29.4.13

Dievam rūpat jūs un jūsu darbs

Iespējams, jūs esat tāds cilvēks, kam ir izdevies daudz sasniegt, kas gūst plašu atzinību no uzņēmuma puses par paveikto. Jūs esat saņēmis neskaitāmus paaugstinājumus, profesionāļu sanāksmēs jūs bieži tiekat izcelts un jums ir tik daudz dažnedažādu goda rakstu un sertifikātu, ka uz sienas vairs pat nav brīvu laukumu jauniem.

Taču varbūt jūs neesat tāda tipa cilvēks. Jūs cītīgi strādājat, cenšoties izspiest no sevis to labāko, taču atzinību saņemat reti, ja vispār saņemat. Lielākā daļa no mums ir tieši šāda tipa cilvēki. Kamēr “superzvaigznes”, vadošie darbinieki un izpilddirektori gozējas starmešu gaismā, daudzi citi mokās ēnā.  Iespējams, dažbrīd mums gadās just žēlumu pret sevi, prātojot, vai mūsu darbs nes kādu labumu un vai kādam tas vispār rūp. Tādos brīžos atcerieties – nevajag kaunēties būt par neatzīto varoni, “melnā” darba darītāju. Bieži vien tieši viņi ir tie, kas nodrošina to, ka darbība rit bez aizķeršanās.

Vai jūs esat kādreiz savainojuši kādu no savām locītavām – pagriezis celi vai izmežģījis īkšķi? Man ir bijis gan viens, gan otrs. Pirms es guvu šos savainojumus es nekad nedomāju par savu kreiso celi vai labās rokas īkšķi. Taču brīžos, kad celis sāpēja tā, it kā kāds tur durtu garu adatu, vai kad es vienkārši centos pagriezt durvju rokturi ar savu labo roku, man pēkšņi nācās piedomāt par abiem. Normālā situācijā locītavas, ja tās ir veselas, nevajadzētu īpaši sajust.

Vai iedomājieties orķestri – kad tiek spēlēts harmoniski, neviens atsevišķs instruments neizceļas, ja vien mūziķim nav piešķirts solo. Ja jūs simfonijas vidū izdzirdat vijoli vai flautu, kur to nevajadzēja dzirdēt, jūs saprotat, ka kaut kas nav labi.

Šis ir viens no iemesliem, kāpēc daudzi cilvēki darbā bieži vien negūst ievērību. Viņi izdara savu darbu, nepiesaistot papildus uzmanību, un sniedz savu artavu kopējā bez aizķeršanās. Kā viens mans kādreizējais priekšnieks teica: “Ja es neko nesaku, tad pieņem, ka viss ir kārtībā.” Varbūt tas neraisa pārliecību tiem, kam laiku pa laikam ir nepieciešams uzmundrinājums, taču mūsdienu profesionālajā un biznesa vidē tā ir realitāte. Sakāmvārds vēsta, ka čīkstošie riteņi ir tie, kurus ieeļļo pirmos.

Tad ko mums darīt, kad jūtamies nenovērtēti? Bībelē ir atrodami daži ieteikumi:

Atcerieties, ka mēs esam daļa no kaut kā lielāka. Pat tad, ja mēs netiekam izcelti pārējo vidū priekšzīmīga darba dēļ, mēs varam būt pārliecināti, ka mēs esam svarīga daļa no visa kopuma. Cilvēka sirds nevar funkcionēt bez smadzenēm vai plaušām un otrādi. “Jo, kā miesa ir viena… Ja visa miesa būtu acs, kur paliktu dzirde? Ja visa miesa būtu dzirde, kur paliktu oža? Bet Dievs locekļus ir nolicis miesā ikvienu savā vietā, kā Viņš gribēja… Bet tagad ir gan daudz locekļu, bet viena miesa." (1. Korintiešiem 12:12-20)

Atzīstiet, ka mēs esam vajadzīgi viens otram. Gluži kā uzņēmumam vajag mūsu padarīto, arī mēs gūstam labumu no citu ieguldītā un mums vajadzētu to novērtēt. "Diviem ir labāk nekā vienam būt, tāpēc ka viņiem tad iznāk labāka alga par viņu pūlēm…. Un, ja kāds var vienu pārvarēt, tad divi taču var tam pretī stāties, un trīskārtēju auklu nevar tik drīz pārraut." (Salamans Mācītājs 4:9-12).

Saprotiet, ka Dievam jūsu darbs rūp. Izmantojot vēlreiz salīdzinājumu ar orķestri, dažreiz mums vajag spēlēt tikai Diriģentam – Dievam. Tas ir viss, kas nepieciešams. “Visu ko darāt, dariet no sirds, it kā savam Kungam …, Tas Kungs par atmaksu jums dos debesu mantojumu…” (Kolosiešiem 3:23-24)

Autors: Roberts Dž. Tamasi

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2013 /  www.cbmc.lv.

22.4.13

Slepenu zināšanu izmantošana

70. gados man un sievai piederošais foto apstrādes un drukāšanas uzņēmums bija viens no pirmajiem, kas iegādājās Kodak Royalprint fotoprintēšanas iekārtu. Jau tobrīd vecu fotogrāfiju kopēšana un atjaunošana bija ievērojama daļa no mūsu biznesa, tāpēc es ātri vien iemācījos, izmantojot šo iekārtu, kā no melnbaltām bildēm uztaisīt tās brūnganos toņos (sēpija).

Pēc pāris gadiem es piedalījos “Kodak” rīkotā seminārā, kurā kāds jautāja, vai ir iespējams foto pārtaisīt brūnganos toņos, izmantojot šo Royalprint iekārtu. “Kodak” tehniskais pārstāvis atbildēja, ka tas diemžēl nav iespējams.

Līdz ar to man bija tāda kā dilemma. Vai man teikt “Kodak” pārstāvjiem, ka tā nav taisnība, vai neteikt neko, bet dzīvot ar apziņu, ka es zinu kaut ko tādu, ko nezina neviens cits? Es izvēlējos otro, saprotot, ka nav nekā tāda, kāpēc man būtu jāinformē Kodak par to, ka viņu procesoram piemīt tādas iespējas, ko viņi paši neapjauš. Rezultātā es nopelnīju tūkstošiem dolāru, darot ko tādu, ko, tobrīd viens no 500 veiksmīgākajiem ASV uzņēmumiem žurnāla “Fortune” vērtējumā, atzina par neiespējamu esam.

Es biju atklājis iekārtai iespēju veikt tādu darbību, ko paši “Kodak” neapzinājās. Tā kā es nebiju “Kodak” darbinieks un nebiju arī nekādīgi citādi saistīts ar kompāniju, ja neskaita to, ka biju klients, manos pienākumos neietilpa viņus informēt par ko tādu, ko viņiem vajadzēja būt atklājušiem saviem spēkiem.

Šī situācija raisa dažus jautājumus. Vai “Kodak” to nemēģināja izdarīt? Kāpēc citi klātesošie nemēģināja eksperimentēt ar iekārtu paši? No šī es mācījos, ka tā saucamie “eksperti” nereti kļūdās un ka nevart ticēt it visam, ko redzi vai dzirdi. Dažreiz atmaksājas izpētīt lietas paša spēkiem.

Es zinu, ka daudzi mazie uzņēmumi ir veiksmīgi vienkārši tāpēc, ka viņi dara to, ko liels uzņēmums nespēj vai negrib darīt.

Kāds laiks ir pagājis, un šis procesors jau sen tehnoloģiju attīstības rezultātā ir nomainīts, un arī “Kodak” dažādu iemeslu dēļ ir bankrotējis, un palicis kā rēgs fotogrāfijas nozarē. Taču es vēl joprojām nodarbojos ar vecu un bojātu fotogrāfiju atjaunošanu. Kādreiz “Eastman Kodak” bija mans lielākais piegādātajs, tagad vienīgais, kas man ir no “Kodak”, ir antīka displeju kastīte. Dzīvē un darbā dažkārt gadās dīvaini un neparedzami pagriezieni.

Manuprāt, šim stāstam ir vienkārša morāle. Tā attiecas uz visiem uzņēmumiem it visās nozarēs – mēģiniet jaunas lietas, pieņemiet jaunus izaicinājumus, neticiet tiem, kas saka, ka kaut kas nav iespējams, vai cilvēkiem, kas baidās riskēt un darīt to, kas tik tiešām patīk.

Salamana Pamācībās 29:18 (burtiski tulkojot no angļu valodas) teikts: “Kur nav atklāsmes, tur tauta izmirst.” Iespējams, mans uzņēmums vēl joprojām pastāvētu arī tad, ja es nebūtu eksperimentējis un atklājis papildus iespējas foto iekārtai. Tomēr es nebūtu guvis ievērojamus ienākumus un prieku no apziņas, ka esmu iemācījies izdarīt ko tādu, ko pat pats ražotājs atzinis par neiespējamu. Tas pats par sevi ir daļa no tā prieka, ko gūsti riskējot uzņēmējdarbībā.

Autors: Džims Matiss

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2013 /  www.cbmc.lv.

8.4.13

Par muļķiem un muļķību

Kad jūs pēdējo reizi darbā izdarījāt ko muļķīgu? Katram no mums ir gadījies izrīkoties muļķīgi kādu reizi vai varbūt vairākas. Taču ļaujiet man pajautāt savādāk – vai jūs esat kādreiz strādājuši ar tādu cilvēku, kas nevis reizi pa reizei pieļauj kādu kļūdu vai pieņem nesaprātīgu lēmumu, bet gan tādu, ko tiešām uzskatāt par muļķi?

Interesanti, ka vairākas tautas ir uzskatījušas par vajadzīgu formāli sveikt muļķus un muļķību. 1. aprīlis ASV un daudzās citās valstīts ir zināms kā “Smieklu diena”. Citur to dēvē arī par “Visu muļķu dienu”. Dažiem tas kalpo par iemeslu izstrādāt kādu nekaitīgu  joku, praktiski izjokot citu vai censties kādu apmānīt, cenšoties ieskaidrot aplamu informāciju.

Pastāv vairākas teorijas par Joku dienas(kā to pazīst Latvijā) izcelsmi. Viena no tām saistās ar Džefa Čosera 1392. gadā sarakstīto literatūras klasiku “Kenterberijas stāsti”. Taču citas vēsta, ka liecības par ko tamlīdzīgu Eiropā un Tuvajos Austrumos meklējamas jau kopš 6. gadsimta. Bet viens ir skaidrs – joki un arī muļķi ir pastāvējuši jau no laika gala.

Ir tāda paruna, ka “muļķis un nauda kopā neturas”. Cits teiciens vēsta: “Muļķi ieskrien tur, kur eņģeļi baidās pat soli spert. Lielākajai daļai no mums ir gadījies izveidot sliktas attiecības, veikt šaubīgus ieguldījumus vai pieņemt nepareizus lēmumus. Rezultātā mēs tikai varam domāt: “Par ko es tobrīd domāju?” Taču ir atšķirība, vai tu izdari muļķību reizēm, vai arī tas kļūst par ieradumu, vienalga, profesionālajā vide vai personīgajā dzīvē.

Tas nav pārsteigums, ka mūžīgajā rakstu kolekcijā, ko zinām kā Bībeli, daudz klāstīts par muļķošanos un muļķiem. Daudz ko no tā iespējams sasaistīt arī ar 21. gadsimta darba vietu. Šeit ir daži piemēri no Salamana pamācībām:

Muļķības dārgā cena. Mēs varam strādāt gadiem ilgi, lai spētu uzbūvēt kaut ko patiesi vērtīgu – uzņēmumu, karjeru, laulību vai ģimeni – taču tas viss var tik iznīcināts ar vienu mirkli bezatbildības. "Zinīga sieva uzceļ savu namu, bet trakulīga neprāte to ar savu rīcību sagrauj." (Salamana Pamācības 14:1)

Neprātīgais ieradums būt par muļķi. Gudrs cilvēks nepieņem sasteigtus lēmumus, bet gan izvērtē iespējas un to potenciālās sekas. Muļķis rīkojas impulsa vadīts, neraizējoties par negatīvo. "Sapratīga vīra gudrība ir tā, ka viņš neko savā ceļā neatstāj neievērotu, bet nejēgu ģeķība ir pašapmāns." (Salamana Pamācības 14:8)

Nejēgu tuvredzība. Gudrība mudina cilvēkus fokusēties uz vērtīgiem mērķiem, taču muļķus ir viegli novirzīt no ceļa tā, ka viņi aizmirst to, uz ko tiecās. "Vientiesīgam neprašam neprātība sagādā prieku, bet sapratīgs cilvēks paliek uz īstenā ceļa." (Salamana Pamācības 15:21)

Muļķa neapdomīgā un pārgalvīgā runāšana. Gudrība palīdz cilvēkam saprast, ko var teikt un ko nevar. Muļķi runā ātri, nedomājot par to, kādas sekas viņu teiktas var radīt. "Vientiesīga neprašas lūpas pavedina uz bāršanos, un viņa mute cīnās, lai beidzot viņš pats saņemtu sitienus. Vientiesīga neprašas mute ir viņam pašam par postu, un viņa lūpas tur viņa paša dvēseli slazdu valgā." (Salamana Pamācības 18:6-7)

Nejēgas bezatbildīgā pārvaldīšana. Gudrs cilvēks cenšas izlietot resursus prātīgi un saudzīgi, taču muļķis rīkojas izšķērdīgi un ļoti reti domā par nākotnes vajadzībām. “Īsteni gudra cilvēka namā ir mīlīgas iekārojamas lietas un eļļa, bet nepraša to visu izšķiež.” (Salamana Pamācības 21:20)

Autors: Roberts Dž. Tamasi

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2013 /  www.cbmc.lv.

3.4.13

Spriedze starp strādāšanu un nogaidīšanu

Es nekad sava dzīvē neesmu saticis kādu pareģi vai zīlnieku, taču šķiet, ka tas varētu būt labs darbs – visu dienu sēdēt un domāt, laiku pa laikam nonākot pie kaut kā tāda, kas izklausās gudrs vai pamācošs. Pie tam apkārt esošie cilvēki, bailēs, ka varētu iztraucēt domāšanas procesu, runā pieklusinātos toņos: “Klusu, viņš koncentrējas!”

Protams, 21. gadsimta biznesa un profesionālajā pasaulē mistisko zinātņu pārstāvjiem nav atvēlēta sevišķi liela vieta. Mēs esam vairāk orientēti uz darbību, mēs tiecamies gūt lielāku daudzumu īsākā laika periodā. To nav iespējams izdarīt vienkārši sēžot un domājot par kaut ko. “Nesēdi šeit, dari kaut ko!” Nav laika, lai kaut ko apsvērtu.

Vai tā ir pareizi? Vai “darīt kaut ko, jebko, pat tad, ja tas ir nepareizi” ir labākais veids, kā rīkoties, kad tuvojas termiņi, jārealizē projekti un jāizpilda mērķi?

Daudzi tā sauktie “A tipa” vadītāji atbildētu apstiprinoši. Viņi, apņēmības, ideju un enerģijas pārpilni, vēlas uzturēt darbību un jo ātrāk, jo labāk. Taču pieredze mums rāda, ka bieži vien nogaidīšana ir labāka “darbība” nekā strādāšana. Mans bijušais kolēģis nereti jautāja: “Kāpēc ir tā, ka mums nepietiek laika, lai spētu paveikt šo uzdevumu pareizi ar pirmo reizi, bet ir laiks, lai to izdarītu no jauna?” Citam manam draugam ofisā ir piestiprināta zīme, kurā rakstīts: “Mana steiga nerada tavu kļūdu plānošanā”. Citiem vārdiem sakot, ja mēs veltītu laiku, lai lietas pārdomātu, mēs varētu gūt lielākus panākumus un pieļaut mazāk kļūdu.

Taču šim jautājumam ir arī cits aspekts. Dažkārt, neskatoties uz mūsu centieniem un vēlmēm, nogaidīšana ir mūsu vienīgā opcija. Personīgi man tas ir grūti, jo es neesmu pēc dabas sevišķi pacietīgs. Taču, paskatoties uz visu atpakaļ, lielākoties nogaidīšana ir bijusi tā vērta. Piemēram, ir bijuši brīži, kad esmu juties tā, ka ir nepieciešamas izmaiņas manā karjerā un ka esmu gatavs šai pat brīdī tās izdarīt. Tā vietā apstākļi spieda gaidīt. Kad parādījās jauna darba iespēja, man par pārsteigumu tā bija labāka nekā es to spēju iedomāties.

Šeit būs dažas lietas, ko Bībele man ir iemācījusi par nogaidīšanu:

Ticiet Tam, kurš zina virzienu. Ja jūs ceļotu cauri bīstamai teritorijai, vai jums noderētu palīdzību no kāda, kas ir labi pazīstams ar šo rajonu? Dzīvē un darbā mēs nezinām, kur atrodas slazdi mūsu priekšā, taču Dievs gan. Tādos gadījumos ir noderīgi nogaidīt, līdz Viņš ir gatavs mūs nostādīt uz pareizā ceļa. “Paļaujies uz To Kungu no visas sirds un nepaļaujies uz sava prāta gudrību, bet domā uz To Kungu visos savos ceļos, tad Viņš darīs līdzenas tavas tekas.” (Salamana Pamācības 3:5-6)

Saprotiet, ka nogaidīšana nenozīmē bezdarbību. Dažkārt situācija pieprasa mums palikt pie sava, palikt tur, kur mēs esam. Citkārt mēs varam spert soļus, kas šķiet piemēroti, taču tāpat mums jātic, ka Dievs mums sniegs to, kas mums vajadzīgs. “Esi kluss Tā Kunga priekšā un gaidi uz Viņu, neesi sašutis, ja kādam laimējas un ir sekmes, nedz arī par vīru, kas dara blēdības …. Gaidi uz To Kungu un nenovērsies no Viņa ceļa, tad Viņš tevi pacels, ka tu atgūsi savu zemi un ar gandarījumu redzēsi, ka bezdievīgie tiks izdeldēti.” (Psalmi 37:7, 34)

Saprotiet, ka nogaidīšana mums palīdz apjēgt, kurš ir pie kontroles. Mums patīk domāt, ka mēs kontrolējam to, kas un kā notiek mūsu dzīvēs. Tomēr bieži vien apstākļi ir tādi, ka mēs nekādi nevaram tos ietekmēt, līdz ar to vienīgais, ko mums atliek darīt, ir gaidīt. Šādi gadījumi var mums palīdzēt apjēgt, ka patiesībā pie kontroles ir Dievs, un Viņš zina, ko dara. “Rimstieties un atzīstiet, ka Es esmu Dievs, cildināms tautu starpā, cildināms pa visu pasauli.” (Psalmi 46:10)

Autors: Roberts Dž. Tamasi

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2013 /  www.cbmc.lv