Kā patiesi iepazīt?

Lai gūtu panākumus biznesā, ir nepieciešams pazīt cilvēkus: “Es pazīstu savus pircējus/klientus.” “Es pazīstu savus darbiniekus.” “Es pazīstu savu personālu.” “Es pazīstu savu komandu.” Bet cik labi patiesībā mēs viņus pazīstam?

Darbā mēs ik dienu, sadarbojoties dažādos projektos, sniedzot vai saņemot detalizētus rīkojumus, gūstot atsauksmes par padarīto, saskaramies ar lielu skaitu ļaužu. Mēs cauru dienu sarakstāmies ar SMS vai e-pasta starpniecību ar neskaitāmiem cilvēkiem. Mēs varbūt zinām kaut kādu noteiktu informāciju par viņiem – darba vēsturi, prasmes, kā viņi ģērbjas, kāda ir viņa mašīna, kādas personīgās intereses. Taču vai tas nozīmē, ka mēs patiesi viņus pazīstam?

Mūsdienu sabiedrībā izplatītas ir virspusējas attiecības – komunikācijas galvenie veidi ir zvani, īsziņu vai e-pasta sarakstes, kā arī nepastāvīgas tikšanās. Pat tad, kad mēs strādājam, lai veiksmīgi noslēgtu kādu projektu, ir iespējams, ka dažus dalībniekus mēs zinām tikai pēc tiem atvēlētajām lomām procesā.

Tehnikas attīstībā visādā ziņā ir uzlabojusi produktivitāti, padarot to efektīgāku, taču šī “high-tech, low-touch” vide ir stipri ietekmējusi darba kolektīva savstarpējo draudzību un saskarsmi. Mēs nevaram visus ļoti labi pazīt, un tas nemaz nav nepieciešams, taču apzinātas pūles var atalgoties dziļās attiecībās, kas palīdzētu mūsu kopējai darba pieredzei.

Interesanti, ka bieži vien spēcīgu attiecību izveides pamatā ir nelaimes. Kad viss ir labi, jebkurš var būt “draugs”, taču grūtībās un spriedzes apstākļos atklājas cilvēka īstā iekšējā būtība – laba vai slikta. Savstarpējais atbalsts sarežģītos brīžos bieži padziļina un stiprina personīgās saites. Kā rakstīts Salamans Mācītājs 4:12: “Un, ja kāds var vienu pārvarēt, tad divi taču var tam pretī stāties, un trīskārtēju auklu nevar tik drīz pārraut.”

Tas pats ir attiecināms arī garīgā ziņā. Mēs varam teikt, ka “pazīstam Dievu”. Taču, ja Dieva pazīšana ir ticēt, ka Viņš vienmēr uzklausīs mūsu lūgšanas tādā veidā, kā mēs gribam, lai Viņš tās uzklausītu, tad tā nav patiesa Dieva pazīšana. Kā saka viens mans draugs: “Dievs ir labs visu laiku.” Tas ietver arī tos brīžus, kad viss nenotiek tā, kā mēs to vēlētos. Šeit būs pāris domas, kas ir aprakstītas Bībelē par Dieva pazīšanu.

Zināšana par Dievu. Pat paviršs skats uz apkārtējo pasauli mums sniedz bagātīgu informāciju par Dievu, tāpēc ir viegli zināt “par Dievu”: “Kopš pasaules radīšanas Viņa neredzamās īpašības, gan Viņa mūžīgais spēks, gan Viņa dievišķība, ir skaidri saredzamas Viņa darbos, tāpēc viņiem nav ar ko aizbildināties.” (Romiešiem 1:20)

Apņemšanās pazīt Dievu. Lai gan mēs pamanām daudz no tā, ko Dievs dara, lai patiesi pazītu Viņu, ir nepieciešama nelokāmība un apņemšanās. Apustulis Pāvils to definēja kā savas dzīves mērķi: “… un atrastos Viņā; negūdams savu taisnību no bauslības, bet no Kristus ticības, taisnību no Dieva uz ticības pamata, lai atzītu Viņu un Viņa augšāmcelšanās spēku un Viņa ciešanu sadraudzību…” (Filipiešiem 3:9,10).

Pazīt un ticēt Dievam. Pazīt Dievu nozīmē ticēt tam, ka Viņš labāk nekā mēs zina, ko mums vajag un kas mums būtu labākais: “Jo Es zinu, kādas Man domas par jums, saka Tas Kungs, miera un glābšanas domas un ne ļaunuma un ciešanu domas, ka Es jums beigās došu to, ko jūs cerat.” (Jeremijas 29:11)

Autors: Roberts Dž. Tamasi

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2012 /  www.cbmc.lv.

Iedomājies

„Jo redzi, Es radīšu jaunas debesis un jaunu zemi, ka agrākās vairs nepieminēs, un tās nevienam vairs nenāks prātā.” (Jesajas 65:17)

Pat Džons Lenons sapņoja par Debesīm, pirms mira savu asiņu peļķē uz aukstās Ņujorkas ietves. Mēnešus pirms traģiskās bojāejas viņš uzrakstīja, komponēja un dziedāja savu vispopulārāko solodarbu „Iedomājies” (Imagine). Vai starp šīs viņa kompozīcijas rindiņām tu dzirdi ilgpilno lūgumu pēc Debesīm uz zemes? „Iedomājies, ka Debesu nav. Tas ir viegli, ja pamēģināsi. Zem mums nav elles; ir tikai debesjums. Iedomājies, ka visi cilvēki dzīvo tikai šodienai. Iedomājies, ka nav nevienas valsts. To nav grūti izdarīt. Nav nekā, ko nogalināt vai par ko mirt. Un nav arī reliģijas. Iedomājies, ka visi cilvēki dzīvo mierā. Tu vari teikt, ka es esmu sapņotājs, bet neesmu tāds vienīgais. Es ceru, ka kādu dienu tu mums pievienosies, un visa pasaule dzīvos kā viens.”

Ja tikai Džons Lenons zinātu, ka tieši tādas Debesis uz zemes, par kādām viņš sapņoja, patiesībā jau sen, sen ir apsolītas! Augstāk lasāmajā Bībeles pantā Dievs pasludina, ka pēc tā, ko Lenons ar tādām ilgām vēlējās, ilgojas arī Dievs: pavisam jauna pasaule, kur viss vecais ir aizgājis uz mūžīgiem laikiem. Āmen.

Bet vai tu ievēroji, cik jauna būs nākamā zeme, ko Dievs ir apsolījis? „Agrākās vairs nepieminēs, un tās nevienam vairs nenāks prātā.” Reiz es mācījos Bībeli kopā ar vīrieti, kas lasīja šo pantu un gribēja zināt, kāpēc Dievs izdzēsīs šo pasauli no mūsu atmiņas. Bet patiesībā pravietis Jesaja izmanto valodas izteiksmes līdzekli, ko lieto arī Jeremija dažas lappuses tālāk, kur viņš raksta: „Un tas vairs nevienam nenāks prātā, un to arī vairs nepieminēs un nemeklēs.” (Jeremijas 3:16)

Citiem vārdiem sakot, kad Dievs atkārtoti radīs jaunas debesis un jaunu zemi ar jaunu sabiedrību, neviens  ar ilgām nedziedās Lenona dziesmu apgrieztā virzienā: „Iedomājies, ka ir tāda slimība kā vēzis,– tas ir viegli, ja tikai tu pamēģināsi. Iedomājies, ka ir slepkavas,– un slepus notiek izvarošanas un laupīšanas. Iedomājies, ka būtu papilnam vardarbības, karu, morgu un tiesas zāļu. Tu vari teikt, ka es esmu sapņotājs, bet neesmu tāds vienīgais. Es ceru, ka kādudien mēs varēsim atgriezties atpakaļ pie vecās, sabrukušās pasaules.”

Šo veco, slimo, vārgo, disfunkcionālo, mirušo zemi neviens nekad vairs nemeklēs, pēc tās neilgosies un to nepieminēs! Tik ļoti un pamatīgi mūs būs saviļņojusi Dieva jaunā, tīrā radība, ka neviens no atpestītajiem Dieva draugiem nekad nespēs pat iedomāties aiziet pie Jēzus un lūgt, vai mēs varētu atkārtot nelietīgo sacelšanos, kas Viņam sagādāja rētas. Vai vari ko tādu iedomāties?!

Autors: Dvaits Nelsons 

Tamborētā cerība

„Bet Viņam, kas, darbodamies mūsos ar Savu brīnišķo varu, spēj darīt daudz vairāk par visu, ko lūdzam vai saprotam, lai ir gods draudzē un Kristū Jēzū uz audžu audzēm mūžu mūžos.” (Ef 3:20-21)

Londonas laikraksts Guardian ir izdarījis šādu secinājumu: „Lai arī kādi būtu Marijas D’ Antuono trūkumi, laika šķiešana starp tiem nav.” 98 gadus vecā sieviete bija viena no nedaudzajiem izdzīvojušajiem, kuri tika izvilkti no gruvešiem pēc 6,3 baļļu stiprās zemestrīces, kas satricināja Itālijas centrālo daļu. 30 tumšas, bezgalīgas stundas viņa atradās iesprostota savas mājas drupās netālu no L’ Akvilas centra. Bet viņi to atrada! Kad vecā kundze bija izvilkta drošībā apkārt stāvošā pūļa vidū, kāds pajautāja, ko viņa darīja garajās stundās, gaidot un cerot uz glābšanu. „Kā, ko darīju? Tamborēju, protams!” Pasaule ap viņu sabruka – bet 98 gadus vecā māmuļa izdzīvoja ar tamboradatu, dzijas kamolu un cerības pilnu sirdi.

„Un redzi, notika liela zemestrīce, jo Tā Kunga eņģelis nāca no debesīm, piegājis novēla akmeni no durvīm un sēdās tam virsū.” (Mateja 28:2) Viņa ienaidnieki būtu varējuši uzkraut tūkstošiem Everestu uz Jēzus kapa – bet nebūtu nekādas starpības, jo pat zemestrīce nespēj aprakt cerību. Kad Kristus iznāca no zemestrīces satricinātajām kapenēm un virs gruvešiem paziņoja: „Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība,” cilvēku pēdējā cerība tika padarīta droša uz mūžīgiem laikiem. Nāve var mūs aprakt, bet augšāmceltā Glābēja spēkā cerība vēl joprojām var tikt atdzīvināta.

Vai ir kas citādi, kad mums gāžas pāri krīžu miriādes, aprokot mūs zem sava spiedošā smaguma, iesprostojot gan dzīvību, gan cerību? Emocionāli, finansiāli, sociāli, fiziski un garīgi tu šobrīd vari justies ierakts gruvešos. Nav izejas no sabrukuma, nav cerības uz glābšanu, nav augšāmcelšanās apsolījuma. Bet neatkārto 11 mācekļu aritmētisko kļūdu. Viņi savā krīzē aizmirsa pieskaitīt dievišķo visvarenību. Jo tikai pēc tam viņi atklāja, ka nav svarīgi, cik smags ir akmens, kas mūs iesprosto. Augšāmceltais Kristus var to novelt!

Liec savu pirkstu uz šī augšāmcelšanās apsolījuma un tamborē savu nākotni ar jaunu cerību: „Dievs var izdarīt jebko – daudz vairāk, nekā mēs varam iedomāties vai uzminēt, vai prasīt savos vispārdrošākajos sapņos.” (Ef. 3:20; Message)

Autors: Dvaits Nelsons

Negaidītais „kopsaucējs”

Pirms dažiem gadiem viens draugs man žēlojās par vairākiem saviem darbiniekiem, ko viņš bija atlaidis pēc tam, kad tie bija ieņēmuši vienu konkrētu svarīgu amatu viņa uzņēmumā. "Viņi visi ir idioti," mans draugs teica. "Neviens no viņiem nespēja izdarīt to, ko es no viņiem gaidīju."

Noklausoties drauga stāstīto par katra darbinieku trūkumiem un zinot viņa problēmu ar perfekcionismu, es sapratu, kas ir patiesā problēmas sakne. Es biju pārliecināts, ka vainīgi bija nevis atlaistie darbinieki, bet gan pats darba devējs.

Kad mans draugs bija beidzis savu darbinieku virzienā vērsto kritiku, es maksimāli neitrālā tonī izteicu savas domas: "Es šajā visā redzu tikai vienu kopsaucēju." Viņš uzreiz saprata, ka šo savu piezīmi es attiecināju tieši uz viņu. Izvērtējot manu viedokli, viņš apņēmās būt reālistiskāks savās prasībās pret darbiniekiem. Nesen mans draugs atklāja, cik pateicīgs viņš man ir par to, ka es izteicu šo draudzīgo aizrādījumu.

Protams, es būtu varējis paklusēt un vienkārši uzklausīt mana drauga sūdzības, neizsakot savus komentārus, taču es domāju, ka viņam būtu svarīgi zināt, kā situāciju redz objektīvs vērotājs no malas. Lai gan ne vienmēr ir viegli izteikt konstruktīvu kritiku, neaizvainojot otru, dažās situācijās viegls aizrādījums ir tieši tas, kas draugam vajadzīgs.

Kā Vecajā Derībā atrodamās Salamana pamācības 28:23 māca: "Kas otru aprāj un pārmāca, iemantos pēc tam viņa labvēlību un pateicību, pie tam vairāk nekā tas, kas ar savu mīksto mēli liekuļo viņa priekšā."

Tomēr šādām situācijām ir vēl cits aspekts – cik otrs ir gatavs pieņemt un izmantot otra ar labiem nolūkiem izteikto komentāru. Mans draugs varēja neņemt vērā manis izteikto piezīmi, ka viņš ir "kopsaucējs" neveiksmēs ar atlaistajiem darbiniekiem. Viņš rīkojās tieši pretēji – rūpīgi apdomāja manis sacīto un apņēmās situāciju labot. Turpinājumā vēl dažas domas par pārmetumiem un ieteikumiem no Salamana pamācībām: 

Gatavība pieņemt palīdzību noved pie panākumiem. Patiess aizrādījums ir palīdzības izpausmes veids, jo persona, kas to izsaka, parasti vēlas palīdzēt atrast problēmai saprātīgu risinājumu, kas padarītu apmierinātas visas iesaistītās puses. Salamana pamācības 10:17 apgalvo: “Kas pārmācību pieņem, ir ceļā uz dzīvību, bet, kas neievēro brīdinājumu, tas maldās.” Salamana pamācības 13:18 papildina iepriekšējo: “Kas neievēro pārmācību, piedzīvo nabadzību un kaunu; kas ļaujas sevi pārmācīt, kļūs augstā godā.”

Negribēt apdomāt laipnu kritiku ir muļķīgi. Bieži vien darbā mums gadās situācijas, kad mēs atrodamies pārāk tuvu problēmas saknei, lai spētu to apzināt un atrast pareizo risinājumu. Uzticama drauga vai kolēģa viedoklis var mums sniegt problēmas sakarā svarīgu informāciju, kuru mēs viegli varētu ignorēt vai pat nepamanīt. “Kas labprāt panes pārmācību, tas mīl atziņu; kas neieredz rājienu, tas paliek nejēga.” (Salamana pamācības 12:1)

Laicīgs aizrādījums var novērst postošas sekas. Ja jūs brauktu pa nepazīstamu ceļu un jums šķistu, ka nav tālu, līdz iebrauksiet grāvī, jūs vēlētos, kaut jums blakus sēdētu kāds, kas pazīst šo apvidu un varētu jūs brīdināt par potenciālajām briesmām. Tas pats ir attiecināms, ja jūs atrodaties grūta lēmuma pieņemšanas procesā. “Zinīga vīra mācība ir dzīvības avots, lai izvairītos no nāves valgiem.” (Salamana pamācības 13:14)

Autors: Riks Bokss (Rick Boxx)

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2012 /  www.cbmc.lv.

DPS

Kuri izgudrojumi, jūsuprāt, ir atstājuši lielāko iespaidu uz cilvēci? Būtu neiespējami sastādīt sarakstu ar tiem, kaut ko neizlaižot, bet noteikti tāda saraksta augšgalā būtu tādi izgudrojumi kā elektriskā spuldzīte, automobilis, lidmašīna, sintētiskā šķiedra, dators, internets, telefons. Iespējams, jūs varat iedomāties vēl vairākus citus, taču es šo uzskaitījumu gribētu papildināt ar vienu nesenu ierīci – globālās pozicionēšanas sistēmu jeb GPS.

Cilvēkiem, kam grūti iegaumēt virzienu, cilvēkiem kā es, GPS ir Dieva dāvana. Ja jūs man 10 reizes jau būtu snieguši norādes par to, kā nokļūt kaut kur, tad ļoti iespējams, ka arī 11. reizē man vajadzēs jums jautāt atkal. Man nezināma iemesla dēļ mans prāts nespēj iegaumēt lineāru informāciju kā, piemēram, kā nokļūt līdz kādai vietai, ko es bieži neapmeklēju. Tāpēc GPS ir lielisks palīgs, it sevišķi, ja gadās braukt pa kādu nepazīstamu pilsētu.

Ir novērots, ka vīrieši īpaši negribīgi vaicā pēc norādēm – viņi uzskata, ka sasniegt galamērķi bez citu cilvēku vai tehnoloģiju palīdzības, ir svarīgi viņu pašlepnumam. Savukārt man tas liekas bezjēdzīgi. Ja jūs gribat ierasties kādā konkrētā vietā, kāpēc nemēģināt to izdarīt, izmantojot labāko, ātrāko ceļu?

Kā būtu, ja GPS būtu pieejamas kartes mūsu ikdienas dzīves bieži vien sarežģītajiem un neparedzamajiem nostūriem, jautājumiem, kā: Kāda profesija man būtu vispiemērotākā? Vai tagad ir piemērots laiks, lai mainītu darbu? Ko mēs varētu izmainīt uzņēmuma darbībā, lai pielāgotos mainīgajam tirgum? Kad man veikt investīcijas? Kur ir tā svarīgā personāla daļa, ko mēs meklējam? Kā vislabāk sabalansēt personīgo dzīvi ar darbu? Kā izkļūt no parādiem?

Patiesībā tāda “ierīce” pastāv. Mēs to pazīstam kā Bībeli. Mēs to varētu arī saukt par DPS – Dieva pozicionēšanas sistēma. Ļaujiet man paskaidrot:

Ticiet “ceļvedim”. Izmantojot GPS mašīnā, tas vislabāk palīdz tad, ja mēs ticam tā norādītajam virzienam ceļā uz galamērķi. Laiks un pieredze man ir iemācījuši, ka Dievs vēlas būt mūsu ceļvedis dzīvē. Pirms pāris gadiem es iemācījos šo pantu, ko izmantoju kā atgādinājumu tam: “Paļaujies uz To Kungu no visas sirds un nepaļaujies uz sava prāta gudrību, bet domā uz To Kungu visos savos ceļos, tad Viņš darīs līdzenas tavas tekas.” (Salamana pamācības 3:5-6)

Esiet gatavi mainīt virzienu. Braucot mašīnā, ja mēs nepareizi nogriežamies, varam dzirdēt no GPS izskanam vārdu “pārrēķināšana”. Tad ierīce koriģē norādes, lai noturētu mūs ceļā uz galamērķi. Līdzīgā veidā, ja mēs esam gatavi ticēt Viņam, Dievs palīdzēs mūsu dzīvē, izlabos mūsu lēmumus un pielāgos mūsu plānus tā, lai mēs spētu sasniegt savus mērķus gan personīgajā dzīvē, gan darbā. “Cilvēka sirds izdomā sev savu ceļu, bet vienīgi Tas Kungs pašķir viņa gājumu.” (Salamana pamācības 16:9)

Saglabājiet pārliecību arī tad, ja apkārtesošais liekas nepazīstams. Brīdī, kad braucot paļaujamies uz GPS, dažreiz gadās nodomāt: “Vai šīs norādes ir pareizas?” Parasti neticība ierīcei un paļaušanās uz saviem spriedumiem un intuīciju tomēr noved mūs sarežģījumos un pie tā, ka esam apmaldījušies un atrodamies tālu no vēlētā galamērķa. Tāpēc ir svarīgi ticēt Dieva gudrībai un vadībai. “Jo Es zinu, kādas Man domas par jums, saka Tas Kungs, miera un glābšanas domas un ne ļaunuma un ciešanu domas, ka Es jums beigās došu to, ko jūs cerat.” (Jeremijas 29:11)

Kā jūs ceļojat cauri dzīvei šodien? Kur jūs gūstat savam ceļojumam nepieciešamās vadlīnijas?

Autors: Roberts Dž. Tamasi

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2012 /  www.cbmc.lv.