Parasta žēlastība

„Bet bez līdzībām Viņš uz tiem neko nerunāja; bet Saviem mācekļiem Viņš visu īpaši izskaidroja.” (Marka 4:34)

Jēzus līdzības pavisam noteikti ir īpašas. Zinātnieki un pētnieki ir analizējuši gan ebreju, gan citu tautu rakstus, bet nekad nav atraduši mācības, kas līdzinātos Jēzus sniegtajām. Ir bijušas dažas kopīgas iezīmes, tomēr Viņa līdzības ir īpašas.

Viņa līdzības nav tikai savādi stāsti ar morāli, tās nav arī mācību līdzekļi. Lai gan, virspusēji raugoties, tās ir veidotas vienkāršā valodā un viegli saprotamā veidā, tām tomēr piemīt eksistenciāla kvalitāte, neatliekamība, kas uzrunā mūs arī šodien. Attopamies, ka šie stāsti mūs ir aizrāvuši; tie mūs uzrunā un izaicina pieņemt lēmumu.

Pirmais, kas būtu jāievēro, ja runājam par līdzībām, ir tas, cik tās ir vienkāršas. Vairākas no tām pamatojas uz dabas norisēm: sēkla, kas krīt dažādās augsnēs; nezāles, kas aug kopā ar labību; mazā sēkliņa, kas pārtop milzīgā krūmā; auga dažādās augšanas stadijas. Citās ietverti ikdienišķi notikumi, uz kuru pamata veidots vienkāršs stāsts: kā zvejnieki izvelk krastā zvejastīklu un atdala labo guvumu no sliktā; ceļā uz Jēriku aplaupītais ceļotājs; dēls, kurš pamet mājas un izšķiež savu mantojumu; kāzas; divi cilvēki templī lūdz Dievu; dienas strādnieki; pazudušas aitas; negodīgs pārvaldnieks; pazaudēts sudraba gabals; negodīgs tiesnesis un tā tālāk.

Tur nav nekā fantastiska, nereāla. Nav runājošu dzīvnieku, briesmoņu vai neiedomājamu notikumu. Viss ir paredzams. Izņemot to, ka līdzības nav paredzamas. Noslēgums izaicina mūsu gaidas. Pirmie kļūst par pēdējiem, pēdējie — par pirmajiem. Jo šīs šķietami parastās līdzības ir par valstību. Parastums piesedz neparastumu.

Visas līdzības ir par žēlastību, jo tā ir Jēzus dzīves un nāves būtība. Ar to saistīta arī Dieva valstība — Dieva valdīšana to cilvēku dzīvē, kuri pieņēmuši Viņa jaunās dzīves piedāvājumu jau šeit un tagad.

Un līdzības māca, ka Dievs darbojas, izmantodams parasto, ikdienišķo. Viņš darbojas ar dabas starpniecību; viņš darbojas cilvēku sirdīs. Viņš darbojas ar parastu notikumu starpniecību darbā, skolā, mājās, draudzē.

Lai atrastu Dievu, nav nepieciešams doties uz kādu īpašu vietu. Viņš ir šeit kopā ar mums, Viņš būs jebkur, kur sevi atvērsim Viņa vadībai.

(Autors: Viljams Džonsons)

Mācītājs, kurš nespēj pateikt vārdu „Jēzus”

„Es to nesaku trūkuma dēļ, jo es esmu mācījies būt pieticīgs ar to, kas man ir.” (Filipiešiem 4:11)

No jebkura viedokļa raugoties, Deivids Rings ir veiksmīgs Evaņģēlija sludinātājs. Šis pie konfesijām nepiederošais evaņģēlists runājis vairāk nekā 6000 draudzēs, kā arī nacionālajā televīzijā. Katru gadu viņš saņem ap 400 ielūgumu no dažādām draudzēm, kur dzirdēts par viņa iedvesmojošo vēsti.

Tomēr šis mācītājs par sevi saka: „Es pat neprotu pareizi pateikt vārdu „Jēzus”.” Viņa valoda ir neskaidra, gaita — nestabila. Ēdot viņa roka nevaldāmi dreb. Kad Deivids dzima, viņa smadzenes 18 minūtes nesaņēma vajadzīgo daudzumu skābekļa. Tādējādi attīstījās cerebrālā trieka. Viņš uzauga, juzdamies atstumts un ciezdams citu bērnu ņirgāšanos dīvainā runasveida un gaitas dēļ.

Bet viņš zināja, ka ir cilvēks, kurš viņu mīl. Viens cilvēks viņu vienmēr pieņēma un dāvāja drošības sajūtu. Kopā ar šo cilvēku, savu māti, viņš bija drošībā.

Tad notika traģēdija. Viņa mātei konstatēja vēzi, un viņa nomira. Arī četrpadsmitgadīgais Deivids Rings vēlējās mirt. Bet Dievs viņa skumjajā, vientuļajā dzīvē sūtīja žēlastības staru. Kādu dienu Deivids devās uz baznīcu un atrada Jēzu. Pirms tam viņš nebija pārliecināts, vai Dievs viņu mīl, jo viņš taču bija piedzimis ar cerebrālo trieku. Tagad viņš uzzināja, ka Jēzus viņu mīl tādu, kāds viņš ir.

Viņa attieksme izmainījās; izmainījās visa viņa dzīve. No tā brīža viņš paveica virkni „neiespējamu” lietu: pabeidza koledžu, apprecējās un kļuva par četru bērnu tēvu. Un, iespējams, visapbrīnojamākais bija, ka viņš piepildīja dievišķo aicinājumu kļūt par evaņģēlija sludinātāju.

Viņš saka: „Paraugieties uz mani. Man ir cerebrālā trieka. Kāda ir jūsu problēma?” Viņš izaicina cilvēkus beigt gausties un sākt dalīties, saskaitīt saņemtās svētības un ļaut Kungam sevi vadīt jaunos un dziļākos kalpošanas līmeņos.

Viņam patīk citēt Pāvilu: „Es visu spēju Tā spēkā, kas mani dara stipru.” (Fil. 4:13) Tas ir Deivida dzīvesstāsts. Runājot viņa vārdiem, katrs no mums ieklibo Debesu valstībā. Bet, tur nonākuši, mēs skriesim!

(Autors: Viljams Džomsons)

Jēzus kā pērle

„Vēl Debesu valstība līdzinās tirgotājam, kas meklēja dārgas pērles. Un, atradis vienu sevišķi dārgu pērli, nogāja un pārdeva visu, kas tam bija, un nopirka to.” (Mateja 13:45, 46)

Tirgotājs bija meklētājs. Viņš pirka un pārdeva pērles; viņa prece bija vislabākā. Kādu dienu viņš atrada skaistāko pērli, kādu jebkad bija redzējis: lielu, nevainojamas formas un mirdzošu. Tā bija neaprakstāma, gandrīz pārāk brīnišķīga, lai būtu īsta.

Viņš vēlējās šo pērli iegūt! Bet šāda pērle nebija lēta — cena bija neizsakāmi augsta, daudz lielāka, nekā viņš spēja atļauties. Bet viņš šo pērli tik ļoti vēlējās! Viņš apsvēra dažādas idejas. Viņš vairakkārt pārbaudīja grāmatvedību. Viņš rēķināja un rēķināja. Visbeidzot viņš izdomāja veidu, kā šo pirkumu īstenot. Ja viņš pārdotu visu, kas viņam pieder, iekasētu visus parādus, tad varbūt, jā, varbūt viņš to varētu atļauties! Viņam būtu jāpārdod pārējās pērles, sava māja, kuģis — pilnīgi viss! Bet viņš iegūtu šo pērli. Un tas viņam bija vissvarīgākais.

Vai jūs, tikai redzēdami, protat atšķirt īstu vērtību? Vai esat atraduši visdārgāko pērli — Jēzu? Vai atdosit visu un jebko, lai tikai Viņu iegūtu?

„Šī vērtīgā pērle ir Kristus pats. Viņā ir visa Tēva godība un visa Dievības pilnība. Viņš ir Tēva godības spožums un Viņa personu izteicošais tēls. Kristus raksturā atklājas Tēva īpašību godība. Katra Svēto Rakstu lappuse mirdz Viņa gaismā. Kristus taisnībai kā šķīstai, baltai pērlei nav ne vainas, ne traipa. Neviens cilvēka darbs lielo un dārgo Dieva dāvanu nevar padarīt labāku. Tajā nav nevienas plaisas. Kristū ir „apslēptas visas gudrības un atziņas bagātības” (Kol. 2:3). Viņš „mums [ir] kļuvis par Dieva gudrību, par taisnību, par dzīves svētumu un pestīšanu” (1. Kor. 1:30). Viss, kas cilvēka dvēseles vajadzības un ilgas var apmierināt gan šajā, gan nākamajā pasaulē, ir atrodams Kristū. Mūsu Pestītājs ir tik dārga pērle, ka salīdzinājumā ar to visas pārējās lietas var uzskatīt par zaudējumu.” („Kristus līdzības”, 67. lpp.)

Bet ievērojiet žēlastības paradoksu. Žēlastība tiek dota kā absolūti nepelnīta dāvana. Tomēr, tāpat kā līdzībā par tirgotāju, tā prasa mūs visā pilnībā. Tātad, galu galā, žēlastība nemaz nav „par velti”? Gan jā, gan nē. Žēlastība ir domāta visiem, tai nav cenas, to nevar nopirkt par naudu. Tomēr to atrod tikai tie, kas to pieņem, kas pieņem Jēzu. Un, kad vadību pārņem Jēzus, Viņš paņem mūs visā pilnībā. Viņš ir mūsu Kungs!

(Autors: Viljams Džonsons)

Glābjošā ticība

„Jo tajā atklājas Dieva taisnība no ticības uz ticību, kā rakstīts: no ticības taisnais dzīvos.” (Romiešiem 1:17)

Senos laikos kāds patiess jauneklis izmēģināja visu, ko viņa laika Baznīca piedāvāja, bet nekas nešķita gana labs. Intelektuāli apdāvinātais, bet nomāktais Mārtiņš Luters atteicās no pasaules un tās baudām, lai dzīvi turpinātu klostera noslēgtajās sienās. Viņš kā franciskāņu klostera mūks spīdzināja savu ķermeni, cenzdamies rast mieru ar Dievu. Lūgšanas, gavēšana, grēku nožēlošana, vigīlijas — viņš savos meklējumos tiešām bija nerimstošs.

Vēlāk viņš rakstīja: „Es biju labs mūks un ievēroju sava klostera nosacījumus tik precīzi, ka varu apgalvot: ja kāds mūks nonāktu Debesīs savu pienākumu pildīšanas dēļ, tas noteikti būtu es. Ja būtu turpinājis dzīvi klosterī, visticamāk, ka sevi vienkārši nogalinātu ar lūgšanām, grēku nožēlošanu, negulēšanu un citiem darbiem.”

Tad viņam radās iespēja apmeklēt Romu. Mūks ar nepacietību gaidīja, kad tāda meklējoša dvēsele kā viņš varēs izpētīt tur esošās svētās vietas un relikvijas. Tomēr tās nesniedza gaidīto mierinājumu. Vēlāk viņš stāstīja, ka uz Romu devies ar sīpoliem, bet atvedis atpakaļ ķiplokus.

Baznīca paredzēja grēksūdzi, un viņš to uzticīgi ievēroja. M. Luters to darīja stundām ilgi, nogurdinādams biktstēva pacietību. Bet naktī viņš atcerējās kaut ko tādu, ko nebija izsūdzējis, vai, vēl ļaunāk: mūks prātoja, vai ir kas tāds, ko viņš nespēj atcerēties.

Baznīca ieteica arī mistisku ceļu: iegremdēties Dieva mīlestības okeānā. Bet, kad Luters iedomājās Kristu gaidāmās tiesas dienā, viņš nespēja Pestītāju mīlēt.

Viņš izmisis atzinās: „Mīlēt Dievu? Es Viņu ienīdu!”

Tad viņam uzdeva Vitenbergas universitātē mācīt Svētos Rakstus. Sākdams ar Psalmiem, viņš atrada arī Jēzus izmisuma pilno saucienu pie krusta: „Mans Dievs, Mans Dievs, kāpēc Tu Mani esi atstājis?” (Ps. 22:2)

Tas bija arī Lutera sirds sauciens! Viņš pabeidza Psalmus, tad turpināja ar Vēstuli romiešiem un Vēstuli galatiešiem. Cenzdamies saprast Pāvila aprakstītās „taisnības” nozīmi, viņš atklāja, ka, lai Dievs mūs attaisnotu, mums nepieciešams vienīgi Viņam ticēt – no visas sirds uzticēties!

Tā Luters tika pestīts, un tā dzima reformācija.

(Autors: Viljams Džonsons)

KĀ PALIKT MOTIVĒTAM, KAD JŪTIES NOGURIS

Ir teiciens, kuru bieži lieto attiecībā uz sporta pasākumiem, un kurš tāpat attiecas arī uz jebkuru mēģinājumu kaut ko darīt ikdienā (ieskaitot darbā): ”Nav svarīgi, kā tu sāc, bet, kā pabeidz.”

Sākoties jaunai iniciatīvai, piemēram, jauna produkta ražošanai, nebijušai mārketinga stratēģijai vai jaunas tehnoloģijas ieviešanai, mūsu entuziasms parasti ir ļoti liels. Mēs sagaidām daudz, un daudzsološu panākumu gaidas spārno cerības.

Tomēr šādi enerģijas un sajūsmas pacēlumi reti ir ilgstoši. Nav neparasti, ja cilvēki zaudē ilūzijas, drosmi un sajūtas noguruši jau pusceļā, cīņā ar grūtībām, neskatoties uz to, cik noderīgi būtu turpināt. Emocijas sāk norimt, un realitāte - lai sasniegtu projekta mērķi, ir smags un garlaicīgs darbs.

Šādos brīžos ir labi skatīt uzdevumus pareizā perspektīvā. Kad es sāku sajust nogurumu, es lasu tādas Rakstu vietas kā 25. nodaļu Salamana pamācībās. Tās atgādina, ka manas sajūtas nav uzticama mēraukla lietu gaitai. Piemēram, Salamana pamācībās 25:28 mums teikts: “Vīrs, kas savu garu nevar savaldīt, ir kā atklāta pilsēta, kuras mūri ir sagrauti.”

Sajūtas var celt spārnos, un sajūtas var mūs sašūpot, tādēļ, ja vēlamies pabeigt iesākto, mēs nevaram uzticēties emocijām.

Mūsu sajūtas ietekmē vairāki faktori – pagātne, tagadne un nākotne. Bet patiesībā sajūtas bieži vien melo, tās neatspoguļo īstenību. Dzīve ir sarežģīta, un bieži vien mums jādzīvo ar jauktām jūtām: “Arī smiedamās sirds var sērot, un priekiem seko bēdas.” (Salamana pamācības 14:13) Vai kā kāds ir teicis: “Dažkārt es smejos, lai nebūtu jāraud.”

Cilvēki bieži dzīvi salīdzina ar amerikāņu kalniņiem, kur kombinējas gan pacēlumi, gan ielejas, bet patiesībā dzīve drīzāk ir  kā divas dzelzceļa sliedes. Viena sliede simbolizē pozitīvās lietas, bet otra negatīvās un sāpīgās lietas jūsu dzīvē.

Mums jāsaprot vienkārša patiesība: Mēs vienmēr vienlaicīgi  sastopamies gan ar labo, gan ar slikto! Vienmēr jūsu dzīvē notiks kaut kas labs un kaut kas slikts. Mēs nevaram gaidīt, ka vienu mēnesi viss būs tikai labi, bet nākamo tikai slikti. Mums vienmēr būs kokteilis – salds kopā ar rūgtu. 

Kaut arī mēs nevaram mūsu dzīvē, vienalga darbā vai mājās, atdalīt labo no sliktā, tomēr mēs varam koncentrēties uz aktuālajiem notikumiem: “Priecājieties ar priecīgajiem, raudiet ar tiem, kas raud.” (Romiešiem 12:15)

Tāpēc ticība Dievam ir ļoti svarīga, lai izturētu gan dzīves vētras, gan arī patīkamos pārsteigumus. Salamana pamācības 3:5 mums māca no visas sirds paļauties uz Dievu, nevis uz savu uztveri. Mūsu sajūtas var svārstīties kā viļņi pludmalē, pieplūstot un atplūstot, bet Dievs paliek uzticīgs un pastāvīgs.

Autors: Riks Vorens

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2011 /  www.cbmc.lv.

BEZJĒDZĪGĀ DZĪŠANĀS PĒC LAIMES

Gadskārtējā Nacionālajā Tautas kongresā Ķīnas premjerministrs lika ierēdņiem koncentrēties uzdevumam – padarīt cilvēkus laimīgus. LAIMĪGS kļuvis par modes vārdu, par jaunu lozungu birokrātiem plašajā, spēcīgajā nācijā, nomainot neseno saukli – saskaņa.

"Laimīgs, laimīgs, laimīgs." Šķiet tas ir vienīgais svarīgais vārds valstī ar 1,3 miljardiem cilvēku, kuri it kā “acīgi” pamana kampaņu bezjēdzīgumu. Bet es brīnos: “ Kā ar ēdienu, mājokļiem, tīru ūdeni vai izglītību?’’

Pirms vairākiem gadiem es populārā britu laikrakstā lasīju apgalvojumu, ka laime ir tāda dzīves kvalitāte, kuru nevar atrast, vienkārši meklējot. Ja gribam iegūt zināšanas, varam sākt studēt, ja gribam varu, ir vairāki ceļi, kā gūt kāroto. Vairumu lietu dzīvē var atrast, ja meklējam neatlaidīgi un mērķtiecīgi.

Kā norādīja raksta autors, tomēr gadījumā ar laimi tas nav tā. To nevar iegūt, nerimtīgi dzenoties tai pakaļ.

Manās vairāk kā deviņās dzīves pieredzes dekādēs, kad bija iespēja sadarboties ar cilvēkiem daudzās pasaules malās, esmu novērojis, ka cilvēki, kuri cenšas būt laimīgi, pamatā ir depresīvi un neapmierināti. Laime balstās uz notikumiem, kuri daudzos gadījumos ir tālu ārpus mūsu kontroles. 

Ne tikai Ķīnā, bet arī citās pasaules malās vīrieši, sievietes un pat bērni  nepārtraukti meklē laimi, kas nozīmē, ka viņu domas nepārtraukti atkarīgas no tā, kas notiek. Tas ir raksturīgi visām sabiedrības grupām, tajā skaitā arī biznesa un profesionālajai videi, kurā apstākļi mainās dramatiski un zibenīgi, laimei mijoties ar bezcerību un izmisumu..

Apzinoties šo patiesību, ir svarīgi saprast, ka pastāv brīnišķīga, daudz labāka alternatīva – PRIEKS.

Karena Maina piedāvā sekojošu viedokli: „Prieks nesvārstās kopā ar dzīves pacēlumiem un kritumiem. Prieks paceļas pāri apstākļiem. Prieks apliecina manu iekšējo līksmi un labklājību tāpat kā tā pāri plūstošās ārējās izpausmes.” Viņa mums atgādina, ka prieku nevar saražot, to nevar ataicināt, prieku nevar pieprasīt.

Šeit ir apraksts, kas skaidri atšķir ilgstošu prieku no īslaicīgas laimes: „Prieks ir iekšēja dziedāšana, kuru nevar apklusināt negatīvi ārējie apstākļi.”

Galu galā, kā norāda Mainsas kundze, – prieks ir blakusprodukts veselīgām, pieaugošām attiecībām ar Dievu. Viņa raksta: „Mums sevi jāiesakņo Dievā. Mums jāpieaug Dieva Tēva pielūgsmē, atpazīstot Kristus klātbūtni ikdienā un kļūstot arvien paklausīgākiem Svētajam Garam.”

Tādēļ Bībelē ir šis vienkāršais apgalvojums: „Bet Gara auglis ir: … prieks…” (Galatiešiem 5:22). Jebkurā parastā dienā bizness var nākt un aiziet. Bet arī darba vietā patiess prieks var pastāvēt pāri nedienām.

Autors: Roberts D. Fosters

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2011 /  www.cbmc.lv.

Mazo drumstalu Dievs

„Tā Tas Kungs dara man labu pēc manas taisnības, Viņš man atdara pēc manu roku šķīstības.” (2. Samuēla 22:21)

2. Samuēla grāmatas 22. nodaļa saskaņā ar tās pirmajos pantos vēstīto ir garš Dāvida rakstīts psalms, kas tapa pēc tam, kad Kungs viņu izglāba no Saula un visiem viņa ienaidniekiem. Šajā dziesmā dominē pateicība un pietāte, Dāvidam slavējot Jahvi: „Tas Kungs ir mans akmens kalns, mana pils un mans glābējs.” (2. pants)

Dāvids bija pārcietis īstu vētru. Viņa karjera bija uzplaukusi jau agrā jaunībā. Dramatiskā uzvara pār Goliātu padarīja viņu par visas nācijas varoni un slavas dziesmu galveno tēlu. Viņš drīz ieguva augstu vietu ķēniņa armijā; tad Sauls viņam ļāva apprecēties ar savu meitu. Šis jauneklis kļuva par slavenību. Visi viņu sāka dēvēt par nākamo Izraēla ķēniņu.

Tad jaukais burbulis plīsa. Sauls, kuru plosīja greizsirdība par Dāvida slavu un veiksmi, sāka vērsties pret viņu. Dusmās viņš pat mēģināja Dāvidu nogalināt. Dāvidam, lai glābtu savu dzīvību, bija jābēg. Īsā laika sprīdī viņš no ķēniņa pusdienu galda pārcēlās uz Adullāmas alu, lai kļūtu par vadoni 400 dumpiniekiem, kuri bija apspiesti, kuriem bija daudz parādu un rūgtums sirdī (1. Sam. 22:2). Tā tiešām bija salašņu armija!

Kāds dramatisks kritiens! Dāvida dzīve bija sadrumstalojusies. Viņš pazaudēja visu — tikai ne Dievu. Dievs bija viņa stiprā klints, viņa patvērums, viņa glābējs. Viņš savu sadrumstaloto dzīvi nodeva Dieva rokās, un Dievs to padarīja veselu.

Draugi, vai arī jums šķiet, ka jūsu dzīve ir izirusi? Nododiet to Dieva rokās! Viņš to var salikt kopā. Viņš var jūs padarīt veselus. Nākamā diena var šķist biedējoša. Jūs nesaprotat, vai spēsit to izturēt. Nododiet Dievam savu dzīvi jau tagad!

Dažos nākamajos pantos Dāvids dzied: „Un Tas Kungs man atdarīja pēc manas taisnības, pēc manas šķīstības Viņa acīs.” (2. Sam. 22:25)

Dievs ir kā Meistars, kurš mūs var salabot, jo Viņš ir mūsu Autors. Viņš var pārrakstīt scenāriju. Iespējams, ka viss, ko jūs nākotnē spējat saskatīt, ir vien skumjš sava dzīvesstāsta noslēgums. Jūs par to nevēlaties domāt.

Atveriet šo grāmatu Dievam! Ļaujiet Viņam izmainīt tās saturu! Viņam ļoti patīk laimīgas beigas.

(Autors: Viljams Džonsons)

Dieva Izskaidrotājs Jēzus

„Dievu neviens nekad nav redzējis. Vienpiedzimušais Dēls, kas ir pie Tēva krūts, Tas mums Viņu ir darījis zināmu.” Jāņa 1:18.

Jānis, aprakstīdams, kā Dēls Jēzus atklāj Tēvu Dievu, izmanto interesantu darbības vārdu. Šis vārds ir „exegeomai”, kas burtiski nozīmē „vadīt”, „atklāt [mācībās]”, „atvērt”, bet šeit tulkots kā „darījis zināmu”.

Tieši no šī vārda iegūstam formu „ekseģēze” (Svēto Rakstu skaidrojums), „ekseģēt” (darbības vārds — „skaidrot”), kā arī „ekseģēts” (lietvārds — Svēto Rakstu „izskaidrotājs”).

Jānis uzsver, ka Jēzus ir Dieva izskaidrotājs. Viņš mums Dievu skaidro ne tikai ar Svētā Gara starpniecību parādīdams Svēto Rakstu nozīmi, bet arī atklādams Dievu sevī. Redzēdami Jēzu, mēs redzam Dievu; pazīdami Jēzu, mēs pazīstam Dievu.

Jēzus to pašu sacīja arī par sevi. Kad Filips Viņam lūdza: „Kungs, rādi mums Tēvu, tad mums pietiek,” — Viņš atbildēja: „Tik ilgi Es jau esmu pie jums, un tu vēl neesi Mani sapratis, Filip? Kas Mani ir redzējis, Tas ir redzējis Tēvu.” (Jāņa 14:8 9)

Viņš arī mācekļiem sacīja: „Visas lietas Man ir Mana Tēva nodotas, un neviens nepazīst Dēlu kā vien Tēvs, un neviens nepazīst Tēvu kā vien Dēls un kam Dēls to grib darīt zināmu.” (Mat. 11:27)

Vēlaties uzzināt, kāds Dievs ir patiesībā? Ir tikai viens Izskaidrotājs, kurš jums parādīs patiesību: Jēzus, Dieva izskaidrotājs. Cilvēki var stāstīt visdažādākos stāstus, minēt visneticamākos argumentus un iemeslus; bet aizmirstiet to visu un dodieties tieši pie Jēzus. Ļaujiet, lai Viņš jums atklāj Tēvu.

Ir simtiem Svēto Rakstu izskaidrotāju, miljoniem Dieva izskaidrotāju. Gandrīz visi tic Dievam vai „dievam”; katrs Viņu izskaidro atšķirīgi. Bet svarīgs ir tikai viens skaidrojums: Dēla, Dieva Izskaidrotāja piedāvātais.

Izlasiet, ko Viņš mums par Dievu atklāj četros evaņģēlijos. Vēl labāk ir pētīt un pārdomāt Viņa dzīvi — un arī nāvi! Tur atradīsim Dieva atklāsmi.

Lieliskais Dievs! Sirsnīgais un mīlošais, žēlsirdīgais un līdzjūtīgais Dievs. Dievs, kuram varam uzticēties, kurš ir mūsu pusē, kurš mūs nekad nepievils. Žēlastības un patiesības Dievs.

(Autors: Viljams Džonsons)

No Dieva dzimušie

„Kas nav dzimuši ne no asinīm, ne no miesas iegribas, ne no vīra gribas, bet no Dieva.” (Jāņa 1:13)

Gaisma ienāca pasaulē, bet pasaule Gaismai pavērsa muguru. Tā vietā, lai nāktu pie Gaismas, tās atbilde bija: „Nodzēsiet Gaismu!”

Bet tā nerīkojās visi; visa pasaule tāda nav. Daži pievērsās Gaismai. Un notika kas brīnumains: Gaisma, kas tiešām atklāja katru ļaužu trūkumu, šos trūkumus arī aizklāja. Gaismai bija brīnišķīga, atjaunojoša, no jauna veidojoša iedarbība.

„Bet, cik Viņu uzņēma, tiem Viņš deva varu kļūt par Dieva bērniem.” (Jāņa 1:12)

Tā bija patiesība toreiz, tā ir patiesība tagad. Daudzi cilvēki, pat tādi, kas apgalvo, ka ir kristieši, iet savu ceļu. Tomēr daži joprojām vēršas pie Gaismas. Daži joprojām atklāj savu patieso būtību: to, ka ir Dieva bērni.

Dievs ir mūsu mājvieta. Tikai atnākot mājās, mēs kļūstam par pilnīgiem ļaudīm. Tie, kas atgriežas mājās, ir no Dieva dzimuši. Dievs pirmajā radīšanas procesā radīja cilvēku; Dievs rada cilvēku arī jaunajā radīšanas fāzē. Viņš to rada savā līdzībā: „Bet mēs visi, atsegtām sejām, Dieva godību redzēdami kā spogulī, topam pārvērsti Viņa paša līdzībā no spožuma uz spožumu. To dara Tā Kunga Gars.” (2. Kor. 3:18)

Kristieši ir jauna rase. Mēs esam atšķirīgi un nošķirti. Tomēr mūsu rase nav atkarīga no gēniem. Šo jauno rasi nenosaka „asinis”. Patiesībā visu zemes rasu „asinis” sajaucas šīs jaunās rases asinīs. Šo rasi nosaka tikai viens faktors: mēs esam no Dieva dzimušie.

„Kas no miesas dzimis, ir miesa, un, kas no Gara dzimis, ir gars.” (Jāņa 3:6).

(Autors: Viljams Džonsons)

Nesavtības sazvērestība

„Dodiet, tad jums taps dots: pilnu, saspaidītu, sakratītu un pārpārim ejošu mēru jums iedos jūsu klēpī; jo ar to mēru, ar ko jūs mērojat, jums atmēros.” Lūkas 6:38.

1940. gada drūmo dienu laikā, Hitlera spēkiem ar šķietami neapturamu varu ieņemot Eiropu, atspīdēja spoža un drosmīga žēlastības gaisma. To izstaroja kāds japāņu diplomāts, kurš attapās, ka vienā liktenīgā brīdī tur savās rokās tūkstošiem dzīvju.

Čijuna Sugiharas tēvs dēlam bija paredzējis karjeru medicīnā, bet jaunais cilvēks nevēlējās kļūt par ārstu. Viņš ar nolūku nenokārtoja iestājeksāmenus medicīnas skolā. Viņa tēvs noskaidroja, kāpēc tā noticis, un, būdams saniknots, atteicās palīdzēt jauneklim iegūt citu izglītību.

Tāpēc Čijuns tika galā saviem spēkiem. Viņš strādāja, lai nopelnītu līdzekļus, tad iestājās universitātē un studēja angļu valodu. Ieraudzījis sludinājumu par iespējām veidot diplomātisko karjeru, viņš, sacenšoties ar simtiem citu pretendentu, ieguva stipendiju un sāka mācības, lai kalpotu savai valstij.

Šim izskatīgajam, ar labu gaumi apveltītajam diplomātam, kurš tekoši runāja vairākās valodās, paredzēja spožu karjeru. Mandžūrijā viņš panāca nozīmīgu vienošanos ar Krieviju. Tad, izceļoties karam, Sugiharu nosūtīja uz Lietuvu, lai viņš tur ievāktu informāciju par armijas kustību.

1940. gadā Hitlers nolēma iznīcināt ebrejus. Laika vairs nebija daudz: nacistu spēki tiem liedza bēgšanas iespējas uz rietumiem, bet krievu armija tuvojās no austrumiem. Ebreji meklēja kādu patvēruma vietu un Karību salās bija atraduši Nīderlandei piederošo Kurakao, kurā nebija nepieciešama vīza ieceļošanai. Bet vispirms viņiem vajadzēja tikt līdz Japānai, kas nozīmēja, ka viņiem nepieciešama Japānas tranzīta vīza, lai šķērsotu Krieviju.

Simtiem izmisušu ebreju lūdzās Sugiharam palīdzību. Bez atļaujas no Tokijas un strādādams 18 stundas diennaktī, viņš izrakstīja vairāk nekā 2000 vīzu, tās noformējot pēdējā brīdī, pat pirms vilciena atiešanas.

Karam beidzoties, kad Sugihara atgriezās Tokijā, viņu palūdza aiziet no diplomātiskā korpusa. Šis apdāvinātais, zināšanām bagātais, laipnais un drosmīgais vīrs, lai uzturētu sievu un ģimeni, bija spiests strādāt gadījuma darbus.

Daudzus gadus Sugihara atteicās runāt par savu rīcību. Visbeidzot, kad bijušais diplomāts tomēr bija spiests paskaidrot, kāpēc nebija paklausījis pavēlēm, turklāt negūstot nekāda labuma, viņam šo jautājumu bija grūti saprast. Tāpēc viņš vienkārši atbildēja: „Es darīju to, kas man bija jādara.”

 

(Autors: Viljams Džonsons)

Laumiņa veikalā

„Bet, kad augstie priesteri un rakstu mācītāji redzēja brīnuma darbus, ko Viņš darīja, un dzirdēja bērnus Templī kliedzam un saucam: Ozianna Dāvida dēlam! — tad tie apskaitās.” (Mateja 21:15)

Kādu piektdienu, apņēmies iepirkties nedēļas nogalei, es lielveikalā iegriezos augļu nodaļā. Tā bija tukša, izņemot kādu mazu meiteni, kura izskatījās kā laumiņa, stumdama savus mazos iepirkumu ratiņus. Viņa šajā nodaļā ļoti rūpīgi aplūkoja pieejamo produkciju, pilnībā koncentrējusies savam uzdevumam.

Es devos pie ābolu plaukta, jo mani bija iekārdinājuši dzeltenie āboli. Viņa nostājās man līdzās un sāka aplūkot sarkanos. Lai gan plaukts bija gandrīz viņas acu augstumā, ar savu mazo rociņu viņa paņēma vienu ābolu, to rūpīgi aplūkoja, tad ievietoja plastmasas maisiņā.

Kamēr liku ābolus maisiņā, tas man izslīdēja no rokām un atsitās pret plauktu. Viņa ar ļoti nopietnu sejas izteiksmi pagriezās pret mani un sacīja:

„Uzmanīgāk, lūdzu!”

Iedomājieties, tas bija tik neatbilstoši — šī mazā laumiņa pamācīja vīru, kurš ir vismaz desmit reižu vecāks par viņu.

Cenzdamies apspiest smieklus, atbildēju: „Cik labi, ka noķēru, gandrīz jau pazaudēju visu maisiņu.”

Viņa atraisījās un man pajautāja: „Vai jūs veicat visus iepirkumus savā ģimenē?”

Es atbildēju: „Jā, lai gan šodien arī mana sieva ir atbraukusi līdz uz veikalu, parasti iepērkos es.”

Viņa pasmaidīja apburošu smaidu: „Parasti jau puišiem nepatīk iepirkties.”

„Zinu. Man arī kādreiz nepatika. Bet es to daru, lai palīdzētu savai sievai, kas strādā pilna laika darbu. Un tagad man tas ir iepaticies.”

„Man arī patīk. Manuprāt, iepirkšanās ir jautra.”

Pēkšņi atskanēja balss no blakus ejas: „Treisija!” — un viņa atsaucās.

Ātri man uzsmaidījusi, viņa atvadījās un aizskrēja. Tieši tad pienāca mana sieva Noulīna un pajautāja, kas esot noticis. Es viņai pastāstīju par šo tikšanos, kas mani acīmredzot bija uzmundrinājusi.

Arī Jēzus savas dzīves pēdējā svētdienā jutās pacilāts, kad dzirdēja, kā bērni templī sauc: „Ozianna Dāvida dēlam!” Reliģiskie vadītāji bija ļoti neapmierināti, ka Viņš pārņēmis tempļa vadību. Galu galā — tā bija viņu teritorija!

Viņi centās savas dusmas vērst pret vājāko posmu — bērniem. Tie Jēzum jautāja: „Vai Tu nedzirdi, ko šie saka?”

Jēzus vienkārši atbildēja: „Dzirdu gan. Vai jūs nekad neesat lasījuši: no bērniņu un zīdaiņu mutes Tu Sev slavu sagādājis?” (Mat. 21:16)

Jēzus bērnus aizstāvēja. Viņš tos aizstāv arī šodien.

(Autors: Viljams Džonsons)

Endžela, kuru izglāba noklīdis suns

„Vai var māte aizmirst savu zīdaini un neapžēloties par savu miesīgu bērnu? Un, ja pat māte to aizmirstu, Es tevi neaizmirsīšu.” (Jesajas 49:15)

Dievs ar pravieša Jesajas starpniecību jautā: „Vai var māte aizmirst savu zīdaini?” Tas ir retorisks jautājums, uz kuru pašsaprotama atbilde būtu: „Nē.” Tas, ka māte varētu aizmirst sava klēpja augli, šķiet neiespējami, neiedomājami.

Tomēr tas ir iespējams. Mūsdienās neiedomājamais norisinās aizvien vairāk un vairāk. Daudzās valstīs, arī tādās „attīstītās” valstīs kā ASV, zīdaiņi tiek atstāti uz durvju sliekšņa, pie slimnīcām vai pat atkritumu tvertnēs.

Kādi apstākļi sievieti mudina uz tamlīdzīgu rīcību? Kāds izmisums, kāda bezcerība liktu mātei veikt tik pretdabisku darbību? Dzelmes, kādās šīs nabaga sievietes nolaidušās, spēj izprast vienīgi Dievs, kurš zina un saprot.

Dažreiz šādiem traģiskiem stāstiem ir laimīgas beigas, tomēr biežāk tā nav. No Nairobi Kenijā atceļojis iespaidīgs stāsts. Kāds noklīdis suns atrada mežā pamestu zīdaini. Acīmredzot šis suns atrasto zīdaini bija pārnesis pāri intensīvas satiksmes ceļam, tad izvilcis cauri dzeloņstieplēm, visbeidzot nonākdams vietā, kur mita paša suņa kucēni.

Skrandās tērptais zīdainis bija ievietots polietilēna maisiņā. Kad meitenīti atrada, viņa svēra apmēram 3 kg. Viņu aizveda uz slimnīcu un sāka injicēt antibiotikas. Pēdējās ziņas par viņu ir tādas, ka viņas stāvoklis ir stabils un ārstēšanai ir labi rezultāti. Mediķi viņu nodēvēja par Endželu . Neviens par šo bērnu neinteresējās, bet, izskanot stāstam par brīnumaino glābšanu, cilvēki sāka ziedot autiņus un drēbes.

Kungs vispirms uzdeva jautājumu: „Vai var māte aizmirst savu zīdaini un neapžēloties par savu miesīgu bērnu?” Tad Viņš turpināja, sakot: „Un, ja pat māte to aizmirstu, Es tevi neaizmirsīšu.”

„Vai iespējams atrast vēl spēcīgākus, vēl maigākus vārdus par tiem, kādus Viņš izvēlējies savas mīlestības izteikšanai pret mums? [..] Skaties augšup, tu, kas šaubies un baidies, jo Jēzus dzīvo, lai mūs aizstāvētu.” („Ceļš pie Kristus”, 54., 55. lpp. oriģ.)

(Autors: Viljams Džonsons)

PIEEJAMA VADĪBA

Prominentais biznesa izdevums The Wall Street Journal ievadrakstā minēja pārsteidzošu tendenci, kuru praktizē vairāki aizņemti vadītāji. Atbilstoši rakstītajam, viņi noalgo atbildīgo par darbiniekiem - kādu, kurš komunicē ar darbiniekiem, atbrīvojot vadītāju un ļaujot viņam vairāk laika veltīt plašākiem korporatīvā līmeņa jautājumiem.

Šķiet interesanti, ka laikā, kad  daudzi augstākā līmeņa vadītāji jau ir būtiski izolēti no saviem darbiniekiem, viņi nodarbina vēl kādu vārtu sargu – ievieš vēl vienu izolācijas slāni starp sevi un darbiniekiem. Ir acīmredzams, ka tas ļoti apgrūtina personāla piekļuvi augstākstāvošajiem. Tas arī veicina neapmierinātības pieaugumu starp tiem, kuri jūtas nesadzirdēti un nenovērtēti.

Laika menedžments ir ļoti svarīgs, un domāju, ka tas ir viens no iemesliem šai nesenajai taktikai. Tomēr  patiesi efektīva vadīšana ir „kalpošana” cilvēkiem, nevis izvairīšanās no viņiem. Ja mēs saskarsmi ar cilvēkiem uzskatām par problēmu, nevis privilēģiju, mūsu prioritātes ir nopietni nepareizas.

Ir daudzi avoti, kur iegūt informāciju par to, cik svarīgi būt ciešā kontaktā ar tiem, kurus vadi, bet vislabākie piemēri atrodami Bībelē. Piemēram, Jaunajā Derībā mēs lasām: "Un tie atnesa bērniņus pie Jēzus, lai Viņš tos aizskartu. Bet mācekļi tos aprāja. Bet Jēzus, to redzēdams, apskaitās un tiem sacīja: "Laidiet bērniņus pie Manis, neliedziet tiem, jo tādiem pieder Dieva valstība. " (Marka 10:13-14).

Katrs, kurš pazīstams ar Jēzus dzīves aprakstu Bībelē, zina, ka Viņam bija ļoti skaidra misija un ļoti īss laiks tās piepildīšanai. Neskatoties uz to, Viņam vienmēr bija laiks cilvēkiem, kuri sauca pēc Viņa uzmanības. To varam redzēt arī iepriekšējā citātā. Ja Dieva Dēls vēlējās būt pieejams bērniem, kuri tajā laikā netika uzskatīti par cilvēkiem, vai arī mums nevajadzētu palikt pieejamiem saviem darbiniekiem?

Lūk, vēl daži Bībelē dotie principi:

Regulāri kontrolē sava personāla noskaņojumu. Kā jūs zināsiet par problēmu rašanos, ja izvēlēsieties ar saviem darbiniekiem nekomunicēt cieši un pastāvīgi? Esot paviršs pret nopietniem signāliem, jūs varat pakļaut savu kompāniju briesmām. “Uzraugi savus sīklopus un rūpējies par saviem ganāmiem pulkiem… tavi jēri tevi ģērbj, un tavi āži tev sagādā naudu, par ko nopirkt tīrumu…” (Salamana pamācības 27:23-27)

Nosakiet skaidrus mērķus, saprotot savu komandu. Kad cilvēki tic tam, ka vadītāji viņus pazīst un rīkojas saskaņā ar viņu interesēm, tad viņi ir motivēti veikt vislabāko darbu. “Zemes grēku dēļ notiek daudz pārgrozību valdnieku un valstu starpā; bet ļaužu nopelnu dēļ, ja ļaudis ir gudri un prātīgi, valstis un valdnieki pastāv ilgi.” (Salamana pamācības 28:2)

Veltiet tādu pašu uzmanību un rūpes, kā vēlaties saņemt. Akūtu vajadzību gadījumā mēs vēlētos tās deleģēt kādam, kurš var palīdzēt. Kā vadītājiem mums ir jābūt tikpat atsaucīgiem pret saviem padotajiem. “Un, kā jūs gribat, lai ļaudis jums dara, tāpat dariet viņiem.” (Lūkas 6:31)

Autors: Riks Bokss (Rick Boxx)

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2011 /  www.cbmc.lv.

SLAZDI, PAAUGSTINOT UZ PJEDESTĀLA

Kas ir jūsu varoņi – cilvēki, kurus jūs vērtējat visaugstāk, tie, kuriem jūs vēlētos līdzināties?

Mums katram ir cilvēki, kurus cienām, vīrieši un sievietes, kuri “uzstāda latiņu”, runājot par augsta līmeņa personīgajiem sasniegumiem un uzvedību. Ar mūsu varoņiem ir tikai viena problēma – tāpat kā mēs viņi ir tikai cilvēki un dažkārt kļūdās, sākot ar dažiem sīkiem nepareiziem lēmumiem līdz liela mēroga likumpārkāpumiem. Kad tā gadās, mēs jūtamies sarūgtināti, pat nodoti, jo viņi nespēj dzīvot saskaņā ar mūsu iedomātajiem augstajiem standartiem.

Nesen savas nozares līderis to izdarīja – pieņēma dažus kļūdainus lēmumus, kuri kļuva publiski zināmi, un viņa kā godīga un cilvēka ar augstiem ētiskajiem principiem reputācija smagi cieta. Arī es kā viens no viņa apbrīnotājiem jutos gan pārsteigts, gan apmulsis par šādiem atklājumiem. Bet patiesībā nevienam nevajadzētu justies kā “aplietam ar ūdeni”. Neizskatījās, ka šis vīrs varētu krist publiskā nežēlastībā, bet agrāk vai vēlāk mēs visi kļūdāmies, pat ja dzīvojam saskaņā ar savām augstajiem ideāliem.

Bībele, kuru es uzskatu par visu laiku labāko rokasgrāmatu biznesa un profesionālajai pasaulei, to paskaidro ļoti tieši: “Jo visi ir grēkojuši, un visiem trūkst dievišķās godības” (Romiešiem 3:23). Termins “grēks” burtiski nozīmē „neatbilst standartam”. Bībeles kontekstā tas nozīmē neatbilstību augstajam un  nelokāmajam Dieva standartam. Es nekad neesmu saticis cilvēku, kurš būtu perfekts. Vai jūs esat? Protams, nē. Tādēļ bez šaubām, mēs visi atbilstam raksturojumam „grēkojis”.

Vai tas nozīmē, ka mums nav jāpievērš uzmanība vai pat jāattaisno slikta uzvedība? Nē. Cilvēkiem, kuri ieņem augstus amatus, jāsaprot, ka viņus vērtē atbilstoši augstākajiem standartiem un cerībām – augstākiem nekā tiem, kurus viņi vada, jo daļa no viņu atbildības ir būt par labu piemēru, kuram vērts sekot.  

Tomēr sagaidīt, vai pat pieprasīt no viņiem pilnību, ir ne tikai nepamatoti, tas ir nereāli. Gandrīz tikko kā uzceļam savus varoņus uz pjedestāla, mums jāsāk gaidīt, kad viņi kritīs no paaugstinājuma. Lūk, daži piemēri no Bībeles saistībā ar citu kļūmēm – un arī savējām:

Esi lēns tiesāt citus. Kad atklājas kāda nepareiza rīcība, mēs ātri vien šo cilvēku nosaucam par krāpnieku vai kā vēl sliktāk. Varbūt, ka mēs šajā gadījumā nekļūdāmies, bet mums arī jāatzīst, ka līdzīgos apstākļos mēs paši, iespējams, rīkotos nepareizi. “Netiesājiet, lai jūs netopat tiesāti. Jo, ar kādu tiesu jūs tiesājat, ar tādu jūs tapsit tiesāti; un, ar kādu mēru jūs mērojat, ar tādu jums taps atmērots” (Mateja 7:1-2).

Izvērtē pats sevi. Ir teikts, ka citos mums visvairāk nepatīk tās nepilnības, kuras piemīt mums pašiem. Pirms nosodīt citus, pārliecinies, ka tev pašam nav apslēpti grēki. “Bet ko tu redzi skabargu sava brāļa acī, bet baļķi savā acī neieraugi? ... Liekuli, izvelc papriekš baļķi no savas acs un tad lūko izvilkt skabargu no sava brāļa acs” (Mateja 7:3-5).

Esi uzmanīgs novērtējot savu neievainojamību. Pirms vairākiem gadiem plaši pazīstams vadītājs apgalvoja, ka ir viena sfēra, kurā viņš nekad nepaklups – attiecības. Gada laikā atklājās, ka šim precētajam kungam ir ārlaulības attiecības ar administrācijas asistenti. “Tādēļ, kas šķietas stāvam, lai pielūko, ka nekrīt!” (1. Korintiešiem 10:12).

Autors: Roberts Dž. Tamasi

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2011 /  www.cbmc.lv.