem zobiem mēģinot atturēties no grēka, un tad, kaut kur kristīgās dzīves noslēgumā, īsi pirms nāves, kā atalgojumu par savām pūlēm mēs iegūsim to, ka grēks vairs nešķitīs pievilcīgs. Tomēr labā vēsts ir tā, ka pilnīga uzvara iegūstama jau šodien.

Kad biju pusaudzis, es domāju, ka varbūt 20 gadu vecumā es piedzīvošu tādu uzvaru. Vēlāk, 20 gadu vecumā, es nolēmu, ka tas varētu notikt, kad man būs 30. Bet kad 30 bija pagājuši, es joprojām biju nesekmīgs. Un tā man jau bija 40. Man negribas jums stāstīt, cik tālu esmu ticis šobrīd. Bet vai kļūšana par jaunu radījumu Kristū būtu jānovilcina? Vai mums būtu jāgaida, līdz kļūstam tik veci, ka vairs nevēlamies grēkot, jo esam par vājiem?

Vai mēs ticam taisnošanai vecuma nespēkā? Man bija vecmāmiņa un vectētiņš, kuri teica, ka viņi joprojām gaida, kad viss kļūs jauns. Vecums nav noteicošais faktors. Atšķirību starp jauno un veco cilvēku nosaka tas, vai viņš ir Kristū. Šis ir lielais „ja”, proti, „ja kas ir Kristū”.

Vienmēr, kad esam Kristū, kad mums ir sadraudzība ar Viņu un kad esam atkarīgi no Viņa spēka, mēs būsim jauni radījumi. Bet, kad pārtraucam būt atkarīgi no Jēzus un paši mēģinām kārtot savas lietas, mēs zaudējam cīņā ar sātanu, klūpam un krītam. Šodien mums visiem ir dota priekštiesība būt Kristū, būt pilnīgi atkarīgiem no Viņa spēka.

Autors: Moriss Vendens

25.6.13

Atmiņā paliekošs piemērs labām zemes gaitu beigām

Tas bija pirms vairāk nekā diviem gadiem, taču es vēl joprojām ļoti labi atminos to dienu. Es biju ar savu draugu Dīnu Pareku pašās beigās, viņa zemes dzīves pēdējos brīžos, jo nevienam cilvēkam nevajadzētu nomirt vienam.

Es esmu redzējis vairākus cilvēkus mirstam, ieskaitot tos, kas mira Vjetnamas kara laukos, taču šis bija savādāk. Dīns vēlējās aiziet, jo viņam nebija ne mazāko šaubu, ka šīs bija tikai beigas sākumam un tai pašā laikā sākums mūžībai ar Dievu.

Pirms vairākiem gadiem Dīns piedzīvoja trieku, kas viņu piesaistīja pie ratiņkrēsla. Viņš pārdeva savu māju, lai varētu kopā ar savu sievu Džīnu pārcelties uz “pansionātu”. Es biju kopā ar viņu un palīdzēju izmest goda plāksnes, trofejas un citus apbalvojumus, ko Dīns tika saņēmis, strādājot “IBM” respektablā vadošā amatā. Tāpat viņš atbrīvojās arī no dažnedažādām atzinībām par savu darbu vairāku pilsonisko un kristiešu organizāciju labā.

Dīnam šīs piemiņlietas bija jauka pateicības izpausmes forma. Beigu beigās tās bija tikai parastas “lietas”, uz kurām vienkārši uzkrājās putekļi un kuras aizņēma papildus vietu. Viņam tās nevajadzēja tur, kur viņš devās. Un, ņemot vērā, kāds bija viņa galamērķis, viņš tāpat tās nevarētu nekādi paņemt.

Viena lieta, ko Dīns neizmeta, bija viņa ticība Dievam. Viscaur dzīvei tā bija bijusi viņa enkurs, viņa karte, un tagad bija kļuvusi par viņa bāku, ceļojot cauri pēdējiem zemes dzīves posmiem.

Gadiem ilgi Dīns tika ceļojis pa ASV un pārējo pasauli, nereti pildot savus pienākumus kā „CBMC International” priekšsēdētājs. Taču nu viņa ķermenis bija piesaistīts pie gultas.

Taču Dīns kā persona sasaistīts nebija NEKAD. Viņa kalpošana Dievam vienkārši pieņēma citu veidolu, un viņš kļuva, kā pats teica, par “lūgšanu kareivi”. Viņš sāka savu “darbu agri”, bieži vien jau trijos no rīta aizlūdzot par konkrētiem cilvēkiem un notikumiem visapkārt pasaulē.

Redzot, kā Dīns pavadīja savas pēdējās dienas, neskatoties uz savu fizisko nespēju, es nevaru nedomāt par to, kā es uzvedīšos, saskaroties ar lieliem, dzīves mestiem izaicinājumiem un savu paša nāvi. Šķiet, ka šim var būt divas ļoti atšķirīgas pieejas. Pirmā ir uz sevi centrēta, nereti skandēta izlaidumos, citējot Viljama Ernesta Henlija dzejoli “Invictus” (no latīņu val. neuzvaramais). Visplašāk zināmas ir tā pēdējās rindas:

“…Nav svarīgi, cik šauri ir vārti, cik daudz uzkrājušies ir sodi,

Es esmu sava likteņa valdnieks, es esmu savas dvēseles kapteinis.”

Taču Dīna attieksme pret dzīvi bija uz Dievu centrēta un viņš pārrakstīja Henlija dzejoli, nosaucot to “Convictus” (vainīgais). Viņa versija beidzās ar vārdiem:

“Aiz šīs dusmu un asaru vietas rēgojas šausmu ēna,

Bez Jēzus, šiem draudu gadiem ritot, es būtu nobijies.

Nav svarīgi, cik šauri ir vārti, cik daudz uzkrājušies ir sodi,

Jēzus ir mana likteņa valdnieks, Jēzus ir manas dvēseles kapteinis.”

Mans draugs Dīns savas zemes gaitas izbeidza labi, pēdējo reizi ieelpojot ar mieru un pārliecību. Vai mēs darīsim tāpat?

Autors: Kens Korkovs

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2013 /  www.cbmc.lv.

17.6.13

Neatlaidības lielais spēks

Kas, jūsuprāt, ir primārais, lai gūtu panākumus darbā? Vai tas ir talants? Vai izglītība? Vai varbūt treniņš? Vai vienkārši veiksme?

Protams, ikviena no šīm lietām var palīdzēt gūt panākumus. Taču ir viena kvalitāte, kas, iespējams, ir svarīgāka par visām iepriekš minētajām, – neatlaidība. Ričards M. Devoss seniors, “Amway Corporation” līdzdibinātājs un NBA kluba Orlando “Magic” īpašnieks, ir piedāvājis savu skatījumu uz šo jautājumu:

“Ja man būtu jāizvēlas viena kvalitāte, viena rakstura īpašība, kas, manuprāt, vislielākajā mērā korelējas ar panākumiem, vienalga, kādā jomā, es izvēlētos neatlaidību. Apņēmību. Gribu novest visu līdz galam, spēju tapt klupinātam 70 reizes un piecelties, sakot: “Šeit būs 71.!””

Šķiet, ka Devosam ir taisnība. Ja mēs apzinātu visus, kas guvuši lielus panākumus, lai vai kādā jomā viņi darbotos – valsts pārvaldē, biznesā, tehnoloģijās, zinātnē, medicīnā vai pat sportā, vai izklaides industrijā, mēs pārliecinātos, ka lielākā daļa no viņiem to nepanāca “vienas nakts laikā”. Drīzāk viņiem izdevās atstāt paliekošu nospiedumu ar sūru darbu un ar apņēmību nesamierināties ar neveiksmi kā gala iznākumu. Lasot slavenu cilvēku biogrāfijas, mēs bieži vien uzzinām, ka tā vietā, lai izmantotu grūtības kā iemeslu, lai padotos, viņi tās izmantojuši kā motivāciju, lai turpinātu censties un mēģināt.

Man ir draugs, kuram izdevās pārvarēt lielu trūkumu kā bērnam un jau pieaugušajam un pēc tam izveidot veiksmīgu karjeru kā uzņēmējam un pārdošanas daļas vadītājam. Spītējot savai nepilnīgajai izglītībai un prakses trūkumam, viņš uzsāka stingru programmu pašizaugsmei, neskatoties uz to, ka netrūka zobgaļu, kas teica, ka viņa pūliņi ir lemti neveiksmei. Neatlaidība dažādu šķēršļu priekšā bija viņa pastāvīgais kompanjons.

Bībelē ir daudz rakstīts par neatlaidību un izturību, kas ar to ir cieši saistīta. Piemēram:

Neatlaidība veido raksturu. Tāpat kā pastāvīgi vingrinājumi veido un nostiprina muskuļus, neatlaidība ikdienas izaicinājumu un dažnedažādo šķēršļu pārvarēšanā veido raksturu un vairo iekšējo spēku. “Mēs teicam sevi laimīgus arī savās ciešanās, zinādami, ka ciešanas rada izturību, izturība – pastāvību, pastāvība – cerību, bet cerība nepamet kaunā…” (Romiešiem 5:3-5)

Neatlaidība sniedz prieku. Pieturēšanās pie kursa, nevēlēšanās padoties un beigu beigās sūrā darba un apņēmības augļu plūkšana sniedz tādu prieku un piepildījuma sajūtu, ko nekā citādi nevar gūt. “Turiet, mani brāļi, to par lielu prieku, ka jūs krītat dažādās kārdināšanās, zinādami, ka jūsu ticības pārbaudīšana rada izturību. Bet izturība lai parādās darbā līdz galam, ka jūs būtu pilnīgi caurcaurēm un jums nebūtu nekāda trūkuma.” (Jēkaba 1:2-4)

Neatlaidība pastiprina mērķi. Kad mēs fokusējamies uz noteiktiem mērķiem, uz svarīgu un skaidri definētu uzdevumu, tie mums palīdz būt neatlaidīgiem par spīti nedrošībai un vilšanās sajūtai. Kā Devoss teica, mēs varam tikt nogāzti gar zemi 70 reizes un piecelties vēlreiz. “Brāļi, es vēl nedomāju, ka pats būtu to satvēris, bet vienu gan – aizmirsdams to, kas aiz manis, stiepdamies pēc tā, kas priekšā, es dzenos pretim mērķim, goda balvai – Dieva debesu aicinājumam Kristū Jēzū.” (Filipiešiem 3:13-14)

Autors: Roberts Dž. Tamasi

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2013 /  www.cbmc.lv.

11.6.13

Aka jau ir izrakta

Ja kam slāpst, tas lai nāk pie manis un dzer! (Jāņa 7:37)

Edijs jutās pavisam slikti. Mute bija sausa, lūpas sasprēgājušas un galva reiba tā, ka viņš bieži paklupa. Ikreiz, kad tas viņam notika, Edijs nonāca tuvu izmisumam.

Kādu dienu viņš nolēma iet pie ārsta. Viņš noteikti negribēja visu savu dzīvi pavadīt tādā stāvoklī. Ārsts, noklausījies stāstu par slimības pazīmēm, pamāja ar galvu un sacīja: „Edij, problēma ir tā, ka tev slāpst! Tā ir diezgan parasta parādība.”

Edijs atviegloti uzelpoja. “Ko man tagad darīt?” viņš jautāja.

“Vispirms tev jāizlemj, kas tevi nomoka visvairāk,” atgāzies krēslā ārsts sāka skaidrot. “Vai tā ir sausā mute vai sasprēgājušās lūpas, vai kaut kas cits. Pieņemsim, ka visvairāk tevi nomoka sausās lūpas. Sāc ar tām, centies tās izārstēt. Pēc tam ķeries pie nākamās nelaimes. Izmanto savu gribasspēku! Tas ir galvenais.”

Edijs atgriezās mājās. Pēc vairākām dienām viņa stāvoklis pasliktinājās, lai gan viņš sev daudzkārt sacīja: „Es atsakos no sasprēgājušām lūpām!”

Edijs vērsās pie cita ārsta.

Noklausījies stāstījumu, otrs ārsts līdzjūtīgi izsaucās: “Es nesaprotu, kāpēc iepriekšējais ārsts jums to nepateica. Ja jums slāpst, tad ir vajadzīgs ūdens!”

“Ūdens?” pavisam noguris jautāja Edijs. “Tas izklausās labi. Kur lai es to dabūju?”

“Ūdens meklējams akā,” atbildēja ārsts.

Un Edijs sāka steidzīgi rakt aku. Pēc īsa brīža viņš nespēkā sabruka.

Viņš saprata, ka drīzāk nomirs, nekā izraks pietiekami dziļu aku. Bet tad viņš izdzirdēja priecīgu vēsti, ka kāda aka ir jau izrakta. Viss, kas bija jādara, – jāiet pie īpašnieka un jāņem ūdens, cik vien nepieciešams. Edijs aizgāja un pieņēma šo dāvanu.

Cik daudzi no mums savā kristīgajā dzīvē nav velti tērējuši laiku, cenšoties pārvarēt grēku, pašiem mēģinot iegūt dzīvības ūdeni! Kad saprotam, ka pareizi izmantot savu gribasspēku nozīmē iet pie Kristus, kurš saka: „Kam slāpst, lai nāk, kas grib, lai ņem dzīvības ūdeni bez maksas”, tad iegūstam uzvaru, ko velti meklējām paši savā spēkā.

Mums nav jārok aka, tā jau ir izrakta. Mums atliek vienīgi iet un pieņemt Viņa žēlastības dāvanas.

Autors: Moriss Vendens

Laba izvēle, ne vienmēr labs rezultāts

Jo labo, ko gribu, es nedaru, bet ļauno, ko negribu, to es daru! (Romiešiem 7:19)

Pieņemsim, ka vēlos būt slavens dziedātājs. Es noīrēju koncertzāli, izvietoju laikrakstos reklāmu: „Nāciet, klausieties koncertu!” Mana izvēle ir laba, vai ne? Es vēlos dziedāt kā visas slavenības. Šādā izvēlē nav nekā slikta. Zāli piepilda klausītāji. Pienācis laiks sākties koncertam. Es izeju uz paaugstinājuma, un klavieres nospēlē attiecīgo ievadu. Tad es atveru muti...

Griba man ir, bet nu ir pienācis laiks uzstāties. Un uzstāties es neprotu! Mana balss pīkst, čerkst un, skaļu smieklu un zobgalību pavadīts, es pametu skatuvi. Es gribēju būt slavens dziedātājs, taču rezultāts bija bēdīgs.

Pieņemsim, ka es vēlētos dzīvot kristīgu dzīvi. Šādā izvēlē nav nekā slikta. Es vēroju, kā to dara citi, un tad mēģinu pats. Bet, lai gan esmu izvēlējies labu lietu, rezultāts ir slikts. Arī Pāvils piedzīvoja to pašu. Ar visu savu vareno saprātu viņš tomēr atklāja savu iekšējo vājumu. Viņš zināja, kāda ir pareizā izvēle, un īstenoja savu izvēli, tomēr rezultāts bija bēdīgs.

Par to viņš runā Vēstulē romiešiem 7. nodaļā. Tieši šīs nodaļas vidū mēs atrodam vārdus: „Es zinu, ka manī, tas ir, manā darbīgajā miesā, nemīt nekas labs. Labu gribēt man ir dots, bet labu darīt ne.” (18. p.)

Kad nolemju dzīvot labu dzīvi, paklausīt Dievam un Viņa baušļiem, es izdaru pareizu izvēli. Bet, ja mēģinu cīnīties pret grēku un velnu, esmu nolemts neveiksmei, jo grēka problēma ir cilvēka iekšienē, un pat stiprie cilvēki spēj kontrolēt tikai savu ārējo uzvedību.

Lai pareizi saprastu, kā lietot savu gribu (savu izvēles brīvību) un savu gribasspēku (spēju turpināt iet pa izvēlēto ceļu), jums jāizprot cilvēcīgo pūļu loma kristieša dzīvē. Dievs nekad nav apsolījis meklēt Viņu mūsu vietā. Viņš nekad nav apsolījis mūsu vietā pētīt Bībeli, lūgt un liecināt.

Toties Viņš ir apsolījis mūsu vietā uzvarēt sātanu. (sk. Rom. 8:37) Ja mēs veltām savas pūles Viņa iepazīšanai, Viņš mums dos uzvaru.

Autors: Moriss Vendens

10.6.13

Novārtā atstātā centība

Žurnāla “Parade” rīkotā aptauja (aptaujas tiek ik nedēļu ievietotas laikrakstos viscaur ASV) atklāja, ka 51% no kopumā 26 000 respondentu uzskata, ka visplašākās izaugsmes iespējas paver darba vietas iekšējo intrigu veiksmīga pielietošana savā labā. Tikai 27% aptaujāto domā, ka profesionālu izaugsmi sekmē uzcītīga strādāšana un centība.

Ja tik liela daļa strādājošo uzskata, ka vislabākā iespēja saņemt paaugstinājumu ir būt politiski viltīgam, tad man bail, kas tas var novest pie pašiznīcināšanās. Tādējādi daudzi var sākt domāt, ka labākais veids, kā risināt savu personīgo un profesionālu interešu virzību, ir nevis pilnveidot un uzlabot savas prasmes, bet gan sabotēt savus līdzcilvēkus un censties izpelnīties sava bosa labvēlību.

Tas nav labi vairāku aspektu dēļ. Tiek aizmirsts tāds sens tikums kā strādīgums – tas, ka padarīt darbu labi ir godājami. Savā ziņā tie, kas cenšas manipulēt ar sistēmu, cenšoties to pielāgot savām vēlmēm, apkrāpj tos, kas gūtu labumu no viņu centības un čakluma, – darba devējus, kolēģus, kas atkarīgi no līdzcilvēku padarītā darba kvalitātes, piegādātājus, kā arī klientus. Tāpat cilvēki šķietami neņem vērā darba patieso vērtību – tā cēlumu, kā arī piepildījumu, ko tas sniedz.

Bībelē daudz runāts par darbu un par to, cik tas ir svarīgs. Tā vietā, lai uz to skatītos kā uz “nepieciešamu ļaunumu”, Svētajos Rakstos apgalvots, ka Dievs darbu svētījis kā vienu no lietām, kas piešķir cilvēkam jēgu. Tur arī atzīmēts, ka smagu darbu un centību vajadzētu novērtēt un atalgot:

Darbs ir paredzēts tam, lai nodrošinātu mūs ar iztiku. Mums visiem ir vajadzības – ēdiens, pajumte, apģērbs, transports u. c. Cilvēkiem visos laikos darbs ir bijis galvenais veids, ar kuru šīs vajadzības apmierināt. Noniecinot darba vērtību, tiek samazināts tā prieka sajūta, kas rodas no tā, ka spēj nodrošināt ar nepieciešamo sevi un savu ģimeni. “Jo, kad bijām pie jums, mēs noteicām jums: ja kas negrib strādāt, tam arī nebūs ēst.’” (2. Tesaloniķiešiem 3:10)

Darbs atspoguļo cilvēka godīgumu un attieksmi pret saistībām. Kad kāds uzņēmums nolīgst mūs darbā, mēs saņemam darba aprakstu. Tajā ir detalizēti aprakstīts, kādi ir mūsu pienākumi un kas no mums tiek gaidīts, un mūsu darba devēji sagaida, ka mēs pret šīm saistībām attieksimies atbildīgi un veiksim visu godīgi. Ofisa politiķi cenšas panākt izaugsmi manipulējot, nevis pilnveidojot savas spējas kā darbiniekiem. Labāks variants būtu praksē pielietot to, kas rakstīts Salamana Pamācībās 27:18: "Kas vīģes koku kopj, tas ēd tā augļus, un, kas savam kungam uzmanīgi kalpo, top godāts."

Izcili padarīts darbs var gūt atzinību. Taisnība, mēs varam pūlēties izcelties savu priekšnieku priekšā, taču labi pārbaudīta un patiesa metode profesionālai izaugsmei ir iegūt atpazīstamību kā cilvēkam, kurš tiecas pēc kvalitātes un izcilības savā darbā. “Ja tu redzi vīru savā darbā tikušu, tad zini, ka tāds stāvēs ķēniņa priekšā un viņam nebūs kalpot šādiem tādiem zemiem ļaudīm.” (Salamana Pamācības 22:29)

Iespējams, jums apkārt esošajiem cilvēkiem patīk spēlēt politiskās spēlītes darbā, taču ļaujiet man jums ieteikt šo – fokusējaties uz centību un čaklu strādāšanu, domājot par sava priekšnieka interesēm. Šis varētu būt labāks variants par iesaistīšanos politiskajās spēlītēs.

Autors: Riks Bokss (Rick Boxx)

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2013 /  www.cbmc.lv.

3.6.13

„Iegrieztās bumbiņas” uzņemšana

Līdz 20. gadsimta 50. gadiem beisbols bija gandrīz tikai un vienīgi amerikāņu sporta veids. To bieži vien sauca par “nacionālo spēli”. Tomēr pēc 2. Pasaules kara to sāka spēlēt arī citviet. Japānā un Korejā dislocētie amerikāņu karavīri iepazīstināja ar šo sporta veidu arī vietējos. Entuziasms pret beisbolu izplatījās arī Latīņamerikas valstīs un daļā Eiropas. Mūsdienās to spēlē daudzās valstīs visapkārt pasaulei.

Izvēlējos šajā “Monday Manna” rakstīt par beisbolu viena unikāla apstākļa, šķēršļa, kas attur daudzus spēlētājus no lielisku panākumu gūšanas, dēļ. Šis šķērslis ir bumbiņa, kas uzmesta tādā veidā, ka tā iegriežas tikai pēdējā brīdī. Sitēji, kuriem neizdodas apgūt prasmi atsist šo iegriezto bumbiņu, vai nu nesasniedz beisbolā augstāko profesionālo līmeni, vai arī, to sasnieguši, ātri pazūd.

Es nekad neesmu pavadījis daudz laika, spēlējot beisbolu, taču viens mans draugs, kurš ir spēlējis daudz, to izskaidroja šādi: “Tā iegriežas apmēram tajā brīdī, kad nonāk līdz bāzei, kur stāv sitējs. Lielākā daļa no sitējiem fokusē savu skatienu uz vietu, kur viņi domā, ka atsitīs bumbiņu, tā vietā, lai skatītos uz pašu bumbiņu.” Tā rezultātā viņi nevis trāpa pa beisbola bumbiņu, kā iecerēts, bet gan netrāpa vispār.

Pat ja jūs neesat nospēlējuši kaut vienu beisbola īningu, jūs esat ar šo problēmu saskāries citādi. Dzīve un darbs reizēm var uzmest mums tādas “grieztās bumbiņas” – pēkšņu, neparedzētu situācijas attīstību, kas pavērš mūsu plānus pretējā virzienā. Kāds svarīgs klients var izdomāt veikt darījumu ar kādu citu. Ilgi gaidīto paaugstinājumu var arī saņemt kāds cits. Pēkšņas ekonomiskās svārstības var ievērojami samazināt mūsu pārdošanas apmērus, tādējādi liekot jūsu uzņēmumam ķepuroties, lai vispār izdzīvotu. Jūsu boss var izlemt veikt nozīmīgas izmaiņas projektā, kura īstenošanā jūs esat pavadījis daudzas stundas un nedēļām ilgi ieguldījis savu spēku un enerģiju.

Līdzīgi var notikt arī mūsu personiskajās dzīvēs, piemēram, jums piezvana un informē par pēkšņiem ģimenes apstākļiem. Vai kāda dārga ierīce vai jūsu mašīna salūst, tādējādi radot jaunus izdevumus un robu jūsu budžetā. Vai kāds jums tuvs cilvēks tiek diagnosticēts ar nopietnu slimību.

Kļūst aktuāls jautājums: “Kā mēs uzņemsim šo „griezto bumbiņu”?” Pirmais impulss ir panika. Vai paslēpties, kamēr situācija norimst. Taču, kā mums rīkoties tā, lai mūsu rīcība būtu produktīva? Bībelē atrodamas vairākas pamācības par to, kā rīkoties ar šīm iegrieztajām bumbiņām, ko mums sviež dzīve. Šeit būs vien dažas no tām:

Jūs varbūt neesat gatavi, taču Kāds ir. Mēs nevaram zināt, kādas problēmas slēpjas aiz nākamā stūra vai kas mūs sagaida rītdien, taču Dievs gan zina. “Jo Es zinu, kādas Man domas par jums, saka Tas Kungs, miera un glābšanas domas un ne ļaunuma un ciešanu domas, ka Es jums beigās došu to, ko jūs cerat.” (Jeremijas 29:11)

Jums nevajag konfrontēt neparedzamo vienatnē. Dievs sola, ka tad, kad mēs konfrontējam tuvojošos nelaimi vai saskaramies ar neskaidrībām, tad mums nevajag baidīties. Viņš būs ar mums viscaur šai situācijai. “Nebīsties, jo Es esmu ar tevi! Neatkāpies, jo Es esmu tavs Dievs! Es tevi stiprinu, Es tev arī palīdzu, Es tevi uzturu ar Savas taisnības labo roku.” (Jesajas 41:10)

Jūs varat atklāt, ka pēkšņā plānu maiņa ir svētība, nevis sodība. Kad labi pārdomāti plāni neizdodas kā cerēts, mēs varam dusmoties, izsamist un just milzīgu vilšanos. Taču bieži vien korekcijas plānos vai pilnīga izmaiņa var būt tieši tas, kas vajadzīgs. “Cilvēka sirds izdomā sev savu ceļu, bet vienīgi Tas Kungs pašķir viņa gājumu.” (Salamana Pamācības 16:9)

Autors: Roberts Dž. Tamasi

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2013 /  www.cbmc.lv.