ATKLĀJIET SAVU LIKTENI AR KALPOŠANU

Mums katram ir savas ambīcijas un centieni. Daži vēlas sasniegt augstus administratīvos amatus vai iegūt ievērojamas vadošās pozīcijas. Citi dod priekšroku uzņēmējdarbībai un cer kādu dienu vadīt savu uzņēmumu. Tāpat ir cilvēki, kuru mērķi ir taustāmas formas – materiālie labumi vai atalgojums.

“Vienalga kas, ja vien tas dara jūs laimīgāku,” iespējams teiks daži. Un mēs cenšamies laimi definēt saskaņā ar savām vēlmēm. Tādēļ mani ļoti ieintriģēja Alberta Šveicera vācu-franču filozofa un ārsta sacītais: „Es nezinu, kāds būs jūsu liktenis, bet vienu lietu es zinu – tas viens starp jums, kurš būs patiesi laimīgs, būs tas, kurš domās par citiem un atradīs, kā kalpot.”

Cik daudzi no mums savas ambīcijas veido saskaņā ar iespēju kalpot citiem? Mēs varam iedomāties dažus izņēmumus, tādus kā māte Terēze un arī Šveicers, kurš uzbūvēja slimnīcu un izveidoja medicīnas pakalpojumu tīklu centrālās Āfrikas rietumos 20 gs. sākumā. Bet tagad 21. gs. sākumā viedoklis par laimes atrašanu kalpošanā citiem šķiet ir pretējs vispār pieņemtajai domāšanai, it īpaši prasīgajā un nepiedodošajā biznesa un profesionālajā vidē, kurā daudzi no mums pavada darba stundas.

Vispirms mēs atvairām šo ideju – sasniegt laimi, kalpojot citiem, kā muļķīgu ideālismu. Tomēr ir brīži, kad mūsu dzīvi uzlabo citu nesavtīgums: skolotājs, kurš velta īpašu laiku un uzmanību; kolēģis, kurš brīvprātīgi piedāvā palīdzību; boss, kurš investē laiku un enerģiju, lai mūs vadītu kļūt prasmīgākiem un produktīvākiem, galu galā kļūstot vērtīgākiem uzņēmumam.

Bībelē Jēzus bieži runā par kalpošanu citiem. Tā sauktais „Zelta likums” nāk no Viņa deklarācijas: “ Un, kā jūs gribat, lai ļaudis jums dara, tāpat dariet viņiem” (Lūkas 6:31). Vēlāk Jēzus atgādināja pamācību no Vecās Derības, kad garīgajiem līderiem teica: “Tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu” (3.Mozus grāmata 19:18, Lūkas 10:27).

Mēs novērtējam, ja attieksme pret mums ir godīga un taktiska. Tādēļ pret citiem mums jāizturas līdzīgi. Tomēr daudzos gadījumos tas nenāk pats no sevis. Jābūt iepriekšējam nodomam, vēlmei koncentrēties uz citu cilvēku vajadzībām. Viens no uzņēmumiem, kurā kādreiz strādāju, to nodrošināja, nosakot uzņēmuma „vērtību” sarakstu. Tas iekļāva sekojošo paziņojumu: „Mēs meklējam citos to labāko un uzlūkojam katru personu kā unikālu individualitāti. Savstarpējos darījumos mēs izturēsimies viens pret otru ar cieņu, respektu, apdomu un iecietību.”

Lūk, vēl daži bibliski principi, kurus vērts pārdomāt saistībā ar kalpošanas citiem svarīgumu:

Stādi citus pirmajā vietā. “Ne strīdēdamies, ne tukšā lielībā, bet pazemībā cits citu uzskatīdami augstāku par sevi, neraudzīdamies katrs uz savām, bet arī uz citu vajadzībām” (Filipiešiem 2:3-4).

Dzīvo saskaņā ar Kristus raksturu. “Savā starpā turiet tādu pat prātu, kāds ir arī Kristū Jēzū, kas, Dieva veidā būdams, neturēja par laupījumu līdzināties Dievam, bet Sevi iztukšoja, pieņemdams kalpa veidu, tapdams cilvēkiem līdzīgs” (Filipiešiem 2:5-7).

Kalpo Dieva spēkā. “… mēs viņai, kas mūs saistīja, esam miruši, tā ka nu varam kalpot jaunā garā un nevis pēc vecā burta.” (Romiešiem 7:6).

Autors: Roberts Dž. Tamasi

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2009 / www.cbmc.lv.

UZTICAMI PĀRVALDNIEKI

Kāds uzņēmējs iedeva čeku grāmatiņu savam labam draugam Čipam. Viņš kontā bija ielicis 5000 dolārus, lai Čips varētu palīdzēt cilvēkiem ar nopietnām vajadzībām. Šis uzņēmējs ticēja, ka viņa dāsnums būs daudz efektīvāks, ja Čips, ļoti respektabls mācītājs un radio skolotājs, noteiks, kuriem cilvēkiem vajadzētu saņemt finansiālu palīdzību.

Daļa no šīs norunas bija noteikt konkrētu laiku, kad abi regulāri satiktos. Šajās reizēs Čips pārstāstītu to, kā šī nauda tikusi izmantota, un tad šis palīdzības fonds tiktu papildināts.

Neilgi pēc šo neparasto partnerattiecību sākuma Čipam radās pārsteidzoša personīgā atklāsme. Viņš atklāja, ka tiek galā ar uzņēmēja čeku grāmatiņu labāk nekā ar savu, tāpēc, ka viņš zināja, ka ir atbildīgs par to, kā šī nauda tiek tērēta.

Ļaujiet man jums pavaicāt: Ja jūsu čeku grāmatiņa, un citi materiālie resursi, piederētu kādam citam un jūs zinātu, ka ik pa laikam jums būtu formāli jāatskaitās par to, kā šie resursi izlietoti, vai jūs domājat, ka tas ietekmētu jūsu lēmumu pieņemšanas procesu?

Tikai viens īpašnieks. Realitātē, nekas no tā, kas mums „pieder”, nav patiesi mūsu. Pirms vairākiem gadiem nomira ļoti bagāts biznesa vadītājs. Piemiņas dievkalpojumā kāds vērsās pie mirušā uzņēmēja grāmatveža. „Cik daudz viņš aiz sevis atstāja?” tika jautāts grāmatvedim. Bez vilcināšanās grāmatvedis atbildēja: „Visu.” Kā karalis Salamans gudri novēroja, “Kailam, kāds viņš nācis no mātes klēpja, tādam viņam atkal jāaiziet, un viņš nevar pat arī ne to vismazāko līdzi paņemt no savu pūliņu ieguvuma, lai to paturētu savā īpašumā” (Salamans mācītājs 5:14).

Bet ir pat vēl svarīgāks „īpašumtiesību” jautājums, kas mums būtu jāpārdomā. Saskaņā ar Bībeli, Dievs ir visu lietu īpašnieks: “Jo Tev, ak, Kungs, pieder augstība un vara, godība, slava un varenība; it viss, kas ir debesīs un virs zemes, tas pieder Tev! Tava ir, ak, Kungs, valstība, un Tu pacelies pāri kā galva pār visiem! Un bagātība un gods nāk no Tevis, un Tu esi valdītājs pār visu, un Tavā rokā ir spēks un vara, un Tava roka paaugstina un dara stipru” (1. Laiku 29:11-12).

Iecelti par pārvaldniekiem.

Ja tā ir patiesība, tad kāda ir mūsu loma? Svētajos rakstos ir teikts, ka mums ir jābūt mums uzticēto resursu pārvaldniekiem, vai „namturiem.” Kā apustulis Pāvils rakstīja 1. Korintiešiem 4:2, "No namturiem galvenām kārtām prasa, ka tie būtu uzticami." Jēzus teica, ka (līdzīgi Čipa pienākumam pret viņa draugu) arī mūs turēs pie atbildības – un attiecīgi atalgos: “Un viņa kungs sacīja tam: labi, tu godīgais un uzticīgais kalps. Tu esi bijis uzticīgs pār mazumu, es tevi iecelšu pār daudzumu. Ieej sava kunga priekā!” (Mateja 25:21).

Interesanti, kāda būtu atšķirība, ja mēs katru rītu mostos un pret visām mūsu pārziņā esošajām lietām – mūsu mājām, mūsu mašīnām, mūsu makiem, mūsu uzņēmumiem, mūsu laiku, mūsu talantiem – attiektos nevis kā pret lietām, kas mums pieder, bet gan kā pret lietām, ko mēs to patiesā īpašnieka Dieva interesēs pārvaldām.

Atcerieties: Jūsu čeku grāmatiņa jums nepieder. To jums ir aizdevis Dievs. Vai jūs esat uzticīgi?

Autors: Riks Bokss (Rick Boxx)

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2009 / www.cbmc.lv

MĒRĶTIECĪGA PLĀNOŠANA

Tagad, kad ar Ziemassvētkiem saistītais stress, prasības un īslaicīgā frivolitāte pagājusi, pienācis laiks fokusēties jaunajam gadam. Šis laiks bieži saistās ar plānošanu, mērķu uzstādīšanu un, iespējams, ar jaunu apņemšanos. Daļa no tā tiek veikta, balstoties uz iepriekšējā gadā panākto progresu, bet citos gadījumos mēs karsti vēlamies atstāt pagājušo un sākt pilnīgi no jauna.

Daži cilvēki nevar vien sagaidīt gada beigas. Tas ir bijis briesmīgs un ir cerības, ka nākamais būs daudz labāks. Citiem atvadas no pagājušā gada pilnas ar skumjām, jo tajā notikuši tik daudzi nozīmīgi notikumi, gan profesionālajā, gan personīgajā jomā. Un citi cīņas un kļūdas aizgājušā gadā uzlūko no pozitīvās puses, cerībā, ka guvuši svarīgu pieredzi.

Būtu gudri plānošanas principus “aizņemties” no veiksmīgiem uzņēmumiem. Īstenībā tiem visiem ir skaidri definēti, rūpīgi izteikti misijas formulējumi, lai darītu zināmu savu mērķi saviem darbiniekiem, klientiem un piegādātājiem. Arī mums vajadzētu apsvērt iespēju pārņemt šādus misijas paziņojumus, izteikumus, kuri dotu atbildes uz jautājumiem: Kāpēc es esmu šeit? Uz kurieni es dodos? Kā es zināšu, ka esmu sasniedzis nosprausto mērķi? 

Daudzi no maniem draugiem ir veikuši šādu vingrinājumu un ir atzinuši to par noderīgu. Tas drīzāk ir nevis ierobežojošs, bet gan brīvību un virzienu nodrošinošs. Kā saka paruna: “Ja tu mērķē uz neko, tad noteikti trāpīsi tur katru reizi.” Mērķa (misijas) noformulēšana palīdz mums saprast, par ko mēs sevi uzskatām, ko savās dzīvēs vēlamies sasniegt un kā to panāksim. Šāds apgalvojums arī parāda vispārīgo laika plānojumu (kad?) un kādēļ mēs to gribam darīt (kāpēc?).

Kad cilvēks apņemas dzīvot saskaņā ar noformulēto misiju, tad viņš vai viņa visus savus mērķus saskaņo ar to. Mērķi, kuri saskan, tiek pieņemti izpildei, bet kuri nesaskan – noraidīti vai vismaz nolikti malā vēlākai pārvērtēšanai.

Misijas uzstādījums sevī var ietvert vērtības un to, kam ticat, primāros personīgos un profesionālos uzdevumus, pat unikālās spējas, kuras varat piedāvāt. Dr. Riks Vorens, kurš regulāri dod savu ieguldījumu “Monday Manna,” sarakstījis grāmatu The Purpose Driven Life (Mērķa vadīta dzīve), kurā viņš iesaka katram uzdot sev jautājumu: „Kāpēc es esmu uz šīs Zemes?” Ir vērts pārdomāt šajā grāmatā minētos atzinumus:

Mērķis #1: Jūs tikāt paredzēti Dievam par prieku (Slavēšana)

Mērķis #2: Jūs tikāt veidoti Dieva ģimenei (Sadraudzība)

Mērķis #3: Jūs tikāt radīti, lai kļūtu kā Kristus (Māceklība)

Mērķis #4: Jūs tikāt modelēti lai kalpotu Dievam (Kalpošana)

Mērķis #5: Jūs tikāt radīti lai veiktu misiju (Misija)

Personīgi es savu misiju noformulēju balstoties uz apustuļa Pāvila vēstulē Filipiešu draudzei rakstīto. Bībeles paplašinātājā tulkojumā (Amplified Translation) viņš raksta: „Mans stingrs mērķis ir iepazīt Viņu (Jēzu Kristu) – lai es varētu būt arvien vairāk, dziļāk un tuvāk pazīstams ar Viņu, uztvert un saprast Viņa personas brīnišķību arvien spēcīgāk un skaidrāk” (Filipiešiem 3:10 (burtiski tulkots no raksta angļu val.)). Vienmēr pārskatot savus gadskārtējos mērķus, šis uzstādījums kalpo kā lielisks filtrs, lai izvērtētu , ko un kāpēc es plānoju darīt.

Autors: Roberts Dž. Tamasi

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2009 / www.cbmc.lv