Staigāšana pa virvi

Vai esat dzirdējuši par Žanu Fransuā Graveljē? Viņš dzīvoja laikā no 1824. līdz 1897. gadam, un savā profesionālajā darbībā lietoja pseidonīmu  Blondīns, gūstot plašu sajūsmu visā pasaulē kā virves staigātājs un akrobāts no Londonas. Blondīns vairakkārt šķērsoja straujos Niagāras (ASV) ūdenskrituma ūdeņus, ejot pa 330 metrus garu virvi, kura bija nostiepta 50 metru augstumā. Šos varoņdarbus viņš veica dažādos veidos – ar aizsietām acīm, maisā, stumjot ķerru, uz ķekatām un pat nesot uz muguras otru cilvēku.

Iespējams, mēs nestaigājam pa virvi virs trakojoša ūdenskrituma, bet 21. gadsimtā darba vietās dažkārt sajūtas ir līdzīgas. Ir jānotur līdzsvars starp ētiku un peļņu, jāmetas iekšā nezināmajā, uzsākot jauna produkta vai pakalpojuma piedāvāšanu, žonglējot ar laiku, ko pavadām darbā un ģimenē, vai saskaroties ar ekonomikas nenoteiktību.

Lasot par Blondīnu es iedomājos par vīru, kurš arī meta izaicinājumu nāvei. Viņa vārds bija Pēteris. Jūs varat atsaukt atmiņā to gadījumu Bībelē, kur Pēteris un citi Jēzus mācekļi vētras laikā atradās nelielā laivā. Tad pēkšņi viņi ieraudzīja Jēzu, kurš nāca pa ūdens virsu. Pēteris impulsīvi iesaucās: “Kungs, ja Tu tas esi, tad liec man nākt pie Tevis pa ūdens virsu” (Mateja 14:28). Jēzus atbilde bija skaidra: “Nāc.”

“… Lielu vētru redzēdams, viņš izbijās un sāka grimt, viņš brēca un sacīja: "Kungs, palīdzi man!"”  (Mateja 14:30). Domāju, ka mēs visi rīkotos līdzīgi. Vai esat kādreiz uzsākuši projektu vai pieņēmuši lēmumu, domājot, ka ir īstais brīdis, lai pēc brīža apstākļi liktu apšaubīt pieņemto lēmumu?

Vēlos pieminēt, ka Pēteris savas dzīves laikā paveica daudzus ievērojamus darbus, bet šī epizode – iešana pa ūdens virsu - noteikti ierindojama galvgalī – bez augstām virvēm, klintīm paslēptām lejā, acīmredzamu briesmu ielenkumā, aci pret aci ar absolūti neiespējamo. Pēteris atrada iekšējo spēku Kunga pavēlē: „Nāc!”  Īsu brīdi Pēteris bija kopā ar Skolotāju, apturot dabas likumus.

Tad pēkšņi četros no rīta viss projekts bija izgāzies. Vienu brīdi, skatoties uz Jēzu, Pēteris gāja, spītējot vētrai, nākamajā jau bija „iekšā pāri pār galvu.” Līdz ādai izmirkušu, Jēzus viņu izglāba. Viņš guva svarīgu mācību - svēts nav tas, kurš nekad nekļūdās, bet gan tas, kurš uzticas Dievam  un ceļas, un iet uz priekšu katru reizi pēc tam, kad pakritis.

“Kungs, glāb mani!” Pētera vārdi bija vienkārši, bez ieslīgšanas detaļās, bez rituāliem. Bet patiesībā tas ir īsākais, vieglākais un izmisuma vadītais ceļš, lai sasniegtu Dieva sirdi.

Ko Pēteris izdarīja nepareizi? Viņš tika apvainots nevis pārdrošībā, bet šaubās. Nevis neveiksmē, bet nedrošumā. Nevis drosmes, bet pārliecības trūkumā.

Jūs, iespējams, neesat ne Blondīns, ne Pēteris, bet varbūt esat mūsdienu briesmu pilnā darba vietā nakts vidū, un vētra ir apdraudoša. Nemēriet viļņu augstumu un vēja stiprumu, nepadodieties briesmām un galvenais – nemetiet dvieli ringā un neslīkstiet apstākļu jūrā!

Bībele piedāvā šādu padomu: “... Raudzīsimies uz Jēzu, ticības iesācēju un piepildītāju, …lai jūs nepiekūstat, savās dvēselēs pagurdami.” (Ebrejiem 12:1-3)

Autors: Riks Vorens

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2011 /  www.cbmc.lv.

Kā iegūt darbu, kuru mīli

Dažiem no mums ir laimējies iegūt to darbu, kurš mums patiesi patīk. Tomēr pētījumi rāda, ka vairumam vīriešu un sieviešu biznesa un profesionālajā pasaulē savs darbs nepatīk, tie pat neieredz to, labākajā gadījumā attieksme ir neitrāla, jo tas ļauj nopelnīt iztiku. Vai jūs esat starp viņiem?

Vai jums patiktos neliekuļojot teikt “es mīlu savu darbu”? Kā būtu katru dienu sākt, paredzot to labāko, sagaidot iespējas un izaicinājumus, kurus sniegs darba vieta, nevis ar bailēm un sasprindzinājumu? “Labi, man patiešām laiks mainīt darbu,” daudzi piekritīs, iespējams. Bet nesen es dzirdēju interesantu stāstu, kas atklāja, ka ne vienmēr nepieciešams mainīt darba vietu, lai atrastu darbu, kuru mīli.

Vēža slimnieku atbalsta grupas sapulcē (mana sieva ir pārslimojusi vēzi), kuru es apmeklēju, viena sieviete pastāstīja par kādu cilvēku, kurš viņu iedvesmojis viņas terapijas kursa laikā – autostāvvietas darbinieci. Viņa teica: “Šī sieviete bija apbrīnojama, viņa mīlēja savu darbu un mīlēja  katru no mums – slimnīcas, kurās viņa strādāja, mūs, pacientus, kuri ieradās uz pieņemšanu pie ārstiem. Viņa vienmēr uzsmaidīja un pateica kādu iedrošinošu un  pacilājošu vārdu katram no mums.”

“Viņa atstāja uz mani vislielāko iespaidu,” piezīmēja runātāja. “ Viņa bija ārā katru dienu, arī salā un lielā karstumā, koncentrējusies uz katra pacienta sveicināšanu, palīdzot padarīt viņa dienu kaut nedaudz gaišāku.”  

Tā kā runātāja bija bezpeļņas organizācijas pārvaldniece, viņa pie sevis nodomājusi: “Tieši šāds cilvēks mums nepieciešams jaunajā administratora amatā.”  Viņa piedāvāja darbu stāvvietas darbiniecei. Sieviete ar savu ierasto smaidu sejā pieklājīgi to noraidīja. Viņa paskaidroja, ka nekad nevarētu pamest pašreizējo darbu nevis tāpēc, ka tas būtu labi apmaksāts, bet tāpēc, ka tas pilnā mērā ir kļuvis par viņas „sapņu darbu.” Viņa gaidot katru nākamo dienu un iespēju pateikt laipnus vārdus, uzsmaidīt kādam, kuram tas tik ļoti vajadzīgs, vai sniegt kaut nelielu cerības stariņu. Citiem vārdiem sakot, viņa savā darbā saskatīja kalpošanu.

Kā būtu, ja mēs katrs pieietu ar šādu attieksmi, saredzot savā darbā iespēju kalpošanai – iespēju palīdzēt citiem, nevis tikai redzēt to kā iespēju nopelnīt vai veidu kā pavadīt laiku starp nedēļas nogalēm? Bet kā lai mēs to izdarām, īpaši ņemot vērā, ka apstākļi ne tuvu nav ideāli? Pārdomājiet šos padomus no Bībeles:

Koncentrējieties uz pozitīvo. Bez šaubām stāvvietas darbinieces darbs no daudziem viedokļiem ir tālu no ideāla, un varētu vēlēties daudz ko mainīt. Bet tā vietā viņa koncentrējas uz citiem.  “Beidzot vēl, brāļi, kas vien ir patiess, kas svēts, kas taisns, kas šķīsts, kas patīkams, kam laba slava, ja ir kāds tikums un ja ir kas cildināms, par to domājiet” (Filipiešiem 4:8).

Atcerieties, kam jūs galu galā kalpojiet. Savā darbā mums jāredz sevi kā daļu no kā daudz lielāka nekā pats. Pirms vairākiem gadsimtiem kāds vērojis mūrnieku un vaicājis, vai viņš kādreiz arī nogurst savā darbā. „Nē,” tas atbildējis, „jo es ceļu katedrāli.” “Kalpi, klausiet visās lietās saviem laicīgajiem kungiem…. Visu ko darāt, dariet no sirds, it kā savam Kungam…. Jūs jau kalpojat savam Kungam - Kristum” (Kolosiešiem 3:22-24).

Autors: Roberts Dž. Tamasi

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2012 /  www.cbmc.lv.

Manās rokās nav nekā, ar ko Tev samaksāt

„Viņš mūs izglāba, nevis taisnības darbu dēļ, ko mēs būtu darījuši, bet pēc Savas žēlsirdības.” (Titam 3:5)

Pie Jēzus atnāca desmit vīri. Deviņi bija jūdi, viens samarietis. Tomēr viena lieta viņiem bija kopēja. Visi bija spitālīgi. Jēzus sūtīja tos rādīties priesteriem, un ceļā uz templi viņi saprata, ka ir dziedināti. Visi desmit sāka skriet – deviņi uz templi, viens atpakaļ pie Jēzus.

Samarietis atgriezās pateikt: „Paldies!” Ir teikts, ka pārējiem deviņiem sirds bija palikusi „Dieva žēlastības neskarta”. („Jēzus dziedinošā kalpošana”, 253. lpp.)

Arī farizejs Sīmanis bija spitālīgs, un Jēzus arī viņu dziedināja, „bet Sīmanis nebija Jēzu pieņēmis kā Pestītāju”. („Laikmetu ilgas”, 557. lpp.)

Sīmanis neizjuta vajadzību pēc Jēzus dziedinošā pieskāriena savai dvēselei, līdz svētku mielastā Jēzus pastāstīja līdzību par diviem parādniekiem. Tad viņš pieņēma Jēzu kā Pestītāju.

Divpadsmit mācekļi tika izsūtīti evaņģēlija darbā. Viens no tiem bija Jūda. Jēzus „piešķīra viņam spēku dziedināt slimos un izdzīt velnus. Bet Jūda nekad pilnīgi nepakļāvās Kristum”. (Turpat, 717. lpp.)

Cilvēcīgai dabai daudz labāk patiktu, ja tāda veida ziņojumi no Bībeles būtu izlaisti. Mēs daudz labāk sev vēlētos tādu Dievu, kas atalgo ar svētībām mūsu lielo ticību un mūsu lielo taisnību. Reizēm mums ne visai patīk Dievs, kas liek lietum līt pār taisniem un netaisniem. (Mateja 5:45) Tomēr mēs saņemam Dieva dāvanas, pateicoties Viņa labvēlībai un ilgām aplaimot mūs pēc mūsu vajadzībām.

Pētot Bībeles ziņojumus, jūs atradīsit piemērus, kur tika dziedināti cilvēki ar stipru ticību, kāds bija virsnieks Kapernaumā. Jēzus brīnījās par viņa ticību. Tāpat jūs atradīsit ļaudis, kuri tika dziedināti, bet viņiem vispār nebija ticības Dievam. Daži bija taisni, daži netaisni. Visiem kopēja bija lielā vajadzība, kuru apmierināt varēja vienīgi Jēzus, kā arī tas, ka tie nāca pie Viņa bez jebkā, ar ko varētu izpelnīties Viņa labvēlību.

Farizeji ieteica Jēzum dziedināt virsnieku, jo viņš tiem bija uzcēlis sinagogu. Bet pats virsnieks sacīja: „Es neesmu cienīgs.” Kad iepazīstam Jēzus mīlestību, mēs iesim pie Viņa ar savu vajadzību, nevis iedomātiem nopelniem, un uzticēsimies, ka Viņš atbildēs uz mūsu lūgšanām veidā, kādu uzskata par vislabāko.

(Autors: Moriss Vendens)

Lūgšana, kad jums to negribas

„Tad viņi piesauca to Kungu savās bēdās, un Viņš izglāba viņus no viņu posta.” (Ps 107:6)

Ja tas tiesa, ka attiecības ar Kristu ir kristīgās dzīves pamats un ka šajās attiecībās ir vitāli nepieciešama lūgšana jeb tieša saskarsme ar Dievu, tad ir saprotami, ka sātans darīs visu iespējamo, lai atturētu mūs no Dieva meklēšanas lūgšanās.

Vienas no viņa efektīvākajām lamatām ir pavedināt mūs grēkot. Viņš panāk, ka mēs krītam un kļūdāmies, un tad saka mums, ka nav vairs cerību, ka nav nekādas jēgas turpināt meklēt Dievu. Sātans ir ieinteresēts izmantot mūsu slikto uzvedību, lai izraisītu attiecību saraušanu ar Dievu, nevis vienkārši pavedināt mūs darīt sliktas lietas.

Ja mēs patiesi ticētu, ka paši no sevis neko nevaram darīt, lai sevi ieteiktu Dievam, neko, lai nopelnītu Viņa pestīšanu, tad mēs turpinātu ticībā meklēt attiecības ar Dievu, neskatoties uz mūsu krišanu, klupšanu un grēkošanu. „Tieši tad, kad sajūtam, ka esam grēkojuši un nespējam lūgt, – tieši šis brīdis ir vispiemērotākais lūgšanai. Mēs varam sajust kaunu un būt dziļi satriekti, tomēr mums jālūdz un jātic.” („Kristus kalna svētruna”, 115. lpp.)

Lūgšanā ir spēks. Iegūt spēku un uzvarēt sātana viltības mēs varam vienīgi lūgšanā un sadraudzībā ar Dievu. Jo vairāk mēs izpratīsim lūgšanas nozīmi, jo vairāk lūgsim. Mums ir apsolīts, ka „neviena patiesa lūgšana netiek pazaudēta. Caur Debesu slavas dziesmām Dievs sadzird visvājākās cilvēcīgās būtnes saucienus. Vai atklājam savas sirds ilgas esot klusā istabā, vai izsakām lūgšanu, esot ceļā, mūsu vārdi aizsniedz Visuma Valdnieka troni. Tos var nedzirdēt neviena cilvēcīga auss, bet tie nevar izgaist klusumā, ne arī pazust ap mums valdošajā ikdienas steigā. Nekas nevar apklusināt dvēseles ilgas. Tās paceļas pāri ielas troksnim, pāri trauksmainajam pūlim, aizsniedzot Debesu pagalmus. Tas ir Dievs, ar ko mēs runājam, un mūsu lūgšanas tiek uzklausītas.” („Kristus līdzības”, 174. lpp.)

(Autors: Moriss Vendens)

Gaidīt uz Kungu

„Esi droša un stipra, mana sirds, un gaidi uz to Kungu!” (Ps 27:14)

Viens no lielākajiem noslēpumiem, kas dažiem ir palīdzējis izveidot jēgpilnu lūgšanu dzīvi, ir pastāvīgās steigas atmešana! Dievs ar mums sazinās divos veidos. Viņš runā uz mums caur savu Vārdu un arī caur lūgšanām.

Dievs ir gatavs vadīt mūsu domas, pamodināt mūsos izpratni un radīt pārliecību, ja vien mēs esam ar mieru gaidīt un dot Viņam izdevību to darīt. Lūgšanai nevajadzētu būt kā atskriešanai pie Dieva, pasakot, kas mums padomā, un tad aizskriešanai tālāk. „Daudzi pat savos personīgajos svētbrīžos nesaņem svētību, ko dod īsta saskarsme ar Dievu. Viņi pārāk steidzas. Ātriem soļiem viņi traucas cauri Kristus mīlošajai klātbūtnei, paliekot svētajā atmosfērā tikai uz mirkli, bet negaidot padomu. Viņiem nav laika kavēties pie dievišķā Skolotāja. Viņi atgriežas pie darba ar tām pašām nastām. Nevis īsa apstāšanās Viņa klātbūtnē, bet gan personīgs kontakts ar Kristu - tā ir mūsu vajadzība.” (E. Vaita, „Audzināšana”, 260., 261. lpp.)

Kad esat beiguši sarunāties ar Dievu par to, ko savā rīta svētbrīdī izlasījāt, kad esat izteikuši Viņam savas vajadzības un lūgumus un beiguši runāt, tad palieciet tur. Neleciet tūlīt augšā un nesteidzieties uz darbu vai mācībām.

Palieciet Viņa klātbūtnē. Atdariet savu prātu tam, ko Svētais Gars varbūt mēģinās jums pateikt. Ieklausieties. Dodiet Dievam iespēju likt jūsu prātā domas, kas var noderēt priekšā stāvošajā dienā. Dodiet Viņam iespēju atgādināt lietas, kuras citādi jūs nebūtu atcerējušies. Ļaujiet Viņam sazināties ar jums, atvēlot dažus klusus brīžus, kuros Viņš var pievērst jūsu uzmanību lietām, kas būtu jāņem vērā.

Mēģināt to aprakstīt ir grūti, tomēr es ticu, ka tā tas notiek, un, ja mēs pēc savas mazās runas kādu laiku paliksim vēl uz ceļiem, tad ievērosim, ka Dievs ar mums var sazināties daudz lielākā mērā, nekā mēs Viņam parasti atļaujam to darīt. „Sirsnīga lūgšana mūs savieno ar Bezgalīgā prātu.” („Ceļš pie Kristus”, 97. lpp.)

(Autors: Moriss Vendens)

Padoms augstprātīgajiem

Prestižajā finanšu žurnālā “Wall Street Journal” publicētais pētījums atklāj, ka cilvēki, kuri ieņem vadošus amatus, piemēram, menedžeri, pieņemot lēmumus, disponēti noraidīt citu padomus. Paplašināts pētījums parādīja, kas nav pārsteidzoši, ka šo vadītāju galīgie lēmumi bieži bija mazāk atbilstoši, kā tie būtu, ja viņi būtu ņēmuši vērā pieejamos padomus.

Iemesls nepatikai pieņemt padomus, atsaucoties uz pētījumu autoriem, bija pārspīlēta pašpaļāvība, īpašība, kuru atpazīstam kā lepnumu vai iedomīgumu. Viņi ir pārliecināti: „Neviens nav tik gudrs kā es.” Citos gadījumos dažiem biznesa un profesionālās vides cilvēkiem nepatīk prasīt padomu vai palīdzību, baidoties, ka viņus uzskatīs par „vājiem” vai nespējīgiem pildīt uzliktos pienākumus. Viņiem liekas, ka pašiem jāspēj visu kontrolēt. Vai esat kādreiz satikuši šādus cilvēkus?

Interesanti, ka šis pats pētījums atklāja, ka sievietes labprātāk pieņēma padomus nekā vīrieši. Šķiet, ka vīrieši rāpjoties pa korporatīvajām kāpnēm un iegūstot lielāku varu, kļūst iedomīgāki un pašpārliecinātāki. Pašapziņa ir laba lieta, mums visiem tā ir nepieciešama, kad cenšamies sasniegt savus mērķus un izpildīt pienākumus. Tomēr pārspīlēta pašapziņa  bieži noved pie pašpaļāvības un pat neapdomīgas, pārsteidzīgas rīcības.

Iespējams, sievietes instinktīvi atceras to, ko vīrieši piemirst: gudrs cilvēks ieklausās padomā. Tomēr mums nav vajadzīga laba intuīcija, lai saprastu, ka, lai pieņemtu svarīgus lēmumus, mums nepieciešams citu padoms un viedums. Bībelē tas apliecināts vairākkārtīgi. Lūk, daži piemēri:

Nepārdomāta soļa risks. “Es visu esmu pārdomājis. Nejauc man galvu ar saviem faktiem!” Dažkārt, pieņemot lēmumus, mēs rīkojamies šādi, apņēmībā izdarīt to, ko mēs gribam, un tā, kā mēs gribam, pat, ja darbinieki, kolēģi un līdzcilvēki iesaka darīt savādāk. Salamana pamācības 12:15 apraksta šo scenāriju: "Neprašam šķiet viņa ceļš taisns viņa paša acīs, bet gudrība mīt tanī, kas uzklausa padomu."

Problēma, darbojoties nošķirtībā. Lepnums ir problēma, ar kuru tādā vai savādākā veidā saskaramies mēs visi. Bieži vien tas saka, ka citu atbalstu mums nevajag. Diemžēl, tas var novest pie neveiksmes vai pat nelaimes. Tāpēc Salamans izdara šādu secinājumu: “Tāpat arī, kad divi guļ kopā, viņi viens otru silda, bet kur lai ņem siltumu viens pats? Un, ja kāds var vienu pārvarēt, tad divi taču var tam pretī stāties, un trīskārtēju auklu nevar tik drīz pārraut?” (Salamans mācītājs 4:10-11)

Ieguvums, ja uzticamies citiem. Ja prasām padomu, ne vienmēr dzirdēsim to, ko sagaidām. Bet dažādi viedokļi un iespējamie risinājumi attiecībā uz veicamo uzdevumu, var dot daudz labāku rezultātu. “Kur nav krietnas vadības, tur tauta iet bojā, bet, kur daudz sapratīgu padomdevēju, tur viss izdodas labi” (Salamana pamācības 11:14). “Kur padoma nav, tur nodomus neizved galā, bet, kur ir daudz padomdevēju, tur tie piepildās” (Salamana pamācības 15:22).

Spēks, strādājot kopā. Daudzumā ir spēks, ja strādājam kopā ar citiem, daloties talantos un pieredzē, lai sasniegtu kopēju mērķi. “Un vērosim cits citu, lai paskubinātu uz mīlestību un labiem darbiem, neatstādami savas sapulces, kā daži paraduši, bet cits citu paskubinādami…” (Ebrejiem 10:24-25).

Autors: Riks Bokss (Rick Boxx)

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2011 /  www.cbmc.lv.