27.12.10

DIEVA REVERSĀ MĀRKETINGA STRATĒĢIJA

Mārketings ir visur. Vismaz tā mums saka. Jums ir jārada sava identitāte patērētājam. Jāatrod niša savam produktam vai pakalpojumam. Jāstrādā, lai radītu atpazīstamu zīmolu. Jums jākļūst pamanāmiem, un potenciālajiem klientiem ir jāatceras tieši par jums,  tiklīdz viņiem ievajagas to, ko jūs piedāvājat. Mērķis  ir tirgus daļa, un, jo tā lielāka, jo labāk.

Kā jūs to panākat? Mums ir daudzi paņēmieni: sasaukt preses konferenci, izdot krāsainas brošūras, izveidot iespaidīgu un modernu interneta lappusi, panākt intervijas presē, radio un televīzijā, nolīgt sabiedrisko attiecību kompāniju, noformulēt un īstenot visaptverošu multimediju reklāmas stratēģiju vai nolīgt slavenu personu, kura atbalstīs jūsu produktu.

Domājot par Ziemassvētku svinībām, liekas, ka Dievs nav pievērsis uzmanību mārketingam. Acīmredzams, ka efektīva mārketinga stratēģija pārdomātu blakusapstākļus Kristus dzimšanai, un tie būtu savādāki. Padomājiet par sekojošo:

Jēzus, Dieva Dēls piedzima mazā, necilā ciematā, nebūt ne tirdzniecības ceļu krustcelēs un vietā bez publiskas ievērības.

Nebija arī marketinga budžeta. Patiesībā Jēzus vecākiem pat trūka līdzekļu piedienīga viesnīcas numura izīrēšanai. Viņu bērns piedzima kūtiņā, mājdzīvnieku aplenkts. Nekādas iespējas skaļiem dzimšanas paziņojumiem vai ziņām.

Nebija nekādu mediju vispār. Drukātā prese tika izgudrota tikai pēc 1500 gadiem. Fotogrāfijas, radio un TV nevienam pat prātā ienākt nevarēja. Cik slikta laika izvēle!

Sarakstu var turpināt, bet jūs sapratāt: populārs Ziemassvētku korālis ir „Debespulks dzied apstarots”, bet viņi vienīgi sniedza formālu paziņojumu. Pirmie cilvēki, kuri to dzirdēja, bija vienkārši gani bez vārdiem, un viņiem tajā laikā dominējošā romiešu kultūrā nebija nekādas autoritātes. 

Un šobrīd neskaitāmi miljoni uzticamu sekotāju visā pasaulē atkal svin Jēzus Kristus dzimšanu - notikumu pirms vairāk kā 2000 gadiem. Kā tas var būt bez augstāk pieminētajiem mārketinga pasākumiem? Tas tika sasniegts, ticiet vai nē, pateicoties principu realizācijai, kuri arī šobrīd plaši izplatīti mūsdienu biznesa vidē. Lūk, daži no tiem: 

Apmierināti klienti. Vislabākā reklāma ir cilvēki, kuri var apliecināt produkta kvalitāti no savas pieredzes. Bez algas un komisijas maksām – tie ir apmierinātie klienti. “…Tie, kas visā pasaulē rada nemieru, atnākuši arī šeit” (Apustuļu darbi 17:6, ESV).

Spožas atsauksmes. Kad klienti ir sajūsmā par produktu vai pakalpojumu, viņi labprāt vēlas par to pastāstīt citiem.  Kas no sākuma bija, ko esam dzirdējuši, ko savām acīm esam redzējuši, ko esam skatījuši un mūsu rokas ir aptaustījušas, dzīvības vārdu dzīvība ir parādījusies, mēs esam redzējuši un apliecinām un pasludinām jums mūžīgo dzīvību, kas bija pie Tēva un mums ir parādījusies, ko esam redzējuši un dzirdējuši, to pasludinām arī jums, lai arī jums būtu sadraudzība ar mums. Un mūsu sadraudzība ir ar Tēvu un Viņa Dēlu Jēzu Kristu” (Jāņa 1. vēstule 1:1-3).

Piepildīti solījumi. Ir pierasts, ka produkta vai pakalpojuma spējas tiek pārspīlētas. Bet, ja jūs piepildāt solīto, jūs esat ieguvis klientu uz visu mūžu. “Bet jūs dabūsit spēku, kad Svētais Gars būs nācis pār jums, un būsit Mani liecinieki kā Jeruzālemē, tā visā Jūdejā un Samarijā un līdz pašam pasaules galam” (Apustuļu darbi 1:8).

Autors: Roberts Dž. Tamasi

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2010 /  www.cbmc.lv.

24.12.10

Kad žēlastība izlidoja pa logu

Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes, un cilvēkiem labs prāts.” Lūkas 2:14.

Dažreiz tik ļoti aizraujamies ar gatavošanos Ziemsvētkiem, ka aizmirstam to patieso garu. Mēs vēlamies, lai viss būtu un noritētu nevainojami, un, pirms paspējam to pamanīt, žēlastība izlido pa logu.

Kad kalpojām Indijā, iegādājāmies mākslīgo Ziemsvētku eglīti. Tā bija balta, un Noulīna to izdekorēja ar zilām bumbām un krāsainām lampiņām. Tā iepatikās visiem, kas to ieraudzīja; vietējā avīze atsūtīja žurnālistu, kurš to nofotografēja un ievietoja avīzē.

Togad mēs dižojāmies ar dāvanām, kuras bijām iegādājušies saviem piecus un trīs gadus vecajiem bērniem. Ziemsvētku vakarā baudījām īpašu gardumu: vīnogas. Netālu esošajā lauksaimniecības koledžā tika audzēta Tomsona bezkauliņu šķirne, un bija ievākta pirmā raža. Tās bija saldas un gardas, labākās vīnogas, kādas jebkad bijām baudījuši.

Tad devāmies gulēt. Tomēr tā nebija klusa, svēta nakts. Netālajā ciematā notika hinduistu kāzas, un skaļruņos dārdošā mūzika atskanēja arī līdz mūsu mājai. Tad mūsu dēlam radās problēmas ar veselību. Acīmredzot viņš pārāk strauji bija apēdis pārāk daudz vīnogu, un tāpēc viņam kļuva slikti ar kuņģi. Visbeidzot viņš nomierinājās, bet mūzika turpināja skanēt.

Mēs ar Noulīnu varējām aizmigt tikai īsi pirms saullēkta, kad dārdošā mūzika beidzot apklusa.

Bērni pamodās izgulējušies un gatavi atvērt dāvanas. Viņi gaidīja un gaidīja, kad beidzot parādīsies mamma un tētis, bet mēs gulējām.

Visbeidzot viņi vairs nespēja novaldīties un sāka tās atvērt paši.

Beidzot mēs ar Noulīnu pamodāmies. Ienākuši dzīvojamajā istabā, ieraudzījām, ka grīdu klāj ietinamā papīra kaudzes un to vidū sēž divi bērni, no kuriem viens izskatījās tā, ka tūlīt aizmigs. Noulīna apgalvo, ka tas bija gads, kad žēlastība izlidoja ārā pa logu. Visi vecāku izstrādātie plāni nevainojamiem svētkiem izkūpēja gaisā. Un mēs bērniem to likām saprast! Bet mēs kļūdījāmies. Mūsu dēls un meita bija un joprojām ir daudz svarīgāki nekā jebkādi Ziemsvētku plāni vai gatavošanās.

Ziemsvētkos galvenā ir žēlastība, un ne tikai izlasīta vai sludināta, bet īstenota dzīvē.

Tādēļ, draugi, neuztraucieties, ja arī jūsu Ziemsvētku plāni neizvēršas tā, kā bijāt iecerējuši. Ļaujiet, lai plāni, nevis žēlastība, izlido pa logu!

(Autors: Viljams Džonsons)

20.12.10

ESIET UZMANĪGI SAĪSINOT

Kādu vasaru mēs ar ģimeni atvaļinājuma laikā devāmies ceļojumā ar auto ar vienu mērķi – aplūkot Savienoto Valstu rietumu pusi. Mēs piekrāvām mašīnu un devāmies meklēt piedzīvojumus. Rezultātā divu nedēļu laikā mēs nobraucām vairāk nekā 8000 km.

Lielākoties mēs vienkārši baudījām braucienu, nevis steidzāmies uz kādu galapunktu. Bet vienā no štatiem (es neminēšu kurā) mūs tik ļoti nogarlaikoja vienveidīgie skati, ka man ienāca prātā brīnišķīga ideja, kā man tobrīd šķita, – pa īsāko ceļu doties uz nākamo lielo pilsētu.

Kartē redzamais alternatīvais ceļš likās piemērots un veda tieši uz pilsētu. Balstoties uz kartē redzamo, domājām, ka tādējādi varam ietaupīt vismaz stundu un varēsim izvairīties no apnicīgās ainavas vērošanas. Mēs nobraucām no ērtā lielceļa uz jaunizvēlētā ceļa. 

Tā izrādījās liela kļūda! Ceļš nesa vienu šķērsli pēc otra: remontdarbus, garu lēni braucošu auto kolonnu, kurai nevarēja tikt garām, liellopus un pēc tam aitas ceļa vidū, bedres kā meteorīta krāterus un degvielas staciju un labierīcību trūkumu. 

Šīs pieredzes gala iznākums: Manis ieteiktais „saīsinājums” mums prasīja daudz ilgāku laiku nekā iepriekšējais, mums gandrīz beidzās degviela, un man bija saspīlētas attiecības ar nepateicīgo ģimeni!

Mācība: Saīsinājumi ne vienmēr ir tik labi, kā sākotnēji liekas.

Lai arī daži fiziķi varētu tam iebilst, ir acīmredzams, ka dažkārt īsākais ceļš uz galamērķi NAV taisna līnija.

Saīsinājumi un to radītās potenciālās briesmas, protams, nav saistītas tikai ar ceļošanu.  Piemēram, mūsdienu konkurences apstākļi biznesā bieži mūs kārdina nogriezt stūrus, lai paātrinātu projektu gaitu vai arī samazinātu izmaksas un iegūtu lielāku peļņu. Laika trūkums, vadības prasības, mantkārība vai pat slinkums var mūs mudināt pieņemt nepārdomātus lēmumus ceļā uz izvēlēto mērķi.

Bet ētiski saīsinājumi, tādi kā klientu krāpšana attiecībā uz produkta vai pakalpojuma kvalitāti, vienmēr atgriežas, lai vajātu mūs, ja ne uzreiz, tad ilgākā laika posmā noteikti.

Savā pārlaicīgajā gudrībā Bībele piedāvā vairākus brīdinājumus, kuri piemērojami saīsinājumiem:

Kas nevainīgi dzīvo, dzīvo droši, bet, kas staigā netaisnus ceļus, tas atklāsies savā nepievilcīgajā īstenībā.  (Salamana pamācības 10:9).

Kas mantu ar meliem krāj, tas ir tikpat kā zūdoša elpa tiem, kas nāvi meklē.” (Salamana pamācības 21:6).

Bagātība sarūk, ja to šķiež, bet, ja ko krāj un tur cieši rokā, tad tāda manta un bagātība aug augumā.” (Salamana pamācības 13:11).

Uzticams vīrs piedzīvo daudz svētības, bet tas, kas sevišķi steidzas bagāts kļūt, nepaliks nenoziedzīgs.” (Salamana pamācības 28:20).

Nākamreiz, kad jūtaties kārdināts izmantot īsāko ceļu – padomājiet rūpīgi, pirms rīkoties.

Autors: Riks Vorens

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2010 /  www.cbmc.lv.

 

15.12.10

Dzīvot cerībā

Es esmu tas pats, Es esmu pirmais un arī pēdējais.” Jesajas 48:12.

Šīs ir nebijušu šaubu un ļaunu priekšnojautu pilnas dienas. Bez brīdinājuma uzbrūk teroristi. Daudzu pilsētu ielas klātas asinīm. Asinis stingst dzīslās, iedomājoties, ka daži cilvēki mājās, istabās vai pagrabos varētu glabāt nelielus kodolieročus. Mainās klimats, un zemestrīces izraisa plūdus un postījumus. AIDS plešas plašumā, pat apdraudot vairāku kopienu eksistenci.

Šādos laikos mēs, kas pazīstam Kungu Jēzu un Viņa žēlastību, varam dzīvot cerībā un mierā. Mūsu nākotne ir veidota nevis uz valstu vadītāju un viņu plānu plūstošo smilšu pamata, bet gan uz Drošās Klints.

Glābējs mūs iedrošina: „Es visu sāku un, jā, Es visu arī pabeigšu.” Viņš ir Radītājs, un Viņš ir arī tas, kurš darīs galu ļaunumam. Mūsu Kunga rokā, kas tika piesista krustā mūsu dēļ, Radīšana un Gals ir cieši saistīti kopā.

Pirms pāris gadiem akadēmisko pasauli pārsteidza slavenais filozofs Entonijs Flū, kurš lielāko daļu dzīves bija pavadījis, atmaskodams ticību Dievam, publicēdams rakstus un grāmatas, kurās pārliecinoši centās pierādīt, ka Dievs neeksistē. Bet Entonijs Flū pēkšņi mainīja puses — viņš sāka pierādīt, ka Dievs tomēr eksistē.

Kas viņam lika mainīt savu viedokli? Viņš to darīja visapkārt esošo nenoliedzamo pierādījumu dēļ, atzīstot, ka pasaule ir ļoti sarežģīta. Cilvēka DNS, tāpat kā citas mūsu brīnumaini izveidotā ķermeņa struktūras, satur savstarpēji saistītas daļas, kas nevarēja rasties nejaušības rezultātā — tas būtu neiespējami. Šādus datus un sistēmas var izveidot vienīgi izcils Prāts.

Šis Prāts ir Kristus, jo „Viņā radītas visas lietas debesīs un virs zemes, redzamās un neredzamās, gan troņi, gan kundzības, gan valdības, gan varas. Viss ir radīts caur Viņu un uz Viņu” (Kolosiešiem 1:16). Viņš arī apsola: „Es nākšu atkal.” (Jāņa 14:3) Visa Radītājs atgriezīsies, lai visu atjaunotu.

Mūsdienās daudzi noliedz, ka Visumu būtu radījis Radītājs. Šādam Visumam nav redzama noslēguma — vienīgi šņuksti. Neesot iespējams rast jēgu vai nozīmi cilvēka eksistencei arī uz šīs zemes. Man viņu žēl.

Lai slavēts Dievs, jo mēs zinām, no kā radāmies, kāpēc esam šeit un kurp dodamies. Visa Iesācējs drīz visu arī pabeigs.

(Autors: Viljams Džonsons)

13.12.10

VINGRINĀŠANĀS DEVĪGUMĀ DARBAVIETĀ

Manam draugam, kuru es saukšu par Džo, vietējā sabiedrībā bija ļoti devīga cilvēka reputācija, pat attiecībā uz mazpazīstamiem cilvēkiem ar ļoti specifiskām vajadzībām. Džo to nedarīja atpazīstamības dēļ, viņam prieku sagādāja iespēja daļu no saviem resursiem izmantot citu cilvēku vajadzību apmierināšanai.

Tomēr kādu dienu kāds negaidīts notikums viņam atklāja, ka pa to laiku, kamēr viņš izrāda laipnību cilvēkiem ārpus viņa uzņēmuma, viņš nav pievērsis pienācīgu uzmanību savu darbinieku vajadzībām. Džo kopā ar savu sievu atklāja, ka kādam strādniekam ir ļoti akūtas problēmas, kuras varēja atrisināt ar samērā nelielu darba un materiālu apjomu.

Mans draugs tūlīt uzņēmās iniciatīvu savākt materiālus un mobilizēt citus darbiniekus, lai sniegtu nepieciešamo palīdzību. Kopīgi darbojoties, nevienam nevajadzēja  tam ziedot daudz laika. 

Arī pašlaik Džo joprojām ir devīgs, ziedojot gan laiku, gan enerģiju, tāpat kā materiālos resursus. Bet viņš lielāku uzmanību pievērš tieši savas kompānijas darbinieku vajadzībām, kuri patiešām jūtas kā savējie.  Atgriežoties pie šī apskaidrības mirkļa, Džo iesmejas, iedomājoties, cik nevērīgs viņš bija tieši pret to apkārtējo vajadzībām, kuri bija turpat blakus.

Protams, ka Džo apzināti neignorēja vajadzības, kuras bija acīm redzamas. Dažkārt ir viegli raudzīties pāri tuvumā esošo problēmām darbā vai mājās, kad esam nofokusējušies uz āru, lai ieraudzītu cilvēkus, kuri ķepurojas. Mēs kļūstam tālredzīgi, kad daudz noderīgāka būtu tuvredzība.

Mēs varam mācīties no Tuvo Austrumu ganiem, kuri nepārtraukti ļoti uzmanīgi vēro savas aitas, pastāvīgi modri sekojot, lai tām būtu labi apstākļi un drošība. Šie gani ne vien rūpīgi pārlūko apkārtni, vai netuvojas kāds plēsējs, bet arī uzrauga katru aitu atsevišķi, pasargājot no slimībām, ievainojumiem vai vienkārši, lai tās neapēstu ko veselībai bīstamu.

Līdzīgi jums kā vadītājam, kā „ganam”, savi darbinieki jāuztver kā ģimene. Viņi strādā pie jums, un tāpat, kā jūs sagaidāt, ka viņi savu darbu veiks efektīvi un ražīgi, viņiem ir tiesības sagaidīt, ka jūs viņiem vajadzības gadījumā palīdzēsiet. Tas var būt personīgs padoms, pārtraukums darbā, speciālista palīdzība īpašā jomā un pat finansiāla palīdzība, kad tas ir adekvāti.

Bībelē Jaunajā Derībā Pāvila 1. vēstulē Timotejam 5:8 mums mācīts: "Bet, ja kāds negādā par savējiem un visvairāk par saviem mājas ļaudīm, tad viņš ir aizliedzis ticību un ir ļaunāks par neticīgu." Tas ir ļoti spēcīgs paziņojums.

Lai arī darbinieki var nebūt ģimene tādā nozīmē kā jūsu asinsradinieki, jūsu darbavietā ir jāizpaužas devīgumam – un tam ir jāsākas ar jums.

Autors: Riks Bokss (Rick Boxx)

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2010 /  www.cbmc.lv.

7.12.10

Atjautīgā žēlastība

Un vērosim cits citu, lai paskubinātu uz mīlestību un labiem darbiem.” Ebrejiem 10:24.

Mūsdienās aizvien vairāk cilvēku izmanto Dieva dotās spējas, lai radītu jaunu ļaunumu. Sākot no masveida iznīcināšanas ieročiem līdz plašsaziņas līdzekļiem, cilvēki izdomu un radošumu izmanto kaitīgiem, dažkārt pat nežēlīgi ļauniem nolūkiem. Šādos laikos Dievs aicina savus sekotājus būt radošiem iedrošinot. Viņš mūs izaicina parādīt gudru un atjautīgu žēlastību.

Man patīk vērot, kā ļaudis dodas projām no baznīcas. Redzēdams, kā cilvēki, gandrīz ne vārda neteikuši, pamet to pēc iespējas ātrāk, sev saku: „Šodien viņi nedzirdēja labo vēsti.” Bet, kad redzu, kā viņi no visas sirds dzied noslēguma dziesmu un varbūt pat negribīgi, bet stalti aiziet, es saku: „Šodien viņi dzirdēja cerības un drosmes pilnu vēsti.”

Mēs nenākam uz dievnamu, lai mācītājs mums uzbruktu. Dzīve jau tā ir pietiekami grūta. Nav nepieciešams, lai kāds mums paziņotu to, ko jau zinām: esam kļūdījušies, neesam spējuši saglabāt Dieva izveidotos ideālus. Mēs uz dievkalpojumu nākam ne tāpēc, ka esam nevainojami, bet tieši pretēji: esam tālu no vēlamā ideāla. Mēs vēlamies redzēt Jēzu, savu Glābēju, Dziedinātāju un Dzīvo Cerību.

Viens no maniem iecienītākajiem Dieva Vārda sludinātājiem ir Septītās dienas adventistu mācītājs Džeims Gillijs. Viņa vienmēr aizraujošās svētrunas satur spilgtas ilustrācijas. Daudzas no tām atspoguļo viņa paša dzīvē pieredzēto. Viņš nekad sevi neslavē; viņš vienkārši dalās savos pārbaudījumos, izteikdams interesantas piezīmes ar nelielu sevi rājoša humora piegaršu.

Mācītājs Gillijs ir sarakstījis vairākas grāmatas, tostarp „Turpiniet turpināt”. Nav pārsteigums, ka viņam ir arī šāda nosaukuma svētruna. Tajā viņš stāsta par kādu diabētiķi, kurš daudzus gadus ievēroja ļoti stingru diētu. Tomēr visbeidzot viņš savai ģimenei sacīja: „Es ēdīšu to, kas man garšo, pat ja tas mani nogalinās.” Tieši tā viņš arī rīkojās, un, kā jau bija paredzams, ar viņu notika visļaunākais. Tikai divas nedēļas pēc viņa nāves tika izgudrots injicējamais insulīns. Viņš pārāk ātri padevās.

Mācīdamies koledžā, Džims Gillijs vienā brīdī sāka justies ļoti, ļoti slikti un nolēma padoties. Kad jauneklis devās pie koledžas prezidenta, lai iestādes vadītājs ar savu parakstu atbalstītu puiša vēlmi studijas pārtraukt, prezidents ātri vien izdibināja viņa problēmu — Džimu bija pametusi draudzene. Prezidents Džimam ieteica uz pāris dienām aizbraukt no koledžas un apsolīja, ka tad, kad puisis pārradīsies, viņš nepieciešamos dokumentus parakstīts.

Džims šim padomam paklausīja — devās projām, brauca un brauca, domāja un domāja. Kad puisis atgriezās, viņš bija nolēmis tomēr nepadoties. Viņš palika un izturējās pret savu bijušo draudzeni, cik vien nejauki iespējams.

Bet žēlastība ir savāda, brīnišķīgi atjautīga. Pēc gada viņi apprecējās un dzīvo laimīgi vēl šodien.

Autors: Viljams Džonsons

KREATIVITĀTE – UN SKEPTICISMS

Viens no 20. gadsimta visrespektētākajiem politiskajiem līderiem bija indietis Mahatma Gandijs (1869-1948). Viens no viņa lieliskākajiem teicieniem bija:

"Vispirms viņi jūs ignorē. Tad viņi par jums smejas. Tad viņi cīnās pret jums, Tad jūs uzvarat!"

Man vienmēr ir patikuši stāsti par lieliem domātājiem, slaveniem izgudrotājiem, varonīgiem atlētiem un pārdrošiem pētniekiem. Vīrieši vai sievietes, jauni vai veci, minoritātes vai mažoritātes, viņi visi bijuši vienkārši cilvēki, kuri sekojuši saviem radošajiem instinktiem un „dzinuļiem”, lai piepildītu savus sapņus. Lūk, trīs mani iecienītākie:

"Mazulīt ārā ir auksts," iespējams šās dziesmas vārdi skanēja ausīs 13 gadīgajam Česteram Grīnvudam kādā aukstā 1873. gada decembra dienā. Lai pasargātu ausis slidojot, Česters atrada divus vada gabalus, nopolsterēja to galus un savienoja ar stiegrām kopā. Viņa draugi smējās, bet viņš turpināja slidot arī tad, kad tiem bija jāiet iekšā sasildīt nosalušās ausis. 17 gadu vecumā Česters pieteica patentu un nākamajos 60 gados viņa rūpnīca ražoja ausu sildītājus, viņa ideja viņu padarīja par turīgu vīru.

Vārds Frisbijs ne vienmēr tika attiecināts uz pazīstamajiem plastmasas diskiem, kurus tik bieži varam vērot lidojam publiskajos parkos. Bils Frisbijs bija kūku ražošanas kompānijas „Frisbie Pie Company” Bridžportā, Konetikutā, ASV īpašnieks.  Kūkas tika ceptas apaļās 10 collu metāla formās ar paaugstinātām malām un sešiem maziem caurumiem pamatnē. Šo formu mešana un ķeršana kļuva par populāru vietējo sporta veidu, tikai bija viena problēma – ja formas nenoķēra, tad tās radīja briesmas apkārtējiem. Kaimiņi bija dusmīgi par sasistiem logiem un viena māte ļoti kliedza, kad viņas dēls nopietni sagrieza roku. 1940. gadā parādījās jauns materiāls – plastika, un šodien FRISBEE ir lielas rotaļlietu kompānijas reģistrēta tirdzniecības zīme. Tā sākās ar lidojošām kūku formām.

Mans trešais iecienītais stāsts ir par radošu personu, kura sastapa ļoti lielu skepticismu, un to varam lasīt pirmajās četrās Jaunās Derības grāmatās Bībelē. Tas ir stāsts par Jēzu Kristu, vīru pirmajā gadsimtā, kuru reliģiskie līderi centās ignorēt, bet politiskie līderi izsmēja un nicināja. Pēc trīs gadiem tie sāka cīņu pret Viņu, kuras rezultātā Viņš tika sists krustā.

Tomēr, kā stāsta vēsture, tās nebija Jēzus beigas. Mēs zinām,  ka notika neiespējamais un neticamais – Jēzus Kristus augšāmcēlās.

Viņa kritiķi vispirms Viņu ignorēja, tad smējās par Viņu un tad cīnījās pret Viņu. Bet galu galā, apstiprinot Mahatma Gandija 2000 gadus vēlāk izteikto apgalvojumu, Jēzus uzvarēja!

Tiem, kuri seko Jēzum Kristum – darbā, tāpat arī mājās un kalpošanas vietās – jāsaprot, ka arī mums nākas sastapties ar izsmieklu, skepticismu un pat naidu. Mēs saņemam iedrošinājumu vēstulē Ebrejiem 12:3 – “Ņemiet vērā To, kas panesis tādu pārestību no grēciniekiem, lai jūs nepiekūstat, savās dvēselēs pagurdami.”

Mums ir arī apsolījums: “Tad nu, mani mīļie brāļi, topiet pastāvīgi, nešaubīgi, pilnīgāki Tā Kunga darbā vienumēr, zinādami, ka jūsu darbs Tā Kunga lietās nav veltīgs” (1. Korintiešiem 15:58).

Autors: Roberts Fosters

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2010 /  www.cbmc.lv.

 

30.11.10

Sapņotāji

Un tad notiks, ka Es izliešu Savu Garu pār visu miesu un jūsu dēli un jūsu meitas pasludinās nākamas lietas, jūsu vecaji redzēs atklāsmes sapņos, bet jaunie redzēs parādības” Joēla 3:1.

Mani vienmēr ir interesējis, kādi ir cilvēka sapņi. Vai viņš sapņo par tāliem apvāršņiem un jaunām vietām, ko iekarot? Ticu, ka sapņi ir daļa no Dieva līdzības, kurā Viņš radīja mūsu pirmvecākus, un ka mēs savā iedragātajā stāvoklī joprojām to esam saglabājuši. Jo Dievs ir Debesu sapņotājs, kurš saskata neizsmeļamas iespējas. Mēs skatāmies pārāk tuvredzīgi, tāpēc liekam Viņam vilties.

Gadu gaitā esmu uzrunājis neskaitāmas jauniešu grupas. Kad sāku kalpošanu, mans pirmais amats bija vidusskolas kopmītņu komandants. Visvairāk man sagādā prieku uzrunāt jauniešus, un ir patīkami redzēt, ka jaunieši joprojām ar interesi ieklausās, lai gan vecuma starpības dēļ mani varētu ierindot „vectētiņu” kategorijā. Varbūt iemesls ir tas, ka es sevi redzu kā „sapņu dēstītāju”. Slavenais dzejnieks Roberts Frosts par pavasara iestāšanos rakstīja:

„Nāc ar lietu, tu, dienvidrietumvējš! Atved dziedātāju, atved ligzdas vijēju, iedēsti apraktajā ziedā jaunu sapni!”

Arī es to vēlos — apraktajā ziedā iedēstīt sapni. Kādus sapņus? Sapņus par izaugsmi. Sapņus par kalpošanu Dievam un cilvēcei. Sapņus veidot pasauli labāku.

Ieklausieties Elenas Vaitas padomos: „Vai jūs vēlaties iegūt izglītību, lai kļūtu pazīstami un ieņemtu augstu stāvokli pasaulē? Vai jums ir ieceres, kuras baidāties skaļi paust, ieceres, ka kādu dienu stāvēsit intelektuālās varenības smailē, ka būsit likumdevēju un konsultantu padomes loceklis un palīdzēsit veidot šīs valsts likumus? Nav nekā nosodāma, ja lolojat šādas cerības. Katrs no jums var atstāt savas pēdas. Jums nevajadzētu apmierināties ar nelieliem sasniegumiem. Mērķējiet augstu un visiem spēkiem centieties sasniegt savu cerību virsotnes!” [Messages to Young People, 36. lpp. oriģ.]

Žēlastība mūs atbrīvo, lai mēs varētu sapņot.

(Autors: Viljams Džonsons)

29.11.10

PATEICĪGI PAR SVĒTĪBĀM DARBĀ

Pagājušajā nedēļā miljoniem visu vecumu cilvēku visā pasaulē piedalījās gadskārtējās Pateicības dienas svinībās. ASV tā ir oficiāla brīvdiena, valsts svētki, bet jebkurā zemē vienmēr ir nepieciešamība apzināti izteikt pateicību.

Vairums cilvēku, kuri lasa “Pirmdienas Mannu” katru nedēļu, ir aktīvi iesaistīti darba pienākumu pildīšanā, tādēļ būtu lietderīgi aplūkot pateicību saistībā ar mūsu karjerām un pienākumiem. Darbu bieži vien min kā “neizbēgamu ļaunumu”, bet patiesībā tas ir pilnīgi otrādi. Apsveriet kaut vai dažus no darba pozitīvajiem aspektiem:

·         darbs dod iespēju realizēt mūsu zināšanas, iemaņas un talantus;

·         darbs var palīdzēt piepildīt mūsu dzīves misiju;

·         darbs ļauj sekot tam, kas mūs visvairāk aizrauj, tām nepārvaramajām interesēm, kas liek mums ar entuziasmu gaidīt jaunu dienu;

·         darbs dod iespēju kalpot citiem daudzos un dažādos veidos;

·         darbs mūs padara spējīgus piepildīt daļu no mūsu kā Dieva radību aicinājuma.

Bībeles pirmajā nodaļā mēs varam lasīt uzdevumu, ko cilvēcei deva Dievs: “Un Dievs tos svētīja un sacīja uz tiem: "Augļojieties un vairojieties! Piepildiet zemi un pakļaujiet sev to, un valdiet pār zivīm jūrā un putniem gaisā, un katru dzīvu radījumu, kas rāpo pa zemi."” (1. Mozus grāmata 1:28). Teologi pret to attiecas kā pret mandātu, kurā Dievs nodod zemes pārvaldību cilvēkiem.

Laikā, kad daudzi cilvēki plašajā pasaulē joprojām izjūt globālās ekonomikas satricinājuma sekas - ir bez darba vai arī bijuši spiesti iesaistīties darbos, kuri ir zemāk kvalificēti - pateikties par darbu var šķist kā izaicinājums. Bet vairums no mums ir nodarbināti, un mums ir daudzi iemesli, kas liktu justies pateicīgiem par darbu un izteikt to skaļi.

Pilnīgi droši, ka katram darbam ir kāda šķautne, kas neliekas vēlama. Dažiem sapulces liekas kaut kas neciešams, bet citiem tās liekas kā svarīga darba sastāvdaļa. Dažiem rakstīšana ir kā darba patīkamākā daļa, citi gatavi darīt jebko, lai no tā izvairītos. Bet tas ir tas, kas darbu padara tik intriģējošu, nevienam no mums nav iemaņu un ieinteresētības darīt visu. Mums nepieciešamas vienam otra spējas, un  tas var būt par iemeslu apmierinātībai būt daļai no kaut kā lielāka nekā mēs paši.

Tādēļ šonedēļ, pārdomājot, par ko un kāpēc būt pateicīgam par savu darbu, ņemiet vērā, ko par to saka Bībele:

Darbs nodrošina līdzekļus vajadzību apmierināšanai . Nenoliedzami ar darbu mēs varam nopelnīt resursus, lai nodrošinātu ēdamo, apģērbu, pajumti un citu nepieciešamo dzīvei. Darbs mūs arī nodrošina ar iespēju pašapliecināties un gūt piepildījuma sajūtu. “Strādnieks nopūlas paša labā, jo viņa mute viņu spiež strādāt” (Salamana pamācības 16:26).

Darbs var būt prieka avots. Kāds esot teicis: „Ja tas, ko tu dari, sagādā tev prieku, turpmāk tu vairs „nestrādāsi” nevienu dienu.”  Ja jūsu darbs atbilst jūsu spējām un interesēm, jūs esat īpaši svētīts. “Tā es redzēju, ka nekas cilvēkam nav labāks, kā kad viņš priecājas, būdams iesaistīts savas darbības rosmē…” (Salamans Mācītājs 3:22).

Darbs ir iespēja kalpot Dievam. Mūsu iedzimtie talanti un spējas, pat tie, kuru noslīpēšanai, iespējams, esam tērējuši daudzus gadus, galu galā nāk kā Dieva dāvana. “Un visu, ko vien jūs darāt vārdos vai darbos, to visu dariet Kunga Jēzus Vārdā, pateikdamies Dievam Tēvam caur Viņu…. Visu ko darāt, dariet no sirds, it kā savam Kungam un ne cilvēkiem” (Kolosiešiem 3:17, 23).

Autors: Roberts Dž. Tamasi

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2010 /  www.cbmc.lv.

22.11.10

LABUMS NO LIKSTĀM

Kā šobrīd klājas Jūsu biznesam? Vai karjerai? Varbūt cīnāties, nebūdams pārliecināts par nākotni? Pat ja šā brīža situācija šķiet ļoti laba, iespējams, ka iepriekšējos gados bija jāsaskaras ar nopietniem izaicinājumiem. Neveiksme, vienā vai otrā veidā, ir bijusi katra kompanjons.

Tā nav nekas tāds, ko mēs meklētu. Patiesībā, parasti neveiksmi mēs redzam kā sekas nepareizai rīcībai. Ja mēs smagi strādājam, ievērojam noteikumus, rīkojamies gudri, tad kā balva mums pienākas labklājība, nevis neizdošanās.  Vismaz mums gribas tam ticēt.

Patiesība tomēr ir tā, ka neveiksme var būt ļoti labs skolotājs. Es nekad neaizmirsīšu tikšanos ar kādu uzņēmēju, kurš jaunībā bija saskāries ar daudziem un dažādiem rasistiskiem aizspriedumiem. Džeralds varēja būt sarūgtināts un dusmīgs, bet tā vietā izvēlējās uz šīm nedienām reaģēt pozitīvi. Viņš pieņēma sev par moto saukli, kuru mēdza regulāri atkārtot: “Paldies tev par likstām.”

Saskarsme ar grūtībām norūdīja Džeralda raksturu. Tās arī viņam atgādināja par paša vājībām, par viņa nespēju kontrolēt apkārtējos apstākļus. Galu galā šā nostāja viņu atveda pie dziļām attiecībām ar Dievu, kas izmainīja dzīvi. Gan saskaroties ar nepatīkamo ikdienā, gan piedzīvojot personīgus un profesionālus panākumus, Džeralds atklāja vienkāršu patiesību: “Es visu spēju Tā spēkā, kas mani dara stipru” (Filipiešiem 4:13).

Liela daļa no mums biznesa un profesionālajā pasaulē ir pieraduši paļauties uz dažādiem resursiem: bankām, vadošajiem darbiniekiem, labi izplānotiem mērķiem, stratēģijām, pieredzi un ekspertiem, personīgajām finansēm. Mēs paaugstinām sevi, velkot uz augšu aiz matiem. Un tomēr reizēm mums jāatzīst, ka mūsu viscītīgākie pūliņi un resursi nav pietiekami, lai pārvarētu pretimnākošos šķēršļus. Tādās reizēs es atceros Jēzus brīdinājumu: “…bez Manis jūs nenieka nespējat darīt” (Jāņa 15:5).

Tad kā lai mēs apskaujam likstas kā draugu nevis pretinieku? Bībele piedāvā sekojošos padomus:

Likstas attīsta ticību un veicina izturību. Līdzīgi kā cilvēks, lai uztrenētu fizisko izturību, lieto arvien smagāku svaru stieni, tāpat grūtības darbā un personīgajā dzīvē var kalpot, lai stiprinātu mūs garīgi. “Turiet, mani brāļi, to par lielu prieku, ka jūs krītat dažādās kārdināšanās, zinādami, ka jūsu ticības pārbaudīšana rada izturību. Bet izturība lai parādās darbā līdz galam, ka jūs būtu pilnīgi caurcaurim un jums nebūtu nekāda trūkuma” (Jēkaba 1:2-4).

Likstas izveido cerību. Mēs varam cerēt uz pieaugumu biznesā un uzlabojumiem ekonomikā, bet atklāt, ka mūsu spējas tos ietekmēt ir pārāk ierobežotas. Kad mūsu cerības balstās uz Dieva žēlastību, mīlestību un suverenitāti, pat darba vietās, mēs varam piedzīvot mieru un prieku. “… Mēs teicam sevi laimīgus arī savās ciešanās, zinādami, ka ciešanas rada izturību,  izturība - pastāvību, pastāvība - cerību,  bet cerība nepamet kaunā, jo mūsu sirdīs izlieta Dieva mīlestība ar Svēto Garu, kas mums dots” (Romiešiem 5:3-5).

Likstas mums atgādina, kurš patiesībā kontrolē situāciju. Redzamajā, pragmatiskajā darba pasaulē mēs viegli varam nepamanīt Dieva klātbūtni un interesi. Bībele mūs pārliecina par Viņa suverenitāti, situācijas kontrolēšanu un par Viņa dievišķo plānu. “Un mēs zinām, ka tiem, kas mīl Dievu, visas lietas nāk par labu, tāpēc, ka tie pēc Viņa mūžīgā nodoma ir aicināti” (Romiešiem 8:28).

Autors: Roberts Dž. Tamasi

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2010 /  www.cbmc.lv.

 

11.11.10

Doties turp, kurp neviens iepriekš nav devies

Jo es esmu turējis par savu godu nest evaņģēliju tur, kur Kristus Vārds vēl nav pazīstams, lai neceltu namu uz sveša pamata.” Romiešiem 15:20.

Kas kopīgs apustulim Pāvilam un Džeimsam Kukam? 1728. gada 27. oktobrī Džeimsam un Greisai Kukiem Jorkšīrā, Anglijā, nelielā mālu būdiņā piedzima dēls. Pa būdiņas abām mazajām istabām klimta mājlopi. Uz grīdas, kas patiesībā bija vien zeme, lai kaut cik nomāktu aukstumu un smaku, bija izklāts maisaudekls.

Džeimsa juniora izredzes šķita vājas. Četri brāļi un māsas bija miruši, nesasniedzot 5 gadu vecumu, viens brālis nomira 23 gadu vecumā. Kuka tēvs bija dienas strādnieks un tādējādi piederēja zemākajiem sabiedrības slāņiem. Tolaik nebija iespēju saņemt bezmaksas izglītību. Šķita, ka Džeimsam Kukam bija lemta ļoti nomācoša dzīve, strādājot gadījuma darbus, rosoties pa māju, darbojoties tīrumā, apmeklējot baznīcu un savu zemes ceļojumu noslēdzot ģimenes kapuvietā.

Bet Džeimss Kuks no šī cikla izlauzās. Pusaudža gados viņš devās jūrā, intensīvi strādāja, aizvien augstāk pakāpdamies flotes hierarhijā un tika pat ievēlēts Karaliskajā biedrībā, kas bija Londonas intelektuālās sabiedrības augstākā smaile. Tomēr viņa lielākie sasniegumi bija trīs episkie jūras ceļojumi, kas vainagojās ar atklājumiem.

1768. gadā, Kukam dodoties pirmajā jūras braucienā, apmēram trešdaļa pasaules kartes bija tukša. Kuks devās uz šo tukšumu un trīs gadus vēlāk atgriezās, sev līdzi atvedot tik precīzas kartes, ka dažas no tām tika izmantotas pat vēl 1990. gados. Divos vēlākajos ceļojumos Kuks pētīja plašumus no Arktikas līdz Antarktīdai, kā arī no Amerikas ziemeļrietumu piekrastes līdz Sibīrijas tālajiem ziemeļiem. Kad šis cilvēks Havaju salās tika nogalināts, viņš bija pieveicis vairāk nekā 200 000 jūdžu — turklāt nelielā koka kuģī.

Savā dienasgrāmatā Kuks rakstīja: „Ambīcijas mani dzen ne tikai tālāk, nekā jebkurš cits pirms manis bijis, bet tik tālu, cik, manuprāt, cilvēkam ir iespējams tikt.” Tādējādi viņš līdzinājās apustulim Pāvilam, kurš rakstīja: „Jo es esmu turējis par savu godu nest evaņģēliju tur, kur Kristus Vārds vēl nav pazīstams, lai neceltu namu uz sveša pamata.”

Pasaulē ir tikai daži kapteinim Džeimsam Kukam līdzīgi cilvēki. Reti kurš līdzinās apustulim Pāvilam. Lielākā daļa cilvēku dodas pa viņu nolīdzināto ceļu. Bet Dievs joprojām aicina visus cilvēkus, jaunus un vecus, doties turp, kur neviens iepriekš nav gājis, domāt jaunas domas, nopietni pētīt, doties pretim horizontam.

(Autors: Viljams Džonsons)

 

9.11.10

Žēlastība valda

Lai, tāpat kā līdz šim grēks ir valdījis nāvē, turpmāk valdītu žēlastība caur taisnību uz mūžīgu dzīvību, caur mūsu Kungu Jēzu Kristu.” Romiešiem 5:21.

Pāvila žēlastības apraksts Vēstules romiešiem 5. nodaļā sasniedzis augstāko līmeni:

• žēlastība ir „nākusi pār šiem neskaitāmajiem” (15. pants);

• žēlastības „pārpilnība” (17. pants);

• žēlastība „pārpārēm vairojusies” (20. pants);

• žēlastība valda (21. pants).

Tiek parādīts, ka žēlastības valdīšana ir pārāka nekā grēka valdīšana. Un, Svētā Gara vadīts, Pāvils to ir precīzi aprakstījis: „Grēks ir valdījis.” Grēks ir kā ļauns pavēlnieks, kurš mūs pakļauj, izdzēšot katru cēlu vēlmi un mūs degradējot gan kā indivīdus, gan kā sabiedrību.

Un Pāvilam atkal ir taisnība: „Grēks ir valdījis nāvē.” Nāvei — lielajam nenovēršamajam — joprojām ir liela ietekme. Iespējams, ka Bils Geitss ir bagātākais šīs zemes iedzīvotājs, tomēr pat visa viņa nauda nevar novērst nāvi. Maikls Džordans basketbola laukumā var rādīt īstus atlētiskus brīnumus, bet viņa spējas nevarēs apstādināt nāves tuvošanos. Princese Diāna — tik skaista, apbrīnota, nelaimīga, trausla — dzīvību zaudēja autoavārijā, aiz sevis atstājot vien asaras un nožēlu.

Grēks valda. Grēks valda nāvē. Tas nav apstrīdams. Bet grēkam un nāvei nepieder pēdējais vārds. Kādreiz valdīja grēks un nāve, tagad valda žēlastība un dzīvība. Dieva Dēls Jēzus Kristus ieradās uz šīs zemes un uzveica grēku un nāvi. Mūsu Glābējs ar sātanu sastapās viņa teritorijā un viņu uzvarēja. Jēzus Golgatā ieņēma mūsu vietu, nomirdams bezcerīgā nāvē, nāvē, kas pēc taisnības bija paredzēta mums, lai mēs varētu saņemt dzīvību, kas pēc taisnības pienākas Viņam.

Jau agri svētdienas rītā Jēzus kaps bija tukšs. Viņš bija pazudis; palikuši bija vien glīti salocīti līķauti. Un tad Jēzus parādījās Marijai Magdalēnai, kā arī citām sievietēm, tad aizvien vairāk cilvēkiem, 40 dienu laikā Viņš ar mācekļiem sarunājās, pat kopā baudot maltītes (Ap. d. 1:4). Vēlāk Viņš parādījās arī Saulam, kurš tad kļuva par apustuli Pāvilu.

Draugi, vai jūs ticat, ka šobrīd valda žēlastība un dzīvība? Atveriet sirdis Jēzum; ļaujiet Viņam tajās valdīt!

(Autors: Viljams Džonsons)

8.11.10

DIVĒJĀDU STANDARTU PROBLĒMA

Atbilstoši diviem Maristas koledžas Sabiedriskās domas izpētes institūta pētījumiem, tikai 28 procenti aptaujāto cilvēku, ieskaitot 44 procentus biznesa līderu, tic tam, ka ļaudis lieto tos pašus ētikas standartus gan darbā, gan personīgajā dzīvē. Acīmredzot, gan biznesā, gan profesionālajā vidē gan vīrieši, gan sievietes ievēro atšķirīgus standartus nekā personiskajā dzīvē. Vismaz tā viņu rīcība tiek uztverta – un daudziem novērotājiem uztvere nozīmē realitāti.

Šādi divējādi standarti, iespējams, izskaidro medijos plaši atspoguļotās ētikas problēmas. Lai arī līderi uz āru var izrādīt  tādas vērtības kā godīgums, integritāte un taisnīgums, tās var pagaist brīžos, kad uz spēles likta profesionālā izaugsme, darījuma noslēgšana, grāmatvedības datu sagrozīšana vai citos tikpat izaicinošos gadījumos.

Šķiet, ļoti reti sastopams indivīds, kurš dzīvo saskaņā ar vienu ticību, jo liekas, ka valda princips: „Par katru cenu.” Un godīgi sakot, vairums biznesa skolu reti, ja vispār, piedāvā ētikas stundas, jo liekas tik grūti sasniegt vienprātību ētikas standartos.

Ļaujiet man ieteikt vienu „mācību grāmatu”, kura var kalpot šim mērķim – Bībeli. Lai arī Raksti neaprobežojas ar darba jautājumiem, tomēr tajos var rast vērtīgas mācības par atbilstošu uzvedību biznesa vidē. Un Bībelē netiek piedāvāta ētika katrai situācijai, bibliskā pasaules uzskata jaukums ir tajā, ka jums jāatceras tikai viens standarts – un jāpielieto gan darbā, gan personīgajā dzīvē.

Jaunajā Derībā Jēzus Kristus dzīves aprakstos, kurus mēs pazīstam kā evaņģēlijus, mēs redzam, ka Jēzus bieži pretnostata tos, kuriem ir divēji standarti, un Viņš brīdina, esot saskarsmē ar tiem. Viņš brīdina: "Vai jums, rakstu mācītāji un farizeji, jūs liekuļi! Jo jūs esat līdzīgi nobaltētiem kapiem, kas no ārpuses izskatās jauki, bet no iekšpuses ir pilni ar miroņu kauliem un visādu netīrību. Tā arī jūs, no ārpuses gan izrādāties ļaužu priekšā kā taisni, bet iekšpusē esat pilni liekulības un netaisnības." (Mateja 23:27-28) Spēcīgi vārdi, vai ne?

Šajā gadījumā Jēzus uzrunā reliģiskos līderus, bet ir skaidri saprotama Viņa doma – Viņš nosodīja jebkuru, kurš, atrodoties atbildīgā stāvoklī, sludina vienu, bet rīkojas pretēji. Mēs neviens neesam perfekti, bet Jēzus neieredzēja liekulību.

Ir daži, kuri vēlas iebilst, ka, lai arī Bībele piedāvā ļoti augstus uzvedības standartus, gan sabiedriskos, gan privātos, tomēr tie ir nereāli un vienkārši nedarbojas reālajā, 21. gadsimta pasaulē. Es no visas sirds tam nespēju piekrist. Visapkārt pasaulē ir neskaitāmi piemēri un uzņēmumi, kuri min Bībeli kā rokasgrāmatu ikdienas darbībām. Jā, ir grūti pretoties kārdinājumiem un kompromisiem, bet atalgojums – kļūt atpazīstamam kā cilvēkam vai organizācijai, kas dzīvo saskaņā ar deklarēto, ir pūliņu vērts.

Vai esat piekusis dzīvot pēc diviem standartiem, atkarībā no apstākļiem un acumirkļa vajadzībām? Vai jūtaties iztukšots, solot vienu un tad darot ko pilnīgi citu? Mēģiniet vienkāršot savu dzīvi un lietojiet vienu standartu – Bībeli.

Autors: Riks Bokss (Rick Boxx)

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2010 /  www.cbmc.lv.

 

4.11.10

Pāri plūstošā žēlastība

Bet žēlastības dāvana neatbilst pārkāpumam: viena cilvēka pārkāpuma dēļ neskaitāmi ir miruši, bet Dieva žēlastība un viena cilvēka — Jēzus Kristus — nepelnītā žēlastības dāvana daudz vairāk nākusi pār šiem neskaitāmajiem.” Romiešiem 5:15.

Apbrīnojamajā Rakstu vietā, kas ir daļa no apbrīnojamās Vēstules romiešiem — grāmatas, kas aizsāka reformāciju, apustulis Pāvils Ādamu pretstata Jēzum Kristum. Balstoties uz šo salīdzinājumu, rodas virkne citu pretstatu: grēks un taisnība, nāve un dzīvība, sods un dāvana.

Un vārds, kuru apustulis Pāvils lieto atkārtoti, ir „haris” — žēlastība.

Diemžēl šī Rakstu vieta jau gadsimtiem ilgi izraisījusi nebeidzamus strīdus. To cēlonis ir Pāvila ievada teikums (12. pants), kurā viņš Ādamu sāk pretstatīt Kristum, bet pēc tam aizraujas ar pausto ideju varenību.

Viņš iesāk, rakstīdams: „Tātad, kā viena cilvēka vainas dēļ pasaulē ienācis grēks” —, bet nepabeidz teikumu ar vārdiem: „Tā taisnīgums visiem tika nodrošināts caur vienu personu, Jēzu Kristu.” Šī nepabeigtā teikuma dēļ teologi ir izveidojuši mācību, kas, manuprāt, Pāvilam bija sveša — mācību par iedzimto grēku, ideju, ka mums visiem uzlikta vaina par Ādama pārkāpumiem.

Mums šajā strīdā nav jāiesaistās. Pāvila galvenā doma visā Rakstu vietā ir skaidri redzama. Un tā ir patiesi spēcīga tēma! Nav brīnums, ka Pāvils tā aizrāvās, atstādams iepriekšminēto teikumu nepabeigtu.

Šīs dienas Rakstu vietā Pāvils „dāvanu” pretstata „pārkāpumam”. „Dāvana” ir mūžīgā dzīvība, glābšana, kas pieejama katram, kurš jebkad dzīvojis. „Pārkāpums” ir Ādama pirmais grēks, viņa nepaklausība skaidrajiem Kunga norādījumiem.

„Neskaitāmi ir miruši” Ādama pārkāpuma dēļ. Ne tāpēc, ka viņiem tika uzkrauta Ādama vaina, bet gan tāpēc, ka (to Pāvils skaidri norādījis 12. pantā) „visu cilvēku dzīvē ienākusi nāve, jo visi viņi ir grēkojuši”.

Cilvēks grēko un mirst. Grēks tiek nodots tālāk, no paaudzes paaudzei. Visi grēko, bez izņēmuma (sk. Rom. 3:10), un tāpēc arī visi mirst.

Tad šajā ainā parādās žēlastība. Žēlastība pārņem visu. Žēlastība izplatās tālāk par grēku. Žēlastības spēks pārspēj nāves spēku! Viss, kas tika zaudēts Ādama dēļ, viss un vēl daudz vairāk, tiek atgūts ar Jēzus Kristus starpniecību!

(Autors: Viljams Džonsons)

1.11.10

PIELŪGŠANA UN DARBS – NEIESPĒJAMĀ MISIJA?

Kā jaunam Jēzus sekotājam man tika iemācīts tas, cik svarīgi ir ik dienu pavadīt laiku vienatnē, pielūdzot Dievu. Es tiku iedrošināts runāt ar Viņa Tēva sirdi, godīgi daloties savās cerībās un sapņos. Ne mazāk svarīgi, man bija arī jāklausās Viņa atbildes, kamēr es meditēju un iegaumēju Viņa vārdus man Svētajos rakstos. Manai kalpošanai Viņam vienmēr bija jāpārklājas ar manu iešanu kopā ar Viņu.

Sākumā tas likās kā kārtējais kristīgas dzīves pienākums. Ja man laiks Kungam bija tikai dažas minūtes no rīta (vai pat vairākas izlaistas dienas), es centos Viņam kalpot un izpildīt savus garīgos pienākumus citos veidos.

Patiesībā es ne vienmēr gribēju no rīta pavadīt savu laiku ar Dievu, taču gribēju to gribēt. Es gribēju tādu izsalkumu pēc Dieva klātbūtnes, kuru nevarētu apmierināt sasteigts rīta našķis, neatkarīgi no priekšā esošās dienas prasībām. Tāpēc es turpināju lūgt: „Kungs, radi manī apetīti pavadīt laiku Tavā klātbūtnē.”

Galu galā manas emocijas sāka sekot manai paklausībai. Grāmatā „Vēloties Dievu” Džons Paipers ļoti skaisti runā par jautājumu, kā rast motivāciju laika pavadīšanai ar Dievu:

“Pielūgšana ir veids, kā atstarot Dievam viņa vērtības spožumu... Spogulis, kas noķer viņa spožuma starus, un atstaro tos atpakaļ pielūdzot, ir prieka pilnā sirds. Vēl viens veids, kā to pateikt ir: „Cilvēka galvenais uzdevums ir cildināt Dievu, viņu vienmēr izbaudot.”

Kļūstot konsekvents ik rītu pavadītajā laikā ar Kungu, kā rezultātu jūs sāksiet izjust Viņa klātbūtni dienas laikā svaigā un vitālā veidā. Tālāk tekstā es, Bila Braita grāmatas „Dievs: Atklāj Viņa Raksturu” materiāla iespaidots, parādīšu dažus no finansiāliem pielietojumiem šiem Viņa solījumiem, taču Dieva solījumus var piemērot plašam dzīves izaicinājumu spektram.

Kad mēs esam apjukuši, Dievs mūs vadīs. Mēs varam paļauties, ka viņš mums palīdzēs pieņemt pareizus finansiālus un ieguldījumu lēmums. Viņš sola: "Es tevi mācīšu un rādīšu ceļu, pa kuru tev jāstaigā, Es pār tevi turēšu nomodā Savu aci." (Psalmi 32:8).

Kad mums ir bail, Dievs mūs pasargās. Darba zaudējums, nepietiekams pensiju fonds vai trauksmains investīciju tirgus var likt mums baidīties no nākotnes. Bet mēs varam rast sirdsmieru Viņa uzaicinājumā: "Visu savu zūdīšanos metiet uz Viņu, jo Viņš gādā par jums" (Pētera 1. vēstule 5:7). Ja mēs Viņam uzticamies, Viņš mūs pasargās un dos pašapziņu, kas pārspēs mūsu bailes.

Kad mums pietrūks drosmes, Dievs mūs iedrošinās. Nav viegli pieturēties pie stingra budžeta, kad ir tik daudz lietu, ko mēs vēlētos nodrošināt savām ģimenēm vai izbaudīt paši. Un ir nepieciešama apņēmība pieturēties pie ilgtermiņa ieguldījumu plāna, kurš šķietami neiet kā plānots. Kad mēs cīnāmies ar sarūgtinājumiem, Dievs mums saka: "Vai Es neesmu tev pavēlējis: esi stiprs un drošs, nebīsties un nebaiļojies! Jo Tas Kungs, tavs Dievs, ir visur ar tevi, kurp vien tu iesi." (Jozuas 1:9). "Nebīsties, jo Es esmu ar tevi! Neatkāpies, jo Es esmu tavs Dievs! Es tevi stiprinu, Es tev arī palīdzu, Es tevi uzturu ar Savas taisnības labo roku!" (Jesajas 41:10).

Kad mums sāp, Dievs mūs mierinās. Lai arī Dievs ar mums ir vienmēr, savu klātbūtni viņš parāda īpašos veidos tad, kad tā mums visvairāk nepieciešama "Slavēts lai ir mūsu Kunga Jēzus Kristus Dievs un Tēvs, žēlastības Tēvs un iepriecināšanas Dievs, kas mūs iepriecina visās mūsu bēdās...." (2. Korintiešiem 1:3,4).

Runājot praktiski, kā Dievs šos solījumus piepilda? Reizēm viņš maina apstākļus, taču biežāk viņš maina mūsu perspektīvu. Viņš vēlas mūs vadīt, sargāt, iedrošināt un mierināt – caur Savu Vārdu, caur lūgšanām, un vadot caur Savu Garu, kad mēs vienatnē ar Viņu pavadām laiku. Mūsu Tēvs gaida, lai atvērtu mūsu sirdis, un mēs redzētu – un priecātos – par Viņa mīlestību un uzticību.

Autors: Ostins Priors

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2010 /  www.cbmc.lv.

 

29.10.10

Žēlastības bagātināts

Es pateicos Dievam vienumēr jūsu dēļ par žēlastību, kas jums ir dota Kristū Jēzū, jo ar Viņu jūs esat kļuvuši bagāti visās lietās viscaur vārdos un atziņā.” 1. Korintiešiem 1:4 5.

Žēlastība ir kas vairāk par mums nepelnīti dāvāto Dieva labvēlību, kas mūs atpestī no pazušanas un nāves un nodrošina pestīšanu un dzīvību. Pieņemdami šo dievišķo dāvanu, mēs ieejam žēlastības valstībā. Mēs nokļūstam žēlastības stāvoklī, mēs stāvam žēlastībā (sk. Rom. 5:2; 1. Pēt. 5:12).

Kad dzīvojam žēlastībā, Kungs, kuram patīk dot, pār mums izlej garīgas svētības. Mēs kļūstam bagāti Viņā gan vārdos, gan atziņā. Viņš mūs nodrošina ar spējām, kas nepieciešamas Viņa kalpošanā. „Mums, pēc mums piešķirtās žēlastības, ir dažādas dāvanas.” (Rom. 12:6)

Draudze ir tik brīnišķīga! Lai gan tā var šķist vāja un nepilnīga, „tā ir kā Viņa žēlastības darbu skatuve, kurā Kungam patīk parādīt savu sirdi pārveidojošo spēku” („Apustuļu darbi”, 12. lpp. oriģ.). Tādu cilvēku sadraudzībā, kurus Dievs aicinājis iziet no pasaules, neatradīsim daudz pēc laicīgajiem standartiem slavenu vai ģeniālu ļaužu.

„Bet, kas ģeķīgs pasaulē, to Dievs ir izredzējis, lai liktu kaunā gudros; un, kas spēcīgs pasaulē, to Dievs ir izredzējis, lai liktu kaunā stipros; un, kas pasaulē zems un nicināts un kas nav nekas, to Dievs ir izredzējis, lai iznīcinātu to, kas ir kas; lai nekas, kas ir miesa, nelielās Dieva priekšā.” (1. Kor. 1:27 29)

Es pazīstu kādu vīru, par kuru var droši apgalvot, ka viņš ir kļuvis bagāts „vārdos un atziņā”. Doktora grādu viņš ieguva pasaulslavenā universitātē. Neskaitāmās valstīs viņš uzrunā tūkstošiem cilvēku lielas auditorijas, kā arī ieņem ļoti atbildīgu amatu. Tomēr, kad viņš kā pusaudzis sajuta Dieva aicinājumu kalpot un atsaucās uz to, daudzi, kas viņu pazina, par viņu šaubījās. Šis jauneklis stostījās — kā gan viņš jebkad spēs efektīvi darboties?

Bet Dieva Gars spēj pārvarēt dabas nepilnības. Arī Mozum bija problēmas ar valodu (2. Moz. 4:10), bet viņš kļuva par varenāko Vecās Derības vadoni.

Es izprotu Mozus un šī manis iepriekš minētā cilvēka sajūtas. Es kā pusaudzis biju ļoti kautrīgs. Jauniešu sanāksmēs es sēdēju aizmugurējās rindās, un, tuvojoties noslēgumam, vienmēr klusi pazudu. Kādu dienu, kad man palūdza ievākt ziedojumus, es gandrīz paģību!

Žēlastības bagātināti. Tas ir arī mans stāsts. Un, ja ļausit Dievam īstenot Viņa plānu jūsu dzīvē, Viņa žēlastība jūs sagatavos tādam uzdevumam, kuru šobrīd jūs pat nespējat iztēloties.

(Autors: Viljams Džonsos)

26.10.10

Žēlastības taisnoti

Jo visi ir grēkojuši, un visiem trūkst dievišķās godības. Bet Dievs Savā žēlastībā tos taisno bez nopelna, sagādājis tiem pestīšanu Jēzū Kristū.” Romiešiem 3:23 24.

Šī brīnišķīgā Rakstu vieta miniatūrā ataino mūsu glābšanas stāstu. Tajā apkopota cilvēces dilemma, kā arī Dieva apbrīnojamā iniciatīva mūs glābt un visbeidzot tas, kā šī pestīšana tika darīta iespējama.

Visi ir grēkojuši; visiem trūkst dievišķās godības. Mēs esam kļūdījušies, pieļāvuši lielas kļūdas. Mums ir lielas nepatikšanas. Tieši ar to šis stāsts sākas — kur tam vienmēr būtu jāsākas —, jo tā ir patiesība par mums.

Pirms labās vēsts par Dievu nāk sliktās ziņas par mums. Vārds „grēks”, lai gan īss, tomēr ir ļoti spēcīgs! Tas izstaro neizdošanos, vainu, kaunu un izmisumu. Bībelē minēti dažādi vārdi, lai aprakstītu mūsu izmisīgo nepieciešamību pēc palīdzības no ārpuses. Grēks nozīmē aizšaut garām mērķim — šaut ar bultu un netrāpīt. Grēks nozīmē būt „nepietiekamiem”. Grēks ir nepaklausība. Grēks ir izkropļojums, labā un taisnā sagrozīšana. Grēks ir pretestība. Un grēks ir arī nolaidība, nespēja rīkoties pareizi.

Dievs radīja nevainojamus cilvēkus pēc savas līdzības. Bet mēs izvēlamies iet savu ceļu un visu sabojāt. Tagad esam pazuduši, bezcerības mākti. Mēs Dieva varenībai neesam pietiekami labi. Un katrs, kurš domā citādi, vienkārši neizprot mūsu Radītāja svētumu.

Bet tagad labā vēsts: Dievs visus „taisno bez nopelna”. Šo frāzi raksturo mums katram ļoti pazīstama aina. Ir tiesa, un mēs tiekam tiesāti. Tiek pasludināts spriedums: „Apsūdzētais tiek atzīts par vainīgu.” Vainīgi par visa sabojāšanu, par to, ka mums trūkst dievišķās godības. Bet tad ierunājas Tiesnesis: „Ļaujiet šim cilvēkam iet brīvībā! Viņš tiek attaisnots, viņa noziegumi dzēsti. Manās acīs viņš nekad nav grēkojis!”

Tā ir žēlastība. Nenovērtējama dāvana. Atbrīvoti! Kā gan Dievs to spēj? Vai tad Viņš nav taisnības Dievs?

Jā, Viņš ir taisnības Dievs. Viņš mūs „taisno bez nopelna, sagādājis tiem pestīšanu Jēzū Kristū” (24. pants). Viņš tik ļoti mīlēja šo pasauli, ka atdeva savu vienpiedzimušo Dēlu, lai visi, kas Viņam tic, nemirtu, bet iegūtu mūžīgo dzīvību.

Jēzus ieņēma mūsu vietu. Viņš, kurš ir bezgrēcīgs, iestājas par mums. Viņš paņem mūsu grēkus un ciešanas, mūsu salauzto un pazudināto dzīvi un nodrošina mūs ar savu nevainojamo dzīvi.

Apbrīnojama apmaiņa! Tā ir žēlastība, brīnišķīga žēlastība. Lai slavēts Viņa vārds!

(Autors: Viljams Džonsons)

25.10.10

Pasaules vai Vārda veidots

Un netopiet šai pasaulei līdzīgi, bet pārvērtieties, atjaunodamies savā garā, lai pareizi saprastu, kas ir Dieva griba: to, kas ir labs, tīkams un pilnīgs.” Romiešiem 12:2.

Ja mūs neveidos Vārds, tad veidos pasaule. Nospiedošā kultūra pamazām mūs izveidos savā līdzībā. Nemanot tās attieksmes un vērtības kļūs par mūsu attieksmēm un vērtībām.

Mūsu vienīgais nodrošinājums ir katru dienu ļaut Vārdam mūs pārveidot tā, kā to mums vēl Dievs. Bībele ir Viņa dāvana mums, žēlastības dāvana, lai atvieglotu mūsu gājumu. Ja Svētā Gara ietekmei, kas izsauca esamībā šo Vārdu, ļausim izmainīt visu mūsu būtību, tā mūs padarīs „pilnīgus, sagatavotus katram labam darbam” (2. Tim. 3:17).

Lai gan mūsdienās daudziem kristiešiem ir pieejami dažādi Bībeles tulkojumi, viņi par nožēlu ļauj Vārdam izzust no savas dzīves. Piemēram, Amerika tiek uzskatīta par Bībeles valsti, bet amerikāņi ir kļuvuši par bibliskiem analfabētiem. Pētījums, kurā tika iesaistīti 1156 vidusskolnieki, parādīja, ka tikai viens no 39 skolniekiem varēja nosaukt trīs Pāvila sarakstītās vēstules. Tikai viens no 38 varēja nosaukt trīs Vecās Derības praviešus.

Kopumā 84 % amerikāņu apgalvo, ka tic Desmit baušļu nozīmīgumam arī mūsdienās, bet vairāk nekā puse šo ļaužu nespēj nosaukt pat piecus no minētajiem Dieva likumiem! Barnas pētnieku grupa aptaujāja cilvēkus, kas sevi dēvē par kristiešiem. Viņi atklāja: 22 % cilvēku uzskata, ka Bībelē ir Toma evaņģēlijs, un 13 % cilvēku nezināja, vai Bībelē šāds evaņģēlijs ir vai nav. Un 42 % uzskatīja, ka frāze: „Dievs palīdz tiem, kas palīdz paši sev” — ir atrodama Bībelē.

Kāpēc valda tik liela neziņa? Jo cilvēki Bībeli nelasa. Visiem amerikāņiem ir vismaz viena Bībele, lielākajai daļai — pat vairākas, bet šīs grāmatas apput plauktos neaiztiktas. Statistika rāda, ka ebreji gadā vidēji pavada 325 stundas pētīdami Bībeli, katoļi — apmēram 200 stundu, bet protestanti — tikai 25 stundas.

Bībele mums nevar palīdzēt, ja atstāsim to novārtā. Mums katram jāizvēlas ļaut Vārdam mūs izmainīt. Tas nozīmē, ka mums savā dzīvē Bībeles lasīšana jāizvirza kā prioritāte, katru dienu atlicinot laiku klusam lūgšanu laikam un ieklausoties Dieva teiktajā.

Autors: Viljams Džonsons

CILDINĀMU „ASU” MĀCĪBA

Kas kopējs sekojošām personām?

Stīvens Džobs: amerikāņu biznesa magnāts, izgudrotājs un inovāciju ieviesējs.

Džekijs Robinsons: cilvēks, kurš nojauca krāsu barjeras amerikāņu beisbolā.

Nelsons Mandela: bijušais Dienvidāfrikas prezidents, kurš veicināja nacionālo izlīgumu visā valstī.

Māte Terēze: kaut kas brīnišķīgs no Dieva, kura ziedoja dzīvi nabadzīgajiem un tiem, kuriem palīdzība nepieciešama visvairāk.

Visi šie cilvēki ir bijuši, kā es saku - „asis”. (Autors lieto vārdu linchpin, kuru varētu burtiski tulkot kā tapa vai sprosttapa. Tulk.piez.) Sprosttapas definīcija ir: „Fiksators, kas nodrošina riteņa noturēšanos uz ass.” Pārsvarā tās lieto, lauksaimniecībā, lai nofiksētu dažādus traktoram pievienojamos agregātus. Angļu valodā šis vārds (linchpin) cēlies no vārdiem ratu ass tapa. Attiecinot to uz cilvēkiem - naglas (sprosttapas) ir tie, kuri notur cilvēkus kopā.

Paraugoties no citas puses, ass ir kāds, kurš rada atšķirību. Tās ir asis, ne vairs kniepadatas! Aprakstot šādas personas, kuras ir centrālās uzņēmuma panākumu gūšanā, mēs lietojam vārdus – mugurkauls, stūrakmens, enkurs, balsts un pīlārs. Militāristiem tas nereti ir seržants. Basketbolistiem galvenais punktu guvējs – punktu mašīna. Mājās, ja ģimenei jāizdzīvo ceļojumā cauri ikdienas džungļiem, es ticu, ka ir nepieciešams trenēts, Dieva aicināts līderis- tēvs ar lielo burtu – Tētis, tāpat kā Māte.

"Queme los barcos" -šie vārdi tulkojumā nozīmē „nodedziniet kuģus”, kurus teica slavenais atklājējs Kortess, iekarojot acteku impēriju, kuru tagad mēs pazīstam kā Meksiku, 1519. gada martā. Kortess ar 500 vīriem 11 kuģos no Spānijas devās dārgumu meklējumos. Drīz pēc izcelšanās Jukatanas pussalā, viņš apstulbināja savus vīrus ar pavēli nodedzināt kuģus. Kortess deva vienkāršu, skaidri saprotamu vēsti – atpakaļceļa nav. Kortess – Meksikas iekarotājs, kļuva par asi.

Bībelē mēs varam redzēt daudzus „asu” piemērus, neparastas personas, kuras rīkojās drosmīgi, droši sekojot Dieva aicinājumam un nebaidoties no sekām. Lūk, daži no viņiem:

Ābrahāms paklausīja Dieva aicinājumam doties ceļā, nezinot galamērķi (Mozus 1. grāmata 17).

Gideons vadīja Israēlu uz lielisku uzvaru, neskatoties uz lielo izaicinājumu (Soģu 7).

Estere, jūdu jaunava, drosmīgi spēra soli uz priekšu, lai pasargātu savu tautu no slaktiņa.  (Esteres 2-9).

Daniēls uzdrošinājās pastāvēt uz savu pagānu vidū (Daniēla 1-10).

Dāvids, aprakstīts kā vīrs, kura sirds sekoja Dievam, kalpoja savai paaudzei pildot  Dieva gribu, neskatoties uz personīgām kļūdām.

" … Bet Es uzlūkoju nabagu un kam sagrauzts gars un kas Manu vārdu bīstas” (Jesajas 66:1-2).

Ja jūs aicinātu, vai arī gadītos tāda iespēja, vai jūs vēlētos būt „ass” – darbā vai sabiedrībā? Vai jūs tāds esat mājās? 

Autors: Roberts Fosters

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2010 /  www.cbmc.lv.

 

21.10.10

Kristieši

Veselu gadu viņi pulcināja draudzi un daudzus mācīja; un Antiohijā vispirms mācekļus sauca par kristiešiem.” Apustuļu darbi 11:26.

Kristīgās draudzes aizsākumi meklējami Jeruzalemē, bet par kristiešiem pirmoreiz cilvēkus nodēvēja vairākus gadus vēlāk, vietā, kas atradās tālu no Jeruzalemes. Ļoti ticams, ka vārds „kristietis” sākumā bija nievājošs apzīmējums, ar kādu apzīmēja Jēzus sekotājus.

Jēzus dzīves laikā tos, kas Viņu pieņēma, dēvēja par sekotājiem, kas ir burtiskais vārda „māceklis” tulkojums. Droši vien Jēzus sevi vairījās saukt par „Kristu” (ebreju vārda „Mesija” grieķiskais tulkojums), jo tas cilvēkiem asociējās ar populāro uzskatu par politisku vadītāju, kas tautu atbrīvos no romiešu gūsta.

Šķiet, ka pēc Jēzus augšāmcelšanās tos, kas piedalījās plaukstošajā kustībā, parasti dēvēja par „Ceļa” sekotājiem (Ap. d. 9:2; sk. arī Ap. d. 19:9, 23; 22:4; 24:14, 22). Tiek pieņemts, ka šis apzīmējums radās no Jēzus vārdiem: „Es esmu ceļš.” (Jāņa 14:6) Jēzus sekotājus arī dēvēja par nacariešu sektu (Ap. d. 24:5).

Apzīmējums „kristietis” radies, grieķu vārdam „Hristos” („Kristus”) pievienojot latīņu galotni. Gandrīz droši varam apgalvot, ka Jēzus sekotāji neizdomāja vārdu „kristieši”, tas, visticamāk, bija pagānu izteikts pazemojums. Ebreji to nebūtu lietojuši, jo burtiski tas nozīmē „Mesijas sekotāji”, bet viņi neticēja, ka Jēzus ir Mesija.

Jaunā reliģija dziļi iesakņojās tieši pagānu pilsētā — Antiohijā. Cik noprotams, ticīgie bieži Jēzu dēvēja par Kristu, tādēļ viņu neticīgie kaimiņi no šī vārda izveidoja nicinošu apzīmējumu.

„Šo vārdu tiem deva tādēļ, ka Kristus bija viņu sludināšanas, mācību un sarunu galvenais temats. [..] Tiešām, pagāni tos varēja saukt par kristiešiem, jo tie sludināja Kristu un savas lūgšanas Dievam pienesa Viņa vārdā. [..] Un tas bija pats Dievs, kas tiem deva nosaukumu „kristieši”. Šajā ķēnišķīgajā vārdā var saukties visi, kas pievienojas Kristum.” (E. Vaita, „Apustuļu darbi”, 100. lpp.)

Tātad tas, ko pagāni uzskatīja par nievājošu iesauku, izrādījās ar dievišķu svētību un nolūku.

Kopš Antiohijas laikiem daudz kas noticis. „Kristieši” ir izraisījuši neskaitāmus karus. Tik daudz asinsizliešanas. Ir tik skumji redzēt, kā šis karaliskais vārds ir ticis degradēts. Gan tad, gan tagad.

Vai es esmu kristietis – kristietis šī vārda patiesajā nozīmē?

(Autors: Viljams Džonsons)

18.10.10

RAŽAS LIKUMI DARBĀ

Daudziem no mums biznesa un profesionālajā vidē lauksaimnieku dzīve ir tālu ārpus mūsu atskaišu sistēmas. Tomēr daudzi principi, kuri ir pamatā lauksaimnieciskai darbībai, ir piemērojami arī mūsu darbam. Piemēram, tāpat kā fermeris kultivē lauku, lai sētu sēklu ar ieceri novākt ražu, arī biznesā mums „jākultivē” perspektīvie klienti, veidojot ar viņiem attiecības un pārliecinot viņus, ka vislabāk apkalpoti viņi tiks, strādājot ar mums, nevis ar konkurējošiem uzņēmumiem.

Kāds cits princips, kurš attiecas uz tā sauktajiem „ražas likumiem”. Katrs, kurš pavadījis laiku strādājot lauku darbos, viegli sapratīs šos likumus, bet mums nevajag lauksaimnieku pieredzi vai būt beigušiem studijas agronomijā, botānikā vai lauksaimnieciskajā saimniekošanā, lai tos novērtētu. Patiesībā šos universālos likumus mēs varam atrast Bībeles Jaunajā Derībā Vēstules Galatiešiem 6. nodaļā:

Jūs novāksiet to, ko būsiet iesējuši. Ja jūs iesēsiet burkānu sēklas, jūs izaudzēsiet burkānus. Ja iesēsiet rāceņus, tad ievāksiet rāceņus. Attiecinot uz uzņēmējdarbību – ja jūs nepārtraukti demonstrēsiet neuzticēšanos attiecībā pret darbiniekiem, klientiem vai piegādātājiem, tad visdrīzāk, ka viņi atbildēs ar to pašu – neuzticēsies jums. No otras puses, ja mēs attieksimies pret cilvēkiem ar iejūtību un laipnību, visticamāk pretī saņemsim līdzīgu attieksmi. “…ko cilvēks sēj, to viņš arī pļaus” (Galatiešiem 6:7).

Jūsu raža ienāksies citā gadalaikā. Pat amatieris – dārznieks saprot, ka, iesējot sēklu vienā dienā, nevar gaidīt nobriedušus augļus nākamajā. Līdzīgi „sēklas” – labas vai sliktas, kuras iesējam šodien, savus augļus visbiežāk dod nākotnē. Cik bieži mēs dzirdam par biznesa līderiem, kuri tikai pēc daudziem gadiem izjūt agrāk pieļauto nekrietno darbību sekas? Viņi iespējams jau ir noticējuši, ka tikuši cauri sveikā, bet viņu darbības nāk atklātībā krietni vēlāk. Un arī otrādi, mēs varam ievērot visaugstākos godprātības un izcilības standartus savā darbā, bet neievākt augļus līdz nezināmai nākotnei: “…jo savā laikā mēs pļausim…” (Galatiešiem 6:9).

Jūs ievāksiet vairāk nekā būsiet iesējuši. Ja jūs iestādāt vienu kukurūzas graudiņu, jūs noteikti gaidāt, ka izaugs vairāk nekā tikai vēl viens. Visticamāk jūs sagaidāt izaugam veselu stublāju ar vālītēm. Līdzīgi biznesā, ja klients ir apmierināts ar mūsu darbu, mēs gaidām, ka viņš atgriezīsies vēl un vēl, lai veiktu citus darījumus, balstoties uz sākotnējo pozitīvo pieredzi. Bet, ja mēs cenšamies ieekonomēt, piedāvājot mazāk nekā solījām, vai mums būtu jābrīnās, ka klienti vai darbinieki cenšas mūs piemānīt līdzko rodas izdevība?  “Proti, kas sēj savā miesā, tas pļaus no miesas pazušanu, bet, kas sēj Garā, tas pļaus no Gara mūžīgo dzīvību” (Galatiešiem 6:8).

Jūsu raža ienāksies, ja būsiet neatlaidīgs. Ikvienam var ienākt prātā laba ideja. Jebkurš var uzsākt interesantu biznesu. Un katrs var iesākt daudzsološu karjeru. Bet tikai cilvēks, kurš nepazaudē vīziju, var sasniegt panākumus un pārvarēt neveiksmes. Lauksaimniekus uzskatītu par negudriem, ja viņi apstrādātu laukus, sētu un laistītu, bet neievāktu sava darba augļus. Līdzīgi biznesā, kāda vērtība ir labam iesākumam un pamatīgam darbam, ja mēs nepaliekam tajā, lai redzētu kā mūsu sapņi piepildās? Pat vislabākajiem uzņēmējiem jāpieņem neveiksmes un sarūgtinājuma brīžus. Viņi ir gatavi to darīt, jo nezaudē fokusēšanos uz mērķi, pat ja apstākļi šķiet drūmi. “Tad nu nepiekusīsim, labu darīdami, jo savā laikā mēs pļausim, ja nepagursim” (Galatiešiem 6:9).

Autors: Roberts Dž. Tamasi

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2010 /  www.cbmc.lv.

14.10.10

Žēlastība kreiļiem

Viņa mācekļi Viņam jautāja: „Rabi, kas ir grēkojis, viņš pats vai viņa vecāki, ka viņš neredzīgs piedzimis?”” Jāņa 9:2.

Pirms trīsdesmit viena gada 13. augusts tika pasludināts par Starptautisko Kreiļu dienu. Šo datumu izvēlējās tāpēc, ka tā vēl nebija svētku diena, un togad trīspadsmitais datums bija piektdiena.

10% iedzīvotāju ir kreiļi. Viņiem vienmēr jācīnās ar labroču vairākuma radītajiem kultūras aizspriedumiem. Jau kopš senatnes uzskatīts, ka kreilis nozīmē kaut ko sliktu. Franču valodā vārds „gauche” nozīmē gan „pa kreisi”, gan arī apzīmē ko neveiklu, lempīgu, bez grācijas.

Bībelē labā puse ir goda vieta (Ps. 110:1 5).

Kreiļi saskaras ar virkni neērtību, sākot no datora tastatūras (lai gan Bils Geitss ir kreilis!) līdz konservu atvērējiem un motorzāģiem, no tualetes papīra līdz skolas galdiem. Viņi pat nevar atrisināt krustvārdu mīklu, nemitīgi nepārvietojot roku, ar kuru raksta.

Nav brīnums, ka kādam radās ideja par īpašu dienu kreiļu tiesību aizsardzībai. Tomēr šis plāns izplēnēja — organizācija, kas šo kustību aizsāka, pašlaik vairs neeksistē. Kreiļiem atliek vien sevi mierināt ar domu: tā kā labā smadzeņu puslode kontrolē ķermeņa kreiso pusi, viņi ir vienīgie cilvēki, kam smadzenes ir pareizajā vietā.

Tomēr kreiļi var lepoties ar plašu slavenu cilvēku klāstu: Henrijs Fords, Alberts Einšteins, Gandijs, Vinstons Čērčils, karaliene Elizabete II, kā arī septiņi ASV prezidenti, ieskaitot Ronaldu Reiganu, Džordžu H. V. Bušu un Bilu Klintonu.

Bībelē nav minēts, ka kāds no Jēzus sekotājiem būtu bijis kreilis, bet tādi noteikti bija. Pestītājs skaidri norādīja, ka mūsu izskats (augums, ādas krāsa, rase, dzimums) Viņa skatījumā neko nemaina. Kad mācekļi Viņam jautāja par cilvēku, kurš bija piedzimis akls, Viņš atbildēja: „Ne viņš ir grēkojis, ne viņa vecāki, bet Dieva darbiem vajag parādīties viņā.” (Jāņa 9:3)

Kā visos laikos, arī mūsdienās cilvēki izceļ minoritātes, jo viņi ir atšķirīgi. Bet žēlastība visu izmaina. Tas, ka esam īsi vai gari, melni vai balti, kreiļi vai labroči, ir tāpēc, lai mūsu dzīvē varētu atspoguļoties Dieva darbi.

(Autors: Viljams Džonsons)

13.10.10

Bīskaps un bezpajumtniece jeb farizejs un muitnieks

„Dievs, esi man grēciniekam žēlīgs!” Lūkas 18:13

Lasot līdzību par farizeju un muitnieku, mēs bieži neievērojam kraso pretstatu, kādā Jēzus šos abus cilvēkus nostādīja. Parasti tikai secinām, ka viens no viņiem ir reliģiozs cilvēks, turpretim otram ar reliģiju nav nekāda sakara.

Izraudzīdamies šos divus personāžus, Jēzus vēlējās parādīt daudz vairāk. Jēzus laikā farizeji sevi uzskatīja par tautas vissvētākajiem, apzinīgākajiem cilvēkiem. Viņi neiesaistījās augsto priesteru darbā. To kontrolēja saduķeji un padarīja par politiskās varas bāzi. Saduķeji neticēja eņģeļiem vai augšāmcelšanai no mirušajiem un par inspirētām uzskatīja tikai pirmās piecas Bībeles grāmatas — Toru. Turpretī farizeji stingri ievēroja gan rakstiskos, gan mutiski nodotos tradīciju likumus.

Jēzus laikā tika uzskatīts: ja kāds vispār tiktu glābts, tad pirmkārt tie būtu farizeji. Tādēļ Jēzus pirmo savas līdzības varoni izvēlējās no reliģiskās piramīdas augšgala. Kā otro viņš izvēlējās muitnieku. Tauta muitniekus ienīda par viņu sadarbību ar romiešiem un uzskatīja tos par nodevējiem. Romieši paši nodokļus neievāca — šo darbu viņi uzticēja ebreju aģentiem. Parasti šie aģenti bija visnotaļ negodīgi: viņi iekasēja visu, ko vien no cilvēkiem varēja izspiest.

Vai tagad redzat līdzībā atainoto radikālo pretstatu? Pirmais personāžs simbolizē cilvēkus, kuri tika uzskatīti par labākajiem mūžīgās dzīves kandidātiem, bet otrs - tos, kuriem, pamatojoties uz tā laika uzskatiem, šāda iespēja būtu liegta. Mūsdienās atbilstošs pāris varētu būt bīskaps un bezpajumtniece.

Bet beigās viss tika pavērsts otrādi. Kandidāts ar vismazākajām izredzēm devās mājup „attaisnots”, kas nozīmē, ka Dieva acīs viņš bija taisns. Un otrs devās mājās tāds pats, kā bija ieradies Templī — kā grēcinieks, kuram nepieciešama glābšana.

Kāda bija atšķirība? Tikai viens no viņiem atzina savu patieso stāvokli. Tikai viens no viņiem sevi nodeva Dieva žēlastībai. Un tikai šis viens atrada pestīšanu.

Dvēselei, kura apzinās savu vajadzību un sauc uz Dievu, žēlastība plūst nebeidzami un bez maksas.

(Autors: Viljams Džonsons)