Par ko vai par kuru jūs esat pateicīgi?

Pagājušajā nedēļā miljoni cilvēku visā pasaulē atzīmēja Pateicības dienu, kaut arī ir absolūti pieņemami justies pateicīgam arī jebkurā citā dienā. Viena no labajām lietām tādās svētku dienās kā Pateicības diena ir īpašā motivācija uz brīdi apstāties, atcerēties un pārdomāt par lietām un cilvēkiem, par ko/par kuriem esam pateicīgi.

Parasti, kad ir runa par svētībām, prātā nāk materiālās lietas: mājas, ēdiens, apģērbs, ienākumi, darbs un veselība. Bet vai jūs atceraties, kam jums jābūt pateicīgiem par pozitīvajiem impulsiem jūsu dzīvē?

Kad es iedomājos šos cilvēkus, mans saraksts iznāk diezgan garš. Tajā ir mani vecāki, onkulis, kurš bija kā tēvs, it īpaši pusaudža un koledžas gados, daudzi skolotāji un profesori, it īpaši daži, kuri mani vadīja pa karjeras izvēles ceļiem. Vēl arī vīrs, kurš riskēja pieņemt mani darbā par redaktoru savā avīzē, tādējādi paverot man ceļu žurnālistikā.

Tajā ir arī tie, kuri mani pieņēma darbā CBMC kolektīvā, kurā esmu svētīts gan profesionāli, gan garīgi. Darbs CBMC ļāvis man piepildīt mērķus rakstīt gan rakstus žurnālā, gan grāmatas, tāpat arī ievadīja cilvēku dzīves mainošajā mentora darbā.

Savos 20 CBMC komandas locekļa gados esmu varējis apmeklēt konferences un mācīties no citiem profesionāliem rakstniekiem un redaktoriem. Esmu ieguvis daudz draugu un iemācījies novērtēt viņu spējas vienlaicīgi strādāt un kalpot Dievam. Viņi parāda, kā var sekmīgi savienot ticību un  profesionālo aicinājumu, pierādot, ka kristietībai un darba vietai var veltīt pilnvērtīgu uzmanību, neizejot uz kompromisiem.

Kuri ir tie cilvēki, kuriem jūs esat pateicīgi, kuri ir atstājuši neizdzēšamu ietekmi uz jūsu dzīvi, palīdzot jums kļūt par to, kas esat tagad?

Lūk, vēl dažas pārdomas par pateicību, kuras piedāvā Bībele:

Esiet pateicīgs par VISU. Bieži mūsu pateicība aprobežojas ar “labajām lietām” – lietām, kuras dara mūs laimīgus. Bet dzīves izaicinājumi un nedienas, ko piedzīvojam, veicina mūsu personīgo izaugsmi un arī ir vērtīgas un pelnījušas novērtējumu. “Esiet priecīgi vienmēr,… Par visu esiet pateicīgi” (1. Tesaloniķiešiem 5:16-18).

Pateicībai nav ierobežojumu. Tie, kuri tic Jēzum Kristum, var uzticēt Viņam katru savas dzīves aspektu. Nav jābaidās no nākotnes pārliecībā, ka Dievs nodrošinās visas mūsu vajadzības un vadīs mūs cauri jebkādām grūtībām, ar kurām, iespējams, sastapsimies.  “Nezūdieties nemaz, bet jūsu lūgumi lai nāk zināmi Dieva priekšā ar pateicību ikvienā pielūgšanā un lūgšanā” (Filipiešiem 4:6).

Ziniet, kam pateikties. Izsakot pateicību, daži cilvēki pasakas veiksmei, liktenim vai gadījumam. Bībele māca, ka mūsu soļus vada Dievs un ir pelnījis mūsu pateicību un slavēšanu. “Iesim ar pateicību Viņa vaiga priekšā, uzgavilēsim Viņam ar mūsu slavas dziesmām” (Psalmi 95:2).

Autors: Roberts Dž. Tamasi

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2011 /  www.cbmc.lv.

Lielākais darījums pasaulē

„To, kas grēka nepazina, Viņš mūsu labā ir darījis par grēku, lai mēs Viņā kļūtu Dieva taisnība.” (2. Korintiešiem 5:21)

Man ir lodīšu pildspalva, kuru vēlētos apmainīt pret Cadillac Seville automašīnu. Atļaujiet man ko pateikt par šo pildspalvu. Tā nepavisam nav slikta. To man kāds iedeva. Tā izskatās jauka, veidota no izgriezta koka un ir arī diezgan dārga. Vajadzētu taču atrasties kādam, kurš piekristu tādam darījumam un kuru interesētu mans piedāvājums.

Kad kā zēns dzīvoju Filadelfijā, mēs mēdzām mainīties ar košļājamo gumiju papīriņiem. Trīs mazākus pret vienu lielāku.

Vēlāk koledžā atceros kādu vakaru, kad zēnu guļamtelpās mēs sākām mainīties ar kaklasaitēm. Tas bija aizraujošs pasākums. Atbrīvojušies no kaklasaitēm, kuras nekad nenēsājām, mēs iegādājāmies jaunas. Mans istabas biedrs šo spēli sāka bez nevienas un pabeidza ar sešām skaistām kaklasaitēm! Vairākums no mums kaut ko mainīja.

Bet ja kāds ielaistos ar mani lodīšu pildspalvas darījumā, tad viņš noteikti būtu vai nu liels nejēga, vai arī tiešām mani ļoti mīlētu. Viens no diviem.

Šodien vēlos ar jums parunāt par visu laiku lielāko darījumu. „To, kas grēka nepazina, Viņš [Dievs] mūsu labā ir darījis par grēku, lai mēs Viņā kļūtu Dieva taisnība.” (2.Kor 5:21) Mazliet pārfrāzēsim šo teikumu. Dievs Jēzu, kurš grēku nepazina, mūsu dēļ padarīja par grēku, lai mēs, kas nepazīstam taisnību, varētu kļūt par Dieva taisnību Viņā.

Ko jūs darītu, ja Jēzus šodien personīgi atnāktu pie jums, it kā jūs būtu vienīgais pasaulē? Kā jūs justos, ja Viņš ar draudzīgu skatienu ielūkotos jums acīs, sniegtu pretī savas rokas, kā agrāk, dzīvojot uz zemes, un sacītu: „Mans draugs, Es atnācu, lai visu savu taisnību apmainītu pret visiem taviem grēkiem.” Vai jūs tas interesētu?

Esmu dzirdējis ļaudis sakām, ka, ja Viņš tā darītu un viņi zinātu, ka tajā brīdī uz visiem laikiem izšķiras viņu mūžīgais liktenis, tad tas būtu pārāk labs priekšlikums, lai tam ticētu.

Tomēr tā ir patiesība – pasaulē lielākais darījums ir kristieša dzīvei dāvā drošību un pārliecību par mūsu mūžīgo likteni.

(Autors: Moriss Vendens)

Dievs ir mūsu pusē

„Ko nu sacīsim par visu to? Ja Dievs par mums, kas būs pret mums?” (Romiešiem 8:31)

Ir grūti aiziet bojā. Dievs neraugās uz mums no Debesīm ar palielināmo stiklu, meklējot uz mums traipus vai grumbas, kas būtu attaisnojums mūsu izslēgšanai no Debesīm. Visas saprātīgās Universa būtnes ir apvienojušās pūlēs, lai mūsu izglābšanos padarītu pēc iespējas vieglāku. Jēzus saviem bērniem to ir padarījis tik vieglu, cik vien spēja. Viņš piedāvā savu mīlestību, draudzību, mieru un mājvietu pie Viņa uz mūžīgiem laikiem.

Un pat ja mēs to visu neņemam vērā, Viņš tomēr mums seko, runādams uz mums caur savu Vārdu, caur saviem kalpiem, caur mūsu mīļajiem, kuri jau Viņam pieder, caur mūsu prātu, caur sirdsapziņu, caur dzīves grūtībām, caur Svēto Garu un beidzot caur vislielāko no visiem kalniem – Golgatu.

Viņš atgādina, ka ir ar mums, ka Viņš gaida un nevēlas nevienu no mums zaudēt, „negribēdams, ka kādi pazustu”. (2. Pētera 3:9)

Klausies, mans draugs, nekad netici domai, ka ir grūti izglābties, bet viegli pazust. Ja Dievs ir ar mums, kas var būt pret mums! Es pateicos Viņam par šiem varenajiem kalniem, kurus Viņš ir nolicis manā ceļā. Esmu pateicīgs, ka Viņš ir visu sagādājis ikviena izglābšanai mūžīgai dzīvei kopā ar Viņu.

Lūk, gala slēdziens: ja es gribu pazust, tad man jāuzsāk cīņa pret Dievu, un tā nav viegla cīņa; ir jācīnās pret Jēzu un pret Svēto Garu. Man jāpretojas visu savu kristīgo draugu lūgšanām un viņu rūpēm. Man jācīnās pret divu trešdaļu Universa eņģeļu lielo pārspēku. Bet ja izvēlos tikt glābts, tad viss, pret ko man jācīnās, ir velns un viena trešdaļa eņģeļu, kas Jēzus klātbūtnē brēca pēc žēlastības un kurus Jēzus solījis uzvarēt manā vietā. Nav jābrīnās, ka pazust ir grūti!

(Autors: Moriss Vendens)

Ne mieru, bet zobenu

„Nedomājiet, ka Es esmu nācis mieru atnest virs zemes; Es neesmu nācis atnest mieru, bet zobenu.” (Mateja 10:34)

Mazā Bērniņa vecāki acīmredzot bija trūcīgi ļaudis. Templī iesvētīšana bija parasta lieta, un kalpojošais priesteris nesaskatīja nekā ievērības cienīga. Bet tajā reizē tur atradās divi vecāki cilvēki – Simeons un Anna –,kuri ar ilgām gaidīja Mesijas nākšanu un nebija gaidījuši veltīgi.

Simeons paņēma no Marijas Bērniņu un, turot to, svētīja šo ģimeni, sacīdams Marijai: „Redzi, Viņš ir likts par krišanu un augšāmcelšanos daudz ļaudīm Israēlā un par zīmi, kam runā pretī.” (Lūkas 2:34)

Simeona pravietojums piepildījās Jēzus dzīvē. Viņa sludinātais evaņģēlijs ļaudis vairs neatstāja tādus, kādi viņi bija. Viņi bija spiesti iet pa vienu vai otru ceļu. Neitralitāte nebija iespējama. Vai nu viņi kļuva par patriotiem, vai nodevējiem. Šī cilvēku dalīšanās norisinājās nepārtraukti, katru Viņa dzīves dienu kļūstot arvien dramatiskāka, līdz pēdējam atrisinājumam Golgatā.

Kaut arī doma, ka Jēzus glābj, ir ļoti skaista un mums patīk par to dziedāt, tomēr Jēzus arī atšķir. Viņš nenāca nest mieru, bet zobenu, jo Jēzus cilvēkus uzmodina.

Vēl šajā tekstā mēs redzam, ka Jēzus bija likts par krišanu un augšāmcelšanos daudziem ļaudīm Izraēlā. Te nav runa par grieķiem vai romiešiem. Jēzus nāca un piedāvāja izvēli ļaudīm, kas jau sēdēja baznīcas solos. Jēzus nākšanas rezultātā notika dalīšanās draudzes iekšienē, ļaudis izšķīrās iet pa vienu vai otru ceļu.

Evaņģēlijos mēs atkal un atkal redzam, ka ir tikai divi ceļi. Trešās iespējas nav. Mēs nekad nevaram palikt paši par sevi. Mēs varam tikai izvēlēties, kurš mūs pārvaldīs. Vai nu pieņemam Viņa žēlastību un ticam Viņam, vai aizejam bojā.

Pie krusta pienaglotā Jēzus paaugstināšana, sekošana Viņa dzīves piemēram, šodien dos tādus pašus rezultātus kā toreiz, kad Viņš atradās uz zemes. Cilvēka dabai piemīt tās pašas īpašības, kādas bija Kristus laikā.

Kad patiesi iepazīstam Jēzu, mēs būsim spiesti izlemt vai nu pakļauties Viņa gribai, vai atraidīt Viņu. Palikt neitrāliem nav iespējams.

(Autors: Moriss Vendens)

Tu nevari pats sevi piesist krustā

„Kas savu dzīvību manto, tas to zaudēs, bet, kas savu dzīvību zaudē Manis dēļ, tas to iemantos.” (Mateja 10:39)

Kad vien Jēzus runā par krustu, Viņš par to runā kā par mūsu krustu, ne savējo. „Kas savu krustu neuzņemas un Man neseko, tas Manis nav vērts!” (Mateja 10:38) „Ja kāds grib Man sekot, tad tāds lai aizliedz sevi, ik dienas ņem uz sevi savu krustu un staigā Man pakaļ.” (Lūkas 9:23)

Tas bija mūsu krusts, ko Jēzus cieta, mūsu vietā Viņš mira pie tā! Ja jūs nolemtu atņemt sev dzīvību, jums būtu pieejami dažādi ceļi. Jūs varētu pielikt pistoli pie deniņiem un nospiest gaili; varētu ieņemt pietiekami lielu jebkuru zāļu devu; varētu nolēkt no kāda augsta tilta vai augstceltnes.

Tomēr vienu lietu jūs nekad nevarētu izdarīt – paši sevi piesist pie krusta. Ja vēlaties tikt piesists krustā, tad tas ir jāizdara kādam citam.

„Jūgs un krusts ir simboli, kas norāda uz vienu un to pašu lietu – savas gribas pilnīgu nodošanu Dievam.” („SDA Bībeles komentāri”, Elenas Vaitas komentārs par Mateja 11:28-30, 1090. lpp.) Šis Kristus izmantotais pilnīgas nodošanās simbols prasa, lai šo darbu veiktu kāds cits, bet ne mēs paši. Lai cik apņēmīgi mēs arī nepūlētos piesist sevi krustā, to nav iespējams izdarīt. Lai cik apņēmīgi mēs nepūlētos nodoties Dievam, arī to nav iespējams izdarīt. Mēs varam vienīgi atļaut, lai kāds cits to izdara mūsu vietā.

Ja jau mēs nevaram piesist sevi krustā, ja nevaram paši nodoties Dievam, tad neizbēgami nevaram arī noteikt laiku, kad tas notiks. Kristus dzīvē viss risinājās saskaņā ar Dieva noteikto laiku. Viņš neko nedarīja, lai krīzi pasteidzinātu vai novilcinātu, Viņš arī nemēģināja izbēgt no krīzes, kad tā pienāca. Ik dienas Viņš pieņēma Tēva plānu savai dzīvei un necentās īstenot pats savus plānus.

Tā tam jābūt arī ar mums. Jēzus ir paredzējis zināmu laiku pieaugšanai. „Papriekš stiebru, tad vārpu, tad briedušus graudus vārpā.” (Marka 4:28)

Mūsu pūles pasteidzināt nodošanās vai pieaugšanas procesu ir veltīgas. Mēs varam vienīgi meklēt Jēzu, meklēt personīgas attiecības ar Viņu un uzticēties Viņam, ka Viņš pabeigs darbu, kuru ir iesācis mūsu dzīvē. Jēzus pats mūs vadīs pie pilnīgas nodošanās Viņam.

(Autors: Moriss Vendens)

Ne mans, bet Viņa darbs

„Bet, kam ir darbi, tam alga netiek piešķirta pēc žēlastības, bet pēc nopelna.” (Romiešiem 4:4)

Kad cilvēks pirmo reizi aptver, ka Dievs viņam piedāvā brīvību, mieru un piepildījumu caur taisnošanu ticībā Jēzum, tad velns sāk ļoti uztraukties.

Cik ilgi vien iespējams, viņš vienmēr ir centies aizturēt ikvienu no jebkādas interesēšanās par Dievu. Viņš nevēlas, ka kāds ietu pie Jēzus un atrastu mieru. Jo tālāk mēs atrodamies no Dieva, jo labāk tas viņam patīk. Bet ja viņam neizdodas atturēt mūs no Jēzus pievelkošās varas, atturēt mūs no iedziļināšanās Dieva lietās, tad viņam ir cita taktika.

Vispirms viņš mēģina panākt, lai mēs paši censtos kļūt taisni. Ir iespējams veltīgi izšķiest daudzus gadus, grūti pūloties izmainīt ārējās lietas, mēģinot kļūt pietiekami labiem, lai Dievs varētu mūs pieņemt.

Tomēr beidzot saprotam, ka taisnība iegūstama vienīgi ticībā Jēzum. Mēs saprotam, ka ārējā pievilcība nav pietiekama; redzam, ka mūsu sirds ir ļauna un to nevar pārvērst, pat ja izdodas izmainīt savu uzvedību. Te atkal velns ir klāt ar citu mānīgu piedāvājumu. Viņš mēģina panākt, lai mēs sāktu piestrādāt pie savas ticības. Viņš sniedz visādus argumentus par labu pozitīvai domāšanai un skubina koncentrēties uz ticēšanu. Viņš mēģina panākt, lai mēs vairāk interesētos par apsolījumu pieprasīšanu nekā par To, kurš šos apsolījumus ir devis. Kad lūdzam tikai tāpēc, lai mūsu lūgumi tiktu paklausīti, bet nesaņemam gaidītās atbildes, viņš var izpostīt mūsu ticību Dievam brīdī, kad to praktizējam.

Kad atzīstam, ka ar savām pūlēm nespējam iegūt taisnību vai ticību, velns ir klāt ar savu pēdējo mēģinājumu atturēt mūs no tuvošanās Kristum. „Tagad tu visu esi pareizi sapratis,” viņš saka. „Tev atliek vienīgi pakļauties. Ir jāpieliek visas pūles un jāpakļaujas!”

Daudziem, kas atkārtoti pielikuši vislielākās pūles nodoties jeb pakļauties Dievam, par prieka vēsti ir kļuvusi atziņa, ka pakļaušanās ir pilnīgi tāda pati dāvana kā taisnošana un ticība. „Neviens pats sevi nespēj atbrīvot no sava es. Mēs varam tikai atļaut, lai šo darbu mūsos izdara Kristus.” („Kristus līdzības”, 159. lpp.)

Visas dāvanas, ko Dievs vēlas mums dot – taisnošana, miers, ticība, uzvara, mūžīgā dzīvība un pat nodošanās Viņam –, ir iegūstamas tikai vienā veidā – caur personīgām attiecībām ar Devēju.

(Autors: Moriss Vendens)

Kad pūlēm ir nozīme

„Cīnies labo ticības cīņu, satver mūžīgo dzīvību, uz ko tu esi aicināts, pats apliecinādams labo liecību daudzu liecinieku priekšā!” (1. Timotejam 6:12)

Pret Dievu var cīnīties divējādi. Viens veids ir teikt: „Es neticu Dievam, man Viņš nav vajadzīgs, man nav laika Viņam.” Tāpēc es pie Viņa neeju.

Otrs veids vairs nav tik viegli atmaskojams, bet rezultāti ir tādi paši. Tā ir iešana pie Dieva ar domu, ka Dievs palīdz tiem, kuri palīdz paši sev. Es nesu savas problēmas pie Viņa, bet neatstāju tās Viņam. Tā vietā es cenšos pats iejaukties šajā situācijā.

Ja man kaut kas ir atgadījies ar mašīnu, tad, neaizejot pie mehāniķa, es panākšu, ka viņš manu mašīnu nesalabos. Bet ir vēl viens viltīgāks ceļš, kā tikt galā ar mehāniķi. Es varu šo mašīnu nogādāt pie viņa un kad tā jau ievesta garāžā un pacelts priekšējais vāks, pārliecies no otrās puses viņam saku: „Pagaidiet mazliet! Neaiztieciet sveces, es tās pirms diviem gadiem jau nomainīju. Neaiztieciet arī karburatoru, tas taču ir ļoti smalks mehānisms, jūs varat tur ko salauzt. Neaiztieciet ventilatora siksnu un degvielas sūkni. Un, lai ko jūs darāt, lūdzu, nekādā gadījumā netuvojieties ātrumkārbai!”

Un mehāniķis nosviedīs zemē savus darba rīkus un sacīs: „Te ir jūsu mašīna, tieciet pats ar to galā!” Līdzīgi es varu iet pie Dieva, Viņam sacīdams: „Lūk, Dievs, es vēlos, lai Tu man darītu to un to...” Bet tad es pats sāku jaukties visās šajās lietās. Daļu mēģinu paveikt pats, daļu atstāju Viņam un galu galā, piejaucot savas pūles Dieva spēkam, es piedzīvoju sakāvi.

Daudziem cilvēkiem kristīgā dzīve sagādā daudz raižu, jo viņi koncentrējas uz rezultātiem, bet ne iemesliem. Pat mazi puikas un meitenes pratīs atbildēt uz jautājumu: „Ja būtu jāizvēlas pūlēties ēst un pūlēties augt, ko jūs izvēlētos?” Nepaies ilgs laiks, līdz viņi atbildēs: „Ja izvēlēsies pūlēties ēst, tu sasniegsi abus, bet ja izvēlēsies pūlēties augt, nevienu.”

Kristīgai augšanai par cēloni ir iepazīšanās ar Jēzu kā ar savu personīgo Draugu. Rezultāti rodas, Viņam dzīvojot savu dzīvi mūsos.

(Autors: Moriss Vendens)

Jūs nevarat padarīt sevi par ticīgu

„Jo ticība ir stipra paļaušanās uz to, kas cerams, pārliecība par neredzamām lietām.” (Ebrejiem 11:1)

Reiz kādā lauku draudzē tika sasaukta īpaša lūgšanu sapulce, lai lūgtu pēc lietus. Ilgāku laiku nebija lijis, un labība sāka izkalst. Kāda maza meitenīte atnāca uz sapulci ar lietussargu. Ļaudis pasmaidīja par mazā bērna ticību. Tomēr lietus lija. Tagad atļaujiet man uzdot jums jautājumu: Vai lija tāpēc, ka viņa bija paņēmusi līdzi lietussargu? Vai arī viņa paņēma lietussargu, jo zināja, ka līs. Veids, kā jūs paskaidrosit šo notikumu, nedaudz parādīs to, kā jūs saprotat ticību.

Ko jūs domājat par Pēteri un Jāni pie tempļa vārtiem? Tizlajam ubagam viņi teica: „Nacarieša Jēzus Kristus vārdā – staigā!” Kā redzams, kroplajam vīram bija vajadzīgs vēl neliels papildu iedrošinājums, jo Apustuļu darbu 3:7, 8 teikts, ka, „satvēris pie labās rokas, Pēteris to pacēla”. Viņš bija dziedināts un, „uzlēcis kājās, viņš varēja staigāt: viņš iegāja kopā ar viņiem Templī, staigāja un lēkāja un slavēja Dievu”.

Vai šis cilvēks tika dziedināts tāpēc, ka Pēterim un Jānim pietika drosmes pieiet pie svešā ubaga un pavēlēt viņam būt veselam? Vai arī viņiem pietika drosmes paveikt šo darbu tāpēc, ka viņi jau zināja, ka Dievs grib viņu dziedināt?

Iespējams, ka ticību visvairāk pārprot, domājot, ka tā ir kas tāds, ko jūs varat izveidot, – kaut kas, pie kā jums jāpiestrādā. It kā ticība būtu iegūstama ar stipru piepūli cenšoties ticēt, ka kaut kas var notikt, un, ja jūsu pūles būs sekmīgas, tas arī notiks.

Tomēr vislielākais patiesas ticības pierādījums ir tās spontānais raksturs. Tā nāk dabīgi, kā rezultāts kaut kam citam. Ja mēs pareizi izpratīsim šo jautājumu, tad izsargāsimies no daudzām grūtībām.

Efeziešiem 2:8 rakstīts, ka žēlastībā mēs esam pestīti caur ticību, un tas nav no mums. Tā ir Dieva dāvana. Ja ticība ir dāvana, kas nāk no Dieva, tad vienīgais veids, kā iegūt īstu ticību, ir attiecību izveidošana ar Dievu, lai saņemtu šo Viņa dāvanu. Lai saņemtu dāvanu, mums nav jāstrādā. Mēs tikai aizejam pie tā, kas dod, un saņemam. Tātad ticības dāvanu mēs saņemam, ejot pie Dieva.

(Autors: Moriss Vendens)

Kā karjeru padarīt “ugunsdrošu”

“Jūs esat visugunsdrošākā persona šajā ofisā.” Šie bosa teiktie vārdi, kuri norādīja uz darba vietas saglabāšanu, sekretārei sniedza saprotamu atvieglojumu, laikā, kad uzņēmumā tika veikta būtiska štatu samazināšana. Neskatoties uz apkārtējo nemieru kolēģos, viņa izjuta zināmu komfortu, sajūtoties “ugunsdroša”.

Tā kā globālā ekonomika turpina svārstīties, daudzas kompānijas joprojām spiestas samazināt darbinieku skaitu, lai saglabātu vai atgūtu konkurētspējīgas pozīcijas šajā izaicinājumiem pilnajā laikā. Šādā nestabilā vidē zināt, kā padarīt savu karjeru “ugunsdrošu”, ir ļoti derīga darba prasme!

SAGLABĀ KARJERU LĪDZSVARĀ PAT, JA TIEC ATLAISTS. Iespējams, jūs vairs nevarat padarīt ugunsdrošu savu pašreizējo darbu, bet jums tas ir jāizdara ar savu karjeru ilgtermiņā. Mēs varam redzēt labu piemēru Bībelē, Vecajā Derībā:

Pirmajā Mozus grāmatā mēs varam lasīt par Jāzepu, uzticamu vīru ar brīnišķi krāsainiem sapņiem, kurš divreiz tika notriekts no karjeras kāpnēm. Pirmoreiz, tiekot iesviests bedrē, un vēlāk cietumā. Viņa brāļi, ģimenes valdes sēdē deva pirmo grūdienu. Vēlāk priekšnieka sieva viņu nepatiesi apsūdzēja, kā rezultātā Jāzeps nonāca aiz restēm. Nevarētu teikt, ka tas  ir ideāls ceļš pa karjeras kāpnēm.

Tomēr Jāzeps zināja, kā savu karjeru padarīt ugunsdrošu, un to beidza uz Ēģiptes kāpņu augstākā pakāpiena. Patiesībā viņš saviem brāļiem nodevību piedeva sakot: “Jūs gan bijāt iecerējuši man ļaunu darīt, bet Dievs to ir par labu vērsis…” (Pirmā Mozus grāmata 50:20).

PARĀDI SAVU RAKSTURU, APVALDOT LEPNĪBU. Lepnība kavē kalpošanu un aptur Dieva žēlastības plūsmu (Viņa nepelnīto, beznosacījumu laipnību). “Dievs stājas pretim lepniem, bet pazemīgiem dod žēlastību” (Jēkaba 4:6). Lepnībai ir tieksme sagrozīt skatu uz realitāti līdz pat pilnīgam aklumam. Vēl lepnība dod motivāciju un ieročus jūsu ienaidniekiem, lai veicinātu jūsu krišanu.

PARĀDI SAVU RAKSTURU, TUROT SOLĪJUMUS. Cilvēki, kuri pilda solīto, beigās nonāk lielajā teltī svētajā kalnā! “Kas negroza zvērestu, ja tas viņam par nastu” (Psalmi 15:1;4). Atcerieties, ir daudz vieglāk turēt solījumus, ja jūs tos nedodat daudzus, tad ir daudz ticamāk, ka spēsiet piepildīt katru no tiem. Raksturs pieaug ātrāk, ja ne īpaši svarīgi solījumi tiek turēti arī „mazajiem cilvēkiem”, tiem kuri mūsu mērķu un vēlmju piepildīšanai šķiet „mazsvarīgāki”, tomēr arī ir pelnījuši, lai pret tiem izturētos godprātīgi.

PARĀDI SAVU RAKSTURU, IZTUROTIES PRET IKVIENU KĀ ENĢELI.  “Neaizmirstiet viesmīlību! Jo daži ar to, pašiem nezinot, savos namos ir uzņēmuši eņģeļus” (Ebrejiem 13:2). Jūs nekad nezināt, kurš beigās būs jūsu boss. Ir teiciens, ka kāpjot pa korporatīvajām kāpnēm augšup, jāuzmanās, kam jūs uzkāpjat, jo nekad nevar zināt ar ko satapsieties, pa tām kāpjot lejup! Neuztraucaties par tiem, kuri, lai tiktu uz priekšu, izmanto citus cilvēkus, jo parasti viņi beidz ar galvas zaudēšanu.  “Es redzēju kādu bezdievi darām varas darbus un kuplojam kā Libanona ciedra koku, bet, kad es atkal gāju garām, viņa vairs nebija, un, kad es viņu meklēju, es to vairs neatradu.” (Psalmi 37:35,36)

Autors: Riks Vorens

Noteikumi un attiecības – meklē labu līdzsvaru

Līdzīgi kā daudzās ģimenēs, arī darba vietās, šķiet, cīnās ar vēlmi sasniegt atbilstošu līdzsvaru starp noteikumiem un disciplīnu no vienas puses un pietiekamu vietu darbinieka brīvībai un individualitātei no otras puses. Dažas organizācijas atļauj par daudz, ļaujot savam personālam gandrīz visu, kas viņiem liekas atbilstošs. Citas ir pārāk striktas, ierobežojot darbinieku rīcību un uzvedību.

Vadot biznesa nodarbības, man patika mācīt sekojošu formulu:

"Noteikumi + Attiecības = Uzņēmuma integritāte.”

Mana daudzgadīgā pieredze uzņēmējdarbībā ir devusi pārliecību, ka šis balanss ir izšķirošs, lai darba vide būtu veselīga un produktīva. Ja jums ir noteikumi, bet attiecības ļoti nedaudz, visticamāk, jūs piedzīvosiet pretestību.

No otras puses, ja jūs liksiet lielu uzsvaru uz attiecību veidošanu, bet nebūs pārdomātas, iedibinātas ikdienas rīcības un uzvedības vadlīnijas, jūs varat pieredzēt haosu.  Spējot sabalansēt šos abus aspektus, jūs saviem cilvēkiem sniedzat pārliecību, ka rūpējaties par viņiem, tai pat laikā no viņiem sagaidot rezultātus uzņēmuma misijas un vērtību realizēšanā un uzturēšanā.

Romiešiem 13:3 mācīts: "Jo valdītāji nav bīstami labam darbam, bet ļaunam. Tu negribi bīties valsts varas, labi, dari to, kas labs, tad tu saņemsi viņas uzslavu."

Problēmas rodas, ja darbiniekiem nav skaidrs, ko nozīmē „rīkoties pareizi”.  Kā vadītājiem mūsu uzdevums ir to norādīt skaidri un efektīvi. Sociologi ir izpētījuši, ka bērni vislabāk jūtas tad, kad saprot robežas, vienalga mājās vai skolā. Līdzīgi biznesa un profesionālajā vidē cilvēki raugās uz saviem vadītājiem, sagaidot saprotamus nosacījumus darbu veikšanai. 

Noteikumi un vadlīnijas, kad tos sagatavo cilvēki, kuri paši pakļausies tiem, nav ierobežojoši. Patiesībā tie dod iespēju, jo cilvēki saprot, ka viņi ir brīvi lietot savus talantus un spējas, ievērojot noteiktās robežas. Bez šādiem noteikumiem darbinieki var apjukt, pat kļūt dezorientēti bailēs pieļaut kādu kļūdu.

Alternatīva ir ļaut personālam pašam noteikt savus standartus, kas var novest pie haosa. Kā stāstīts Salamana pamācībās 29:18: “Kur nav atklāsmes, tur tauta kļūst mežonīga un nevaldāma; bet labi tam, kas rīkojas pēc bauslības.”

Noteikumu izstrādāšana nav tikai ar mērķi kontrolēt cilvēkus var demoralizēt, tādēļ vadlīniju uzdevums ir kalpot produktivitātes paaugstināšanai un jūsu nodarbināto apmierinātības pieaugumam.

Spēcīgi, efektīvi vadītāji zina, kā līdzsvarot žēlsirdību un disciplīnu. Un jūs?

Autors: Riks Bokss (Rick Boxx)

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2011 /  www.cbmc.lv.

No kā jūs baidāties?

31. oktobrī visās Amerikas Savienotajās Valstīs ir paraža atzīmēt Visu Svēto dienu, kad miljoniem bērnu un daži vīrieši un sievietes uzvelk kostīmus, sākot ar multfilmu un TV personāžu līdz pat raganu un spoku tērpiem. Daudziem cilvēkiem šķiet galvenais mērķis ir izlikties pēc iespējas drausmīgākiem.

Tomēr mums nav nepieciešams Helovīns, lai piedzīvotu bailes. Ikdienas dzīve un darbs var būt pietiekoši biedējoši. Tie var būt gan zemestrīču vai viesuļvētru, vai cunami draudi, gan pastāvīgas bažas par nestabilo pasaules ekonomiku, ir daudz dažādu lietu, kuras var mums likt baiļoties un nervozēt.

Piemēram, pirms dažām dienām bailes izsauca straujas akciju tirgus svārstības. Vienalga, vai cenas cēlās vai kritās, tam nebija nekāda sakara ar patreizējo brīdi, bet gan ar tā saucamo „ekspertu” prognozēm jeb bažām par to, kas nākotnē var notikt. Jaunumi ziņās, pat baumas, var radīt haosu investoru vidū visā pasaulē.

Katrs no mums laiku pa laikam no kaut kā baidās. No kā mēs visbiežāk baidāmies: No iespējas  zaudēt darbu? No ievērojamas lejupslīdes biznesā? Ka apsolītā paaugstinājuma vietā to saņems kolēģis? Ka nespēsim izturēt konkurences cīņu? Pazaudēt būtisku komandas locekli vai nespēt noalgot atbilstošu aizvietotāju nupat no darba aizgājušam darbiniekam?

Apstākļos, kad saprotam, ka nespējam kontrolēt situāciju un iespējamais iznākums ir neskaidrs, bailes ir dabīga reakcija. Bet kā ir tad, ja mums ir pārliecība, ka situācija tiek kontrolēta un to vada kāds, kuram prātā ir labākais mums iespējamais iznākums? Vai tas bailes padarītu mazākas vai pat tās pilnībā novērstu? Aplūkosim dažas lietas, ko par bailēm un kā ar tām tikt galā saka Bībele:  

Mēs nesam vieni. Kad piedzīvojam grūtus laikus vai arī sastopamies lielām nelaimēm, vienas no mūsu lielākajām bailēm ir palikt aci pret aci ar apstākļiem vienatnē. Dievs apsola, ka Viņš vienmēr būs kopā ar tiem, kuri tic Viņam, gan darbā, gan mājās, gan ceļojumā tāpat kā visur citur, lai kur arī tas dotos. “Nebīsties, jo Es esmu ar tevi! Neatkāpies, jo Es esmu tavs Dievs! Es tevi stiprinu, Es tev arī palīdzu, Es tevi uzturu ar Savas taisnības labo roku” (Jesajas 41:10). “Viņš pats ir sacījis: Es tevi neatstāšu un tevi nepametīšu?” (Ebrejiem 13:5).

Cauri grūtībām mēs tiekam vadīti.  Ir mierinoši, ja mūs pavada kāds, kurš pazīst apstākļus un izaicinājumu būtību, ar kuriem mums jāsastopas, līdzīgi kā gans pazīst dažkārt bīstamu reljefu ganībām, uz kurām vada aitas. “Jebšu es arī staigāju tumšā ielejā, taču ļaunuma nebīstos, jo Tu esi pie manis …” (Psalmi 23:4).

Bailes nav vienīgā iespēja. Ticība Dieva tālredzībai, aizsardzībai un nodrošinājumam var dot mums pārliecību, ka, lai cik arī biedējoša liekas tagadne vai nākotne, mums nav jāpadodas izmisumam un bailēm. “Jo Dievs nav mums devis bailības garu, bet spēka, mīlestības un savaldības garu” (2. Timotejam 1:7). “Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt” (Mateja 11:28).

Autors: Roberts Dž. Tamasi

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2011 /  www.cbmc.lv.