117. psalms

„Teiciet To Kungu, visas tautas! Slavējiet Viņu, visas tautas! Jo pilna varenības Viņa žēlastība valda pār mums, un Tā Kunga uzticība paliek mūžīgi. Alelujā!” (Psalmi 117)

117. psalmā ir tikai divi panti, bet tā vēsts ir ievērojama nevis apjoma, bet gan satura dēļ un mudina uz meditāciju lūgšanās. Šajā psalmā ietverti trīs elementi: slavēšana, Jahves mīlestības pilnā varenība un Viņa pastāvības pilnā uzticība. Šīs trīs tēmas caurvij visus psalmus — tādējādi varētu teikt, ka 117. psalms ir visu psalmu īss kopsavilkums.

Visu psalmu centrā ir slavēšana. Tās ir slavas dziesmas debesu un zemes Radītājam un Izraēla Dievam. Psalmi atklāti un vaļsirdīgi atklāj cilvēces pieredzes plašo gammu — prieku un izmisumu, laimi un bēdas, baudu un sāpes. Dažreiz šķiet, ka dziesminieks ir gatavs padoties, bet citreiz rodas sajūta, ka viņš lidinās mākoņos. Dažkārt viņš lēkā un dejo, citreiz viņš ir pārskaities.

Bet beigu beigās viņš vienmēr pievēršas Dievam. Viņš gaida uz Dievu, viņš cer, ka Dievs ieradīsies viņam palīgā.

Tātad, lai kādi būtu dzīves apstākļi, psalmos tiek slavēts Dievs. Īsumā to galvenā doma ir šāda: dzīvība ir tikai Dievā; bez Viņa dzīvība neeksistē.

Lai cik īss būtu 117. psalms, tajā atrodams interesants slavēšanas tēmas pavērsiens. Tas uzrunā „visas tautas”, tātad arī pagānus. Tajā viņi aicināti pievienoties Izraēla tautas Dieva slavēšanai un pielūgsmei. Pirmkārt, tādēļ, ka „pilna varenības Viņa žēlastība”. Nevis Viņa lielais spēks vai varenie darbi vēsturē, nevis Viņa taisnīgums, bet Viņa žēlastība. Jānis to visu apkopojis, sakot: „Dievs ir mīlestība.” (1. Jāņa 4:16) Tā ir varenākā un brīnišķīgākā patiesība Visumā.

Otrkārt, jo „tā Kunga uzticība paliek mūžīgi”. Patiesi! Mēs varam ticēt katram Viņa izteiktajam vārdam. Viss mainās — tikai ne Radītājs. Viņš ir un paliek uzticams.

(Autors: Viljams Džonsons)

Pazudusī māte

„Un viņš cēlās un gāja pie sava tēva. Bet, viņam vēl tālu esot, viņa tēvs to ieraudzīja un tam kļuva viņa žēl, un viņš skrēja tam pretī, krita tam ap kaklu un to skūpstīja.” (Lūkas 15:20)

Kad Rīsam Hofam bija 4 gadi, viņš nodedzināja savas ģimenes māju. Viņa mātei Diānai Čismai, neprecētai pusaudzei, tas bija pēdējais salmiņš, kuru viņa zaudēja cīņā par savu dzīvi. Rīsu un tā brāli Lamontu viņa aizveda uz milzīgu ķieģeļu ēku, kurā bija gari gaiteņi un daudz bērnu, abus apskāva, tad iekāpa automašīnā un aizbrauca.

Rīss gaidīja, kad viņa atgriezīsies bērnunamā, bet tas tā arī nekad nenotika. Pēc kāda laika Rīsu šķīra no brāļa, un, kad viņu adoptēja cita ģimene, viņš spārdīdamies un kliegdams sāka jaunu dzīvi.

Sākumā viņš jutās apjucis un izturējās atturīgi, bet beigās tomēr kļuva par veiksmīgu pieaugušu cilvēku ar izteiktu humora izjūtu. Viņš smagi strādāja, lai sasniegtu savus mērķus. Šodien 1,83 m garais un 115 kg smagais Rīss Hofa ir viens no labākajiem un atraktīvākajiem lodes grūdējiem pasaulē.

Gandrīz 20 gadus Hofa meklēja savas iedragātās vēstures trūkstošās detaļas. Atkal un atkal viņam bija īsi atmiņas uzplaiksnījumi — vienīgais mantojums no agrīnās bērnības. Sāpju un ziņkāres vadīts, viņš ilgojās uzzināt un izprast, kas viņš ir.

Ceļodams uz dažādām sporta sacensībām, viņš pāršķirstīja vietējos tālruņu katalogus, meklēdams savu brāli Lamontu. Bet viņam nebija nekāda priekšstata par savu bioloģisko māti. Jaunais cilvēks nezināja viņas vārdu — vienīgi to, ka tās uzvārds sākās ar „Či”.

Bet tikmēr meklēja arī Diāna — viņa bija laimīgi apprecējusies un sakārtojusi savu dzīvi. Viņa sazinājās ar sociālo darbinieci, kas bija palīdzējusi ievietot bērnus bērnunamā, taču šī sieviete atteicās sniegt jel kādu informāciju. Diāna pārskatīja neskaitāmus avīžu izgriezumus ar skolnieku un izlaiduma klašu fotogrāfijām, dažādus arhīva materiālus, kā arī meklēja internetā — bet bez panākumiem.

Viņa sacīja: „Man bija saruna ar Dievu. Es teicu: „Es vairs to nespēju izturēt.”” Visbeidzot viņa nolēma veikt pēdējo mēģinājumu, lai atrastu savu pazudušo dēlu, un ievietoja sludinājumu.

Rīss Hofa, kurš tolaik bija Džordžijas Universitātes pēdējā kursa students, atkal nolēma atsākt Lamonta meklējumus. Viņš atrada kādu jaunu interneta mājas lapu, ievadīja meklētājprogrammā savu dzimšanas datumu un vietu un atrada šādu tekstu: „Esmu māte, kas meklē dēlu, kuru 1981. gadā 4 gadu vecumā nodevu adopcijai Luisvilā, Kentuki pavalstī.”

Bija pagājuši 19 gadi, kopš viņa zēnu bija atstājusi bērnunamā. Paņēmusi aparātu un nospiedusi Rīsa mobilā tālruņa numura ciparus, Diāna Vatsa drebēja. Bet pirmais, ko viņš izdvesa, bija šāds teikums: „Man tik ļoti žēl, ka nodedzināju māju...”

(Autors: Viljams Džonsons)

VAI ESI GATAVS JAUNAM ES?

Vai jums, jūsu dzīvesbiedram, kolēģim vai labam draugam patīk regulāras pārmaiņas? Varbūt pārkārtot mēbeļu izvietojumu vai noformējumu? Vai mainīt biznesa uzstādījumus – ko, kā un kāpēc darīt? Vai, varbūt, jūs pēc kāda laika jūtaties „izdedzis” un vēlaties mainīt darbu, uzņēmumu vai karjeru?

Pārmaiņas ir neizbēgamas. Tās notiek, vai mēs to vēlamies vai nē. Piemēram, laika apstākļi. Esmu dzīvojis pilsētās, kurās tiek teikts: „Ja jums nepatīk šā brīža laiks, vienkārši pagaidiet pāris minūtes.” Un vēl mums ir ekonomika, politika, klienta vēlmes vai arī vienkāršs izaugsmes process – pārmaiņas notiek.

Dažiem no mums jau sākotnēji pret izmaiņām ir augsta tolerance. Patiesībā, mēs tās sagaidām ar degsmi. Daži pārmaiņām pretojas, īpaši ja tās nenotiek pēc viņu plāniem. Vienalga, vai tās skar biznesa praksi un sistēmas vai jaunu tehnoloģiju ieviešanu, vai pārmaiņas personāla sastāvā un vadībā, vieni cilvēki apsveic pārmaiņas, kamēr citi cīnās ar tām ar visu savu enerģiju.

Personīgi man pārmaiņas patīk – vismaz, kamēr man ir iespēja pielikt savu ieguldījumu un piedalīties lēmumu pieņemšanā. Bet pēkšņas, negaidītas izmaiņas, kurās, liekas, manas intereses nav ņemtas vērā, var šķist ļoti satraucošas.

Arī Bībelē ļoti bieži ir runāts par pārmaiņām. Vecajā Derībā ir daudzi piemēri, kad cilvēkiem dramatiski jāmainās, kad Dievs viņus aicina kalpošanā. Un arī Jaunajā Derībā nereti runāts par pārmaiņām kā rezultātu ciešām, augošām attiecībām ar Jēzu Kristu. Skatoties no 21 gadsimta redzes punkta tas nozīmē, ka garīga apņemšanās rada būtisku ietekmi uz mūsu turpmāko dzīvesveidu, darbu un to, kā veidojam un uzturam attiecības. Pārdomājiet sekojošo:

Topi par  jaunu cilvēku. Raksti mums stāsta, ka, iegūstot jaunas attiecības ar Dievu caur Jēzu Kristu, mēs iegūstam jaunu dzīvi. “Tādēļ, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns!” (2. Korintiešiem 5:17). “Līdz ar Kristu esmu krustā sists, bet nu nedzīvoju es, bet manī dzīvo Kristus…” (Galatiešiem 2:20).

Neej vecos ceļus. Cenšanās būt paklausīgam Dievam gan darbā, gan mājās, gan visās citās dzīves jomās, visbiežāk prasa mainīt, nevis nedaudz pielabot veco, ierasto dzīves veidu. “…Neviens nenoplēš ielāpu no jauna apģērba, lai to uzšūtu uz vecu apģērbu, citādi viņš tikai sagraizīs jauno, un ielāps no jaunā nepiestāvēs vecajam. Un neviens nelej jaunu vīnu vecos ādas traukos, citādi jaunais vīns pārplēsīs traukus un pats izlīs, un trauki ies bojā; bet jaunais vīns lejams jaunos traukos.” (Lūkas 5:36-38)

Cel uz jauniem, Dieva pamatiem. Bībele māca, ka Dievam patīk pārmaiņas, un Viņš ir priecīgs ļaut mums būt daļai no jaunā. Tas var attiekties gan uz to, ko jūs darāt, gan, kā to darāt. “Redziet, Es veikšu ko jaunu, tas jau parādās, vai jūs to neredzat? Es likšu rasties ceļam tuksnesī un upēm vientuļās kailatnēs.” (Jesajas 43:19)

Autors: Roberts Dž. Tamasi

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2011 /  www.cbmc.lv.

Jēzus pēdējā mācība

„Tad taisnie atbildēs Viņam un sacīs: Kungs, kad mēs esam Tevi redzējuši izsalkušu un Tevi paēdinājuši? Vai izslāpušu un Tevi dzirdinājuši? Kad mēs esam Tevi redzējuši kā svešinieku un Tevi uzņēmuši? Vai pliku un Tevi apģērbuši? Kad mēs esam Tevi redzējuši slimu vai cietumā un nākuši pie Tevis?” (Mateja 25:37, 38)

Pirms Jēzus devās pie krusta, pēdējai mācībai Viņš izvēlējās vispazīstamāko paņēmienu — līdzību. Mūsu Kungs īsumā raksturo svētās vēstures gaitu, sākot no mācekļu darbības laika līdz pat Viņa otrajai atnākšanai.

25. nodaļā aprakstīts, kā Viņš runā par sagatavošanos šim notikumam, noslēgdams ar tiesas ainu, kur taisnie tiek atdalīti no ļaunajiem.

Līdzība par avīm un āžiem šķiet neparasti vienkārša. Gans atšķir avis no āžiem, avis aizvezdams pa labi, āžus — pa kreisi. Un Jēzus saka, ka tieši tā notiks laika beigās, pēdējā izšķirošajā dienā.

Jēzus norāda, ka tieši Viņš būs tas, kurš atdalīs šīs abas grupas vienu no otras. „Bet, kad Cilvēka Dēls nāks Savā godībā un visi eņģeļi līdz ar Viņu, tad Viņš sēdēs uz Sava godības krēsla. Un visas tautas tiks sapulcētas Viņa priekšā; un Viņš tās šķirs, kā gans šķir avis no āžiem.” (Mat. 25:31, 32)

Ir iedrošinoši apzināties, ka mūsu tiesnesis būs Jēzus, kurš ieradās, lai mūs glābtu, un mūsu labā ziedoja savu dzīvi pie krusta Golgatā.

Bet kā būs ar šo šķirošanu? Uz kāda pamata āži tiks atdalīti no avīm? Kritēriji var mūs pārsteigt; pirmkārt, tāpēc, ka nav konkrētu norāžu, ka tā būs ticība Jēzum kā vienīgajam Glābējam un cerībai. Otrkārt, nošķiršana it kā notiek, pamatojoties vienīgi uz darbiem — ko katrs ir vai nav izdarījis.

Kas noticis ar Evaņģēliju? Kur paliek žēlastība?

Ielūkojieties dziļāk. Dažreiz acīmredzamais ir tik tuvu, ka to neievērojam.

Jēzus nošķir avis no āžiem. Viņš nepasludina dažus par āžiem un citus par avīm; viņi ir tie, kas viņi ir. Tiesa vienkārši ļauj ieraudzīt viņu identitāti.

Un darbi vai to neesamība? Vai pamanījāt pārsteiguma momentu? „Avis” ir pārsteigtas (priecīgi), saņemot uzslavas par padarīto. Viņu dzīve atspoguļo žēlastības pārveidojošo spēku, bet šie ļaudis paši to neapzinājās. Viņi nedarīja labus darbus, lai nopelnītu pestīšanu, bet gan tāpēc, ka jau bija glābti.

Nav iespējams iegūt pestīšanu ar darbiem, bet arī pestīšana bez darbiem nav iedomājama.

(Autors: Viljams Džonsons)

Kontrolējiet to, ko varat, ko nevarat kontrolēt, ignorējiet

Nesen es uzdūros kāda nezināma autora novērojumiem. Arī es ne vienmēr spēju pievērst pienācīgu uzmanību svarīgākajam. Jebkurā gadījumā šīs pāri laikiem nākušās atziņas ir vērts apdomāt. Izlasiet katru no tām un tad līdzīgi kā govs atgremojiet un sagremojiet, meditējiet un piemērojiet idejas saviem personīgajiem un darba apstākļiem:

·         Jūs nevarat kontrolēt dzīves garumu, bet varat kontrolēt savas dzīves platumu un dziļumu.

·         Jūs nevarat kontrolēt laika apstākļus, bet varat kontrolēt morālo atmosfēru ap jums.

·         Jūs nevarat kontrolēt savas sejas apveidu, bet varat kontrolēt tās izteiksmi un to, ko tā vēsta citiem.

·         Jūs nevarat kontrolēt cita cilvēka iespējas, bet varat nelaist garām un izmantot savējās iespējas.

·         Jūs nevarat kontrolēt dažu savu draugu lielos ienākumus, bet varat gudri izlietot savus viduvējos.

·         Jūs nevarat kontrolēt citu cilvēku nepatīkamās kļūdas un ieradumus, bet varat lūkot, lai jums neattīstās ieradumi, kuri varētu būt nepatīkami citiem.

·         Jūs nevarat kontrolēt grūtus laikus vai lietainas dienas, bet jūs varat jau tagad rezervēt resursus šādām dienām.

·         Jūs nevarat kontrolēt, cik augstu virs zemes jūsu galva spēj pacelties, bet varat kontrolēt, cik augstas domas ir tajā.

·         Tad kādēļ uztraukties par lietām, kuras nevar kontrolēt? Nodarbiniet sevi ar to lietu kontroli, kuras atkarīgas tieši no jums!

·         Neraizējaties par apstākļiem, kurus nevariet mainīt. Koncentrējaties uz attieksmi, kuru varat mainīt! (Autors nezināms)

Lūk, dažas līdzīgas domas mūsu dzīves rokasgrāmatā Bībelē:

"Un mēs zinām, ka tiem, kas mīl Dievu, visas lietas nāk par labu, tāpēc, ka tie pēc Viņa mūžīgā nodoma ir aicināti." (Romiešiem 8:28)

"No Tā Kunga ir atkarīgi ikviena cilvēka soļi, bet kurš cilvēks gan zina un izprot savu ceļu?"  (Salamana pamācības 20:24)

Autors: Roberts D. Fosters

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2011 /  www.cbmc.lv.

Skaidrojiet savu vīziju

Nesen manam draugam Stīvam jautāja: “Ja tu sāktu savu biznesu no jauna, ko tu darītu savādāk?” Stīvs atbildēja uzreiz un ļoti noteikti: ”Es pirmkārt precizētu vīziju, misiju un biznesa galvenās vērtības un tās nepārtraukti skaidrotu arī saviem darbiniekiem.”

Laika gaitā Stīvs bija atklājis, ka līdzko komandai ir sapratne par to, kas viņi ir un uz kurieni tiecas, bizness kļūst daudz efektīvāks. Būtībā ir nepieciešamas atbildes uz trim jautājumiem: „Kāds ir mūsu mērķis?”, „Kā mēs mērķi sasniegsim?” un „Kā mēs zināsim, ka esam mērķi sasnieguši?”.

Kādreizējais biroja mēbeļu uzņēmuma vadītājs un vairāku grāmatu autors Maks Deprī tika novērojis, ka organizācijas optimālai darbībai ir nepieciešama skaidra komunikācija. Viņš teica: „Attiecības organizācijas iekšienē uzlabojas, ja informācijas plūsma ir brīva un precīza.”

Šis princips ir patiess jebkurā dzīves jomā – vienalga vai plānojat ģimenes aktivitātes, karagājienu vai labdarības pasākumus. Bet biznesa un profesionālajā pasaulē, kur unikālas personiskās īpašības, spējas, pieredze un intereses sajaucas vienā veselumā, skaidras vīzijas, misijas un vērtības nevar tikt novērtētas par augstu. 

Lai nodrošinātu panākumus, nedrīkst būt nekādas šaubas par plāniem, mērķiem, atbildību un personīgajiem uzdevumiem. Un komunikācija nedrīkst būt epizodiska, tai ir jābūt nepārtrauktai un pilnīgai.

Tāpēc dažas organizācijas izvieto redzamus misijas un vīzijas ziņojumus visās ēkās un birojos. Šādu dokumentu uzrakstīšanai ir visai maza vērtība, ja tie iegulst atvilktnēs un tiek aizmirsti, bet, ja šie apgalvojumi darba apspriedēs periodiski  tiek pārskatīti, tie iegulst ikviena prātā.  

Labākajā biznesa rokasgrāmatā, Bībelē, mēs varam saskatīt daudzus piemērus, kuros uzsvērta skaidras vīzijas un misijas nepieciešamība. Piemēram, Dieva instrukcija pravietim Habakukam: "Bet man atbildēja Tas Kungs un teica man: "Apraksti tevis redzēto parādību un uzraksti to uz plāksnēm, lai to ikviens viegli var lasīt. Šī parādība īstenosies noteiktā laikā, un tās īstenošanās steidzīgi tuvojas, un, pat ja tās piepildīšanās vilcinātos, tad tomēr stipri būs cerēt uz to, jo tas viss nāktin nāks un nekur nepaliks." (Habakuka 2:2-3)

Savas zemes misija noslēgumā Jēzus savai „komandai” - uzticamajiem sekotājiem - skaidri darīja zināmu gan misiju, gan vīziju: “Tāpēc ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis. Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam.” (Mateja 28:19-20) Īsajā direktīvā Jēzus Saviem sekotājiem apliecināja, kas viņi ir, kurp tiem jādodas un kas jādara.

Atgriežoties pie darba vietām – jebkurai komandai ir grūti būt ražīgai, ja tā nezina galamērķi. Tādēļ atceraties skaidrot vīziju – regulāri un neatlaidīgi.

Autors: Riks Bokss (Rick Boxx)

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2011 /  www.cbmc.lv.

Es ticu

„Tālab es arī ciešu visu šo, bet es nekaunos, jo es zinu, kam es esmu paļāvies, un esmu pārliecināts, ka Viņš ir spēcīgs pasargāt man uzticēto mantu līdz viņai dienai.” (2. Timotejam 1:12)

Es ticu, ka Dievs mūs mīl ar mīlestību, kas ir spēcīgāka nekā nāve, ar mīlestību, kas nekad nepametīs, ar mīlestību, kas būs kopā ar mums pat visdziļākajos ūdeņos. Es ticu, ka Dievs mums vēl tikai to labāko, ka savā tālredzībā Viņš ir izstrādājis plānu mūsu dzīvei gan uz šīs zemes, gan mūžībā. Es ticu, ka Dievs attiecībā uz grēciniekiem nekad nepadodas, ka Viņš turpina mūs lolot un aicināt atpakaļ pie sevis, ka Viņš mums dod otro, trešo, septiņpadsmito un septiņsimto iespēju.

Es ticu, ka, pretēji šķietamajam, cilvēces glāze ir nevis pustukša, bet līdz pusei pilna. Es ticu, ka cilvēki var mainīties — visi, katrs no mums, arī es; ka mums nav jāturpina iesāktais ceļš; ka varam intelektuāli, morāli, sociāli un garīgi attīstīties.

Es ticu, ka žēlastība ir lielākā pārmaiņu nesēja pasaulē, ka žēlastība spēj izmainīt cilvēkus, draudzes un pat sabiedrību.

Es ticu, ka, neskatoties uz ļaunuma nomācošo spēku, viena Kristus žēlastības stiprināta dzīve var atstāt paliekošu ietekmi uz daudziem.

Es ticu, ka ar smaidu vai smiekliem iespējams sasniegt vairāk nekā ar pamācību stundu, kurā tiktu norādīts uz mūsu trūkumiem.

Es ticu, ka mēs neesam nejauši radījumi, ka mūs radījis visu zinošais un visu varošais Radītājs.

Es ticu, ka Viņš, kas saskaņā ar savu plānu no tukšuma radīja pasauli, visu novedīs līdz varenam noslēgumam — arī saskaņā ar savu plānu.

Es ticu, ka mēs kā savās spējās ierobežoti, trausli un salauzti cilvēki varam izveidot tuvas attiecības ar Visuma Radītāju un ka šādas attiecības dod jēgu un piepildījumu, pēc kā ilgojamies.

Es ticu. Es ticu žēlastības un patiesības pilnā Jēzus Kristus dēļ. Svarīgi ir nevis tas, kam es ticu, bet gan tas, Kuram es ticu.

(Autors: Viljams Džonsons)

Līdzjūtīgais Kristus

„Un, kad Viņš ļaužu pulkus redzēja, sirds Viņam par tiem iežēlojās, jo tie bija novārdzināti un atstāti kā avis, kam nav gana.” (Mateja 9:36)

Kas notiek jūsu sirdī, kad ejat pa kādas lielpilsētas ielām un lūkojaties uz cilvēku masām, kas pulcējas kādam lielam notikumam sportā vai festivālam? Mēs uz šiem ļaudīm varam raudzīties ar nenovīdību, saskatīt viņos vienīgi sliktus ieradumus, kas tiem neļauj sasniegt pilnību, bet mūsu sirdis var arī tiem just līdzi, ilgojoties, lai ari viņi saņemtu mūžības dāvanu.

„Un, kad Viņš ļaužu pulkus redzēja, sirds Viņam par tiem iežēlojās, jo tie bija novārdzināti un atstāti kā avis, kam nav gana.” Jēzus nedomāja par viņu kļūdām un par to, kā viņi nelietderīgi izmanto brīvību. Mūsu Kungs redzēja vienīgi viņu skumjo stāvokli. Un Viņu pārņēma līdzjūtība un aizkustinājums, kā arī lielas raizes, spēcīga, neatlaidīga vara, kas neļāva Viņam kļūt par vienkāršu vērotāju no malas. Viņam bija kaut kas jādara.

Kad Jēzus raudzījās uz pūļiem, Viņu pildīja līdzjūtība. Viņš iežēlojās pret katru, kurš ieradās pie Viņa ar savu vajadzību. Pestītājs juta līdzi spitālīgajam vīram, kas, nokritis pie Viņa kājām, lūdzās: „Kungs, ja Tu gribi, Tu vari mani šķīstīt.” (Mat. 8:2)

Ignorējot ceremoniālās šķīstības likumus, kas aizliedza pieskarties jebkam nešķīstam (4. Moz. 5:3), Jēzus izstiepa roku, pieskārās šim cilvēkam un sacīja: „Es gribu, topi šķīsts!” (3. pants) Būtu pieticis tikai ar Jēzus vārdiem, bet Viņš, līdzjūtības vadīts, izvēlējās parādīt augstāko mīlestības izpausmi, kādu spitālīgais varētu pazīt, — cilvēka rokas pieskārienu.

Redzēdams, kā atraitne sēro pie vienīgā dēla zārka, „Tas Kungs par to iežēlojās un tai sacīja: „Neraudi!” Un piegājis Viņš aizskāra zārku, un nesēji apstājās, un Viņš sacīja: „Jaunekli, Es tev saku: celies augšā!”” (Lūk. 7:13 14) Viņš šo jaunekli uzmodināja no nāves miega un atdeva mātei.

Uz Pēteri, kas, saulei spīdot, bija drosmīgs un apņēmības pilns, taču, negaisa mākoņiem parādoties, kļuva gļēvs, Jēzus paskatījās nevis ar dusmām vai vilšanos, bet tikai ar skumjām un līdzjūtību. Un Pēteris „sāka gauži raudāt” (Lūk. 22:62).

Jēzus kalpošanu var apzīmēt ar vienu nosaukumu: „Viņš iežēlojās, Viņš bija līdzjūtīgs”.

To, ko citos nosodām, sevī parasti nesaskatām. Bet Jēzus spēja raudzīties pāri kritikai. Žēlastības un patiesības pilnais Jēzus žēlastību dāvāja augstiem un zemiem, bagātiem un nabagiem, ebrejiem un tiem, kas tādi nav, vīriešiem un sievietēm. Viņa līdzjūtībai nebija robežu.

(Autors: Viljams Džonsons)

Dzīvojot žēlastībā

„Un visi Viņam piebalsoja un brīnījās par žēlastības vārdiem, kas nāca pār Viņa lūpām, un sacīja: „Vai šis nav Jāzepa dēls?”” (Lūkas 4:22)

Šī Rakstu vieta man ir paraugs ikdienas dzīvei. Žēlastības pilnais Jēzus dzīvoja žēlastībā. Runāt par žēlastību ir viena lieta, bet pavisam kas cits ir to izdzīvot.

Gadu gaitā gan sludinot, gan rakstot es aizvien vairāk pievēršos žēlastības tēmai. Un katru reizi, kad par to runāju, saņemu aizvien jaunas svētības.

Tomēr man jāatzīst, ka bieži vien mani darbi pilnībā neatbilst tam, ko sludinu. Jēzus vienmēr pauda žēlastības pilnus vārdus, turpretim es bieži izsakos asi un noraidoši. Jēzus savā dzīvē vienmēr citus iedrošināja un stiprināja, turpretim man ir gan labas, gan savtīgas rakstura iezīmes.

Manuprāt, no visām dzīves jomām tieši runasveids visskaidrāk atklāj, kas mēs īsti esam. Jēzus sacīja: „Jo no sirds pilnības mute runā.” (Mat. 12:34) Turpinājumā Viņš pauda šādu domu: „Jo pēc saviem vārdiem tu tiksi taisnots, un pēc saviem vārdiem tu tiksi pazudināts.” (37. pants)

Arī Jēkabs rakstīja: „Ja kāds vārdā neklūp, tas ir pilnīgs vīrs, spējīgs savaldīt savu miesu.” (Jēkaba 3:2)

Savā darbā saņemu neskaitāmas vēstules un tālruņa zvanus. Es izlasu visus sev adresētos e-pasta sūtījumus, pat tos, kas ir tik karsti, ka man nepieciešami azbesta cimdi, lai tos izlasītu. (Gandrīz visas man adresētās vēstules ir konstruktīvas, tomēr ir arī dažas negācijas, bet tikai tik daudz, lai nezaudētu pamatu zem kājām.)

Kad sāku strādāt par izdevuma Adventist Review redaktoru, es iespējami ātri atbildēju uz visām vēstulēm. Tas nozīmēja, ka šie rakstītāji sūtīja man vēl vismaz vienu vēstuli ar jauniem jautājumiem, ierosinājumiem vai aizrādījumiem.

Pēc kāda laika iemācījos ar šiem cilvēkiem nestrīdēties, nepierādīt savu viedokli. Es atbildēju laipni un īsi, pateikdamies, ka cilvēks veltījis laiku, lai atrakstītu, un apstiprinādams, ka, iespējams, viņam ir taisnība. Tas tiešām visu mainīja! Tie, kas iepriekš bija sūtījuši naida vai dusmu pilnas vēstules, man atbildēja, dažreiz atvainojoties, dažreiz lūdzot, lai saplēšu viņu iepriekš sūtīto vēstuli.

Ar tālruņa zvaniem ir sarežģītāk. Apsūdzoša balss līnijas otrā galā var izprovocēt tādu pašu atbildi. Tomēr šāda saruna ne pie kā laba nenoved.

Daudz labāk iedarbojas pacietības pilni vārdi — žēlastības vārdi.

Mans mērķis ir šāds: vēlos dzīvot žēlastībā. Viegli pasakāms, grūti izpildāms uzdevums.

(Autors: Viljams Džonsons)

Dzīvības dāvana

„No tā mēs esam nopratuši mīlestību, ka Viņš Savu dzīvību par mums ir atdevis; tad arī mums pienākas atdot savu dzīvību par brāļiem.” (1. Jāņa 3:16)

No visiem brīnišķīgajiem stāstiem, kas Adventist Review izdevumā gadu gaitā ir iesniegti, manuprāt, žēlastību vislabāk atainoja Džerijas Kenedijas dzīvības dāvana viņas brālim Kreigam. Par šo gadījumu biju dzirdējis, bet Džerija kautrējās runāt par tik privātu jautājumu. Visbeidzot viņa atļāva redaktorei Mirnai Tecai to uzrakstīt un publicēt.

Akūtas nieru mazspējas dēļ Kreigs bija nokļuvis bezcerīgā situācijā. Viņam bija nepieciešams kāds, kurš ziedotu savu nieri. Džerija cīnījās ar domām, kā varētu brālim palīdzēt. Ja pārbaudēs atklāsies saderība, vai viņa būs pietiekami vesela, lai ziedotu vienu savu nieri? Kā reaģēs viņas vīrs, meitas un vecāki, kad uzzinās, ko viņa darījusi šī cilvēka labā, kurš savu veselību bija sagrāvis ar alkoholu un smēķēšanu? Vai Kreigs vienmēr jutīsies viņas parādnieks?

Pēc neskaitāmām lūgšanām un pārrunām, Džerija nolēma mēģināt. Kreigs lūdza, lai viņa to nedara. Viņa atbildēja, ka visu vadīs Dievs, ka viss ir Viņa rokās un ka viņa minētajam pilnībā tic. Atcerēdamās viņa stāsta: „Es nespēju vārdos aprakstīt mīlestības, godbijības un aizkustinājuma izjūtas. Viņš man pajautāja: „Kā es jebkad spēšu tev atmaksāt?” Viņa smaidot atbildēja: „Nesatraucies, es sastādīšu sarakstu.” Tad viņa piebilda: „Mana niere nelieto alkoholu, nesmēķē un katru sabatu apmeklē dievnamu, tādēļ, lūdzu, nemēģini mainīt tās dzīvesveidu.”

Operāciju zālē Džeriju novietoja līdzās Kreigam. Viņi viens uz otru palūkojās un sadevās rokās. Tad Kreigs nopietni pajautāja: „Kur tas ir?”

„Kas?”

Asarām plūstot pār vaigiem, viņš atbildēja: „Saraksts.”

Arī Džerija sāka raudāt: „Kreig, tāda saraksta nav — tā ir dāvana. Es tevi mīlu, un Dievs tevi mīl. Viņš mums palīdzēs.”

Džerija atceras, ka pat tūkstoš vārdu nespētu aprakstīt Kreiga sejas izteiksmi. Viņš spēja vienīgi saspiest viņas roku, caur asarām pasmaidīt un pamāt ar galvu.

Kad ģimenes locekļi pēc operācijas uzzināja, ka ar Kreigu viss kārtībā, visu acis rotāja prieka asaras. Turpmākajās dienās viņa ķermenis divas reizes centās atgrūst Džerijas nieri, bet Dievs katru reizi sadzirdēja viņu lūgšanas pēc pilnīgas atveseļošanās.

(Autors: Viljams Džonsons)

Piedot tāpat kā Kristus

„Ka jūs cits citu panesat un cits citam piedodat, ja vienam ir ko sūdzēties par otru; tāpat kā mūsu Kungs jums piedevis, piedodiet arī jūs.” (Kolosiešiem 3:13)

1980. gadu sākumā ASV Vašingtonas pavalsts Kinga apgabalu pāršalca šausmu vilnis. Sāka pazust jaunas sievietes. Viņu līķi tika atrasti gan Zaļajā upē, gan mežā. Sekcijas uzrādīja, ka sievietes tikušas izvarotas un tad noslepkavotas. Citas vienkārši pazuda bez vēsts.

Mirušo skaitam pieaugot, policija veltīja visus spēkus, lai notvertu šo sērijveida slepkavu, kuru bija sākuši dēvēt par Zaļās upes slepkavu. Vairāki pavedieni norādīja uz saikni starp upuriem un kādu jaunu vīrieti, kurš strādāja par automašīnu krāsotāju. Bet, pārmeklējot viņa māju, policija neatrada pierādījumus, lai apsūdzētu viņu kādā no slepkavībām.

Slepkavību sērija apstājās tikpat pēkšņi, kā bija sākusies. Izmeklēšana nokļuva strupceļā; tika samazināts policijas darbinieku skaits, līdz pie šīm lietām strādāja vairs tikai viens detektīvs, un arī viņam bija vēl citi pienākumi.

Pagāja gandrīz 20 gadi. Bet šie gadi bija nesuši dramatiskas pārmaiņas kriminālistikas ekspertīžu jomā — īpaši jāuzsver DNS analīzes izmantošana personu atpazīšanā. Vēlreiz tika atvērtas Zaļās upes slepkavību lietas, un tagad izmeklēšanai bija vērā ņemami rezultāti. DNS pārbaudes norādīja uz saikni starp trim upuriem un jau iepriekš aizdomās turēto automašīnu krāsotāju. Mikroskopiska izsmidzinātās krāsas analīze viņu saistīja ar vēl četrām slepkavībām. Kad krāsotāju arestēja, viņš, ieraudzījis visus pierādījumus, atzinās.

Visbeidzot pienāca viņa tiesas diena. Tiesnesim nolasot visu noslepkavoto sieviešu vārdus, viņš pēc katra no tiem atzina sevi par vainīgu. Katra sieviete bija bijusi īpaša saviem vecākiem, brāļiem, māsām un draugiem, īpaša arī Dievam. Tiesnesis lasīja un lasīja — kopā bija 48 upuri.

Klausīdamies šos vārdus, slepkava sēdēja ar neizdibināmu sejas izteiksmi, neizrādot emocijas vai nožēlu. Šķita, ka viņu nekas nespēj aizkustināt. Tad pienāca brīdis, kad tiesnesis ļāva izteikties upuru radiniekiem. Piecēlās kāds kungs ar baltu bārdu un sacīja, ka viņš slepkavam piedod. Šis cilvēks uzsvēra, ka viņa Kungs ir mācījis mums piedot neatkarīgi no nodarījuma apmēra, tādēļ, lai cik grūti tas būtu, viņš noziedzniekam piedod.

Un tad slepkava sāka nevaldāmi raudāt.

Piedošana izkausē ledu. Piedošana sagrauj klintis. Tieši to Jēzus paveica ar mūsu aukstajām, nocietinātajām sirdīm.

(Autors: Viljams Džonsons)

Žēlastības klusums

„Vēl citu līdzību Viņš tiem sacīja: „Debesu valstība līdzinās raugam, ko kāda sieva ņēma un iejauca trīs mēros miltu, iekams viss sarūga.” (Mateja 13:33)

Pasaule ir kļuvusi visnotaļ skaļa. Sarunu šovos viesi mēģina viens otru pārtrumpot, rupji otru pārtraucot, uzstājoties skaļās balsīs, nepārtraukti runājot un nedodot iespēju izteikties kādam citam.

Skatīdamies televīziju, noteikti esam pamanījuši, ka, sākoties reklāmas pauzei, skaļums palielinās. Un mūsu apkārtējo vidi piesārņo dažādas skaņas, arī dažādas kvalitātes mūzika, sarunas pa mobilajiem tālruņiem un cilvēki, kas uzspiež savu viedokli vai preces.

Dievs darbojas pavisam citādi. Viņš nekliedz, Viņš sūta „lēnu balsi” (1. Ķēn. 19:12). Jēzus uz zemes neieradās ar dārdošiem skaļruņiem, milzu lozungiem vai jaunākās sērijas akustiskajām sistēmām. Pravietis par Viņu vēstīja: „Viņš nebrēks un netrokšņos, un Viņa balsi nedzirdēs uz ielas.” (Jes. 42:2)

Žēlastība darbojas klusi. Jēzus sacīja, ka žēlastība ir kā raugs, ko kāda sieva iejauc miltos, lai pagatavotu maizi. Mūsdienās ir izdomāts raugs, kas rūgst daudz ātrāk, tādējādi krietni samazinot maizes gatavošanai nepieciešamo laiku. Bet — ātrs vai lēns — raugs darbojas klusi, iesūcoties mīklā, liekot tai uzrūgt.

Raugs līdzībā ataino „Dieva žēlastības dzīvinošo un pārveidojošo spēku”. „Neviens nav tik ļauns un tik zemu kritis, ka šī spēka darbība viņu nespētu aizsniegt. Visos cilvēkos, kas pakļaujas Svētajam Garam, tiek iedēstīts jauns dzīvības princips; cilvēcē atjaunojas zaudētā Dieva līdzība.” (E. Vaita, „Kristus līdzības”, 52. lpp.)

No sirds ticu, ka katrs var mainīties, ka neatkarīgi no vecuma vai apstākļiem mums nav jāturpina iesāktais dzīves ceļš. Es ticu, ka varam augt, attīstīties, izplest savus spārnus un lidot. Es ticu, ka sapņi piepildās.

Bet noslēpums nav atrodams mūsos. Tāpat kā raugs, kas klusi iedarbojas uz miltiem, arī Kristus žēlastība spēj mainīt cilvēkus — jūs un mani. Mums nav jāturpina dzīvot ar smagu raksturu un neapmierinātību.

Mēs varam mainīties! Lūgsim šodien dzīvi izmainošu žēlastību!

(Autors: Viljams Džonsons)

Nīlzirgs un bruņurupucis

„Jo Viņš ir mūsu miers: Viņš abus darījis par vienu un noārdījis starpsienu, kas mūs šķīra, proti, ienaidu.” (Efeziešiem 2:14)

Ir kāds savāds, bet skaists stāsts, kurš atceļojis no Kenijas un vēsta par neparastu draudzību. Kurš gan varētu iedomāties, ka nīlzirgam izveidosies cieša saikne ar bruņurupuci?

Nīlzirgs, kuru savvaļas pētnieki nodēvēja par Ouenu, ir vēl mazs, lai gan sver ap 300 kg. Kad 2004. gada 26. decembrī Kenijas krastu skāra cunami viļņi, Sabaki upe ienesa Ouenu Indijas okeānā, bet pēc tam atsvieda atpakaļ krastā.

Nīlzirgi pēc dabas ir sabiedriski dzīvnieki, un viņiem patīk dzīvot kopā ar savām mātēm līdz četru gadu vecumam. Ouens zaudēja savu māti, kad vēl nebija sasniedzis gada vecumu: viņu aizskaloja straume. Zaudējumu pārcietušais Ouens meklēja mātes aizvietotāju un to atrada ostas pilsētas Mombasas dzīvnieku patversmē. Tas bija liels vīriešu kārtas bruņurupucis. Un šķita, ka apmēram 100 gadu vecais bruņurupucis patiešām izbauda šo „mātes” lomu.

Nīlzirgs bruņurupucim sekoja tieši tā, kā sekoja savai mātei. Ja viņiem kāds tuvojās, Ouens kļuva agresīvs, it kā aizsargādams savu bioloģisko māti. Šis neiedomājamais pāris — nīlzirgs un bruņurupucis — kopā peld, ēd un guļ.

Man būtu grūti šim stāstam noticēt, ja neredzētu arī fotogrāfijas. Bet šī neparastā saikne veicināja pārdomas par citām draudzībām, bibliskām draudzībām, kas arī bija visnotaļ neparastas.

Rute un Naomija. Šī ir draudzība, kas atspēko visus jokus par vīramātēm.

Dāvids un Jonatāns. Vēl viena neparasta draudzība. Princis un ganu zēns; viens dzimis, lai kļūtu par ķēniņu, otrs aicināts kļūt par ķēniņu. Pēc loģikas spriežot, viņiem būtu vajadzējis kļūt par sāncenšiem, nevis labākajiem draugiem.

Rute un Boāss. Kurš gan būtu varējis paredzēt šo draudzību, kas vainagojās laulībā? Rute bija bezpajumtniece, ļoti trūcīga, atraitne, svešzemniece. Boāss bija vecāks, labi pārticis, cienījams. Bet viņi atrada kopīgu valodu (lasi — Kungs viņus saveda kopā). Pēc trim paaudzēm, pateicoties šai laulībai, dzima Izraēla tautas varenākais ķēniņš, kura valdīšana atstāja neizdzēšamas pēdas vēsturē un atsauca nostalģiskas atmiņas. Vēl pēc daudzām paaudzēm dzima „Jēzus Kristus, Dāvida dēls, Ābrahāma dēls” (Mat. 1:1).

Viņš salauza senās barjeras — aizspriedumus, lepnumu par savu rasi, naidīgumu. Viņš kļuva par mūsu mieru, mūs vienodams sevī.

(Autors: Viljams Džonsons)

Žēlastības noslēpums

„Un Viņš sacīja: Tāpat ir ar Dieva valstību, kā kad kāds cilvēks sēklu iemet zemē un guļ un ceļas, nakti un dienu; un sēkla uzdīgst un uzaug, tā, ka viņš pats to nenomana.” (Marka 4:26 27)

Ierosinājums visiem, kuri vēlas izprast žēlastību: iekārtojiet dārzu! Ja jums ir pietiekami daudz zemes, lai izveidotu dobes — vēl labāk. Ja jūs dzīvojat pilsētā vai dzīvoklī, jūs varat iekārtot speciālu puķu kasti vai iedēstīt augus podos.

Ja dārzkopībā esat iesācēji, nemēģiniet pārāk daudz. Kamēr vēl neesat pilnībā pārliecinājušies par savām dārzkopības prasmēm, būtu ieteicams iegādāties augus dārzniecībā vai dārzkopības veikalā. Bet es ceru, ka agri vai vēlu (un labāk agrāk nekā vēlāk) jūs atgriezīsities pie pirmsākumiem un sēsit sēklas, stādīsit sīpolus, bumbuļus un gumus. Tādējādi jums tiks atvērti dzīves un arī žēlastības noslēpumu logi.

Salīdzinoši īsajā laikā, kopš nodarbojos ar dārzkopību, mani aizvien pārsteidz dzīves ritms, ko Kungs ir iestrādājis dabā. Novembrī jūs varat vienādā zemē iestādīt dažādu puķu sīpolus , bet tie jūs pārsteigs ar saviem atšķirīgajiem cikliem. Atkarībā no jūsu dzīvesvietas (Ziemeļu puslodē, piemēram) jūs redzēsit, kā, iespējams, jau janvārī, februārī un martā, kad zemi vēl klāj sniega kārta, izdīgst krokusi un izdaiļo sniegu ar dzelteniem, baltiem vai violetiem ziediem. Pēc tam parādīsies narcises, tad hiacintes, bet aprīlī un maijā — arī tulpes. Iestājoties vasarai, jūs priecēs dālijas, lilijas un gladiolas.

Īsti dabas brīnumi! Katrai sēklai, sīpolam vai bumbulim ir savs bioloģiskais pulkstenis. Kurš gan spēj izprast sēklā ielikto noslēpumu?

Tāpat nevaru izskaidrot žēlastības noslēpumu. Kā Evaņģēlija sēkla — šķietami nenozīmīgs vārds, sen izlasīta vēsts, „nejauša” tikšanās ar kādu svešinieku — dienām, mēnešiem un gadiem ilgi guļ paslēpta sirdī, līdz to pamodina dievišķais modinātājs. Es to nevaru izskaidrot, bet esmu redzējis, kā tas notiek.

(Autors: Viljams Džonsons)

Žēlastības pierādījumi

„Tas, nonācis un Dieva žēlastību redzēdams, priecājās un visus pamācīja ar visu sirdi palikt pie Tā Kunga.” (Apustuļu darbi 11:23)

Pirmajos kristīgās draudzes gados gan apustuļi, gan citi ticīgie, kas visi bija jūdi, labo vēsti sludināja tikai citiem jūdiem. Viņi vēl nebija sapratuši, ka Jēzus atnāca, lai glābtu visu pasauli — ne tikai tajā izkaisīto Izraēla tautas atlikumu.

Pētera acis atvēra no Kunga saņemtā atklāsme. Tikai tad viņš bija gatavs pieņemt patiesību, ka nevienu nedrīkst saukt par nešķīstu vai netīru (Ap. d. 10:28). Neskatoties uz to, durvis uz pestīšanu nejūdiem pavērās ļoti lēni. Tomēr Apustuļu darbu 11. nodaļā jau lasām par vērā ņemamu progresu, kad cilvēki, „nonākuši Antiohijā, runāja arī uz grieķiem, sludinādami Kungu Jēzu” (20. pants). Un daudzi ticēja un pievērsās Kungam.

Antiohija (pilsēta Sīrijā, nav domāta Antiohija, kas atradās tālāk uz rietumiem) drīz kļuva par nozīmīgu „Ceļa sekotāju” (tā tolaik dēvēja kristiešus) centru. Draudzes galvenajā mītnē Jeruzalemē uzzināja par notiekošo un nolēma sūtīt Barnabu, lai viņš pārliecinātos par visu uz vietas.

Viņš, „Dieva žēlastību redzēdams, priecājās un visus pamācīja ar visu sirdi palikt pie Tā Kunga” (22. pants). Kas bija šī žēlastība, kuru Barnaba redzēja un kuras dēļ viņš tā priecājās? Noteikti tās bija Evaņģēlija spēka izmainītās dzīves. Kad žēlastība atrod vietu sirdī, tā izmaina visu cilvēka būtību. Iespējams, ka lēnām, bet galu galā dramatiskā veidā vīrieši un sievietes kļūst par jauniem ļaudīm; viņi piedzimst no jauna.

„Kristus Savu dzīvi ziedoja, lai cilvēkus būtu iespējams atjaunot Dieva līdzībā. Viņa žēlastības spēks tos vieno paklausībā patiesībai.” [Counsels to Parents, Teachers, and Students, 149. lpp. oriģ.]

Ar prieku esmu vērojis žēlastības pierādījumus citu dzīvē. Esmu to redzējis Indijā; esmu to redzējis attīstītās sabiedrībās. No visas sirds ticu cilvēku spējai mainīties neatkarīgi no tā, kādi viņi ir vai kādos apstākļos dzīvo. Es ar prieku vēroju žēlastības pierādījumus sev tuvu un mīļu cilvēku dzīvē. Redzēdams, cik viņi ir dāsni un iejūtīgi, rūpējoties par citiem, es zinu, ka tā ir žēlastība darbībā.

Bet vai arī manā dzīvē vērojami žēlastības pierādījumi?

(Autors: Viljams Džonsons)

Kārdinājumu veicinātāji

Kādi jūsu dzīvē ir lielākie kārdinājumi - jomas, kurās jūs esat visvieglāk ievainojami, lai izmainītu profesionālās vērtības un standartus? Dažiem tās ir dusmas. Neliela provokācija var uzkurināt straujas un spēcīgas dusmas. Citiem ir kārdinājums sagrozīt patiesību vai, vienkāršāk sakot, melot, it īpaši, ja tas veicina priekšrocību gūšanu biznesā vai jauna klienta iegūšanu.

Citi cīnās ar alkatību un skaudību, nekad nesajūtot pietiekamību un neesot mierā ar sasniegto. Vienmēr gribas vēl. Vēl citiem ir seksuālas dabas kārdinājumi, kuri var izpausties gan darbā, gan citās jomās. Viņu miesaskārei, šķiet, nav piepildījuma.

Nesen kāds draugs man izstāstīja par akronīmu, kurš palīdz izskaidrot, kāpēc dažos mūsu dzīves brīžos kārdinājums ir spēcīgāks. Akronīms ir HALT (angļu valodā – STĀT!), no vārdiem Hungry (izsalcis), Angry (dusmīgs), Lonely (vientuļš) un Tired (noguris). Katrs no šiem faktoriem var vājināt mūsu noturību pret kārdinājumiem.  

Piemēram, kad es esmu  izsalcis, esmu dabīgi neiecietīgāks. Es kļūstu neiecietīgs pret citiem autovadītājiem, kuri traucē man pārvietoties. Ja restorānā jāgaida, kamēr atnesīs ēdienu, esmu pamanījis, ka kļūstu mazāk laipns un saprotošs pret kavēšanos. Es vēlos to, ko gribu – un vēlos to tūlīt!

Nesen es biju dusmīgs par situāciju, kurā es pilnīgi neko nevarēju mainīt. Es jutos dusmīgs savas bezspēcības dēļ, un sajutu kārdinājumu šīs dusmas pavērst pret saviem ģimenes locekļiem.

Mēs visi esam dzirdējuši nostāstus, varbūt pat paši izjutuši ko līdzīgu, par vientulības sajūtu, esot vienam ilgstošos komandējumos. Šādos brīžos mēs varam sākt meklēt iespēju uzsākt kādu nevainīgu sarunu,  un soli pa solim nonākt ļoti kompromitējošā situācijā.

Un pēc nogurdinošas dienas, pēc smagiem un atbildīgiem darbiem esot noguruši, mēs ātri vien attiecības, kurās parasti gūstam prieku, samaitājam ar konfliktiem. Jautājums – ko mēs varam darīt sajūtot kārdinājumus vai kādu no „HALT” faktoriem? Pārdomājiet sekojošos padomus no laiku laikos godātās grāmatas Bībeles:

Nejauciet kārdinājumu ar nepareizu rīcību. Tikt kārdinātam nenozīmē piedzīvot neveiksmi – vismaz uzreiz nē. Kārdinājums ir kā priekšstāvoklis iespējamai nepareizai rīcībai, kuru Bībele sauc par grēku. Pat Jēzus, kā mums ir teikts, tika kārdināts. “Jo mums nav augstais priesteris, kas nespētu līdzi just mūsu vājībām, bet kas tāpat kārdināts visās lietās, tikai bez grēka.” (Ebrejiem 4:15)

Kad tiekam kārdināti, mums ir jāmeklē palīdzība. Kāds ir teicis: „Es varu izturēt visu, bet ne kārdinājumu.” Daudzkārt pareizais risinājums kārdinājuma pārvarēšanā nav vienkārši stiprāka pretošanās tam. Mums ir jāsaprot savas vājās vietas un jālūdz Dieva palīdzība tās pārvarēt. “Jo tāpēc, ka Viņš pats kārdināts un cietis, Viņš var palīdzēt tiem, kas tiek kārdināti.” (Ebrejiem 2:18)

Kārdinājumiem nepieciešama apzināta izvēle. Slavens komiķis lietoja attaisnojumu: „Velns mani uz to sakūdīja,” kad bija jāattaisno sava nepareizā uzvedība. Tomēr neviens nevar mūs piespiest darīt netaisnību. Mēs apsveram to un tad pieņemam lēmumu, vai rīkoties saskaņā ar kārdinājumu. “Bet katru kārdina viņa paša kārība, to vilinādama un valdzinādama.” (Jēkaba 1:14)

Autors: Roberts Dž. Tamasi

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2011 /  www.cbmc.lv.

Kāds ir jūsu dzīves visaugstvērtīgākais un labākais pielietojums?

(Autors: Kens Korkovs)

Kad es strādāju  komercīpašumu pārdošanas jomā, viens no īpašuma novērtēšanas paņēmieniem  bija noteikt tā “visaugstvērtīgāko un labāko pielietojumu”.  Ja kāds atnāca pie manis un teica:” Esmu mantojis 160 akrus, kāda ir to vērtība?”, es uzdevu sekojošus jautājumus: ” Kur īpašums atrodas?” , „ Kāds ir tā pašreizējais pielietojums?”,  „ Kādiem nolūkiem tiek izmantotas kaimiņos esošās zemes?”.

Ja zemesgabals atradās Nebraskas vidienē – līdzenumā ar labu augsni un bagātīgi pieejamu ūdeni, šī īpašuma akra vērtība bija tūkstošos dolāru. Turpretī,  ja šie 160 akri atradās netālu no mūsu rančo Dienvidu Dakotā, kur augsne ir nabadzīga, akmeņaina, kalnaina, bez savvaļas dzīvniekiem un gada nokrišņu daudzumu tikai 7 collas gadā – īpašuma akra vērtība bija tikai daži simti dolāru.

Ja šie 160 akri atrastos Teksasā, Dalasas centrā, tad tie būtu milzu naudas vērti par kvadrātpēdu (vienā akrā ir 43560 kvadrātpēdas)!

Pielietojiet līdzīgus vērtēšanas principus savai dzīvei – kāds ir jūsu dzīves augstvērtīgākais un labākais pielietojums? To ir vērts labi apsvērt, bet ne vienmēr ir viegli atrast atbildi. Piemēram, jums patīk spēlēt golfu, bet, ja ne reizi neesat spējis iekļauties vienas bedrītes izspēlei paredzēto sitienu skaitā, nebūs gudri, ja vēlēsieties kļūt par profesionālu spēlētāju. Fotografēšana, iespējams, jums ir patīkams hobijs, bet ja jums nav īpašu tehnisku iemaņu vai dabīga mākslinieciska instinkta, visticamāk jums nevajadzētu plānot fotogrāfa karjeru.

Atskatoties uz savu dzīvi, esmu secinājis, ka savā dzīvē esmu bijis „dabīgs” divās lietās: karā (smagās cīņās Vjetnamā) un pelnot naudu – pārdodot fermas un rančo. Tomēr es vairs nedaru nevienu no šīm lietām, jo esmu sapratis, ka tās nav manas dzīves augstvērtīgākais un labākais pielietojums.

Ne pārāk sen es izlasīju izteikumu, kurš man izraisīja pārdomas:

"Skatoties no pasaulīgā viedokļa, Dievs Savus svētos neticamā kārtā iznieko. Šķiet, ka Dievs viņus izvieto visnelietderīgākajās vietās. Un tad mēs sakām: „Dievs paredzējis man būt šeit, jo es esmu tik ļoti noderīgs Viņam.”  Tomēr Jēzus nekad nevērtēja Savu dzīvi ar to, cik vai kur bija vislietderīgākais. Dievs Savus svētos novieto tur, kur tie nes vislielāko godību Viņam, un mēs esam pilnīgi nespējīgi izvērtēt, kur tas varētu būt.” – Osvalds Čembers - " Mana Pilnība Viņa Augstībai "

Gaitās uz zemes, Jēzum bija daudzi talanti un spējas, bet tie nenoteica Viņa dzīves veikumu. Tā vietā Viņa primārā motivācija bija "zināt un darīt Tēva gribu" (Jāņa 5:30; 6:38-40; 15:10; Marka 12:28-30).

Izcīnot cīnu ar jautājumu: “Kas ir visaugstvērtīgākais un labākais manas dzīves pielietojums?”, es noskaidroju, ka mans augstākais aicinājums ir tuvāk iepazīt Kristu un mērķtiecīgi dzīvot Viņā. Manuprāt, nekas cits nestāv ne tuvu. Un nekas cits nav tik aizraujošs un atalgojošs!

Kā ir ar jums? Vai jums ir mūžības vīzija, kura aizdedzina jūsu emocijas virs zemes?  Mums katram ir ikdienas pienākumi darbā, bet arī tie jāuzlūko no mūžības perspektīvas. Efeziešiem 2:10 teikts: “Jo mēs esam Viņa darbs, Kristū Jēzū radīti labiem darbiem, kurus Dievs iepriekš sagatavojis, lai mēs tajos dzīvotu.” Vai jūs apzinieties šos „labos darbus”, kurus Dievs jums sagatavojis darāmus?

***

Kens Korkovs dzīvo Omahā, Nebraskā, ASV, kur viņš kalpo kā apgabala CBMC direktors. Šis teksts ar autora atļauju ir adaptēts no iknedēļas izdevuma “Fax of Life”.

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2011 /  www.cbmc.lv.