UN NEIEVED MŪS KĀRDINĀŠANĀ

Šķiet mūsdienās tas notiek ļoti bieži un no tā ir grūti izvairīties: prominents līderis – politiķis, uzņēmējs, slavens sportists, pat garīdzniecības pārstāvis – pastrādā lielu ētisku pārkāpumu vai tiek iesaistīts nopietnā skandālā. Kad mēs par to dzirdam, mēs tikai paraustām plecus. Kas gan tur jauns?

Tas ir bēdīgs komentārs, bet tāda ir pasaule, kurā mēs dzīvojam. Bez jautājumiem, cauri gadsimtiem, plaši pazīstami un vareni vadītāji ir krituši no varas augstumiem nebūtībā. Bet vai tas mums ir jāpieņem kā norma? Vai mums visos gadījumos jāpiemēro teiciens: “Vara samaitā, un absolūta vara absolūti samaitā”?

Jūs iebildīsiet: ”Neviens nav perfekts.” Vai arī aizsargāsieties:  “Mēs jau esam tikai cilvēki.” Lai arī abos teicienos ir daļa patiesības, tie neattaisno neētisku vai amorālu uzvedību. Fakts, ka šādi gadījumi tiek atspoguļoti ziņās,  tikai apliecina to, ka patiesībā mēs no saviem vadītājiem joprojām gaidām augstus ētiskos un morālos standartus, vienalga, vai tie būtu politiķi, mazie uzņēmēji vai lielo uzņēmumu vadītāji.

Tomēr lielākais jautājums nav, kā pārliecināt līderus, kurus nekad nesatiksim, dzīvot saskaņā ar visaugstākajiem morāles standartiem. Šis jautājums attiecas uz mani un tevi. Kā mēs konstanti spējam dzīvot saskaņā ar zināmo labo un slikto – būt sekošanas vērti līderi savās mājās, darba vietās un sabiedrībā?

Lasot pāri laikiem stāvošo “Biznesa rokasgrāmatu”, plašāk pazīstamu kā Bībeli, mēs redzam godīgu cilvēka stāvokļa novērtējumu: “Gluži, kā ir rakstīts: nav neviena taisna, it neviena” (Romiešiem 3:10). Bet šis paziņojums nav domāts kā integritātes trūkuma vai vispārpieņemto normu neievērošanas nosodījums. Tā vietā Raksti brīdina un dod ieteikumus, kā sasniegt un noturēt augstāku uzvedības standartu:

Neviens nav imūns. Pirms vairākiem gadiem es dzirdēju par kādu bezpeļņas organizācijas vadītāju, kurš bija deklarējis: „Ir viena joma, kurā es nekad neizdarīšu kļūmīgu soli – attiecības.” Pēc dažiem gadiem tika atklāti viņa ārlaulības sakari ar administratīvo asistenti. Tāpēc Bībele brīdina: “Tādēļ, kas šķietas stāvam, lai pielūko, ka nekrīt” (1. Korintiešiem 10:12).

Esi uzmanīgs, kad lietas izdodas. Mēs varam kļūt pieejami kārdinājumiem brīžos, kad lietas iet labi, kad mums šķiet, ka visu kontrolējam. Tādos brīžos mums gribas paļauties uz sevi, un aizmirstam par atkarību no Dieva. “Es gan sacīju, kad man labi klājās: "Es nešaubīšos nemūžam!"“ (Psalmi 30:7).

Mums visiem ir iespēja izglābties. “Es tur neko nevarēju darīt” ir vājš mēģinājums attaisnoties, kad esam pakļāvušies kārdinājumam un esam pieļāvuši morālu vai ētisku kļūdu. Var likties, ka kārdinājums ir par lielu,  lai to pārvarētu, bet, ja mēs lūkojamies uz Dievu, Viņš darīs mūs spējīgus nespert nākamo soli aiz kārdinājuma – izvairīties no grēka. “Jūs piemeklējis vēl tikai cilvēcīgs pārbaudījums; Dievs ir uzticīgs, Viņš neļaus jūs pārbaudīt pāri par jūsu spējām, bet darīs pārbaudījumam tādu galu, ka varat panest” (1. Korintiešiem 10:13).

Katram nepieciešama palīdzība. “Es esmu pārāk vājš; es nespēju pretoties kārdinājumam.” Var likties, ka tā ir taisnība, bet, ja mēs ticam Bībelei, tad zinām, ka mēs varam saņemt Jēzus Kristus spēku, lai paveiktu to, ko saviem spēkiem nespējam. “…Jo, kad esmu nespēcīgs, tad esmu spēcīgs” (2. Korintiešiem 12:10). “Es visu spēju Tā spēkā, kas mani dara stipru” (Filipiešiem 4:13).

Autors: Roberts Dž. Tamasi

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2011 /  www.cbmc.lv.

 

Dāsnuma žēlastība

„Bet, tā kā jūs esat sekmēm bagāti visās lietās: ticībā, vārdā, atziņā, visādos centienos un savā mīlestībā uz mums, tad esiet bagāti arī šinī labdarības lietā.” 2. Korintiešiem 8:7.

Mīlestība pret naudu kristietībai ir sagādājusi sliktu slavu. Mūsdienās daudzi sevi uzskata par bijušajiem kristiešiem. Viņi ir uzauguši kristīgā vidē, bet to pameta, jo viņiem šī sabiedrība šķita tāda, kas visu laiku kaut ko grib. Dažreiz šie pēc Dieva joprojām alkstošie bijušie kristieši pievēršas New Age, budismam vai hinduismam. Tiem, kas ir atstājuši kristietību pagātnē, tā bieži asociējas ar organizāciju, kuras galvenais mērķis ir naudas iegūšana no cilvēkiem.

Ir ļoti būtiski, kāda ir draudzes un arī mūsu kā kristiešu individuālā attieksme pret naudu. Lai visu pareizi saprastu, jāsāk ar dievišķo „aizņēmēju”, Jēzu no Nacaretes. Lai gan Viņam piederēja Visuma bagātības, „Viņš sevi iztukšoja”. Piedzimdams nabadzībā, Viņš savu laiku uz zemes pavadīja kā trūcīgs cilvēks. Cilvēkiem (un tādu ir daudz), kam kristietība asociējas ar naudas iegūšanu, nav problēmu ar Jēzu, bet gan ar tā saucamajiem Viņa sekotājiem.

Un tie nudien ir lieli sarežģījumi. Tāpat kā viduslaiku pāvesti izšķērdīgi dzīvoja, izkrāpdami aizvien vairāk līdzekļu no jau tā trūcīgajiem zemniekiem, arī televīzijas evaņģēlisti (ne visi, bet populārākie) gūst peļņu, prasot ziedojumus. Viņi dzīvo milzīgās savrupmājās, lido privātās lidmašīnās un apmetas dārgākajās viesnīcās. Kāda ņirgāšanās par Jēzus Kristus dzīvi un vēsti! Cik nepievilcīgi cilvēkiem, kas spēj raudzīties ar atvērtām acīm!

No otras puses, Jēzus dzīve un vēsts skar katru mūsu dzīves aspektu, arī ļoti privātu zonu — mūsu naudasmakus. Žēlastība, kas ir Jēzus, ir dāsna, pilnīga, pāri plūstoša un pārspēj visas cerības. Loģiski raugoties, par mūsu pestīšanu samaksātā cena bija nepārdomāti augsta. Bet tāda ir žēlastība — pārgalvīga mīlestība.

Žēlastībai iesakņojoties mūsu dzīvē, mums katru dienu pakļaujoties tās ietekmei, tā mūs pārveido par cilvēkiem ar tieši šādu, pārgalvīgi mīlošu attieksmi. Mēs dodam, jo priecājamies, ka varam to darīt, mums vienkārši ir jādod — nevis pēc pieprasījuma, bet gan iekšēja mudinājuma vadītiem.

Tieši par šādu dāsnuma žēlastību Pāvils rakstīja Korintas draudzei. Skops kristietis ir pretrunīgas nozīmes vārdu saistījums jeb oksimorons.

Šodien, Kungs, dod man dāsnuma žēlastību!

(Autors: Viljams Džonsons)

SEPTIŅI PANĀKUMU GŪŠANAS NOSLĒPUMI

Panākumus var definēt dažādi – kā ieņemto stāvokli, varu, paaugstinājumu, naudu un daudzos citos veidos. Bet viens no svarīgākajiem panākumu mēriem ir tas, cik liela ir personas ietekme uz apkārtējiem, vienalga, darbā, mājās vai sabiedrībā. Cik daudz viņu dzīve ir ietekmējusi citu dzīvi?

Atskatoties vēsturē un arī garīgajā sfērā, tikai daži cilvēki ir atstājuši tik būtisku iespaidu kā apustulis Pāvils, kura dzīve un raksti atrodami Bībeles Jaunajā Derībā. Neskatoties uz to, ka pārsvarā viņš pārvietojās tikai ar kājām, līdz savas dzīves beigām Pāvils bija noderīgs Kristietības izplatīšanai visā Romas impērijā. Iedomājaties, ko viņš sasniegtu, ja viņam būtu lidmašīna, mobilais telefons un faksimila aparāts!

Lai arī daudzi no mums savas dzīves velta biznesam un profesionālajiem panākumiem, es ticu, ka Pāvils mums atstājis daudzas pamācības, kuras mēs varam piemērot savai dzīvei. Lūk, atslēgas viņa panākumu pilnajai dzīvei:

MĒRĶA IZJŪTA: Lai gūtu panākumus ir svarīgi zināt mērķi, kuru gribat sasniegt,  “Es dzenos pretim mērķim, goda balvai …” (Filipiešiem 3:14).

SAPRATNE: Mums jābūt gataviem sadurties ar neparedzētām grūtībām un jāspēj stāvēt tām pāri: “Es protu būt zems, protu arī dzīvot pilnībā; nekas man nav svešs, protu būt paēdis un izsalcis, dzīvot pilnībā un ciest trūkumu” (Filipiešiem 4:12).

NEATLAIDĪBA: Ja mēs esam iesaistījušies svarīgā pasākumā, tad mēs nedrīkstam atkāpties, sastopot izaicinājumus un grūtības.  “Bet mana dzīvība man nekādā ziņā nav tik dārga, lai es atstātu nepabeigtu savu ceļu un uzdevumu, ko esmu dabūjis no Kunga Jēzus, apliecināt Dieva žēlastības evaņģēliju” (Apustuļu darbi 20:24).

LĪDZCIETĪBA: Līdzīgi kā apustulis Pāvils nebija vienaldzīgs pret apkārtējo vajadzībām, arī mums jācenšas aizsargāt savu līdzgaitnieku intereses. “Un, ja es pravietotu un ja es zinātu visus noslēpumus un atziņas dziļumus, un ja man būtu pilnīga ticība, ka varētu kalnus pārcelt, bet nebūtu mīlestības, tad es neesmu nekas. Un, ja es visu savu mantu izdalītu nabagiem un nodotu savu miesu, lai mani sadedzina, bet man nebūtu mīlestības, tad tas man nelīdz nenieka” (1. Korintiešiem 13:2-3).

ENTUZIASTISKA TICĪBA: Veiksmīgi līderi tic savai misijai, un viņu entuziasms aizrauj arī citus. “Es visu spēju Tā spēkā, kas mani dara stipru” (Filipiešiem 4:13).

KALPOŠANA CITIEM: Egoistiski vadītāji vairumā gadījumu gūst tikai īslaicīgus panākumus. Līderis, kurš nodevies kalpošanai citiem, palīdzot viņiem sasniegt viņu mērķus, parasti iegūst dedzīgus sekotājus. “Par jūsu dvēselēm es labprāt visu atdošu un atdošu pats sevi. Ja es jūs tik ļoti mīlu, vai tad lai sagaidu mazāk mīlestības?” (2. Korintiešiem 12:15).

IZTURĪBA: Sakāmvārds mums atgādina:  “Nav svarīgi, kā tu sāc, bet kā pabeidz.” Tas noteikti bija patiesi attiecībā uz Pāvilu. “Mēs visur topam spaidīti, bet tomēr neesam nomākti; esam bez padoma, bet tomēr neesam izmisuši. Mēs topam vajāti, tomēr neesam atstāti; esam satriekti, tomēr neesam pazuduši!” (2. Korintiešiem 4:8-9).

Centies savā dzīvē attīstīt šīs kvalitātes un redzēsi, kas notiks.

(Autors: Dr. Riks Vorens)

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2008 / www.cbmc.lv

Salīdzināšanas vāks

„Un šeit Es ar tevi sastapšos; no salīdzināšanas vāka virsus, no vietas starp abiem ķerubiem, kas atrodas virs liecības šķirsta, Es runāšu uz tevi visu, ko Es tev pavēlēšu priekš Izraēla bērniem.” 2. Mozus 25:22.

Dievs Mozum sniedza detalizētus norādījumus, kā būvējama svētnīca. Tā sastāvēja no trīs galvenajām daļām: ārējā pagalma, kurā atradās vara altāris un pie kura Izraēla tauta pienesa dažādus upurus, pirmās telts, ko dēvēja par Svēto vietu, kurā kalpoja priesteri, un Vissvētākās vietas, kur bija atļauts ieiet tikai augstajam priesterim, turklāt reizi gadā — Salīdzināšanas dienā.

Vissvētākā vieta bija ļoti vienkārši iekārtota. Vienīgais, kas tajā atradās, bija „derības šķirsts” — darināts no akācijas koka un apzeltīts. Šķirstā bija „liecība” - divas akmens plāksnes, uz kurām ar Dieva pirkstu bija uzrakstīti Desmit baušļi. Derības šķirstu sedza zelta plāksne, kuras abās pusēs atradās no tā paša metāla izkalti ķerubi — to sejas bija vērstas viena pret otru un spārni izplesti tā, lai apklātu „salīdzināšanas vāku”.

Šī vienkāršā, skaistā būve simbolizēja Debesu sirdi. Visuma Troņa zālē ķēniņu Ķēniņu un kungu Kungu ielenc neskaitāmas Debesu būtnes, dziedot nebeidzamas slavas un pielūgsmes dziesmas. Tur mūsu augstais priesteris Jēzus darbojas kā starpnieks mūsu labā — ne tāpēc, ka Tēvs negribētu mūs pieņemt, bet tāpēc, ka katra priekšrocība, kas tiek piešķirta kritušajiem cilvēkiem, ir iespējama, pateicoties Golgatā izlietajām asinīm.

Zemes svētnīcas Vissvētākā vieta nespēja pat nedaudz atspoguļot Debesu varenību, jo to neviens cilvēks nevar iedomāties un iztēloties. Vissvētākajā vietā atrodamās akmens plāksnes liecina, ka Debesis un arī Visums pamatojas uz dievišķiem principiem jeb likumiem.

Bet ja mums būtu tikai likums — ja Vissvētākajā vietā būtu tikai derības šķirts un akmens plāksnes, mēs būtu bez cerības. Mēs visi esam apmaldījušies, nepilnīgi, grēkojuši. Likumā paredzētais sods ir smagāks nekā šīs akmens plāksnes.

Bet pastāv salīdzināšanas vāks! Dievs mūs uzrunā no šīs vietas! Viņš uzrunā nevis ar Sinaja kalnā pausto bardzību, bet gan ar Golgatā īstenoto pestīšanu.

Lai slava Viņam par šo salīdzināšanas vāku!

 

(Autors: Viljams Džonsons)

SAISTĪBU UZŅEMŠANĀS VEIDI UN LĪMEŅI

Saistībām ir dažādi veidi un līmeņi. Mana iecienītākā analoģija, lai raksturotu šo jautājumu,  ir brokastis ar bekonu un olu. Brokastu gatavošanā, var teikt, ka vista bija iesaistījusies olu piegādē, bet sivēns, kurš piegādāja šķiņķi, bija pilnībā nodevies šim uzdevumam.

Šķiet, ka daži cilvēki nespēj apņemties neko, kamēr citi tikpat ātri uzņemas saistības, cik pēc tam ātri tās nepilda. Citi ir lēni, uzņemoties saistības, bet, ja ko ir apņēmušies, tad to izpilda ar entuziasmu. Es sevi pieskaitu pie pēdējiem.

Pirms vairākiem gadiem mēs ar sievu iesaistījāmies Bībeles studiju grupā. Septiņus gadus  mēs sanācām kopā katru ceturtdienu. Mēs izlaidām tikai vienu vai divas studijas visu šo gadu laikā, jo bijām atvaļinājumā. Šajā grupā bija seši pāri, bet ļoti reti kad bijām visi 12. Priekš manis tā bija mistērija – kādēļ cilvēki nespēj pildīt savas saistības. 

Galu galā es sapratu, ka cilvēki uzņemas saistības dažādi – citi to dara attiecībā pret pasākumu, citi attiecībā pret citiem cilvēkiem. Mums Bībeles studijas bija svarīgas, bet attiecības bija ļoti svarīgas. Mūsu saistības attiecās nevis uz pasākumu, bet uz cilvēkiem. Būtu viegli izvēlēties ko citu studiju vietā, bet mēs jutāmies tā, ka nespējam nodot draugus, pat, ja viņi regulāri ar saviem darbiem apliecināja, ka mēs viņiem neesam tik svarīgi. 

Šie paši principi attiecināmi uz biznesa vidi. Mēs ar sievu varam uzņemties saistības attiecībā uz kādu pasākumu, bet mums noteikti svarīgākas ir saistības pret pasākumā iesaistītajiem  cilvēkiem. Tas ir iemesls, kāpēc tad, kad pirmajā vietā tiek izvirzītas procedūras vai programmas nevis attiecības,  nereti rodas domstarpības. Tādēļ mēs izvēlamies veidot biznesu kopā ar cilvēkiem, kuri mums patīk. Labākās kompānijas to saprot – viņi pieņem darbā personīgo īpašību dēļ un profesionālajās apmāca, nevis otrādi.

Dažiem personību tipiem ir nosliece vairāk saistīties ar notikumiem. Lūk neliels tests: Iedomājaties, ka jūs kopā ar draugu esat nolēmuši doties uz kino, un viņš/viņa maina plānu. Vai iesiet vienalga, atrodot citu kompanjonu vai viens pats, vai arī mainīsiet savus plānus, pārceļot kino apmeklējumu uz laiku, kad arī draugs var tikt? Situācijas var mainīties, bet katram no mums ir tendence vairāk saistīties ar pasākumiem vai cilvēkiem.

Pirms dažiem gadiem es biju bezpeļņas organizācijas valdē, un mēs pieņēmām apzinātu lēmumu – pārstāt būt orientētiem uz pasākumiem un sākt orientēties uz cilvēkiem. Man nav precīzu datu, vai mūsu rezultāti bija labāki, bet mēs jutāmies daudz laimīgāki un augstu vērtējām attīstītās attiecības.

Īpaši krīzes apstākļos jums nepieciešams saprast jūsu līdzgaitnieku attieksmi. Kā teikts Bībelē: “Citam daudz draugu uz nelaimi; tomēr ir draugi, kas ir labāki nekā brālis” (Salamana pamācības18:24).

Vairumā gadījumu ir pietiekami, ja saistību līmenis draugiem ir kā analoģijā ar vistas brokastu olu, bet dažkārt nepieciešams, lai tas būtu kā gadījumā ar brokastu bekonu.

Autors: Džims Matis

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2011 /  www.cbmc.lv.

Žēlastības tronis

„Tāpēc pieiesim bez bailēm pie žēlastības troņa, lai saņemtu apžēlošanu un atrastu žēlastību, palīdzību īstā laikā.” Ebrejiem 4:16.

Svētajos Rakstos daudzās vietās lasāms prieks par žēlastību, bet šis teksts ir īpaši izcils. Žēlastība šeit minēta divreiz: žēlastības tronis un žēlastība kā palīdzība īstajā laikā. Pārfrāzējot šo Rakstu vietu, varētu sacīt: „No visuma žēlastības centra mēs žēlastību saņemam tieši tad, kad tā mums visvairāk nepieciešama.”

Pravietis Miha uzdeva šādu jautājumu: „Kā lai es tuvojos Tam Kungam? Vai lai es nometos zemē augstā Dieva priekšā?” (Mihas 6:6)

Gadsimtu gaitā šo jautājumu uzdevuši visi reliģiski domājoši vīrieši un sievietes. Viņi ir spīdzinājuši savu ķermeni, gavējuši, lieguši sev miegu. Viņi ir devušies svētceļojumos un nožēlojuši grēkus tāpat kā mūks Mārtiņš Luters, izpildījuši katru Baznīcas hierarhijas norādīto darbību. Bet, neskatoties uz to visu, beigās tie jūtas iztukšoti un nedroši.

Mūsu reliģiskie centieni mājvietu atrod tikai Jēzū Kristū un ar Viņa starpniecību. Vienīgi Svētajam Garam atverot mūsu acis, lai mēs spētu saskatīt Viņa atnākšanas un nāves (kas bija paredzēta mums!) stāsta būtību, mēs spējam atrast to mieru un drošības sajūtu, pēc kā mūsu sirdis tiecas.

Viņa dēļ mēs varam būt droši, ka Debesīs esam gaidīti. Mēs kā dēli un meitas esam tur piederīgi. Lai cik svēta būtu Dieva klātbūtne, tā mūsu sirdīs vairs nevieš bailes. Visuma centrā ir žēlastības tronis. Tā kā tas ir žēlastības tronis, ieejas scepteris ir mūsu Kunga rokās. Mēs pie Viņa griežamies ar pārliecību, nevis bailēs, bet kā bērns, kas skrien pretim mīloša vecāka atplestajām rokām.

Šis žēlastības tronis mums dāvā žēlsirdību un žēlastību, lai mums palīdzētu. Šī doma līdzinās iepriekšminētai Rakstu vietai Vēstulē ebrejiem:

„Jo tāpēc, ka Viņš [Jēzus] pats kārdināts un cietis, Viņš var palīdzēt tiem, kas tiek kārdināti.” (Ebr. 2:18)

Šajā kontekstā Viņa nodrošinātā žēlastība ir pārvaroša žēlastība, žēlastība, kas ir piemērota mūsu vajadzībām un tiek dāvāta īstajā brīdi.

(Autors: Viljams Džonsons)

UZTICĪBAS VĒRTA BIZNESA VEIDOŠANA

Nesen Edelmana aģentūra veica plašus pētījumus par vairākiem jautājumiem globālajā tirgus telpā un pabeidza sadaļu par cilvēku attieksmi un  uzticēšanos korporatīvajiem vadītājiem un viņu kompānijām.

Līdzīgos iepriekšējos pētījumos respondenti uzsvēra tādus jautājumus kā finanšu rezultāts un produktu kvalitāte, kuri visbūtiskāk ietekmē viņu uzticību vadītājiem. Kopš vispasaules ekonomiskā sabrukuma, šo faktoru loma ir būtiski samazinājusies. Galvenie jautājumi, kā parādīja Edelmana pētījums, tagad ietver godīgu un caurspīdīgu darbību un lai kompānijai varētu uzticēties.

Ir redzams, ka daudzi cilvēki sapratuši, ka tas vien, ka kāds bizness uzrāda ļoti labus finanšu rezultātus, nenozīmē, ka uz to var paļauties. Citiem vārdiem sakot, kāda nozīme ir tam, ja cilvēki gūst ļoti labus finansiālos rezultātus, bet jūs nevarat viņiem uzticēties?

Acīmredzams, ka biznesa un profesionālās pasaules vairāki sektori ir zaudējuši uzticības kredītu. „Kuram var uzticēties?” ir jautājums, kuru uzdod daudzi no mums, un bēdīgi, ka ne vienmēr uz šo jautājumu ir viegli atbildēt. Sākot ar augstākajiem vadītājiem valdībā, plaši pazīstamiem korporāciju vadītājiem līdz jaunajiem uzņēmējiem, integritāte un godīgums šķiet kļuvušas par izzūdošām vērtībām.

Iespējams, palīdzēt varētu ieskatīšanās senajā grāmatā – Bībelē, lai redzētu klasisku piemēru, kā jārīkojas patiesam līderim. Es iesaku pārdomāt iespēju kļūt tādiem kā pravietis Daniēls, kura dzīve ir plaši aprakstīta Vecajā Derībā.

Daniela 6:4 par viņu ir rakstīts: "…bet tie nevarēja nekā kaitīga atrast, jo viņš bija uzticams, viņa rīcībā nebija atrodama nolaidība vai noziegums." Dotajā situācijā Daniēls izvirzījās par senās Babilonas ievērojamu līderi, kas ļoti sarūgtināja viņa sāncenšus. Tie nolēma, ka labākais veids,  kā mazināt viņa pieaugošo autoritāti un prestižu, ir viņu diskreditēt.

Šie oponenti nožēlojamā kārtā izgāzās, un visi pūliņi iegāzt Daniēlu noveda viņus pašus postā. Kad atklājās viņu nepatiesie apvainojumi, viņi tika sodīti, kamēr Daniēlam pie ķēniņa Dārija tika uzticēti arvien svarīgāki pienākumi.

Ja šādos grūtos apstākļos Daniēls būtu atkāpies no saviem personīgajiem ētiskajiem standartiem, būtu grūti viņam to pārmest, tomēr viņš stingri turējās pie savas pārliecības, un rezultātā tika bagātīgi atalgots.

Es vēlos ieteikt, ja jūs savai korporācijai vēlaties iegūt un uzturēt labu reputāciju, jums un jūsu komandai būtu gudri kļūt par tādiem cilvēkiem kā Daniēls, pierādot savu uzticamību, čaklumu un nevainojamo godīgumu. Kā mēs varam lasīt citā Vecās Derības grāmatā: “Sirdsšķīstība vadīs tiklos, bet nelietīga ļaunprātība nievātājus galīgi sagraus” (Salamana pamācības 11:3)

Autors: Riks Bokss (Rick Boxx)

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2009 / www.cbmc.lv

 

Viņa nabadzība, mūsu bagātība

„Jo jūs zināt mūsu Kunga Jēzus Kristus žēlastību, ka Viņš, bagāts būdams, ir tapis nabags jūsu dēļ, lai Viņa nabadzība kļūtu jums par bagātību.” 2. Korintiešiem 8:9.

Stāsts par Jēzu ir varenākais stāsts, kāds jebkad stāstīts. Stāsts par nolaišanos no augstākā debesu punkta līdz pat zemākajam punktam uz zemes. No slavas virsotnēm, kur neskaitāmi eņģeļi dzied: „Svēts! Svēts! Svēts!” — un krīt ceļos lūgšanā, līdz mazai, piesmakušai kūtij.

Bagātības? Viņam piederēja visas Visuma bagātības. Viņš visu radīja, Viņš visu uzturēja. Viņa rokās atradās visa pasaule. Viņš bija Debesu eņģeļu pulka Virspavēlnieks.

Tas viss bija un ir Viņa — Viņa pēc taisnības, Viņa pēc tā, kas Viņš ir un vienmēr būs.

Bet Viņš tam visam pagrieza muguru. Viņš to visu nolika malā. Uzņemdamies kalpa lomu, Viņš sevi iztukšoja. Viņš kļuva pazemīgs, paklausīgs līdz pat nāvei — līdz krusta nāvei.

Vai jūs to kādreiz esat apsvēruši no šāda viedokļa? Jēzus Kristus kļuva par dievišķo aizņēmēju. Viņa šīs zemes vecāki aizņēmās kūti, kurā mazo Jēzu apguldīt.

Lai pabarotu pūli, Viņš aizņēmās piecus maizes klaipus un divas zivis.

Uzvaras uznācienam Jeruzalemē Viņš aizņēmās ēzeli. Un, visbeidzot, Viņa mirstīgās atliekas tika guldītas aizlienētā kapā.

„Kļūdams cilvēks, Godības Ķēniņš dziļi pazemojās. Viņa zemes dzīves apstākļi bija primitīvi un nepievilcīgi. Lai par pievilkšanas objektu nekļūtu āriene, Viņa godība tika aizplīvurota. Kristus izvairījās no katra ārējā spožuma. Bagātība, gods sabiedrībā un cilvēciskā varenība nekad nevarētu glābt dvēseli no nāves, tāpēc Jēzus gribēja, lai šīs pasaules vērtības nebūtu tās, kas aicina ļaudis nostāties Viņa pusē. Vienīgi Debesu patiesības skaistums drīkstēja pievilkt sekotājus.” („Laikmetu ilgas”, 27. lpp.)

Viņa nabadzībā mēs kļūstam bagāti. Mums pieder mūžības bagātības — tā ir dāvana! Draugi, mēs esam bagāti — bagāti mīlestībā, bagāti dzīvībā, bagāti glābšanā, bagāti Viņā!

Tā ir žēlastība.

 

(Autors: Viljams Džonsons)

LAIKS “JAUNAM UN UZLABOTAM”?

Laiku pa laikam ieejot pārtikas veikalā, redzu produktus ar zīmi un uzrakstu: “Jauns un uzlabots”. Dažkārt man par to gribas pasmaidīt, jo pamatā tas nozīmē, ka līdz brīdim, kamēr ražotājs neveica uzlabojumus, viņi pārdeva produktu, zinot, ka tā kvalitāte nav visai augsta un var tikt uzlabota. Tomēr  es jūtos pateicīgs, ka viņi pielikuši pūles, veicot izmaiņas, lai kādas tās arī nebūtu.

Šajā gadalaikā arī es jūtu vajadzību piekārt sev šādu zīmi, vismaz simboliski. Pārskatot pavisam nesenu pagātni, es redzu daudzas lietas, kuras būtu vēlējies darīt citādāk vai labāk. Nevis pieņemt fatālistisku attieksmi – tāds es esmu un vienmēr būšu - ,bet es varu censties nākotnē būt labāks. Un kaut kādu iemeslu dēļ šis gadalaiks, kad kalendārā mainās gadskaitļi, šķiet izcili piemērots būt „jaunam un uzlabotam”.

Tomēr ceļš uz neizdošanos bruģēts ar labiem nodomiem. Mēs apsolāmies, pārdomājam, noskaņojamies vai uzstādām mērķus turpmāk rīkoties labāk, vai citādāk, bet pēc dažām dienām vai nedēļām atklājam, ka rīkojamies līdzīgi kā iepriekš. Jēzus to izteica vienkārši: “… gars ir gan labprātīgs, bet miesa ir vāja”(Mateja 26:41).

Vai tas nozīmē, ka mums jāatzīst sakāve, un cerība mainīties ir velta un bezjēdzīga? Nē.  Tomēr, ja mēs skandināsim mantru: „ Es sevi pats aiz matiem izvilkšu no muklāja,” būsim lepni un pastāvēsim uz „es pats”, mēs patiesi esam lemti neveiksmei. Slikti ieradumi iznīkst ar ļoti lielu piepūli, un labos ieradumus iedzīvināt ir īpaši grūti. Galu galā, kļūt jauniem domāšanā, runā un uzvedībā ir kas vairāk nekā labskanīgs sauklis vai gribasspēks.

Lūk, daži ieteikumi,  lai realizētu pārmaiņas ilgākā termiņā, kļūstot par „ jaunu un uzlabotu”.  Šos principus var atrast patiesajā Grāmatā, kuru mēs tik bieži citējam – Bībelē:

Atrodiet atbalstu. Lepnums var būt par pamatīgu klupšanas akmeni, it īpaši, ja kāds atsakās no priekšrocības, ko sniedz citu palīdzība vēlamo pārmaiņu sasniegšanai. Mums var sagādāt labsajūtu tas, ka kaut ko sasniedzam pašu spēkiem, bet vairumā gadījumu gala iznākums ir labāks, kad tiek apvienotas mūsu spējas un dāvanas ar citu komandas locekļu spējām un dāvanām. “Dzelzs tiek ar dzelzi uzasināta, un vīrs trin vīru” (Salamana pamācības 27:17). “Diviem ir labāk nekā vienam būt, tāpēc ka viņiem tad iznāk labāka alga par viņu pūlēm;  ja viņi krīt, tad viens palīdz otram atkal tikt uz kājām. Bet nelaime tam, kas ir viens! Kad tas krīt, tad otra nav, kas viņu pieceļ! Tāpat arī, kad divi guļ kopā, viņi viens otru silda, bet kur lai ņem siltumu viens pats? Un, ja kāds var vienu pārvarēt, tad divi taču var tam pretī stāties, un trīskārtēju auklu nevar tik drīz pārraut” (Salamans mācītājs 4:9-12).

Atrodiet iedrošinājumu. Neskatoties uz to, cik smagi mēs cenšamies, ne vienmēr viss notiek saskaņā ar mūsu plāniem. Mēs varam sastapties ar grūti pārvaramiem šķēršļiem un izaicinājumiem. Šādos brīžos ļoti noderīgs ir iedrošinājums gan vārdos, gan kā biedriskums, gan kā vēlme piedāvāt nepieciešamos resursus, lai mēs spētu veikt izmaiņas. “Turēsimies nešaubīgi pie cerības apliecināšanas…. Un vērosim cits citu, lai paskubinātu uz mīlestību un labiem darbiem” (Vēstule Ebrejiem 10:23-24).

Atrodiet spēku. Dažkārt mūsu labākie pūliņi ir velti, pārmaiņas šķiet neiespējamas. Tādos gadījumos mums jāatceras: “… Dievam nekas nav neiespējams” (Lūkas 1:37). Tajā pat laikā atcerieties, kā Jēzus drošina Savus sekotājus: “ES ESMU vīnakoks, jūs tie zari. Kas Manī paliek un Es viņā, tas nes daudz augļu, jo bez Manis jūs nenieka nespējat darīt” (Jāņa15:5), un apustulis Pāvils saka: “Es visu spēju Tā spēkā, kas mani dara stipru” (Filipiešiem 4:13).

Autors: Roberts Dž. Tamasi

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2011 /  www.cbmc.lv.