12.10.07

Ko tu saki?

“Jo Dievs, Ābrahāmam apsolījumu dodams, kad Viņam nebija lielāka pie kā zvērēt, zvērēja pie Sevis paša, sacīdams: tiešām, svētīdams Es tevi svētīšu un vairodams tevi vairošu.” (Ebrejiem 6:13, 14.)

Tu saki, “tas nav iespējams.”

Dievs saka, “visas lietas iespējamas.” (Mateja 19:26.)

Tu saki, “neviens mani nemīl.”

Dievs saka, “Es tevi mīlu.” (Jāņa 13:34, TLB.)

Tu saki, “es to nespēju.”

Dievs saka, “tu visu spēj.” (Skat. Filipiešiem 4:13.)

Tu saki, “es esmu noraizējies.”

Dievs saka, “uztici visas rūpes Man.” (Skat. 1. Pētera 5:7.)

Tu saki, “es nesaprotu.”

Dievs saka, “Es tev došu gudrību.” (Skat. 1. Korintiešiem 1:30.)

Tu saki, “man bail.”

Dievs saka, “tu vari būt drošs.” (Skat. Jāņa 16:33.)

Tu saki, “man trūkst naudas.”

Dievs saka, “Es gādāšu par visām tavām vajadzībām.” (Skat. Filipiešiem 4:19.)

Tu saki, “es jūtos vientuļš.”

Dievs saka, “Es tevi neatstāšu un tevi nepametīšu.” (Ebrejiem 13:5.)

Saki, kā tu tagad jūties? Bagāts? Svētīts? Pateicīgs? Atceries, visu nosaka attieksme!

Noslēpums nāk gaismā

“Labs cilvēks no savas labās sirds krājuma izdod labu, un ļauns cilvēks no savas ļaunās sirds krājumiem izdod ļaunu. Jo no sirds pārpilnības mute runā.” (Lūkas 6:45.)

Policists pienāca pie apturētās mašīnas un sacīja šoferim: “Tā kā jūs esat piesprādzējis drošības jostu, jums tiek piešķirta Ceļu drošības departamenta prēmija 5000 dolāru apmērā.” Tad policists vēl draudzīgi apvaicājās: “Kā jūs domājat šo naudu izlietot?”

“Nu, es laikam varēšu nolikt eksāmenu un iegūt vadītāja tiesības!” šoferis priecīgi atbildēja.

“Neklausieties viņā, policista kungs!” blakus sēdošais pasažieris iejaucās, pamājot uz vadītāja pusi. “Viņš vienmēr tēlo gudro, kad ir piedzēries.”

Tad pamodās aizmugures sēdeklī snaudošais vīrs, ieraudzīja policistu un izsaucās: “Es jau teicu, ka ar zagtu mašīnu mēs tālu netiksim!”

Tu varbūt teiksi – ak, cik muļķīgi; viņiem vienkārši vajadzēja turēt muti, un viss būtu bijis labi. Tomēr patiesība ir tāda, ka agrāk vai vēlāk cilvēka mute izpauž viņa sirds noslēpumus. Kādu brīdi cilvēks gan var vienu vai otru lietu no citiem noslēpt, bet tad pavisam negaidīti pienāk brīdis, kad patiesība nāk gaismā.

Un uz otru pusi – ja tu savā sirdī glabāsi Dieva vārdus un domas, arī tas nenovēršami kļūs redzams apkārtējiem.

Optimists vai pesimists?

“Līksma sirds dara līksmu arī vaigu, bet, ja sirds noskumusi, tad zūd arī drosme. Noskumušajam nav nevienas priecīgas dzīves dienas, bet laba noskaņa rada ik dienas patīkamu labsajūtu.” (Salamana pamācības 15:13,15.)

Ja tu redzi glāzi, kurā ieliets piens, vai tā ir pustukša, vai arī pusē pilna? Ja tu redzi pusē pilnu, tad tu esi optimists. Ja tu redzi pustukšu, iespējams, tu esi pesimists. Optimisti dzīvē saskata labo, bet pesimisti – galvenokārt slikto. Un tas izpaužas viņu sejās. Saraukta piere vai smaids norāda uz to, kas cilvēkam iekšā, un nevis uz to, kādi ir ārējie apstākļi.

Kāds gudrs cilvēks reiz ir teicis: “Pesimistiem biežāk ir taisnība, bet optimisti biežāk ir laimīgi.”

Kā ir ar tevi? Vai tu esi pesimists, vai optimists? Būt pesimistam ir vienkārši, jo šajā pasaulē nekas nav ideāls. Tu vienmēr vari atrast kaut ko, kas nav labi. Un tas, kas notiek tev iekšā, parādīsies tavā sejā un vārdos.

Bet vai tu vari iztēloties saīgušu Jēzu? Es nē. Jēzus bija vislielākais optimists, kāds vien šajā pasaulē jebkad dzīvojis, jo Viņš vienmēr uzticējās savam Debesu Tēvam. Un arī mēs Viņam droši varam uzticēties!

Kļūsti brīvs!

“Bet Es jums saku: mīliet savus ienaidniekus un lūdziet Dievu par tiem, kas jūs vajā, ka jūs topat sava Debesu Tēva bērni, jo Viņš liek Savai saulei uzlēkt pār ļauniem un labiem un liek lietum līt pār taisniem un netaisniem.” (Mateja 5:44,45.)

Bērnībā es ziemā kopā ar citiem bērniem labprāt pavadīju laiku uz ledus, slidojot. Mēs darījām tā: vairāki slidotāji nostājās viens aiz otra, sadevās rokās un tad devās uz priekšu – aizvien ātrāk un ātrāk. Laimīgs bija tas, kurš atradās rindas beigās, viņam pašam nebija jāpūlas; turies tik pie priekšā esošā bērna jakas stērbeles! Un tad, kad bija uzņemts vislielākais ātrums, man patika atlaist rokas un brīvi slīdēt pa ledu tālu, tālu. Tā tik bija brīvības sajūta!

Līdzīgi ir ar piedošanu. Aizvainojums tev liek riņķot pa vienu un to pašu apli. Un tu no tā nevari atbrīvoties, kamēr neesi piedevis. Piedodams tu kļūsti brīvs.

“Bet,” tu varbūt iebildīsi, “Anna man nodarīja pāri, kāpēc lai es viņai piedotu? Viņa to nav pelnījusi. Viņa to nav pat lūgusi!”

Patiesībā ļaunums, ko tu pats sev nodari nevēlēdamies kādam piedot, parasti ir daudz lielāks par to ļaunumu, ko šis kāds tev ir nodarījis. Nepiedodams tu vari pa īstam saslimt. Var jau būt, ka šis cilvēks neko nenožēlo un piedošanu nepelna, bet vai gan tādēļ būtu jācieš tev? Vai gan tu neesi pelnījis piedot un kļūt brīvam?

Piedodoši cilvēki ir laimīgāki un veselīgāki. Piedodot tu negatīvās emocijas, piemēram, dusmas, aizstāj ar pozitīvām jūtām – mīlestību, prieku un mieru. Piedošana no tavas puses prasa drosmi, tomēr pēc tam tu jūties daudz labāk.

Dusmas, naids, skaudība, skumjas un citas negatīvās emocijas novājina imūnsistēmu un var izraisīt saaukstēšanos, vēdersāpes un vēl nopietnākas slimības.

Dažkārt tev ir jāpiedod sev pašam. Vai tev nav gadījies izdarīt ko muļķīgu, un pēc tam veselu nedēļu par to uz sevi dusmoties? Labāk lūdz piedošanu, piedod un esi brīvs Debesu Tēva bērns!