Cik izmaksā Ziemassvētki?

Cik patiesībā izmaksā Ziemassvētki? Cik tika iztērēts pirmajos Ziemassvētkos pirms apmēram 2000 gadiem? Padomāsim. Pašnodarbināts galdnieks un viņa līgava grūtniece abi ir zemākās kārtas ļaudis, kuru ienākumi neapšaubāmi (labākajā gadījumā) ir „no rokas mutē”. Romas nodokļu edikta dēļ pāris ir aizslēdzis savu galdniecības darbnīcu (plānojot pēc dažām dienām atgriezties) un devies ceļā uz „mazo, kluso Betlēmi”, kur viss, ko viņi atrod, ir uzraksts „Vietu nav”.

Sievietes bērniņš piedzimst drēgnā, smakojošā kūtī. Viņa šūpulītis – skabargaina govju ēdināmā sile, Viņa apraudzītāji – neizglītoti gani, kas izbrīnā zemojas bērniņa priekšā, ko eņģeļi pasludinājuši par Mesiju.

Bet, neskatoties uz eņģeļu paziņojumu, trīs cilvēku ģimene vēl joprojām ir ļoti nabadzīga. ja nebūtu ekstravaganto austrumu nomadu zintnieku, ģimene kā trūcīgi migranti nevarētu pārdzīvot bēgšanu uz Ēģipti...

Ja vien tu nerēķini izmaksas no Universa otras puses, astronomiskās izmaksas tam, kas tajā tālajā naktī ar vienu zvaigzni atdeva visu. “Jo Dievs tā pasauli mīlēja, ka deva savu vienpiedzimušo Dēlu, lai ikviens, kas tic viņam, nepazustu, bet tam būtu mūžīgā dzīvība.” (Jāņa 3:16) Dievs tā pasauli mīlēja, ka atdeva... Koka sile, koka krusts. Viņš atdeva visu. „Kristus dāvana atklāj Tēva sirdi.” („Laikmetu ilgas”, 57. lpp.) Ziemassvētkos Viņš mūsu dēļ iztukšoja savu mantnīcu.

Jauna mamma, pārgurusi un piekususi no abiem bērniem, kas ieķērušies viņas rokās, un no visiem Ziemassvētku dāvanu pirkumu maisiņiem, iekāpa pārpildītā liftā. Brīvdienu mānija bija paņēmusi savu. Kad durvis aizvērās, viņa teica: „Vajadzētu atrast, pakārt un nošaut to, kas ir izdomājis visus šos Ziemassvētkus.” Balss aizmugurē atsaucās: „Neuztraucieties, mēs Viņu jau piesitām krustā.” Atlikušo ceļu lejup valdīja tāds klusums, ka būtu dzirdama adata nokrītam.

(Dvaits Nelsons, Izredzētie)

Sākumam pietiks kaut ar vienu

Tad Jonatāns sacīja savam puisim, ieroču nesējam: "Nāc, dosimies tur pāri pret šo neapgraizītās tautas sardzi; varbūt Tas Kungs dos mums veiksmi, jo Tam Kungam neviens nevar aizliegt izcīnīt uzvaru vai nu ar daudz, vai arī ar maz ļaudīm." 1Sam 14:6

Savā visvairāk pārdotajā grāmatā The Tipping Point: How Little Things Can Make a Big Difference Melkolms Gledvels apraksta stratēģisku pieeju kultūras tendencēm. Viņš secina, ka lielas sociālas izmaiņas uzvedas līdzīgi vīrusu epidēmijām (gripai, masalām, AIDS). Viss, kas vajadzīgs, ir viens vienīgs vīruss ar spēju pievienoties kādam citam, un īstajā kontekstā īstais vīruss var eksplodēt un sākt ļoti strauji vairoties, līdz viss pūlis ir inficēts.

Lai ilustrētu šo ģeometriskās progresijas procesu, Gledvels ņem papīra loksni un pārloka to uz pusēm. Vai tagad papīrs ir divreiz biezāks nekā sākumā? (Šis nav āķīgais jautājums!) Jā. Tad saloki to vēlreiz uz pusēm. Tagad tas ir četras reizes biezāks. Tieši tā. Ja tu varētu salocīt šo papīru 50 reižu, cik biezs tas tad būtu? Es iedomājos, ka tie būtu daži centimetri, mans draugs domāja, ka kādi 3 metri. Kāda ir pareizā atbilde? Tā biezums sniegtos no Zemes līdz Saulei. Un, ja tu to salocītu 51 reizi? Tad no Zemes līdz Saulei un atpakaļ. Ja kaut kam ļoti mazam – vai tā būtu doma, persona, vai pat kustība – ,dod iespēju divkāršoties, tad tas var beigties ar visas pasaules inficēšanu vai saviļņošanu!

Jonatāns un viņa ieroču nesējs bija tikai divi jauni cilvēki, bet tas bija viss, kas Dievam bija vajadzīgs, lai ietekmētu Israēla armijas gļēvulību. Divi jaunieši uzkāpa ienaidnieka ieņemtā klintī, demonstrējot radikālu ticību un pašaizliedzīgu drosmi. Debesis zināja – tas mainīs notikumu gaitu un uzveiks ienaidnieku. (..)

Viss, kas Dievam nepieciešams, esat jūs abi…

(Dvaits Nelsons, “Izredzētie”)

Palīdzības rašana nelaimēs

Kāds vecs kovbojs vairākus gadus nostrādāja lopkopības fermā, kur ziemas vētras ar ledainajiem lietiem un asajiem brāzmainajiem vējiem, kas saputināja sniegu milzīgos sanesumos, prasīja daudz lopu dzīvības, tādējādi krietni paplucinot ganāmpulku. Temperatūra bieži vien nokrita zem nulles. Lielākā daļa liellopu parasti vienkārši pagriež muguru ledainajām brāzmām un lēnām iet pa vējam, līdz atduras pret ierobežojošo žogu – un tur arī viņi mirst.

Taču Herfordas liellopi uzvedas citādāk. Šīs šķirnes pārstāvji instinktīvi iet pret vējam, cik tālu vien ļauj iežogojums. Viņi stāv plecu pie pleca ar noliektu galvu pret vētras brāzmām. Tā rezultātā ganāmpulks izdzīvo. Šeit ir vērtīgā mācība mums visiem – Risini dzīves vētras ar seju pret tām.

Mums vajag saprast nelaimju vējus. Es atminos ārkārtīgi grūtus brīžus savā dzīvē, kad man gribējās “pacelt balto karogu”, iebāzt savu galvu zemē vai pūst svilpē, signalizējot, ka padodos. Autoram Džerijam Bridžam, manam labam draugam bija dažas lieliskas atbildes priekš manis savā grāmatā “Ticība Dievam pat tad, kad dzīvē sāpes”, īpaši nodaļā “Augšana caur grūtībām”. Tāpat es atcerējos Psalmu 46:2 un tanī es atradu palīdzību šajā krīzes stundā: “Dievs ir mūsu patvērums un stiprums, tiešām spēcīgs palīgs bēdu laikā.”

Orators Napoleons Hils ir teicis: “Katra nelaime, katra kļūda, katras sirdssāpes līdz ar sevi nes sēklu ar tikpat lielu, ja ne lielāku labumu.” Kas ir šī sēkla, par ko viņš runā? Bībeles Vecajā derībā mēs varam rast vairākus piemērus:

* Ābrahāms Pirmajā Mozus grāmatā. Viņš pavadīja gadus, mācoties, kā paklausīt, ko paklausīt un kad paklausīt. Pa to laiku Ābrams saskārās ar dažādiem mānekļiem, strīdiem un vilšanos. Taču Dievs atalgoja viņa ticību un paklausību, pat saskaroties ar nelaimi un neskaidrību.

* Ījabs grāmatā, kas nosaukta viņa vārdā. Viņš bija dzīvojis vairākus labklājības, laimes un panākumu pilnus gadus. Taču tad jumts un sienas viņa dzīvē iebruka, un viņš daudzu acīs kļuva par neveiksminieku – viņš zaudēja ģimeni, laimi, slavu un veselību. Saprotams, ka viņš žēlojās: "Nē, Viņš mani salauzītu kā vētras brāzmā un bez iemesla pavairotu manas vātis" (Ījaba 9:17). Taču tad Ījabs atklāja, cik svarīga ir gaidīt, pat tad, ja tas prasa nedēļas vai mēnešus. Viņš uzzināja, kāda vērtība nelaimē ir pacietībai.  Viņš atskārta, ka tad, kad šķiet, ka solījums nepiepildīsies, vienmēr var ticēt Tam, kas šo solījumu sniedz.

* Jāzeps arī Pirmajā Mozus grāmatā. Viņa dzīves gadi ir salīdzināmi ar braukšanu amerikāņu kalniņos 24 stundas no vietas. Dažos mirkļos viņš no sava stāvokļa kā tēva favorīts nokļuva bedrē; no savas prominentās pozīcijas – cietumā; no aploka – pajumtē; no bēdīgā stāvokļa – par premjerministru. Laikam ejot, viņš bija spējīgs saviem brāļiem, kas viņu nodeva, teikt: "Jūs gan bijāt iecerējuši man ļaunu darīt, bet Dievs to ir par labu vērsis" (Pirmā Mozus grāmata 50:20).

Bībele mums māca to, ko varētu saukt par “Pieauguma likumu”: "Patiesi, patiesi Es jums saku: ja kviešu grauds nekrīt zemē un nemirst, viņš paliek viens; bet, ja viņš mirst, viņš nes daudz augļu” (Jāņa 12:24). Dažreiz nāves parādīšanās ir tikai labākas dzīves vēstnesis.

Kad jūs piemeklēs grūtības, un tās jūs piemeklēs, atcerieties un pieturieties pie šīs patiesības: "Dievs ir mūsu patvērums un stiprums, tiešām spēcīgs palīgs bēdu laikā." (Psalmi 46:2)

Autors: Roberts D. Fosters

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2012 /  www.cbmc.lv.

Rupjš un ass… vai arī cieņpilns?

Šķiet, ka neiejūtīga un necieņas pilna attieksme mūsdienu darba vietās jau ir izplatījusies kā epidēmija, tomēr dīvainā kārtā ļoti bieži šāda uzvedība tiek atstāta nesodīta. Dažreiz par to pat atalgo!

No prestižajā “Wall Street Journal” rakstā minētā pētījuma rezultātiem izriet, ka darba devēji bieži darbiniekiem, kas ir rupji un īgni, maksā vairāk. Pētījums atklāja, ka patiesībā tie darbinieki, ar kuriem ir grūti sastrādāties, nopelna vidēji par 18% vairāk nekā viņu laipnie kolēģi. Iedomājieties – investēt algās, nodokļos, apmācībā, kā arī ievērojamu daļu sava laika darbiniekos, lai viņi asi uzbļautu jums personāla sapulcē un aizcirstu durvis aiz sevis aizejot.

Neskatoties uz šo potenciālu šķeļošu iespaidu uz uzņēmumu, ko šie darbinieki varētu atstāt, daži direktori atļauj šiem biedējošajiem un valdonīgajiem cilvēkiem ar sevi manipulēt. Taču ko viņi upurē? Cits pētījums parāda, ka īgni darbinieki var likt organizācijai maksāt vēl vairāk. Nelaipnā attieksme bieži vien rezultējas lielākā darba spēka nomaiņā. Iemesls var būt tāpēc, ka darbinieki nevar paciest ieilgušo konfliktu; citi varbūt zaudē respektu pret vadību, jo viņi nespēj noturēt pienācīgu disciplīnu uzņēmumā.

"Nekod rokā, kas tevi baro” ir sens teiciens, ko der atcerēties. Darba devējiem ir visas tiesības jums pateikt, ka strādāt viņu kompānija ir jūsu privilēģija, nevis tiesības, ka egoistiska un rupja attieksme netiks pieļauta.

Ja jūs esat darba devējs, tad droši vien labāka izvēle būtu nolīgt cilvēkus, kas ir laipni un respektē citus. Darba devējam vajag uzmanīties no riska, ka kāds ar savu iebiedēšanu izkaro sev lielāku algu, nekā būtu pelnījis savas rupjās attieksmes dēļ, pat tad, ja tas prasa viņu ieguldītās vērtīgās spējas un talantu. Darbinieki, kas saasina attiecības organizācijā un nerespektē citus savus kolēģus, laikam ritot, kļūst destruktīvs spēks ikvienam.

Tieši tāpēc, nolīgstot jaunus darbiniekus, svarīgi būtu ne tikai izvērtēt viņu darbību, bet arī to, kā viņi respektē citus un kā spēj sadarboties. Gudrs vadītājs meklē un paaugstinās tos, kas ciena citus un parāda cilvēcību, saskaroties ar citiem. Šeit ir daži principi, ko Bībeles Jaunajā Derībā piedāvā apustulis Pēteris:

Respektu vajadzētu izrādīt vienmēr. Izrādīt uzmanību un sapratni vajadzētu pret visiem, neskatoties uz to, kāds ir personas stāvoklis organizācijā vai viņu uztveri par to, kas ir cieņas izrādīšana. "Turiet visus godā, mīliet brāļu saimi, bīstieties Dievu, godājiet valdnieku " (Pētera 1. vēstule  2:17).

Respektam pret autoritāti nevajadzētu būt brīvai izvēlei. Daži cilvēki saka: “Es respektēšu tikai tos, kas to izpelnīsies.” Tomēr, no Bībeles perspektīvas raugoties, cieņu vajadzētu izrādīt, neskatoties uz to, ko otrs cilvēks dara. "Kalpi, paklausiet saviem kungiem visā bijībā, ne vien labajiem un lēnajiem, bet arī ļaunajiem. Jo tā ir žēlastība, ja kāds savas dievapziņas dēļ panes bēdas, netaisnību ciezdams " (Pētera 1. vēstule  2:18-19). Vārds “kalpi” varbūt neattiecas uz 21. gadsimta darba vietu, taču tās attiecības, par ko Pēteris runā, attiecas arī uz darba devēju un darba ņēmēju.

Autors: Riks Bokss (Rick Boxx)

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2012 /  www.cbmc.lv.

Raksturs vai reputācija? Izvēlieties jūs

Ja jums vajadzētu nolīgt advokātu, jaunu grāmatvedi, citu piegādātāju vai varbūt uzkopšanas servisu savam ofisam, kā jūs izvērtētu potenciālos kandidātus? Pārskatīt telefona grāmatas un sarakstus internetā varētu nebūt noderīgi, jo tajos ir ierobežots daudzums informācijas. Tāpēc mēs, iespējams, varētu konsultēties ar draugiem vai uzticamiem paziņām, izmantojot “apmierinātā klienta” metodi. Vai arī mēs varētu dabūt atskaiti no Labāka Biznesa Biroja, lai redzētu, vai pret to personu vai kompāniju, ko vēlamies nolīgt, nav reģistrētas kādas sūdzības.

Nereti, pieņemot darbā jaunus darbiniekus, mēs izmantojam līdzīgu stratēģiju – mēs sazināmies ar kontaktiem, ko viņi mums ir devuši, lai uzzinātu viedokli par šo personu, vai mēs pazvanām iepriekšējiem darba devējiem un prasām viņiem likuma robežās informāciju par potenciālo darbinieku. Gan nolīgstot kādu citu kompāniju, gan papildinot personālu, mēs vēlamies uzzināt, kāda ir viņu reputācija.

Bet vai reputācija tiešām ir īstais indikators, pēc kā noteikt, ko mēs varam sagaidīt? Ikviens no mums ir dzirdējis par biznesa un profesionālajiem līderiem un amatpersonām ar lielisku reputāciju, kas līdz ar kādas morālas vai ētiskas kļūdas atklāšanu ir pazudusi kā nebijusi. Kāpēc tā notiek?

Nesen es dzirdēju kādu, kas pateica ko tādu, ko būtu īpaši svarīgi izcelt. Viņš teica: “Raksturs ir tas, kāds tu esi patiesībā. Reputācija ir tas, par kādu tevi uzskata citi cilvēki.” Citiem vārdiem sekot, ne vienmēr ārišķīgais ir tas, kas cilvēks ir patiesībā. Kā piemēru es varu minēt publiskos runātājus, ko es kādreiz apbrīnoju, iedomājoties, cik labi būtu, ja viņi būtu mani draugi. Taču dažos gadījumos atklājās, ka, lai gan šie indivīdi bija lieliski publiski uzstājoties, privāti runājot, viņu personība un uzvedība bija pavisam citādāka.

Darbā šī atšķirība starp raksturu un reputāciju ir ļoti svarīga. Mārketingā uzsvars tiek likts uz bildi, t.i., uz ārējo. Dažreiz mēs to saucam par brendu jeb zīmolu. Mērķis ir pārliecināt potenciālos klientus, ka mēs esam tādi, kā mēs gribam, lai viņi domātu, ka esam.

Diemžēl dažreiz cilvēki valkā “maskas”, tādējādi apslēpjot to, kādi viņi patiesībā ir iekšienē.

Tam var būt pamatoti iemesli, piemēram, kaunēšanās, kautrība, sajūta, ka neesi “pietiekami labs”. Bet, ja mūsu “maskas” ir apzināti mēģinājumi maldināt, tad problēma ir nopietna un parasti patiesība nāk ar laiku gaismā. Labs raksturs gandrīz vienmēr garantē arī labu reputāciju, taču laba reputācija nenozīmē, ka cilvēkam vai kompānijai ir labs raksturs. Apdomājiet, kas par šo ir rakstīts Bībelē:

Uzmanieties no ārējā izskata. Mums ir tieksme cilvēkus vērtēt, izmantojot savu uztveri – to, ko mēs redzam un dzirdam. Taču tas var būt maldinoši. Pirmajā Samuēla grāmatā 16:7 mums teikts: „… Dievs neskatās tā, kā redz cilvēki; cilvēks redz, kas parādās viņa acīm, bet Tas Kungs uzlūko sirdi.” Salamana Pamācības 16:2 papildina: “Ikvienam cilvēkam viņa ceļi šķiet šķīsti, bet Tas Kungs sver cilvēka sirdi un garu.”

Uzraugiet paši savu motivāciju. Var būt arī tā, ka mēs paši arī esam vainojami maldināšanā, nepareizi parādot to, kādi mēs esam. Taču, ja mēs gribam būt cienījami cilvēki, tad mums būtu jābūt godīgiem arī tajā, kādu iespaidu mēs par sevi radām. “Pāri visam, kas jāsarga, sargi savu sirdi, jo no turienes rosās dzīvība” (Salamana Pamācības 4:23).

Ideālai personai ir laba reputācija, balstīta uz laba rakstura pamatiem. Apustulis Jānis šādu personu ir aprakstījis. “Demētrijam par labu ir liecinājuši visi, arī pati patiesība” (3. Jāņa 12).

Autors: Roberts Dž. Tamasi

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2012 /  www.cbmc.lv.

Pateicības diena: nekāda salīdzināšanas spēle

Gandrīz katrai kultūrai ir īpašs brīdis, lai atzīmētu ražas novākšanu un pateiktos Dievam par krājumu sagādi vēl vienam gadam. ASV Pateicības dienas aizsākumi meklējami jau kolonizācijas sākumā. Lai gan lielākā daļa no mums neesam fermeri, mēs tāpat veltam laiku tam, lai parādītu savu pateicību Dievam par to, ka Viņš nodrošina mūsu vajadzības.

Tomēr ir novērojama viena interesanta lieta saistībā ar šiem ikgadējiem svētkiem: Pēdējā laikā ir kļuvis viegli sajaukt “pateicību” ar salīdzināšanu. Piemēram, nereti mēs dzirdam cilvēkus sakām kaut ko tādu: “Es esmu pateicīgs par visu to, kas man ir, jo ir tik daudz cilvēku, kam neklājas tik labi kā man.” Vai arī: “Es esmu pateicīgs par to, ka man ir darbs, jo ir ļoti daudz cilvēku, kam tā nav.”

Lai arī šie izteikumi var šķist veids, kā pateikt paldies, tomēr tai pašā laikā, tā sakot, mēs nedaudz liekam domāt, ka mēs esam pateicīgi, ka mēs neesam tādi kā TIE cilvēki. Es domāju – kad Pateicības dienas svinības kļuva par salīdzināšanas spēli?

Būt pateicīgam nevajadzētu nozīmēt redzēt to, cik mēs esam labāki par dažiem citiem. Tā vietā tam vajadzētu būt apmierinātam, laimīgam par to, kas mēs esam un kādā stāvoklī mēs esam, nesalīdzinot sevi ar kādu citu.

Šai dienā mums būtu jābūt pateicīgiem par visām mazajām lietām, kas padara dzīvi dzīvošanas vērtu. Ne tikai materiālajām lietām, bet arī, piemēram, veselību (vai mieru un cerību, ja piemeklējušas veselības problēmas), draugiem, ģimeni, ko mēs mīlam, mūsu prasmēm un iedzimtajām dāvanām, ko mēs varam izmantot, lai sniegtu labumu arī citiem. Skatīties uz tiem, kas nav bijuši tik veiksmīgi kā mēs vai, gluži otrādi, uz tādiem, kas, mūsuprāt, ir daudz vairāk izsitušies dzīvē, nekad nav bijis veselīgi.

Pateicībai vairāk vajadzētu būt kā apmierinājuma sajūtai, nevis tā, kas ir bijis neveiksmīgāks nekā mēs, meklēšanai. Apustulis Pāvils teica to tā: “Es to nesaku trūkuma dēļ, jo es esmu mācījies būt pieticīgs ar to, kas man ir. Es protu būt zems, protu arī dzīvot pilnībā; nekas man nav svešs, protu būt paēdis un izsalcis, dzīvot pilnībā un ciest trūkumu.” (Filipiešiem 4:11-12).

Es apzinos, ka “apmierinātība” savā ziņā varētu tikt uzskatīts par ne īsto vārdu šai situācijā. Vai tad mums vienmēr nevajadzētu tiekties pēc kaut kā vairāk? Ne obligāti. Jēzus saviem mācekļiem teica: “Uzmaniet un sargieties no mantkārības jo neviens nedzīvo no tam, ka viņam ir daudz mantas" (Lūkas 12:15).

Tomēr nevajadzētu jaukt apmierinātību ar bezrūpību. Apmierinātībā, citiem vārdiem sakot, ir laime vai mierīgs prāts. Tā ir sevis pazīšana, patiesas zināšanas par to, kas jūs esat, ko jūs varat izdarīt un ka jūs šobrīd darāt tieši to, ko jums vajadzētu darīt.

Dažiem cilvēkiem ir grūti ko tādu pateikt, bet tas ir tāpat nepieciešams. Mums vajadzētu pieņemt to, kādi mēs esam, kur mēs esam, būt laimīgiem par to, ka esam dzīvi, un izrādīt pateicību par katru elpas vilcienu. Pateicības dienai pavisam noteikti būtu jābūt tam brīdim gadā, kad mums vajadzētu apstāties, lai pateiktu īpašu paldies Dievam par to, ka mēs esam dzīvi un mums ir dota šī spēja mīlēt un rūpēties vienam par otru.

Autors: Džims Matiss

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2012 /  www.cbmc.lv.

Kā zināt, kas jūs patiesībā esat?

No sirds pārpilnības mute runā. (Lūkas 6:45)

Vai jūs vēlētos droši zināt, vai esat kristietis vai neesat? Vai vēlētos droši zināt, vai esat patiess Kristus sekotājs vai ne? „Ak,” kāds teiks, „pierādījums tam ir jūsu labā dzīve.” Nē, tas vēl neko nepierāda. Daudzi cilvēki dzīvo labu dzīvi bez Kristus. Viņi ir – vismaz ārēji – visnotaļ tikumīgi ļaudis. Ir daudz tikumīgu cilvēku, kuri ir gatavi atdot jums pēdējo kreklu, bet tajā pat laikā nolādēt Dievu. Jūs to zināt.

Tikumība var veidoties dažādu motīvu rezultātā. Mēs varam dzīvot kārtīgu dzīvi tāpēc, ka vēlamies, lai citi mūs uzskatītu par labiem cilvēkiem, vai arī tāpēc, ka nevēlamies nonākt cietumā, vai arī tāpēc, ka vienkārši baidāmies rīkoties citādāk.

Kā lai mēs zinām, vai esam patiesi kristieši? Grāmatā „Ceļš pie Kristus” minēti divi pārbaudes principi. Par ko jums patīk runāt un par ko jums patīk domāt? (Sk. 58. lpp.) Ja ievērojat, ka daudz domājat par Jēzu un gribat par Viņu runāt, tad tas nozīmē, ka noteikti esat izturējis pārbaudi jautājumā par to, vai esat patiess kristietis.

Pirmkristiešus sauca par „kristiešiem” tāpēc, ka viņi vienmēr runāja par Kristu. „Kristus darīja tā, Kristus sacīja tā, Kristus rīkojās tā.” Un beidzot, cilvēki, kas viņus dzirdēja tā runājam, teica: „Mēs arī viņus varam saukt par kristiešiem.” Kā ļaudis nosauktu jūs, ņemot vērā to, par ko jūs visvairāk runājat? Ja jūs esat kristieši, tad jums patiks runāt un domāt par Jēzu.

Dienu no dienas turpinot raudzīties uz Jēzu, domājot par Viņa mīlestību un žēlastību un pilnīgāk izprotot upuri, kuru Viņš pienesa, dzīvodams un mirdams par mums, mēs tiksim pārvērsti. Ja Jēzus kļūs par mūsu dzīves centru, tad tas atklāsies mūsu sarunās. Mūsu domas kavēsies pie Viņa. Un, pārdomājot, ko Jēzus ir darījis mūsu labā un cik ļoti Viņš mūs ir mīlējis, mēs savā dzīvē kļūsim arvien patiesāk paklausīgi Viņam. Mūsu dzīve izmainās, kad paliekam pie Jēzus un Viņa mīlestības.

(Autors: Moriss Vendens)

Pieņemti Jēzus dēļ

Bet Dievs savu mīlestību uz mums pierāda ar to, ka Kristus par mums ir miris, kad vēl bijām grēcinieki. (Romiešiem 5:8)

Reiz lidostā lidojumu starplaikā es pasūtīju sendviču un aizgāju prom, aizmirsdams to uz letes. Manu prātu aizņēma citas lietas, tāpēc nemaz neatgriezos pēc tā atpakaļ. Bet pieņemsim, ka es aizietu uz autosalonu un nopirktu sev jaunu Mercedes. Iespēja, ka es aizietu un to aizmirstu būtu minimāla. Jo vairāk mēs par kaut ko samaksājam, jo augstāk šo lietu vērtējam.

Bezgalīgā un nenovērtējamā Dieva dāvana, ko Viņš mums pasniedzis Jēzū Kristū, ļauj mums būt drošiem, ka Dievs mūs pieņem, jo Dievs, kas par mūsu pestīšanu samaksājis tādu cenu, mūs neaizmirsīs un neatstās likteņa varā. Par to mēs varam Dievu atkal no jauna slavēt.

(Autors: Moriss Vendens)

Kam daudz piedots, tas daudz mīl

Tādēļ Es tev saku: viņas grēki, kuru bija daudz, ir piedoti, jo tā daudz mīlējusi; bet, kam maz piedod, tas mīl maz! (Lūkas 7:47)

Sīmaņa namā bija mielasts. Sīmanim šķita, ka Jēzus pārāk brīvi pieņem un piedod. Tad Jēzus izstāstīja viņam līdzību par diviem parādniekiem.

Viena parādnieka parāds bija diezgan liels, otra parāds bija mazs. Abiem parādus piedeva. Jēzus jautāja: „Kurš no abiem to vairāk mīlēs?” Sīmanis atbildēja: „Man šķiet, tas, kam viņš vairāk atlaidis.” Bet Viņš tam sacīja: „Tu pareizi esi spriedis.” (Lūkas 7:42, 43)

Pēc mūsu cilvēcīgās izpratnes brīva piedošana var būt bīstama. Liekas, ka tā var novest pie visatļautības. Šķiet, ka grēku nožēlošanas skaitam ir jābūt kādai robežai, vai arī mēs pastāvīgi izvēlēsimies grēkot un vienmēr nožēlot. Tomēr mīlestība ir varens aizsargs pret visatļautību. Tāpēc, ka tie, kam daudz piedots, labāk par citiem zina, cik liela ir tās personas mīlestība, kas viņiem piedevusi, viņi to mīl vairāk nekā citi.

“Kam Viņš vairāk piedevis, tie arī Viņu vairāk mīlēs un stāvēs vistuvāk Viņa tronim, lai slavētu Viņu par lielo mīlestību un bezgalīgo upuri. Tikai tad, kad sapratīsim Dieva mīlestību, mēs labāk spēsim aptvert grēka grēcīgumu.” („Ceļš pie Kristus”, 36. lpp.)

Zinot, ka mēs tiekam mīlēti bez jebkādiem nosacījumiem, mūsos mostas vēlēšanās atbildēt ar mīlestību. Kad iepazīstamies un sākam ticēt Dieva mīlestībai, mēs tiekam vadīti nožēlot savus grēkus, un, jo vairāk mēs iepazīstamies ar Dieva mīlestību, jo dziļāka kļūst mūsu nožēla.

Ja mēs Viņu mīlēsim, tad turēsim Viņa baušļus. Tikai tad, kad mēs Viņu mīlam, mēs spējam turēt Viņa baušļus. „Patiesa paklausība vienmēr nāk no sirds.” („Laikmetu ilgas”, 668. lpp.) Ejot pie Jēzus katru dienu, kādi mēs esam, mēs saprotam, ka Viņš mūs pieņem. Viņš mums dāvā nožēlas dāvanu, un mēs sākam kaut ko izprast no šīs mīlestības, kas ir pietiekami liela, lai sniegtu atgriešanos un piedošanu pat tiem, kuriem jāpiedod „daudz”. Tad mūsu sirdī mostas mīlestība uz Viņu. Un, mīlot Viņu, mēs vēlamies Viņam paklausīt.

Dieva brīvi piedāvātā piedošana ne tikai nevada mūs uz visatļautību, bet ir vienīgais patiesās paklausības pamats. Romiešiem 2:4 teikts, ka tieši Dieva laipnība vada mūs uz atgriešanos no grēkiem.

(Autors: Moriss Vendens)

Neierobežota piedošana

Tad Pēteris, piegājis pie Viņa, sacīja: „Kungs, cikkārt man būs piedot savam brālim, kas pret mani grēko? Vai ir diezgan septiņas reizes?”

(Mateja 18:21)

Mācekļi pienāca pie Jēzus un jautāja, cik reižu viņiem vajadzētu piedot. Farizeji teica, ka trīs reizes un tad pietiek. Mācekļi gribēja parādīt, ka viņi kaut ko ir iemācījušies no Jēzus piedošanas, tādēļ viņi palielināja skaitu līdz septiņām reizēm. Bet Jēzus atbildēja: „Es tev nesaku septiņas reizes, bet septiņdesmit reiz septiņas.” (Mateja 18:22)

Kad ir vieglāk piedot – vai tad, kad tevi kāds apvaino pirmo vai desmito reizi? Bet kā būtu ar simto reizi? Parasti mūsu savstarpējās attiecībās pirmās reizes piedošana liek mums justies diezgan paštaisniem. Bet, ja apvainojumi atkārtojas un atkārtojas, mēs drīz vien secinām, ka izteiktā nožēla no apvainotāja puses nav bijusi īsta.

Lūkas 17:4 šī atziņa izteikta vēl skaidrāk. Jēzus sacīja, ka, ja tavs brālis „grēko pret tevi septiņas reizes dienā un septiņas reizes nāk pie tevis un saka: „Man ir žēl,” – piedod viņam.”

Un tad apustuļi sacīja savam Kungam: „Vairo mums ticību!” Tiešām, lai būtu tik piedodošiem, vajadzīgs diezgan daudz ticības!

Bet ko Jēzus mums patiesībā saka ar šīm pamācībām? Viņš vēlas, lai mēs piedotu tiem, kas grēko pret mums. Un tas ir vēl viens piemērs tai mīlestībai un piedošanai, ar kādu Dievs nāk mums pretī.

Ja savstarpējās attiecībās mēs apvainojam kādu personu, taču mums pašiem ir pietiekami garš labo darbu saraksts, tad mums varētu šķist, ka šo vienu reizi viņa ir mums piedošanu pat parādā. Bet, ja vēlāk mēs vienā dienā kādu esam apvainojuši septiņas reizes un vērsušies pie viņa ar nožēlas vārdiem, tad mēs vairs nedomājam, ka esam kaut ko pelnījuši.

Un, ja mums tiek piedots, tad skaidri saprotam, ka tas netika darīts mūsu labuma dēļ, bet gan piedevēja mīlestības un viņa labuma dēļ.

Tāda veida mīlestība un labums nāk vienīgi no Dieva. Viņš ir tās autors, un tā ir priecīga vēsts, ka Jāņa 6:37 dotajam apsolījumam nav derīguma termiņa. Arī šodien, neskatoties uz to, cik bieži jūs esat kļūdījušies, cik bieži esat grēkojuši, ja nāksit pie Viņa, Viņš jūs pieņems un neatstums.

(Autors: Moriss Vendens)

Kā labā jūs strādājat?

Ja būtu jāaptaujā 100 biznesa un profesionālās pasaules pārstāvji par to, kāpēc viņi strādā un ko viņi caur savu darbu cenšas sasniegt, visticamākais jūs saņemtu 100 dažādas atbildes.

Iespējams populārākā atbilde būtu “lai nopelnītu iztikai”. Mēs strādājam, lai nopelnītu nepieciešamās finanses pārtikas, mājsaimniecības preču, kā arī apģērbu iegādei, lai varētu nodrošināt sevis izvēlēto dzīvesveidu, lai iegūtu lietas, kas mums ir vajadzīgas un ko mēs gribam, un arī pat lai palīdzētu finansēt dažādas organizācijas/akcijas, kam mēs ticam. Taču uz jautājumu “Kā labā jūs strādājat?” ir daudz citu atbilžu.

Dažiem darbs sniedz misijas un jēgas, un pat vērtības izjūtu. Citi tiecas pēc personīgas atpazīstamības viņu prasmju un talanta dēļ. Daļai darbs kalpo kā palīgs, lai celtu savu pašvērtējumu, tādējādi gūstot panākumus, lai vai kas viņu izpratnē tie būtu. Tomēr ir arī tādi, kam darbs ir vienkārši veids, kā pavadīt stundas, ko esi nomodā.

Cilvēki ar nesavtīgāku, filantropiskāku skatu uz dzīvi varētu darbā saskatīt veidu, kā pakalpot citiem, piedāvājot nepieciešamo palīdzību un uzmundrinājumu personām vai personu grupām ar īpašām vajadzībām.

Lielākajai daļai no mums darbs var funkcionēt kā mērierīce, kas palīdz noteikt, kā mēs iederamies sabiedrībā un kā mēs varam ietekmēt pasauli ap mums. Motivācija katram var ievērojami atšķirties, daži var būt egoistiskāki nekā citi. Taču vispārībā, lai atrastu piepildījumu savā darbā, mums vajadzētu būt skaidrai atbildei uz jautājumu: “Kā labā jūs strādājat?”

Bībelē atrodami dažādi interesanti skatījumi uz šo jautājumi, kuri dažos veidos pat izaicina valdošo uzskatu par strādāšanas mērķi un kāpēc mēs darām to, ko mēs darām:

Strādājot tiecies pēc tā, kas nevar tikt atņemts. Viena no problēmām, uzstādot profesionālos mērķus, kā, piemēram, paaugstinājums vai algas pielikums, ir tā, ka tie sniedz tikai īslaicīgu apmierinājumu. Tikko, kā mēs esam nedaudz apraduši ar esošo situāciju, mēs sākam domāt, ko darīt tālāk. Jēzus, runājot ar saviem mācekļiem, mudināja tos tiekties pēc mērķiem, kas neizzūd vai ko nevar atņemt. “Nekrājiet sev mantas virs zemes, kur kodes un rūsa tās maitā un kur zagļi rok un zog. Bet krājiet sev mantas debesīs, kur ne kodes, ne rūsa tās nemaitā un kur zagļi nerok un nezog.” (Mateja 6:19-20)

Strādājot tiecies pēc lietām, kas paliks. Nākošnedēļ liela daļa no mums atzīmēs Pateicības dienu, svētkus, kad daudzi no mums patērē daudz vairāk ēdiena nekā būtu nepieciešams. Mums visiem vajag barību, taču Jēzus teica, ka ir daudz labāks “ēdiens”, pēc kura mums vajadzētu tiekties: “Uzņemiet sevī nevis iznīkstošo barību, bet barību, kas paliek mūžīgai dzīvībai, …. ES ESMU dzīvības maize. Kas pie Manis nāk, tam nesalks, un, kas Man tic, tam neslāps nemūžam.” (Jāņa 6:27,35)

Strādājot tiecies pēc mūžīgas atlīdzības. Visi mēs esam saskārušies ar to, ka cilvēku atzinība un godināšana ir īslaicīga. Vienu dienu mēs varam būt uzņēmuma “zvaigzne”, taču jau nākamajā šo vietu aizpilda kāds cits. Tieši tāpēc, ir labi atcerēties To, kurš piedāvā atlīdzību, ko patiesi neviens nespēs atņemt. “Visu ko darāt, dariet no sirds, it kā savam Kungam un ne cilvēkiem, jo jūs zināt, ka Tas Kungs par atmaksu jums dos debesu mantojumu.” (Kolosiešiem 3:23-24)

Autors: Roberts Dž. Tamasi

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2012 /  www.cbmc.lv.

 

Strādīguma un apņēmības tikumi

Ja kāds jums pajautātu, kas ir galvenais faktors ceļā uz panākumiem, ko jūs atbildētu?

Uz šo jautājumu atbildi centās rast Kents Hamfrijs, uzņēmumu izpilddirektoru konsultants. Biznesa un profesionālajā pasaulē ikviens vēlas un cenšas gūt panākumus, taču daudziem tas vienkārši nav pa spēkam. Kas varētu būt tas, kas viņiem pietrūkst līdz tam, lai gūtu panākumus?

Savā grāmatā “Vēstules darbu vadītājiem” Hamfrijs citē aptauju, kurā cilvēkiem vaicāja: “Kas ir bijis galvenais iemesls sasniegumiem tiem panākumiem bagātajiem cilvēkiem, ko jūs esat satikuši?” Divas atbildes, kas tika visvairāk reižu ierakstītas, bija strādīgums un apņēmība.

Strādīgums, milzīgais ieguldītais darbs bija pati populārākā atbilde – to izvēlējās 40 procenti no aptaujātajiem. Taču apņēmība daudz neatpalika, tā atbildēja 38 procenti. Interesanti, ka šie divi tik ļoti pārspēja citus iespējamos faktorus, kā, piemēram, zināšanas, veiksmi vai ietekmīgus sakarus.

Ja šajā pētījumā tiktu iesaistīts arī ievērojamais amerikāņu izgudrotājs Tomass Edisons, viņš noteikti piekristu. Viņš reiz izteica interesantu novērojumu, kas attiecināms uz panākumiem: “Lielākā daļa cilvēku palaiž garām iespējas, jo tās ir tērptas kombinezonā un izskatās pēc darba.”

Mēs dzīvojam laikmetā, kurā cilvēki nevēlas ieguldīt nepieciešamās pūles – strādīgumu un apņēmību -, lai kaut ko sasniegtu, un tad prāto, kāpēc citiem izdodas un viņiem nē. Viņi nevis papūlas, lai sasniegu tās lietas, ko vēlas, - statusu, karjeras izaugsmi, ietekmi, atlīdzību naudiskā un materiālā izteiksmē -, bet gan vienkārši saka, ka ir “tiesīgi” tās saņemt.

Strādīguma un apņēmības nozīmes atzīšana tomēr nav nesena parādība. Patiesībā Bībelē, kas ir sarakstīta jau pirms tūkstošiem gadu, par to ir plaši rakstīts. Vecās Derības grāmatā Salamana Pamācības, piemēram, mēs varam rast neskaitāmus gadījumus, kur stāstīts par ieguvumiem, ko sniedz strādīgums un apņēmīga rīcība:

“Kas savu zemi kopj, tam maizes būs papilnam, bet, kas nevajadzīgām lietām pakaļ dzenas, tas ir neprātis” (Salamana Pamācības 12:11)

“Čakla roka valdīs, bet rokai, kas gausa un nolaidīga, būs jāveic piespiedu darbi” (Salamana Pamācības 12:24).

“Strādnieks nopūlas paša labā, jo viņa mute viņu spiež strādāt” (Salamana Pamācības 16:26).

“Cītīga cilvēka nodomi piepildīti sagādā pārpilnību, bet, ja kāds ir pārmērīgi straujš un kustīgs, tam labuma pietrūks” (Salamana Pamācības 21:5).

Arī Jaunajā derībā ir aprakstīta šī saikne starp apņēmību un strādīgumu. Apustulis Jēkabs to apzinājās, kad rakstīja: " Svētīgs tas vīrs, kas pastāv kārdināšanā, jo, norūdījumu sasniedzis, tas saņems dzīvības vainagu, ko Viņš ir apsolījis tiem, kas Viņu mīl "  (Jēkaba 1:12).

Neatlaidība pārvērš strādīgumu un apņēmību panākumu formulā. Ja jums ir kāds pārbaudījums darbā, milzīgs izaicinājums, tad atcerieties, ka nekas nevar aizvietot šos divus.

Autors: Riks Bokss (Rick Boxx)

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2012 /  www.cbmc.lv.

Ieguvums nav sāpju vērts!

Pārskatot ziņu virsrakstus pēdējo divu gadu laikā, var ievērot atkārtojošos parādību – vairāki vadošie biznesa līderi un sportisti piedzīvo strauju kritumu no savām privilēģijām, bagātības un cieņas uz publisku negodu un apsmieklu.

Vai nu tie ir banku vecākie direktori, kas manipulē ar likmēm, vai vecākie investīciju direktori, kas, rekomendējot investīcijas, nonāk interešu konfliktā, vai kādas prestižas universitātes vadība, kas cenšas noslēpt nozīmīgas morālās problēmas. Viņi visi ir pazaudējuši naudas kalnus vai savu vadītāja pozīciju, vai biznesa sabiedrības respektu, vai personības brīvību dažu savu ļoti sliktu lēmumu dēļ. Pieņemot šos lēmumus, viņi iespējams domāja, ka “tiks cauri”, un neviens par to nezinās.

Ja es tagad, kad viņi ir cietuši milzīgos zaudējumus, varētu šos vadītājus nointervēt, es viņiem pajautātu, vai paredzamais un/vai reālais ieguvums bija tās cenas vērts, ko viņi ir samaksājuši vai vēl tagad maksā, vai vēl maksās. Lielākoties viņi droši vien atbildētu, ka ir pieļāvuši šausmīgas kļūdas un, ja varētu visu darīt visu no sākuma, tad rīkotos citādāk.

Biznesa vadītājiem ir tendence ticēt, ka mēs varam darīt jebko, ko vien iedomājamies, jo “tā ir MANA kompānija”. Galvenajiem izpilddirektoriem un vadošajiem direktoriem vajadzētu zināt, ka tā nav mūsu kompānija, ko mēs vadām. Tā ir Dieva kompānija, ko viņš ir piešķīris mums pārvaldīt uz īsu laika sprīdi. Kādu dienu Viņš mums prasīs atskaiti par to, ko mēs esam darījuši ar to, ko Viņš mums ir devis.

Tātad jautājums, uz kuru mums šodien vajag atbildēt ir: Kā mēs varam priekšlaicīgi sagatavoties sniegt labu atskaiti par mūsu pārvaldīšanu? Es jums piedāvāšu dažus ieteikumus, kas, manuprāt, varētu mūs uzvirzīt uz īstā ceļa:

Vai jūs būtu gatavi atklāt ikvienu detaļu no savām biznesa operācijām, ieskaitos grāmatvedības ierakstus, un ļaut lai Jēzus Kristus izvērtē katru dokumentu, procesu un darbību? Vai jūs varētu Viņam sniegt skaidru, godājamu paskaidrojumu par katru operāciju sīkumu?

Vai jūs būtu gatavi ļaut savam laulātajam draugam/laulātajai draudzenei un draugiem paskatīties kalendārā un redzēt, kur jūs pēdējo 90 dienu laikā esat gājuši, ar ko esat tikušies, un pēc tam izvērtēt jūsu nesenos telefona ierakstus, lai redzētu, kam jūs esat zvanījuši?

Vai jūs būtu gatavi ļaut jūsu mācītājam un draugiem baznīcā apskatīt visas tās interneta lapas, ko jūs          esat apskatījuši uz saviem darba vai personīgajiem datoriem?

Vai jums dzīvē ir kāds tāds cilvēks, kuram jūs gan profesionālā, gan personīgā ziņā esat atbildīgi?

Ja jūs varat atbildēt ar godīgu jā uz visiem četriem jautājumiem, tad jūs visdrīzāk esat labās attiecībās gan ar Dievu, gan ar jūsu kritiskajiem vērtētājiem. Ja nē, tad ir pienācis laiks nožēlot nepareizās darbības un atlīdzināt tiem, kuriem esat darījuši sliktu pirms piedzīvojat milzīgu kritienu. Lielākoties cilvēki piedos, ja viņi tiešām jutīs, ka mēs patiesi to domājam no sirds un esam gatavi mainīt nepareizo domāšanu un darbības.

Kādā Bībeles Vecās derības pantā rakstīts: “…tad jūs izjutīsit savus grēkus, kad tie jūs atradīs!” (Ceturtā Mozus grāmata 32:23). Tie biznesa un sporta līderi, par ko es runāju, acīmredzot tam neticēja. Taču katrā no gadījumiem viņi nāca pie atskārsmes!

Pirms jūs izlemjat dzīties pēc labuma nepareizajā veidā, apsveriet vai tas ir to sāpju, ko jūs maksimāli izjutīsiet, vērts.

Autors: Leins Kreimers

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2012 /  www.cbmc.lv.

No kā jūs bēgat – un uz kurieni?

Mūsdienu drudžainajā biznesa pasaulē šķiet, ka visi kaut kur skrien, cenšoties pēc iespējas ātrāk nokļūt galapunktā. Kur jūs tā steidzaties? Vai labāks jautājums būtu – pēc kā jūs skrienat – un – no kā jūs bēgat?

Mans draugs Lens nesen sniedza runu, kurā pacēla šos jautājumus. Es viņam palūdzu atļauju aizņemties galvenos punktus no viņa runas un pielāgot tos “Pirmdienas Mannai”. Viņš savai runai bija piešķīris nosaukumus “Četras Dieva cilvēka kvalitātes”, un es domāju, ka tās attiecas arī uz “Dieva biznesa un profesionālās pasaules pārstāvi”. Pat tad, ja jūs pats sevi par tādu neuzskatāt, lasiet šo, jo šie principi ir būtiski priekš ikviena no mums.

Runa tika balstīta uz fragmentu no Bībeles Jaunās Derības, kurā apustulis Pāvils rakstīja savam māceklim Timotejam. “Jo visa ļaunuma sakne ir mantas kārība; dažs labs, tiekdamies pēc tās, ir nomaldījies no ticības un pats sev nodarījis daudz sāpju.” Pāvils turpina: “Bet tu, Dieva cilvēks, bēdz no šīm lietām: dzenies pēc taisnības, dievbijības, ticības, mīlestības, pacietības, lēnprātības, cīnies labo ticības cīņu, satver mūžīgo dzīvību, uz ko tu esi aicināts, pats apliecinādams labo liecību daudzu liecinieku priekšā” (1. Timotejam 6:10-12).

Šis fragments raisa četrus jautājumus, kurus vajadzētu rūpīgi apsvērt un izvērtēt ikvienam no biznesa un profesionālās pasaules vadītājiem:

No kā jūs bēgat? Mēs varam bēgt no daudzām lietām – no pagātnes neveiksmēm, no personīgajiem, profesionālajiem vai pat finansiālajiem pienākumiem, no sliktas pieredzes, no nepatīkamām atmiņām, no nervozām situācijām. Bet vai mēs bēgam no tādiem apstākļiem, kas vilina mūs pārkāpt mūsu ētikas normas vai kas ir pret mūsu pārliecību? Tāpēc Jēzus sekotāji 1. Korintiešiem 10:14 tiek pamācīti “…bēdziet no elku dievu kalpošanas,”, kas nozīmē bēgt no visa tā, kas varētu novērst no savas ticības un vērtībām.

Pēc kā jūs tiecaties? Progresējot darba vietā, mēs varam tiekties pēc vairākām lietām, lielākoties labām – pēc paaugstinājuma, pēc lielākas atbildības, lielāka ieguldījuma uzņēmuma, kur strādājam, attīstībā. Taču mēs varam arī tiekties pēc varas, amata vai īpašuma – lietām, kas raisa mūsos lepnību. Vai mēs tiecamies pēc tā, pēc kā Pāvils mudināja jauno Timoteju, pēc “…taisnības, dievbijības, ticības, mīlestības, pacietības, lēnprātības” (1. Timotejam 6:11)?

Par ko jūs cīnāties? Ja mūsu ģimenes locekļi būtu briesmās, mēs visticamāk cīnītos par to, lai viņi būtu drošībā. Mēs bieži cīnāmies par nākamo pārdošanas darījumu, par nākamo klientu, par “tirgus daļu”. Bet vai mēs darām, kā Pāvils mudināja: “Cīnies labo ticības cīņu” (1. Timotejam 6:12)? Vai mēs pieturamies pie patiesības, pie savas visdziļākās ticības arī tad, ja tas no mums prasa profesionālu vai personīgu samaksu?

Pie kā jūs turaties? Biznesa pasaulē ir daudz lietu, pie kā turēties, piemēram, reputācija, statuss, ienākumi vai pat stūra ofiss, vai piešķirtā stāvvieta. Taču vai mēs esam tikpat uzcītīgi, turoties pie lietām, kas nav tik taustāmas, taču nepārprotami vērtīgākas? Kā Pāvils rakstīja: “Satver mūžīgo dzīvību, uz ko tu esi aicināts …” (1. Timotejam 6:12). Ja mēs to darītu, kā tas atklātos ikdienas dzīvē?

Tie ir interesanti jautājumi, par ko padomāt, vai ne?

Autors: Roberts Dž. Tamasi

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2012 /  www.cbmc.lv.

Vai jūs kādreiz vēlaties, kaut varētu pārstāt domāt?

Mana sieva Liza apgalvo, ka es nezinot, kā atslēgt savu prātu no domāšanas. Es saku, ka tas ir tāpēc, ka man jau tāpat nav tik daudz prāta, tāpēc man ir aktīvi jādarbina tas, kas ir.

Taču īstenībā viņai ir taisnība. Es domāju, plānoju, uztraucos un pārdzīvoju par dažādām reālām un iedomātām situācijām pārāk daudz. Iespējams, tā ir tāpēc, ka man trūkst ticības Dievam un es baidos, ka, izlaižot lietas no pastāvīgas kontroles, situācija kļūs vēl sliktāka nekā tā ir.

Gadiem ritot, es esmu sapratis, ka šai problēmai ir praktisks risinājums, un es cenšos to pielietot cik bieži vien iespējams. Sākšu ar analoģiju: es katru dienu ēdu brokastis. Mans brālis Džims apgalvo, ka tā esot dienas vissvarīgākā ēdienreize, jo, ja brokastu laikā jūs neesat mājās, tad visticamāk jūs gaida lielas nepatikšanas! Bet turklāt mums saka, ka kārtīgas brokastis ir svarīgas, lai mums pietiktu enerģija un izturība visai pārējai dienai.

Tomēr, manuprāt, ir kaut kas svarīgāks par brokastīm un par fiziskās barības uzņemšanas procesu kā tādu.

Katru dienu pirms fiziskās barības uzņemšanas es barojos arī garīgi. Kāpēc es tā daru? Jo esmu sapratis un ticu, ka es neesmu fizisks ķermenis, kas apveltīts ar garu, es esmu garīga būtne, kurai dots ķermenis. (Padomājiet par to kādu brīdi.)

Man tas parasti nozīmē to, ka, neskatoties uz to, cik aizņemts būtu mans dienas plāns, es atrodu brīdi, lai to sāktu ar Bībeles fragmentu lasīšanu un vēl kādu iedvesmojošu tekstu, lai nostādītu savu domāšanu pareizajā virzienā. Kāds lielisks garīgais vadītājs reiz teica, ka viņš vienmēr sāk dienu ar stundu lūgšanām; un, ja viņš bija īpaši aizņemts, viņš sāka ar divām!

Vienu rītu kopā ar Bībeli es lasīju arī Osvalda Čembersa rakstu “My Utmost For His Highest”, un tur es redzēju, ka viņš citējis svētos rakstus un tad piedāvā savus komentārus:

"…Nezūdieties savas dzīvības dēļ, ko ēdīsit un ko dzersit, ne arī savas miesas dēļ, ar ko ģērbsities. Vai dzīvība nav labāka nekā barība? Un vai miesa nav labāka nekā drēbes?” (Mateja 6:25)

“Jēzus pieskaitīja mācekļu veselā saprāta radīto piesardzību kā neticības izpausmes. Ja mēs esam ielaiduši sevī Dieva garu, tad Viņš lauzīsies caur mūsu dzīvēm, it kā jautādams: “Kur ir mana vieta šajās attiecībās, šajā atvaļinājumā, jo jūs esat plānojuši, vai šajās jaunajās grāmatās, ko jūs vēlaties lasīt?” Un Viņš vienmēr izdara spiedienu, līdz mēs iemācāmies padarīt Viņu par savu pirmo izvēli. Vienmēr, kad mēs izvēlamies nostatīt citas lietas vispirms, iestājas apjukums.”

„„… Nezūdieties savas dzīvības dēļ …” Neuzlieciet visu spiedienu par sevis apgādāšanu uz sevi. Tas nav tikai nepareizi raizēties; raizēšanās nozīmē, ka mēs neticam Dieva spējām parūpēties par praktiskām mūsu dzīves detaļām, un tas nav nekas cits kā tās detaļas, par ko mēs raizējamies. Vai jūs esat pamanījuši, ko Jēzus teica, kas var nosmacēt Viņa sniegto Vārdu mūsos? Vai velns? Nē – „šīs pasaules zūdīšanās” (Mateja 13:22). Tās vienmēr ir mūsu nelielās raizes. Mēs sakām – kamēr neredzēšu, tikmēr neticēšu – un tieši tur sākas neticība. Vienīgās zāles pret neticību ir paklausīšana Garam.”

Manuprāt, šī ir laba, noderīga gudrība, ko izmantot, saskaroties ar dažnedažādiem izaicinājumiem darba vietā ik dienas.

Autors: Kens Korkovs

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2012 /  www.cbmc.lv.

Kad labs finišs nozīmē… nefinišēt vispār

Neseno vasaras olimpisko spēļu laikā praksē varēja daudzkārt novērot šādu principu – labs starts negarantē arī labu nobeigumu. Skrējēji, kas izrāvās vadībā sākumā, reizēm atkrita līdz beigām distances finišā. Peldētāji ar labu startu zaudēja citiem, kuriem bija spēcīgāks nobeigums. Daži vingrotāji izskatījās iespaidīgi savu vingrojumu pirmajā daļā, taču kļūmītes vai paslīdēšana viņiem maksāja dārgi.

Es esmu iepriekš rakstījis par to, cik svarīgs ir labs nobeigums un cik grūti ir tādu panākt. Ikdienas darba pasaulē mēs varam novērot šo pašu fenomenu. Visu apbrīnoti biznesa vadītāji krīt negodā kāda skandāla dēļ. Vai gados jauni darbinieki, kas sāk savas karjeras ļoti daudzsološi kā potenciālie uzņēmuma līderi, taču beigu beigās paliek par viduvējībām. Kā mēs varam panākt to, ka cerības, ko dod labs starts, rezultējas arī labā nobeigumā? Ņem vērā šo: laba nobeiguma pamatā ir vēlme nepabeigt visu.

Ko tas nozīmē? Par dažiem cilvēkiem var teikt, ka viņi “māk kaut ko no visa, taču nav eksperti nekur”. Pamatā tas nozīmē to, ka viņi nekur neizceļas. Labs nobeigums prasa skaidru mērķi kopā ar sapratni par to, ko jūs darāt labi – un ko nē.

Panākumiem bagāts cilvēks, tāds, kas prot finišēt labi, parasti ir tas, kurš maksimizē savas stiprās puses, veltot lielāko daļu sava laika un enerģijas tām detaļām, kurām tas iespējams. Tas varētu nozīmēt nepabeigt lietas, ja mēs tās nevaram izdarīt ļoti labi – vai arī, ja mums nav vērts pašiem tās darīt.

Piemēram, tā kā es esmu tendēts saredzēt vairāk kopējo “bildi” nekā detaļas, man noder kāds cilvēks, kurš pievērš uzmanību galvenajām detaļām, kad vien tas ir iespējams. Kā es pirms dažiem gadiem teicu savam palīgam: “Tavs darbs ir noķert lietas, pirms es ļauju tām izslīdēt caur savām spīlēm.” Es esmu vājš detalizētajos jautājumos, tāpēc, lai es lieki neiztērētu ievērojamu daļu savas mentālās enerģijas, lai mēģinātu neaizmirst visas svarīgās detaļas, es labāk atrodu kādu, kas ir šajā jomā kompetentāks nekā es pats.

Kāds ir teicis: “Lai kaut ko izdarītu, atrodi aizņemtu cilvēku, kas to izdarīs.” Bet tas varētu atņemt iespēju kādam citam. Dievbijīgais britu rakstnieks Osvalds Čemberss ir teicis: “Labs ir vislabākā ienaidnieks.” Atlēti, kas piedalījās olimpiskajās spēlēs, varētu būt spēcīgi arī citos sporta veidos. Tomēr viņi saprata, kurš sporta veids viņiem padodas vislabāk un koncentrējās uz to. Rezultātā viņi izcēlās un kļuva par čempioniem. Tā vietā, lai būtu vienkārši labi vienā sporta veidā, viņi kļuva par lieliskiem meistariem citā.

Piemērojot šo darba videi – ir daudz labu lietu, ko mēs kā biznesa un profesionālās pasaules pārstāvji varētu darīt. Jautājums ir tāds – kas ir priekš mums labākās lietas, ko darīt, ko mums vajadzētu darīt? Dariet tās. Vienkārši labās lietas var veikt kāds cits. Šeit ir tas, kas par to ir rakstīts Bībelē:

Nekad nezaudējiet modrību. Mums vajag būt skaidrai sapratnei par to, uz ko mēs tiecamies, un mēs nedrīkstam nekādiem šķēršļiem, kaut tie šķistu vilinoši, ļaut mums novērst uzmanību.  “Un, kad nu laiks bija pienācis, ka Viņam vajadzēja tapt paaugstinātam, tad Viņš grieza savu vaigu, lai ietu uz Jeruzālemi” (Lūkas 9:51).

Nenovērsiet savas acis no finiša līnijas. Kāds ir jūsu mērķis? Kāda ir jūsu misija? Šīs atbildes jums palīdzēs nošķirt “labo” no “vislabākā” jūsu personīgajā un profesionālajā dzīvē. “Es dzenos pretim mērķim, goda balvai - Dieva debesu aicinājumam Kristū Jēzū” (Filipiešiem 3:14).

Autors: Roberts Dž. Tamasi

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2012 /  www.cbmc.lv.

Vajadzība pēc pastāvīga un nemainīga pasaules skatījuma

Kad mana meita Megana man pateica, ka viņa vēlētos kļūt par profesionālu terapeiti (konsultantu), es sākumā nesapratu, ko šīs profesijas pārstāvji dara, kāds labums ir no viņu darbu. Tas bija pirms mēs apmeklējām atvērto durvju dienas Kanzasas Universitātes Medicīnas centra profesionālu terapeitu programmā.

Pirmām kārtām programmas direktore sasveicinājās ar visiem vecākiem un potenciālajiem studentiem un tad turpināja ar paziņojumu, ka profesionāla terapeita darbs ir “atklāt pacienta sapņus un palīdzēt viņiem pārvarēt šķēršļus, lai tos sapņus spētu realizēt”.

Es nevarēju vien nobrīnīties no šī spēcīgās ainas, kas man parādījās acu priekšā, par to kāds iespaids ir profesionālam terapeitam. Programmas direktore noteikti bija laba līdere – viņa varēja aprakstīt ikdienas pienākumus un precīzi aprakstīt, ko profesionāls terapeits dara, taču tā vietā viņa iedvesmoja un iespaidoja studentus ar vīziju, ka viņi varēs mainīti dzīves citiem. Tai pašā laikā šādā veidā viņa radīja entuziasmu vecākos un guva atbalstu no viņiem, iedzīvinot domu, ka viņu lolojumi varētu spēlēt nozīmīgu lomu citu cilvēku dzīvēs.

Bībelē mēs varam lasīt daudz piemērus par sekotāju iespaidošanu ar lieliskas nākotnes vīzijas palīdzību. Piemēram, Piektajā Mozus grāmatā 3-28 Dievs Mozum teica: "Dod Jozuam pavēles, stiprini un drošini viņu, jo viņš šīs tautas priekšgalā celsies pāri un viņš tai dos īpašumā to zemi, ko tu redzēsi." Dievs deva Jozuam ne tikai uzdevumu – viņš deva arī vīziju izraēļu vadīšanai.

Atjautīgs līderis spēj iedvesmot citus, klāstot vīziju, kas padara uzticētos pienākumus daudz lielākus un vērtīgākus nekā tie patiesībā ir. Iespējams, jūs esat dzirdējuši stāstu par kādas celtnieku brigādes mūrnieku, ko kāds garāmgājējs ievēroja veļam granīta bluķi pa ielu. Kad garāmgājējs jautāja, ko viņš dara, mūrnieks atbildēja: “Es ceļu katedrāli.” Šim vīram bija vīzija.

Tas ir izaicinājums mums kā līderiem pasniegt šo vīziju līdzcilvēkiem, ļaut viņiem savu darbu saredzēt kā kaut ko lielāku nekā viņi paši. Tas sākas ar mums pašiem – jūs nevarat iedot citiem to, kā jums pašiem nav, tāpēc mums pašiem vajag būt tai vīzijai, pirms mēs to varam pasniegt kādam citam. Tieši tāpēc es biju tik iespaidots, dzirdot aprakstu, ko tad patiesībā profesionāls terapeits dara.

Mēs tik daudz laika biznesā pavadām, fokusējoties uz galveno, uz pelņas gūšanu, ka bieži vien zaudējam plašāku vīziju. Jūs zināt, kādas preces un pakalpojumus jūs piedāvājat savā uzņēmumā. Bet kāda ir jūsu vīzija – kā bizness var radīt pozitīvas, jēgpilnas pārmaiņas cilvēku, kas ar to saskaras, dzīvēs? Šeit ir divi piemēri no Bībeles:

Dariet skaidri zināmu, ko jūs no viņiem sagaidāt. Kad Jēzus sākotnēji tikās ar saviem nākotnes mācekļiem, Viņam vajadzēja pārliecināt tos atstāt savu darbu kā zvejniekiem. Viņš tiem vienkārši sniedza viņu jaunā darba aprakstu: "Nāciet Man līdzi, Es jūs darīšu par cilvēku zvejniekiem." (Mateja 4:19).

Stāstiet, kā var mainīt citu dzīves. Tuvojoties savas dzīves beigām, Jēzus Kristus saviem sekotājiem skaidri pateica, ko Viņš vēlas, lai viņi dara: “Tāpēc ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis.” (Mateja 28:19-20).

Autors: Riks Bokss (Rick Boxx)

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2012 /  www.cbmc.lv.

Es nevaru sagaidīt to brīdi, kad varēšu iet pensijā

Mēs kā biznesa un profesionālās jomas cilvēki dzīvojam interesantā laikā. Es esmu daļa no paaudzes, kas ASV iesaukta par “Baby-boom” paaudzi [laika posmā pēc 2. Pasaules kara tur bija augsts dzimstības līmenis], un daudziem no mums galvenais mērķis darbā ir pensionēties.

Runājot par to, man nesen vienā pasākumā gadījās dzirdēt sarunu. Kāds vīrs, kuram nebija vairs tālu no pensijas, teica, ka viņš nevar vien sagaidīt to dienu, kad varēs pamest darbu. Viņš teica, ka ienīst savu darbu un ka vienīgais iemesls, kāpēc viņš katru dienu uz turieni iet, ir, jo vajadzīga nauda.

Es viņam neko neteicu, bet nodomāju gan: “Cik nožēlojami ir tā dzīvot.” Es nevaru iedomāties dzīvošanu ar pastāvīgu naidu pret to, ko darot es pavadu visilgāko laika periodu. Daži darbi ir vairāk prasoši, taču pat visdemoralizējošākajās dienās, man vēl joprojām patīk tas, ko es daru. Nav bijis tā, ka darbs man vienmēr ir devis iedvesmu, taču ikdienas saskarsme un sadarbība ar cilvēkiem darbā vienmēr ir bijusi iedvesmojoša pati par sevi.  

Dzirdot cilvēkus ilgpilni runājot par pensionēšanos, es vienmēr domāju par darba patieso vērtību. Bībelē ir dažādas vietas, kur runāts par darba cēlumu. Piemēram, Kolosiešiem 3:23, rakstīts, ka mums jāstrādā no sirds it viss, ko mēs darām. Beigu beigās, tur rakstīts, ka mēs strādājam priekš tā Kunga.

Vecās Derības grāmatā, Salamans Mācītājs, atrodami daudzi rosinājumi cītīgi strādāt un izbaudīt to procesu. Salamans Mācītājs 3:22 rakstīts: “Tā es redzēju, ka nekas cilvēkam nav labāks, kā kad viņš priecājas, būdams iesaistīts savas darbības rosmē; tā jau arī ir viņa daļa, un kas gan viņam piešķirs iespēju iegūt ieskatu par to, kas būs pēc viņa?” Populārajā Bībeles pārfrāzētajā izdevumā “The Message” teikts: “Tā nu es nolēmu, ka nav nekā labāka mums, vīriem un sievām, kā izbaudīt jelko, ko mēs darām – tāds ir mūsu liktenis.” Darbs var būt sarežģīts un izaicinājumu pilns, bet Dievs ir to radījis arī, lai to izbaudītu.

Salamana Pamācībās 22:29 rakstīts: “Ja tu redzi vīru savā darbā tikušu, tad zini, ka tāds stāvēs ķēniņa priekšā…” Jūs varētu teikt, ka panākumu atslēga ir izdarīt labu darbu un tad to parādīt cilvēkiem. Mūsdienās tā ir attiecīgi “prece un mārketings”. Es ticu, ka uzsvaram vajadzētu būt liktam uz pašu preci/produktu, nevis uz centieniem iespaidot cilvēku to pirkt. Citiem vārdiem sakot, “Ražot labas mantas”. Ja jūs to darīsiet, jums nebūs problēmu tās pārdot. 

Strādājot šādā veidā, ideja par pensionēšanos vairs nešķiet tik vilinoša. Patiesībā es nebūt negaidu laiku, kad es, iespējams, nebūšu fiziski spējīgs darīt to, ko es daru. Kad es nonākšu līdz tam, man, iespējams, vajadzība spiedīs pensionēties, taču es nedomāju beigt strādāt, jo kalendārs man rāda, ka esmu strādājis pietiekami daudz. Savienot pensiju ar laika gaitā iekrāto naudu arī šķiet triviāls uzdevums.

Svētajos rakstos ir ļoti maz vadības pensionēšanās jautājumā. Šis vārds ir reti lietots un, kad tas ir lietots, tad arī nozīmē “atteikties”. Vai darba galvenais mērķis ir vienkārši sasniegt brīdi, kad jūs varēsiet atteikties no produktīvas dzīvošanas? Vienīgā atsauce uz pensionēšanos Bībelē ir levīti, priesteri, kuriem vajadzēja pensionēties 50 gadu vecumā, bet pat tad viņiem vajadzēja palīdzēt jaunākiem priesteriem.

Ideja par pensiju, kādu mēs to pazīstam tagad, ir nesens fenomens, galvenokārt, 20. gadsimta ideja, ko rosināja mūža ilguma paildzināšanās un industriālā revolūcija. Tikai pēdējo 60 gadu laikā pensija ir kļuvusi par kaut ko tādu, uz ko cilvēki tiecas. Tikai pirms pāris paaudzēm, pensija tika definēta kā “pārāk vecs, lai strādātu” vai “nosūtīts ganībās”. Ja vien jūs nevēlaties tikt nosūtīts uz ganībām, tad iemācīties izbaudīt savu darbu!

Autors: Džims Matiss

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2012 /  www.cbmc.lv.

Kā jūs jūtaties jaunas dienas iesākumā?

Kāda ir jūsu parastā pašsajūta, pamostoties pirms kārtējās darba dienas, sevišķi, ja tā ir pirmdiena? Vai jūs esat entuziasma pārpilni, gaidot kādas iespējas un izaicinājumus diena nesīs? Vai arī jūs pārņem dusmas, jo vēlaties, kaut varētu atgriezties gultā, cieši apsegties un aizmirst par iešanu uz darbu pilnībā?

Ja jums no šiem diviem tuvāks ir negatīvais, tad tam varētu būt vairāki iemesli: termiņi, kuros jums ir jāiekļaujas, var likties nospiedoši; jums varētu būt nopietni konflikti ar priekšniekiem vai kolēģiem; jūs varbūt neesat piemēroti darbam, ko no jums prasa; vai arī darbs, ko jūs darāt, var būt kļuvis apnicīgs, un rutīna var šķist pārāk liela, liekot jums justies garlaikotam, darboties bez iedvesmas, tā vietā, lai būtu kāri uz darbiem un enerģiski.

Iemesli nepatikai pret darbu varētu būt arī daudzi citi, taču prāts pats par sevi var būt galvenais iemesls: tā attieksme, kādu jūs sev atļaujiet just pret darbu un darbavietu. Lai gan mēs nespējam vienmēr mainīt savus apkārtējos apstākļus, mēs toties varam izvēlēties savu attieksmi pret apkārtējiem apstākļiem.

Es neesmu no tiem cilvēkiem, kas saka, ka spēks ir pozitīvā domāšanā, tomēr es esmu tāds cilvēks, kas tic pozitīvajam. Tieši tāpēc man patīk no rīta mosties – dažreiz, pirms es izlienu no gultas, es klusi atkārtoju savu mīļāko Bībeles pantu: “Šī ir tā diena, ko Tas Kungs devis: priecāsimies un līksmosimies šinī dienā” (Psalmi 118:24). Ja es patiesi ticu, ka Dievs man ir vēlējis dot jaunas pieredzes, iespēju un neparedzētu satikšanos pilnu dienu, tad es varu no rīta mosties ar optimistisku un cerīgu skatījumu.

Lielākā daļa dienu nekad nenorit tā, kā es būtu gaidījis. Negaidīti kāds draugs pazvana vai atsūta e-pastu, un tas noved pie saturīgas tikšanās. No „zila gaisa” kāds uzraksta un jautā, vai es nebūtu ieinteresēts iesaistīties kādā rakstīšanas vai rediģēšanas projektā, tādā, ko es galīgi nebiju paredzējis. Es sāku strādāt pie viena, bet tad man jāmaina fokuss uz kaut ko pilnīgi citu, un tad es saprotu, ka sākotnējais uzdevums nemaz nebija tik steidzams, kā es iepriekš domāju, un tādējādi es to varu atlikt par vēl vienu dienu.

Pirms apmēram sešiem gadiem, pēc veiksmīgas sirds operācijas pārciešanas, es apņēmos katru dienu uztvert kā “dāvanu”. Nevienam no mums rītdiena nav garantēta, taču kaut kā tik nozīmīga pārvarēšanai ir nopietna ietekme uz mums. Kamēr es saprotu, ka ne katra diena būs tāda, ko varētu izbaudīt vai saukt par vieglu, ka, ja Dievs man to ir devis, tad tam jābūt arī labam iemeslam, es esmu gatavs piedzīvot jelko, ko diena piedāvās.

Šeit ir daži principi no Svētajiem Rakstiem, ko apdomāt pirms jaunas dienas sākuma:

Attiecies pret katru dienu kā pret iespēju, nevis saistību. Teiciens vēsta: “Mūsu dienas ir skaitītas.” Tāpēc mums vajadzētu novērtēt to, kas mums ir, un mums atvēlēto laiku izmantot labi, lietderīgi un gudri. “Māci mums mūsu dienas tā skaitīt, ka mēs gudru sirdi dabūjam” (Psalmi 90:12).

Aizpildi dienu, pirms tā ir zudusi. Viena lieta, kas mums visiem ir kopīga, ir laiks. Un mēs to nevaram ietaupīt, lai varētu izmantot citā dienā. Kā viena stunda ir pagājusi, tā ir neglābjami pazaudēta, un mums vajadzētu izdomāt, kā no tās gūt vislielāko labumu. “Tad nu raugieties nopietni uz to, kā dzīvojat: nevis kā negudri, bet kā gudri; izmantojiet laiku, jo šīs dienas ir ļaunas” (Efeziešiem 5:15,16).

Autors: Roberts Dž. Tamasi

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2012 /  www.cbmc.lv.

Man tiešām žēl!

„Tagad es priecājos ne par to, ka jūs tapāt skumdināti, bet par to, ka jūs tapāt skumdināti uz atgriešanos.” (2. Korintiešiem 7:9)

Mācoties trešajā klasē, reiz starpbrīdī mēs rotaļājāmies pagalmā. Ienākuši iekšā, sakarsuši un netīri mēs saskrējām zēnu tualetē nomazgāties, bet aizmirsām to darīt klusām.

Pēkšņi no blakus telpas pie mums ieskrēja skolotāja un sacīja: „Kas te notiek? Kliedzat kā mežonīgs indiāņu bars.”

Pirmkārt, man šķita, ka viņai nebija tiesības ienākt mūsu tualetes telpās.

Otrkārt, man nepatika tas, ko viņa pateica. Tāpēc es viņai diezgan bezkaunīgi atbildēju. Viņa uzskatīja, ka esmu rīkojies nepieklājīgi un pastāstīja par to manai skolotājai. Mana skolotāja lika man aiziet un viņai atvainoties.

Bet man nemaz nebija žēl. Tāpēc es negāju un neatvainojos. Nākamajā dienā, līdzko ierados skolā, mana skolotāja mani apturēja un jautāja: „Vai tu palūdzi viņai piedošanu?”

Biju nonācis nepatīkamā situācijā. Es atbildēju: „Jā, es to izdarīju.” Taču viņai bija cita informācija. Viņa bija runājusi ar otru skolotāju. Viņa man atbildēja: „Es tikko runāju ar Brauna kundzi, un viņa man teica, ka tu neesi atvainojies.” Nu biju nonācis vēl lielākās nepatikšanās.

Tad es teicu: „Bet es atvainojos viņai. Varbūt viņa slikti dzirdēja.” Mana skolotāja vairs nepieminēja šo lietu.

Kad pagāja skolas gads, mūsu ģimene pārcēlās uz citu pilsētu. Tomēr ik reizes, kad es atvēru savu Bībeli, es atcerējos melus, kurus biju teicis savai skolotājai. Pārliecināt par grēku ir Svētā Gara darbs, un Viņš to prot pavisam labi, vai ne?

Beidzot es apsēdos pie galda un uzrakstīju skolotājai vēstuli, atzīstoties melos, kurus viņai biju teicis. Tomēr es joprojām nenožēloju Brauna kundzei teiktos vārdus!

Šo notikumu es atstāstīju kādā nometnē, un pēc sanāksmes mani vēlējās satikt kāda vecāka sieviete. Tā bija Brauna kundze! Bija pagājuši vairāk nekā trīsdesmit gadu. Man vēl arvien nebija žēl izteikto vārdu!

Mēs mazliet parunājāmies, un, kad es atgriezos mājās, mani jau gaidīja vēstule no Brauna kundzes. Viņa man lūdza piedošanu! Bet, ja viņai bija žēl notikušā, tad arī man bija žēl!

Kopš tā laika esmu daudz par to domājis. Kāpēc man agrāk nebija žēl? Es viņu pārāk labi nepazinu. Vienīgā reize, kad man iznāca ar viņu saskarties, bija tajā reizē tualetes telpās.

Ja mēs saskaramies ar Dievu tikai retās reizēs – laiku pa laikam, tad arī mums nekad nebūs žēl, ka esam Viņu sāpinājuši. Patiesu nožēlu mēs piedzīvojam tikai tad, kad ieraugām Viņa mīlestību un uzzinām, ka Viņš ir mūsu Draugs.

Autors: Moriss Vendens

Salauzta sirds

„Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mūsu grēku dēļ satriekts.” (Jesajas 53:5)

Septītajā klasē es gāju kādā Mičiganas skolā, kur vienā telpā kopā mācījās trīspadsmit pirmās līdz astotās klases skolnieki. Mūsu skolotājai bija tikai 17 gadu. Tas bija viņas pirmais mācīšanas gads. Viņa mūs mīlēja un darīja labāko, ko vien spēja. Viņa prata mācīt, bet neprata uzturēt kārtību un paklausību. Un tā jau pēc pirmā pusgada skolas padome sprieda, vai atļaut viņai pabeigt šo mācību gadu.

Skolnieki pakāpeniski sāka viņu arvien mazāk cienīt. Skolniekiem patīk zināt, ko viņi drīkst un ko nedrīkst, tāpēc viņi sāka kritizēt tā vietā, lai atcerētos, ko viņa bija darījusi labu. Kādā dienā pēc stundām es devos mājup un pagalmā zem mūsu klases logiem sastapu dažus klasesbiedrus, kuri viens otram stāstīja, cik ļoti viņiem nepatīkot šī skolotāja un kā viņi priecātos, ja viņa ietu strādāt citur.

Ja visi runā, cik ļoti viņiem nepatīk kāds skolotājs, ko darāt jūs? Vai esat bijuši tādā situācijā? Tas saucas vienaudžu spiediens. Un tā es viņiem tūlīt piebalsoju: „Tas tiesa, viņa nav laba. Man arī viņa nepatīk.”

Kad biju to pateicis, paskatījos virs mums atvērtajā klases logā. Mūsu skolotāja stāvēja aiz klavierēm, kur viņa domāja, ka ir nepamanāma. Viņa bija noliekusi galvu, un asaras krita uz grīdas. Es nekad neaizmirsīšu šo bezcerīgo izmisuma izteiksmi viņas sejā tajā dienā.

Pametis savus biedrus, es steidzos mājup. Es joprojām redzēju šo seju. Redzēt cilvēka izmisumu, kurš manā labā bija darījis vislabāko, ko spēja, – tas bija par daudz.

Tajā naktī gulēju pavisam slikti. Es atcerējos, kā Ziemassvētku laikā viņa mums visiem bija nopirkusi vērtīgas dāvanas. Viņa bija darījusi visu, lai ar katru no mums iedraudzētos. Pēc pusdienām viņa labprāt mums priekšā lasīja grāmatas. Viņa bija darījusi tik daudz manā labā, bet es biju viņu pievīlis.

Otrā dienā es apsēdos pie galda un uzrakstīju viņai vēstuli, ka nožēloju savu rīcību. Es tiešām biju noskumis. Kāpēc? Jo biju izdarījis ko vairāk, nekā pārkāpis likumu. Es biju lauzis kāda cilvēka sirdi. Un tas ir pavisam citādi, vai ne?

Patiesa nožēla rodas tikai personīgu attiecību ar Kungu Jēzu rezultātā.

Kad saskatām šo attiecību realitāti un ieraugām, ka mūsu grēki ir lauzuši Viņa sirdi, tad salūzt arī mūsu sirdis.

Autors: Moriss Vendens

Kāds ir tavs mērķis?

“Izskatās diezgan labi,” mans vidusskolas sporta skolotājs man teica. “Ja vien nebūtu tā, ka tu tik ilgi paliec uz vietas.” Tāds bija viņa sarkastiskais paņēmiens, kā pateikt, ka ar manu skriešanas stilu ir tāpat kā ar vecu vīru šūpuļkrēslā – aktivitātes kustībā it kā ir daudz, bet progresa tikpat kā nav. Daudziem no mums tieši tāpat ir ar dzīvi. Mēs pastāvīgi esam aizņemti, taču ko mēs esam sasnieguši? Ja esam sasnieguši maz, tad kāpēc mēs turpinām darīt to pašu, ko iepriekš?

Mani fascinē dzīve cilvēkam, kuru uzskata par visgudrāko cilvēku kāds jebkad dzīvojis, - ķēniņam Salamanam, Dāvida dēlam un izraēļu trešajam ķēniņam. Salamans valdīja 10. gadsimtā pirms mūsu ēras, laikā, ko sauc par izraēļu zelta laikmetu. Viņam bija apbrīnojami sasniegumi un plaša atpazīstamība, tomēr viņa secinājums jau tuvu dzīves beigām bija tāds, ka “viss ir niecība (bezjēdzīgs)” (Salamans mācītājs 1:2,14).

Zinot visu to, ko Salamans sava mūža laikā ir sasniedzis, es nevaru nepajautāt: “Kā gan kāds, kurš sava dzīves rituma sākumā izdarījis tik daudz ļoti laba, var sava mūža beigās nonākt pie secinājuma, ka viss, ko viņš ir sasniedzis ir bezjēdzīgs?”

Daudzi no mums ar iedvesmu sāk darīt kaut ko, kas, mūsuprāt, piešķir mūsu dzīvēm jēgu, taču laika gaitā mēs piedzīvojam vilšanos.  Es to esmu novērojis vairākos, kas izvēlas veidot karjeru militārajā sektorā. Viņi ir iedvesmas pilni, domā, ka var palīdzēt sasniegt svarīgas lietas, bet kara realitāte var novest pie vilšanās. Tās rezultātā zūd arī sākotnējie labie motīvi, un tas var novest arī pie pēctraumatiskā stresa sindroma (angl. PTSD). Šādu pat vilšanos bieži vien piedzīvo arī politiķi un cilvēki, kas strādā citur.

Ikviens grib, lai dzīve ir kaut kā vērta; mēs visi gribam dzīvot jēgpilnu dzīvi. Es bieži esmu domājis par filozofa Blēza Paskāla vārdiem par “Dieva formas vakuumu”, kas eksistē katra cilvēka sirdī; vakuums, ko aizpildīt var tikai Kungs. Autors Džons Maksvels “Maksvela vadības Bībelē” min citu vakuumu – mūža lieluma vakuumu, ko aizpildīt tikai var mūža misija.

Salamana secinājums, ka “viss ir niecība un tukša vēja ķeršana” (Salamans mācītājs 1:3) attiecas uz darbiem, kas padarīti “zem saules” (Salamans mācītājs 4:7). Ja nevar atrast jēgpilnu mērķi dzīvei “zem saules”, tad jālūkojas kur citur; mums jālūkojas uz debesīm. Ja mums ir paredzēts atrast patiesu jēgu un mērķi, tad mums jālūkojas uz pašu Dievu.

Mans sens draugs un padomdevējs Džo Kogshols mani vairākus gadus mudināja uzrakstīt “dzīves mērķa formulējumu”. “Veiksmīgām kompānijām ir mērķa vai misijas formulējumi,” viņš man teica, “Kāpēc tev tāda nav?” Līdz beidzot es paklausīju viņa pamudinājumam un kopš tā brīža esmu sapratis, ka mērķa izteikšana vārdos ir kļuvusi man par tādu kā kompasu, kas ļauj man atraidīt labo, lai spētu iegūt to vislabāko.

Bībeles papildinātajā versijā apustulis Pāvils raksta: "(Manas dzīves jēga ir) lai atzītu Viņu (Jēzu Kristu) un Viņa augšāmcelšanās spēku un Viņa ciešanu sadraudzību (brīnumus Viņa personā)…” (Filipiešiem 3:10). Šis šķiet diezgan saprātīgs mērķis mūžam.

Kāds ir jūsu mērķis? Ko jūs vēlaties darīt? Ja jums nav dzīves mērķa formulējuma, kāpēc gan to neuzrakstīt?

Autors: Frics Klamps

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2012 /  www.cbmc.lv.

Lēmumi un to sekas

Ko vainot, kad šķiet, ka dzīvē lietas ir kļuvušas nekontrolējamas un viss “iet pa burbuli”? Mana pieredze man ir mācījusi, ka es pats esmu atbildīgs par lielāko daļu sava haosa. Un tas pats attiecas arī uz jums. Galvenokārt cilvēki paši ir vainīgi pie lielākās daļas likstu viņu dzīvēs – ne visās, bet vairumā.

Mēs dzīvojam pasaulē, kur drīzāk biežāk nekā retāk ļaudis, saskaroties ar neveiksmi, vēlas novelt vainu uz kādu citu – vecākiem, darbiniekiem, vidi, sabiedrību vai apkārtējiem apstākļiem. Taču realitātē, kad viss nenoris tā, kā mēs to vēlētos, un kad mēs vēlamies zināt, kāpēc tā, vienīgais, ko mums vajag darīt, ir ieskatīties spogulī.

Piemēram, kas būtu, ja jūs nopirktu mašīnu un tad izdomātu, ka jums tā nepatīk? Tieši jūs izvēlējāties mašīnu kaut kādu iemeslu dēļ un lēmuma pieņemšanā izvēlējāties nepareizus vadmotīvus, kas noveda pie problēmām.

Tie cilvēki, kas laika gaitā ir kļuvuši neapmierināti ar savām laulībām, - viņi paši izlēma teikt jāvārdu un izveidot legālu savienību ar savu partneri, un tādējādi radījuši paši sevī vilšanos.

Vai jūs esat kādreiz jutušies nelaimīgi savā darbā? Saprotiet, ka jūs paši izlēmāt strādāt tieši tur – un pieņēmāt, paši iespaidojāt, ļāvāt izvērsties apstākļiem, kas radīja jūsos nogurumu un neapmierinātību ar darbu.

Atkal un atkal es esmu sapratis, ka lielākā daļa sāpīgo un izaicinošo momentu ir sekas kādam manam iepriekš pieņemtam nepareizam lēmumam. Ko es varu darīt, lai to labotu? Lai gan es nevaru mainīt pagātni, es tagad mēģinu pieņemt labākus lēmumus jau uzreiz.

Kā mēs varam iemācīties pieņemt labākus lēmumus, tādējādi veidojot labāku, pievilcīgāku nākotni? Ir daudz veidu, kā to mēģināt, bet esmu atklājis, ka pats labākais ir uzcītīgi lasot Bībeli katru dienu. Ikdienā lasot, es atradu fragmentu, kas dod īpašu ieskatu:

Jēzus saviem sekotājiem teica: "Ko jūs Mani saucat: Kungs, Kungs! - bet nedarāt, ko Es saku? Ikviens, kas pie Manis nāk un Manus vārdus dzird un dara, - Es jums rādīšu, kam viņš līdzināms. Tas ir līdzināms cilvēkam, kas, ēku celdams, dziļi raka un pamatu lika uz klints. Kad nu plūdi nāca, tad ūdeņi lauzās uz ēku, bet nespēja to kustināt, jo tā bija celta uz klints. Bet, kas dzird un nedara, tas ir līdzināms cilvēkam, kas ēku uztaisīja uz zemes, bez pamata; un, kad ūdeņi tai lauzās virsū, tad ēka tūdaļ sagruva, un šīs ēkas gāšanās bija liela." (Lūkas 6:46-49)

Es bieži dzirdu sakām: "Ir neprāts darīt visu laiku vienu un to pašu lietu, bet sagaidīt citādākus rezultātus."  Ja jūs esat pilnībā apmierināti ar to, kur jūs esat, tad palieciet uz šīs trases. Taču, ja ir jomas, kurās tik apmierināti nejūtaties vai pat ciešat, tad es jums iesaku kārtīgi studēt Bībeli, Dieva vārdu, lai jūs darītu to, ko Viņš saka. Esmu atklājis, ka, tā kā Viņš mūs radīja, Viņš zina, kā mēs funkcionējam vislabāk – un attiecīgi pēc tā arī vada. Dievs ir Tēvs, kurš patiešām zina vislabāk.

Autors: Kens Korkovs

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2012 /  www.cbmc.lv.

Kā panākt lai kāds mūs klausās?

Mēs dzīvojam trokšņu pilnā pasaulē. Cīņa par mūsu uzmanību ir nebeidzama –radio, televīzija, iPodi, sarunu šovi ar cilvēkiem, kas cenšas pārkliegt viens otru. Pat klusi komunikācijas līdzekļi – e-pasts, internets, īsziņas – traucē mums koncentrēties. Šķiet apbrīnojami, kā ikkatrs no mums spēj padarīt savu darbu tik daudzu lietu, kas novērš uzmanību, klātbūtnē.  

Ņemot vērā šo visu, kā tad mums ir iespējams iegūt citu uzmanību? Tā ir problēma bez vienkāršiem risinājumiem. “Kliedz skaļāk.” Esi rupjš un pārtrauc citus. Izdari kaut ko nekaunīgu un dīvainu. Varbūt izrauj konkrētās personas datoram vadu. Atcerieties “pret uguni cīnieties ar uguni”? Mūsdienu moto ir – “Cīnies pret troksni ar troksni”.

Šajā juceklī, kad šķiet, ka visi kaut kādā veidā runā, bet neviens neklausās, ir pārsteidzoši teikt, pat apsolīt, ka ir vieta, kur mūs vienmēr dzird un nekad neignorē – Dieva debesu tronis.

Bībele vairākkārt apliecina, ka Dievs dzird mūsu lūgšanas katru individuāli un uz tām atbild. “Un šī paļāvība mums ir uz Viņu, ka Viņš klausa mūs, ja ko lūdzam pēc Viņa prāta. Ja zinām, ka Viņš mūs klausa, ko vien lūdzam, tad zinām, ka saņemam to, ko esam no Viņa lūguši.” (Jāņa 1. vēstule 5:14-15)

Komunicējot ar Dievu, mums nekad neuzliks “pauzi”, nekad neliks atstāt ziņojumu balss pastkastītē un nekad signāls nebūs aizņemts. Tā Viņš ir solījis.  Un mums nav obligāti jābūt baznīcā vai citā reliģiskā vietā – ar Dievu mēs varam runāt jebkurā vietā jebkurā laikā par jebkuru tēmu.

Biznesā gadījies pēkšņs, negatīvs pagrieziens? Runājiet par to ar Dievu. Jūs apsverat veikt izmaiņas savā karjeras ritumā? Jautājiet Dievam, ko Viņš par to domā. Vai jums draud finansiālas briesmas? Konsultējieties ar Dievu par palīdzību. Vai jums ir nepatīkams priekšnieks? Pasūdzieties Dievam. Šeit ir dažas lietas, ko Bībelē raksta par runāšanu ar Dievu:

Dievs dzird to lūgšanas, kas ir Viņa sekotāji. “Jo Tā Kunga acis ir vērstas uz taisnajiem un Viņa ausis atvērtas viņu lūgšanām…” (Pētera 1. vēstule 3:12)

Dievs dzird, kad Viņam prasa pēc gudrības. Biznesa un profesionālās pasaules cilvēkiem nenoliedzami ir nepieciešama gudrība, un Dievs to devīgi dod, kad Viņam lūdz. “Bet, ja kādam no jums trūkst gudrības, tas lai to lūdz no Dieva, kas visiem dod devīgi un nepārmezdams, un viņam taps dots.” (Jēkaba 1:5)

Dievs dzird to lūgšanas, kas Viņam tic. Viena no sliktākajām lietām, ko var izdarīt, ir jautāt draugam pēc palīdzības, un tad apšaubīt, vai viņš to spēs piedāvāt. Tas pats attiecas uz Dievu. “Un visu, ko jūs ticībā lūgsit, to jūs dabūsit.” (Mateja 21:22)

Dievs dzird lūgšanas, kas ir pareizo motīvu vadītas. Dievs nepiepilda lūgšanas, kas ir balstītas uz savtīgiem mērķiem. “Jūs lūdzat un nedabūjat, tāpēc, ka ar ļaunām sirdīm lūdzat, lai to šķiestu savās kārībās.” (Jēkaba 4:3)

Autors: Roberts Dž. Tamasi

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2012 /  www.cbmc.lv.

Sagatavošanās kāpienam virsotnē

Elisone Levīna veica apbrīnojamu sasniegumu, kādu lielākā daļa no mums pat nevarētu iedomāties sevi mēģinot, - viņa uzkāpa Everesta virsotnē. Par savu pieredzi un daudzveidīgajiem treniņiem sagatavošanās posmā kāpienam viņa pastāstīja speciālā preses konferencē, ko sponsorēja restorāns “Chick-Fil-A”.

Viņa paskaidroja, ka cilvēka ķermenis nespēj sadzīvot ar ekstremālo augstumu un atmosfēras apstākļiem Everestā bez mēnešiem ilgas iepriekšējas sagatavošanās.  Alpīnisti nevar vienkārši paķert savu ekipējumu un sākt kāpt. Ir nepieciešams liels ieguldījums, lai sagatavotu ķermeni gaidāmajiem apstākļiem.

Sākumā nedēļām ilgi notiek kāpšana tikai līdz kalna pirmajam līmenim un tad atgriešanās atpakaļ bāzes nometnē. Tad alpīnisti kāpj līdz nākamajam līmenim un pēc tā sasniegšanas atgriežas atkal lejā. Process atkārtojas, līdz ķermenis pilnībā aklimatizējas un ir gatavs kāpienam līdz pasaules augstākā kalna virsotnei.

Šos kāpšanas principus var tieši piemērot biznesa un profesionālajai pasaulei. Tieši tāpat kā Everests simbolizē piedzīvojumu un lielu izaicinājumu lielam vairumam, kas kaut reizi iesaistījušies alpīnismā, arī darba pasaulē ir “Everesti”, ko mēs ceram sasniegt. Tā var būt kāda aizraujoša ideja, augsts mērķis vai unikāls biznesa koncepts. Lai kas tas būtu, tā sasniegšana prasa plānošanu, sagatavošanos un pietiekošus krājumus.

Tieši kā Levīnas sagatavošanās ciklā, lai kāptu Everestā, dažreiz  arī mums darbā vai biznesā var nākties piedzīvot atkāpšanos, atgriešanos bāzes nometnē. Taču ar neatlaidību šī “iešana atpakaļgaitā” var izrādīties kā nepieciešama sagatavošanās, lai veiksmīgi sasniegtu virsotni.

Mūsdienas liela daļa cilvēku vēlas gūt tūlītējus panākumus, momentānu savu vēlmju izpildi. Televīzijas un interneta ātrums, sociālo mediju komunikācijas iespējas – tas viss ir mums licis aizmirst, ka panākumi bieži vien prasa ilgu laiku, lielu enerģiju, resursu patēriņu, kā arī neizmērojamu pacietību.

Pārāk bieži mēs ceram tikt atalgoti nevis gadu, bet gan nedēļu laikā. Tomēr, ja mēs papētām biznesa un uzņēmējdarbības vēsturi, daudzi lielākie sasniegumi ir nākuši tikai pēc daudziem gadiem pūļu, izaicinājumu, kļūdu un neveiksmju. Lieliskas idejas ir palikušas tālu no realizēšanas un panākumu gūšanas, tāpēc, ka to radītājiem trūcis apņēmības, lai pieturētos pie sava. Viņi nebija gatavi kāpt, tad atkāpties uz “bāzes nometni”, kāpt vēl augstāk, atkal atkāpties, līdz viņi būt pilnībā gatavi izdarīt pēdējo kāpienu pretī panākumiem.

Bībele tieši runā par šo jautājumu. Jaunajā Derībā, piemēram, Jēkaba 1:4 rakstīts: "Bet izturība lai parādās darbā līdz galam, ka jūs būtu pilnīgi caurcaurim un jums nebūtu nekāda trūkuma." Neatlaidība ir kaut kas vairāk nekā izturība, kas nozīmē vienkārši gaidīšanu. Būt neatlaidīgam nozīmē, ka ir redzams mērķis, ka ir plāns, kā to sasniegt, un apņemšanās to panākt.

Līdzīgā fragmentā Romiešiem 5:3-5 mums ir rakstīts: “…ciešanas rada izturību, izturība - pastāvību, pastāvība - cerību, bet cerība nepamet kaunā….” Mēs pieturamies pie procesa pat tad, ja mums nākas atkāpties vai piedzīvot atgrūdienus atpakaļ, jo mēs ceram uz laimīgu iznākumu. Tātad, ja tu tiecies uzkāpt līdz savas profesijas virsotnei, esi gatavs sākt gatavošanos pakājē.

Autors: Riks Bokss (Rick Boxx)

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2012 /  www.cbmc.lv.