Ketrīnas Leivzas brīnumainais stāsts

„Tad Ķēniņš tiem atbildēs un sacīs: patiesi Es jums saku: ko jūs esat darījuši vienam no šiem Maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat Man darījuši.” Mateja 25:40.

Ketrīna bija precējusies ar Lūisu Leivzu, kurš no 1920. līdz 1941. gadam bija bēdīgi slavenā Ņujorkas pavalsts Singsingas cietuma priekšnieks. Šis cietums bija slavens ar priekšnieku iznīcināšanu: pirms Lūisa Leivza direktors šajā amatā noturējās tikai apmēram divus gadus. Leivzs reiz pajokoja: „Vieglākais veids, kā izkļūt no Singsingas, ir tur ierasties kā priekšniekam.”

Bet Leivzs šajā postenī nostrādāja 21 gadu. Viņš īstenoja daudzas reformas. Kā daudzos gadījumos, arī šī veiksmīgā vīra balsts bija sieviete. Tieši pateicoties viņa sievai Ketrīnai, šajā drūmajā cietuma vidē tika ieviesta lielākā daļa pārmaiņu. Ketrīna uzskatīja, ka visi cietumnieki pelnījuši uzmanību un cieņu. Viņa regulāri apmeklēja cietumu, iedrošinot ieslodzītos, viņus uzklausot, viņu uzdevumos pildot dažādus pienākumus. Viņa par tiem rūpējās, un tie, savukārt, viņu mīlēja un cienīja.

1937. gadā Ketrīna gāja bojā autokatastrofā. No kameras uz kameru izplatoties šīm ziņām, cietumnieki izteica kopēju vēlmi apmeklēt viņas mājas, kur atradās zārks. Priekšnieks to atļāva. Dažas dienas vēlāk Singsingas dienvidu vārti lēnām atvērās. Simtiem vīru — slepkavas, zagļi (daudziem no tiem bija piespriests mūža ieslodzījums) — lēnā gājienā devās uz gandrīz jūdzi attālo priekšnieka māju un pēc tam atgriezās savās kamerās. Viņu bija tik daudz, ka šis pasākums notika bez apsardzes. Bet neviens nemēģināja bēgt.

Slavenajā līdzībā, no kuras ņemta arī šīs dienas Rakstu vieta, Jēzus runāja par cietumnieku apmeklēšanu. Viņš arī runāja par izsalkušo pabarošanu, kailo apģērbšanu, slimo mierināšanu. Viņš ar šo līdzību mums stāstīja par dzīvi, kāda ir svarīga mūžībai. Kāds dzejnieks to aprakstīja, sacīdams:

„Labākā katra laba cilvēka dzīves daļa ir viņa mazie, nenozīmīgie, aizmirstie laipnības un mīlestības darbi.”

Elena Vaita rakstīja: „Ja dievišķā žēlastība tiešām ir pārveidojusi kādu sirdi, ārēji redzamās izmaiņas atspoguļosies patiesā laipnībā, līdzjūtībā un pieklājībā. Jēzus nekad nebija auksts vai nepieejams.” („Liecības draudzei”, 4. sēj., 488. lpp.)

Laipnības valodu saprot pat mēmie un kurlie. Tā ir žēlastības auglis.

(Autors: Viljams Džonsons)

Dusmīgais Kristus

„Un Viņš tos uzlūkoja visapkārt ar dusmību, un, viņu sirds cietības dēļ noskumis, Viņš tam cilvēkam saka: „Izstiep savu roku!” Un tas to izstiepa, un viņa roka atkal kļuva vesela.” Marka 3:5.

Pēdējo gadu laikā izplatījies mīts, ka reliģija domāta tikai vājajiem, kas paši nespēj tikt ar sevi galā, ka Jēzus atņem dzīvesprieku. Ir psihologi, kas uzsver, ka spēcīgi cilvēki visu var paveikt pašu spēkiem un ka īstiem vīriem un sievām Jēzus nav nepieciešams kā paraugs. Deviņpadsmitā gadsimta dzejnieks Svinbērns šo attieksmi aprakstījis rūgtiem vārdiem:

„Ak, bālais galilieti, tu esi uzvarējis; no tavas elpas pasaule vērtusies pelēka...”

Šī Jēzus karikatūra ir pretrunā ar to, kā Viņš tiek ainots Evaņģēlijos. Kāda tipa cilvēks spētu no Tempļa izdzīt dzīvniekus, apgāzt tirgoņu galdus un aizsūtīt projām naudas iekasētājus? Manuprāt, tā nav vāja cilvēka rīcība!

Vai jūs kādreiz esat domājuši, kāpēc reliģiskās institūcijas vēlējās no Viņa atbrīvoties, kas viņiem arī ar laiku izdevās? Jo Viņš apdraudēja to pozīcijas un autoritāti! Viņiem Jēzus šķita liela politiska problēma.

Šīsdienas Rakstu vietā lasām, kā Jēzus dusmojas. Vai tas jūs pārsteidz? Vai žēlastība un dusmas ir pretstati? Ir dažāda veida dusmas. Parasti mēs sadusmojamies, ja kāds ievainojis mūsu patmīlību. Mēs reaģējam, aizsargājot savu lepnumu. Mūsu dusmas ir egoistisks pašaizsardzības mehānisms.

Arī Jēzus dažreiz sadusmojās, bet citādākā veidā. Ieraudzījis, ka tirgoņi un naudas iekasētāji lūgšanu namu pārvērtuši par peļņas gūšanas vietu, Viņš iedegās dusmās. Kādu sabatu Viņš ieradās sinagogā un sastapa vīru ar paralizētu roku. Viņš ātri saprata, ka reliģiskie vadītāji Viņu vēro, vai Viņš šo vīru dziedinās. Viņš atkal iedegās dusmās. Liekuļi!

Draugi, Jēzus sekotāji, es ceru, ka arī jūs dusmojaties. Ceru, ka, lasīdami vai dzirdēdami par bērniem, kas cietuši no vardarbības, jūsos iedegas taisnīgas dusmas, ka jūs ne sevis, bet gan viņu dēļ dusmojaties, uzzinādami, ka vājajiem un bezspēcīgajiem liegts taisnīgums.

Žēlastība reizēm padara mūs dusmīgus.

(Autors Viljams Džonsons)

Laika zīmes

„Gaisa parādības jūs izprotat, vai jūs nevarat arī laika zīmes izprast?” Mateja 16:3.

Kad 2004. gadā dienu pēc Ziemsvētkiem Puketas salu Taizemē satricināja lielais cunami, vienā no pludmalēm nebija neviena bojāgājušā vai ievainotā, jo kāda britu skolniece laikus pamanīja draudošās katastrofas pazīmes un savlaicīgi visus brīdināja.

Pirms divām nedēļām desmitgadīgā Tillija Smita bija mācījusies par cunami savā skolā, kas atradās netālu no Londonas. Pamanījusi, ka ūdens pēkšņi atkāpjas, viņa saprata, ka lielās zemestrīces izraisītais milzīgais vilnis ir vien dažu minūšu attālumā. Viņa par šīm briesmām brīdināja savu māti. Tādējādi gan viņas ģimene, gan apmēram 100 citi tūristi šajā Taizemes pludmalē tika izglābti.

Jēzus mūs brīdina, lai esam modri un vērojam laika zīmes. Tāpat kā laikā, kad dzīvoja farizeji un saduķeji, uz kuriem Viņš attiecināja šos vārdus, arī mūsdienās cilvēki runā par laika apstākļiem: vai līs? Kāda būs temperatūra? Vai jāņem līdzi siltāka jaka? Tas ir populārākais sarunu temats, kuru izmanto, lai izgaiņātu klusumu starp diviem svešiniekiem vai vienkārši īsinātu laiku, satiekoties paziņām.

Tāpat kā tā laika reliģiskos vadītājus, Viņš brīdina arī mūs: „Jūs tik ļoti interesējaties par laika apstākļiem; bet jums ir jāizrāda tāda pati interese par lielākām un daudz svarīgākām zīmēm visapkārt.” Viņi ieradās pie Jēzus, prasīdami, lai Viņš tiem parāda kādu Debesu zīmi. Patiesībā viņiem visapkārt bija atrodamas zīmes — Jēzus brīnumi, Viņa mācības, Viņa cēlās dzīves liecība.

Šīs zīmes skaidri parādīja: lai gan Jēzus izcelsme bija vienkārša, Viņš nebija parasts klejojošs skolotājs; lai gan Viņa kalpošana nebija nedz grezna, nedz šova elementiem piesātināta, to raksturoja kaut kas daudz varenāks — Dieva svētības. Viņš nebija parasts cilvēks. Viņš tiešām bija Mesija!

Mums, kas šodien mīlam Jēzu un sekojam Viņam, kuru dzīves ir Viņa izmainītas un svētītas, jāatver acis, lai jau šodien redzētu laika zīmes. Tāpat kā Tillija Smita, kura bija iemācījusies pazīt tuvojošās briesmas, arī mums visiem apkārtējiem jāpavēsta, ka viņiem draud daudz lielākas briesmas. Šī pasaule ir nāves briesmās. Kāpiet ārā no ūdens! Bēdziet uz drošu patvērumu!

Tas nozīmē bēgt pie žēlastības un patiesības pilnā Jēzus.

(Autors: Viljams Džonsons)

PALĪDZĪBA, KAD JŪTIES VIENTUĻŠ

Pirms vairākiem gadiem pamodos naktī divos un jutu, kā man pāri veļas vientulības viļņi. Tās bija nepieredzētas sajūtas un emocijas. Mariona, mana sieva, ar ko biju kopā nodzīvojis 53 gadus, mira slimnīcā, ciešot no Alcheimera slimības komplikācijām. Seno laiku rakstnieks izteica manas “kausējamās krāsns” izjūtas Psalmos:

"Es esmu kā purva dumpis tuksnesī, kā apogs drupu kaudzēs. Es esmu bez miega un sēžu kā vientulis putns uz jumta" (Psalmi 102: 7, 8).

Es jutos izolēts, tālu no draugiem, tukšuma un zaudējuma pārņemts. Kā kāds ir teicis: “Vientulība angļu valodā ir visgraujošākais vārds. Tas liekas pilnībā atbalso savas bēdas.” Turot kafijas tasi, sēdēju tumsā savā studijā, kur parasti savā klusajā laikā baudīju vienatnību ar Dievu. Šoreiz tas bija pilnīgi savādāk.  Es jutos pilnīgi viens, atvienots no jebkura veida attiecībām.

Ir ļoti būtiska atšķirība: Vientulība ir uzspiesta, negribēta. Vienatne ir brīvprātīga un apzināti izvēlēta. Vientulība vienmēr ir negatīva, vienatne ir pozitīva un atjaunojoša.

Vientulība izraisa depresīvas emocijas. Vienatne bieži rada iedvesmu. 112. Psalms uzsver šo atšķirību:

Piemēram, ko dara melanholisks purva dumpis tuksnesī? Viņa vieta ir pie ūdens!

Ko dara vientulīgs apogs drupās? Šim naktsputnam patīk koki un mežs.

Un ko dara smagi cietušais putns uz mājas jumta (Bībelē angļu valodā šeit minēts zvirbulis)? Šis putns ir ļoti sabiedrisks. Kur ir cilvēki un ēkas, mēs varam redzēt šo bara radījumu. Vai viņš zaudējis draugu? Slims? Sava bara negribēts?

Visi trīs putni attēloti izrauti no to ierastās vides. Ir saprotams, ka katrs no viņiem var justies atšķirts un vientuļš. Mēs Rakstos redzam šādus piemērus ar cilvēkiem, kuri bija vieni, tomēr ne vienatnē: Jēkabs cīnoties ar Dievu, Mozus tuksnesī, Elija Karmela kalnā, Ījabs savā pelnu kaudzē, Jona zivs vēderā, Jeremija cisternas dibenā, Jēzus Golgatā. Vispilnīgāk vientulības sajūtu izsaka Jēzus, kad jautā Savam Tēvam: “Mans Dievs, kāpēc Tu esi Mani atstājis?" (Mateja 27:46).

73. Psalmā Asafs, ķēniņa Dāvida dziesminieks un kora vadītājs apraksta savu garīgo cīņu ar dzīves netaisnības sajūtu. Viņš raksta, atbildot uz savu vilšanos un ticības krīzi. Šis psalms sniedza man mierinājumu manā nelaimē un vientulībā. Tas deva sekojošus solījumus:

Dieva klātbūtni: "Bet pie Tevis es palieku vienumēr, Tu mani turi pie manas labās rokas" (Psalmi 73:23).

Dieva vadību un aizsardzību: "Tu mani vadi pēc Sava prāta…" (Psalmi 73:24).

Dieva personu: "Kad Tu esi mans, tad man nevajag ne debess, ne zemes?" (Psalmi 73:25).

Iespējams jūs šobrīd piedzīvojat dziļu vientulību savā darbā vai mājās. Varbūt jūtaties atšķirti vai pamesti, bez draugu atbalsta. Šādās reizēs atceraties Dieva apsolījumu Saviem bērniem: "Es tevi neatstāšu un tevi nepametīšu" (Ebrejiem 13:5).

Autors: Roberts D. Fosters

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2010 /  www.cbmc.lv.

Asinīm rakstīta mīlestības vēsts

„Viņā mums dota pestīšana Viņa asinīs, grēku piedošana pēc Viņa bagātās žēlastības.” Efeziešiem 1:7.

2005. gada sākumā Losandželosā notika traģiska vilciena avārija. Kāds pašnāvnieks uz vilciena sliedēm novietoja savu sporta automobili. Tomēr viņš pēdējā brīdī pārdomāja, pametot automašīnu uz sliedēm īsi pirms brīža, kad tajā ietriecās Metrolink vilciens, kurš nogāja no sliedēm un sadūrās ar vēl vienu Metrolink vilcienu. Šīs bezatbildīgās rīcības dēļ vienpadsmit cilvēki zaudēja dzīvību un apmēram 200 tika ievainoti.

Džons Fips strādāja Burbankas kosmosa iekārtu rūpnīcā. Parasti viņš ar šo vilcienu nebrauca, tomēr tajā rītā viņam bija paziņots, ka darbā jāierodas agrāk. Viņš iekārtojās vagona otrajā stāvā un aizmiga. Pēkšņi viņš atmodās, izdzirdējis neizturamas skaņas. Atvēris acis, Fips sev visapkārt ieraudzīja sadauzītā vilciena paliekas. Viņš pieskārās savam pakausim un pamanīja, ka rokas ir klātas asinīm.

Vīrietis sauca pēc palīdzības, bet neviens neatbildēja. Gruvešos ieslodzīts, viņš sāka dziedāt: „Kādēļ es, Kungs?” — un gaidīja ierodamies glābējus. Tad viņš izstiepa roku un pieskārās krēslam, atstājot uz tā asiņainu plaukstas nospiedumu. Pēkšņi viņš saprata: viņš mirs. Viņš nolēma savai sievai Leslijai un bērniem atstāt pēdējo vēstījumu. Uz kāda netālu esoša vilciena sēdekļa viņš ar savām asinīm uzrakstīja: „Es mīlu savus bērnus. Es mīlu Lesliju.”

Pirmais pie Fipsa nonāca un viņa asiņaino vēsti atklāja ugunsdzēsēju kapteinis Roberts Rosario. Vēlāk viņš stāstīja: „Pildot darba pienākumus, esmu redzējis daudz šaušalīgu skatu, bet šis mani aizkustināja. Tobrīd vienīgais, ko spēju iedomāties, bija: man tas jāpasaka viņa sievai un bērniem.”

Džons Fips izdzīvoja. Vairākas dienas vēlāk viņš, balstīdamies uz kruķiem, ieradās preses konferencē un pieteica sevi kā mīlestības vēsts autoru. Presei viņš stāstīja: „Nezinu, kādēļ tā rīkojos. Nedomāju, ka viņi to jebkad redzēs.” Manuprāt, tas viņa rīcību padara vēl skaistāku — gaidīdams nāvi, viņš atstāja vēsti, kas vienkāršā veidā pauda mīlestību, kuru viņš jūt.

Pirms divtūkstoš gadiem vēl kāds atstāja savām asinīm rakstītu mīlestības vēsti. Netālu no Jeruzalemes vārtiem tika sists krustā Jēzus. Viņš bija atstājis drošāko vietu Visumā, pašu Debesu valstību, lai sevi identificētu ar šausminošas globālas vilciena katastrofas upuriem un mirdams nodrošinātu mums glābšanu, piedošanu un dzīvību.

Jēzus asinīm rakstītā vēsts ir: „Es tevi mīlu,” un tad Viņš pieraksta klāt tavu un manu vārdu.

Autors: Viljams Džonsons

Žēlastības diena

„Tātad vēl atliek svēta dusa Dieva tautai.” Ebrejiem 4:9.

Sabats ir žēlastības diena. Tā ir Dieva mīlestības dāvana mums šajā haotiskajā, ātru skrējienu un stresa laikmetā. Viņš, kurš zina, kas mums ir vislabākais, kas mums nepieciešams, lai atkal taptu veseli, savā mīlošajā gudrībā jau radīšanas laikā atlicināja mums šo 24 stundu periodu.

Pēdējos gados vērojama interesanta attīstība, ka daudzi cilvēki no jauna atklāj sabata nozīmīgumu. Atrodot šo sen aizmirsto dārgumu, ebreji, kas uzauguši sekulārā vidē, kuru ģimenes jau sen atmetušas sabata ievērošanas tradīcijas, saprot, ka tas ir tieši tas, kas viņiem nepieciešams, lai saturētu laulību un ģimeni, kā arī atrastu dvēseles mieru. Daudzi kristieši — daži individuāli, citi kopā ar veselām draudzēm — ir pārgājuši uz sabata kā savas svētās dienas ievērošanu. Gadu gaitā svētdiena ir zaudējusi savu nozīmīgumu. Lielākajai daļai cilvēku, kas tajā dienā apmeklē baznīcu, tas nav svēts laiks. Parasti pēc dievkalpojuma viņi dodas uz restorānu, bet pēc tam vēro beisbola vai futbola spēli.

Bet jau no iesākuma Dieva plāns bija tāds, lai sabats, kuru Viņš iedibināja kā septīto dienu — nevis vienkārši dienu, nevis tikai septīto daļu no visas nedēļas —, tiktu pieminēts kā svēts laiks (2. Moz. 20:8). Tas nozīmē visas 24 stundas. Tieši to Dievs norādīja; tieši tas mūsu prātam un ķermenim ir nepieciešams.

Šo 24 stundu ievērošana — no saulrieta līdz saulrietam, saskaņā ar Bībeles mācību, — mums palīdz sakārtot arī savas prioritātes. Šis laiks norāda, ka nekas nav svarīgāks par Dievu — ne darbs, ne bauda, ne bizness, ne ceļojumi. Šis ir īpašs laiks. Tas ir īpaši nošķirts laiks, laiks, kuru Dievs nozīmējis, lai mēs veltītu Viņam.

Vēstulē ebrejiem autors apspēlē vārdu „dusa” jeb atpūta, kas mūsdienās cilvēkiem noteikti saistās ar ko ļoti patīkamu. Šo apzīmējumu viņš pirmo reizi attiecina uz 12 tuksnesī klejojošajām ebreju ciltīm: tām atpūta būtu Kānaānā, kur viņi apmestos uz dzīvi un vairs neklejotu (Ebr. 3:11, 18). Tad viņš pievēršas ticīgajiem kristiešiem, kuriem patiesībā raksta, un attiecina šo vārdu uz glābšanu Jēzū — uz žēlastību (Ebr. 4:3). Viņš šo vārdu nedaudz papildina, radot apzīmējumu: „svēta dusa”.

Sabatam tiešām ir augsta vērtība! Sabata dusa ir kā piemērs tam, kā mēs varam atpūsties mūsu Glābējā Jēzū. Patiešām — žēlastības diena!

Autors: Viljams Džonsons

Blēži un kristieši

„Un kungs uzteica netaisno nama pārvaldnieku, ka tas gudri bija darījis, jo šīs pasaules bērni savās lietās ir gudrāki par gaismas bērniem.” Lūkas 16:8.

Rakstot šo grāmatu, atrodos ASV, un mani aizrauj divi pašreizējo notikumu aspekti. Nekad neesmu redzējis tik daudz politiskas pozēšanas un Bībeles citēšanas; un es nekad iepriekš neesmu redzējis tik klaju alkatības izrādīšanu.

Kādas veiksmīgas firmas vadošais darbinieks nostrādā trīs mēnešus un nolemj pamest darbu. Viņš aiziet no darba, kompensācijā saņemot 32 miljonus ASV dolāru. Citu uzņēmumu vadošie darbinieki, kas savos amatos atradušies, kad strauji kritušās akcijas, bez sirdsapziņas pārmetumiem pārceļas uz citiem laukiem — ņemot līdzi „zelta izpletni”. Nepaiet pat nedēļa, kad tiek atklātas aizvien jaunas finansiālas manipulācijas vai blēdības.

Esmu izcēlis turīgākos, tomēr alkatība ir vienādu iespēju vilinājums. Šķiet, ka visu gadagājumu cilvēki ir gluži vai apsēsti ar naudas iegūšanu. Tā ir bijis vienmēr, tomēr mūsdienās naudas grābšana sasniegusi vēl neredzētu zemāko punktu. Tādēļ arī Jēzus, kura klausītāju pulkā galvenokārt pulcējās parasti cilvēki, bieži runāja par naudu. Tas, kā mēs izturamies pret naudu, ir skaidrākais rādītājs, kas liecina par mūsu attieksmi pret Debesu valstību. Vai, citiem vārdiem sakot, tas, ko mēs darām ar naudu, liecina par žēlastības ietekmi (vai tās trūkumu) mūsu dzīvē.

Lūkas 16:1-9 aprakstīta sākotnēji mulsinoša līdzība. Kāda bagātnieka darbu vadītājs ir viltojis grāmatvedības datus. Uzņēmuma īpašnieks šo cilvēku atlaiž un lūdz veikt pilnīgu auditu. Tad atlaistais darbinieks izdomā citu veidu, kā nodrošināt savu nākotni: viņš sazinās ar vairākiem parādniekiem un izmaina viņu kontu stāvokli — viņiem par labu! Šis cilvēks tiem dara zināmu, ka tieši viņš ir par tiem parūpējies, lai tie savukārt parūpētos par viņu.

Bet ir kāds pārsteigums: turīgais vīrs blēdīgo menedžeri uzslavē. Kāpēc? Viņa spītības dēļ. Izklausās, ka pats bagātnieks būs izmantojis negodīgus uzņēmējdarbības paņēmienus — viens blēdis uzslavē otru!

Daudzas Jēzus līdzības sākas ar šādiem vārdiem „Debesu valstība ir kā...”, bet ne minētā līdzība. Ļaudis Dieva valstībā nav naudas kāri. Viņi ir dāsni devēji, jo Dievs viņiem ir dāsni devis.

Ir taisnība, ka cilvēks var būt ārēji reliģiozs, bet iekšēji alkatīgs. Tādi bija farizeji (Lūkas 16:14); arī mēs tādi varam kļūt. Mēs no alkatības tiksim atpestīti vienīgi tad, ja mūsu dzīves pārpludinās un vadīs žēlastība.

Autors Viljams Džonsons

VELTIET LAIKU „ZĀĢA ASINĀŠANAI”

Savā grāmatā: “Ļoti veiksmīgu cilvēku 7 paradumi”  Stīvens Kovejs kā septīto paradumu min: “Uzasināt zāģi.” Būtībā tas nozīmē ieturēt pauzi savā darbībā, dodot iespēju personīgai atjaunotnei vienā vai vairākās no četrām mūsu dzīves dimensijām: fiziskajā, mentālajā, sociāli – emocionālajā vai garīgajā.

Lai ilustrētu šo principu, Kovejs stāsta par cilvēku, kurš pastaigājās mežā un izdzirdēja zāģa skaņu. Dodoties skaņas virzienā, viņš ieraudzīja vīru, kurš vaiga sviedros centās nozāģēt lielu koku.

“Ko jūs darāt?” vaicāja vērotājs. “Es zāģēju koku, vai tad tu neredzi?” sekoja atbilde. "Nē, es domāju, ka izskatās, jūs smagi nopūlaties. Cik ilgi tas jau velkas?" "Divas stundas." "Kādēļ jūs neveltāt kādu brīdi, lai uzasinātu zāģi? Tas šo procesu padarītu ātrāku." "Man nav laiks to darīt – man jānogāž šis koks!"

Vecā Derība Bībelē lieto analoģiju, lai parādītu, kā mums kļūt efektīvākiem: "Kad cirvis ir kļuvis neass un tā asmens netiek uzasināts, tad jāpieliek vairāk spēka, bet darbu veicina gudrība." (Salamans mācītājs 10:10).

Ir daudzi veidi kā „uzasināt asmeni” – iegūt papildus sagatavotību. Var atgriezties mācību solā un iegūt vairāk zināšanu par  savu darbu. Var lasīt grāmatas. Viens no komentāriem skan: „ Mēģināt darīt jebko bez tam nepieciešamajām zināšanām vai aprīkojuma ir līdzīgi kā cirst malku ar neasu cirvi. Ja jums trūkst iemaņu vai rīku, lai paveiktu darbu, „uzasiniet tos” papildus mācībās vai treniņos.

Viena no „asināšanas” metodēm ir ļoti laba, bet daudzi no mums to pielieto ļoti negribīgi – atpūta. „Man nav laiks,” jūs sakiet sev un citiem, ja jums jautā. „Ir tik daudz jāizdara, es atpūtīšos, kad būšu pabeidzis.”

Vēl kāds ir teicis: „Jo vairāk es steidzos, jo vairāk es atpalieku!” Dažkārt cenšanās strādāt smagāk, kad esi fiziski, mentāli, emocionāli vai garīgi iztukšots, patiesībā mūsu rezultātus izgaisina. Īsa atpūta, snaudiens, brīva diena vai pat atvaļinājums var atjaunot enerģiju, garu un atgriezt optimismu.

Daži cilvēki tic, ka Dievs un Bībele pieprasa nepārtrauktu darbošanos, bet Raksti ļoti daudz māca par atpūtas svarīgumu: “Un Dievs pabeidza septītajā dienā Savu darbu, ko Viņš bija darījis, un atdusējās septītajā dienā no visa Sava darba, ko bija darījis” (1. Mozus 2:2). “Jo sešās dienās Tas Kungs ir radījis debesis un zemi, jūru un visu, kas tur atrodams, un septītajā dienā Tas Kungs atdusējās” (2. Mozus 20:11).

Viens no 10 baušļiem ir: “Piemini sabata dienu, ka tu to svētī” (2. Mozus 20:8). Bet tas nav iecerēts kā ierobežojums, jo Jaunajā Derībā Jēzus deklarē: „Viņš uz tiem sacīja: "Sabats ir celts cilvēka dēļ un ne cilvēks sabata dēļ” (Marka 2:27). Atpūta nav tikai laba, tā ir nepieciešama, lai dzīve būtu auglīga.

Pārskatos par Jēzus zemes gaitām mēs varam lasīt, ka, neskatoties uz svarīgajiem uzdevumiem, Jēzus bieži atdalījās no pūļa, lai „asinātu zāģi.” 1. Pētera 2:21 mums teikts: “…Jo arī Kristus ir cietis jūsu labā, jums atstādams priekšzīmi, lai jūs sekotu Viņa pēdām.” Ir pamatoti domāt, ka pilnvērtīga atpūta ir viens no soļiem Viņa pēdās.

Cik ass ir jūsu zāģis?

Autors: Roberts Dž. Tamasi

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2010 /  www.cbmc.lv.

Mācīties no kļūdām

„Jo taisnais krīt septiņas reizes un ceļas atkal augšā, bet bezdievīgie ieslīgst nelaimē.” Salamana pamācības 24:16.

Cilvēks, kurš nekad nav kļūdījies, nekad neko nav paveicis. Slaveno izgudrotāju Tomasu Edisonu mēdza dēvēt par ģēniju, bet viņš par sevi sacīja: „Neesmu nekāds ģēnijs! Ģeniāli ir nepadoties. Esmu kļuvis veiksmīgs, nemitīgi kļūdoties.”

Ja domāsim pareizi, kļūda var kļūt par vērtīgu mācību. Piemēram, Kristofers Kolumbs devās izpētīt Āziju, bet atklāja Ameriku.

Viesnīcas īpašniece Ruta Veikfīlda kādu dienu 1930. gados cepa cepumus, kuru recepte bija simtiem gadu veca. Viņa sagrieza Nestle šokolādes tāfelīti, tās gabaliņus iemaisīja mīklā un cerēja, ka tie izkusīs. Izņemdama pannu no krāsns, viņa ieraudzīja nevis šokolādes cepumus, bet gan smilšu cepumus ar šokolādes gabaliņiem. No šīs kļūdas radās visu laiku iecienītākie cepumi.

Dzeltenās līmlapiņas radās, kad kāds 3M firmas pētnieks centās uzlabot līmlenti. Kāda cita 3M zinātniece centās radīt sintētisku gumiju, ko izmantot lidmašīnu degvielu tvertnēs. Kādu dienu jaunā viela uzpilēja uz viņas asistenta kurpes, un to nevarēja notīrīt. Kurpei kļūstot vecākai, tā izskatījās notraipīta, izņemot vietu, kur tika uzšļākta šī viela. Šī „kļūda” ar laiku pārvērtās par Scotchgard, kuru mūsdienās lieto, lai novērstu traipu nokļūšanu uz audumiem.

Šo sarakstu varētu turpināt vēl un vēl. Aleksandrs Flemings atklāj penicilīnu, Čārlzs Gudjērs iemācās, kā palielināt gumijas izturību. Vilsons Greitbečs izgudro elektrokardiostimulatoru sirdij. Visi šie atklājumi radās kādas „kļūdas” rezultātā.

Līdzīgi ir arī kristīgajā dzīvē. Tā kā Dievs vēlas, lai mēs Viņa žēlastībā pieaugtu, tas nozīmē, ka mēs vēl neesam visu sasnieguši, neesam visu atklājuši. Atkal un atkal mēs krītam. Dažreiz pēc šādiem kritieniem mēs sevi sodām. Bet Dievs ir apsolījis: kaut mēs kristu septiņas (vai septiņdesmit septiņas) reizes, mēs atkal piecelsimies. Viņa žēlastība mūs paņem aiz rokas, paceļ un sūta tālāk nobriest un attīstīties. Viņš vēlas, lai mēs no savām kļūdām mācītos.

(Autors: Viljams Džonsons)

Lasīšanas spēks

„Un ka tu no mazām dienām zini Svētos Rakstus, kas spēj padarīt tevi gudru pestīšanai caur ticību Kristū Jēzū.” 2. Timotejam 3:15.

Kādu dienu Rietumtenesijā nelielajā prezbiteriešu Bēteles koledžas studentu pilsētiņā uzradās kāda dīvains tips. Viņš bija apmēram 1,80 m garš, nekoptiem rudiem matiem, un viņa sagumzīto svīteri saturēja vien spraužamadatas. Viņa kurpēs rēgojās caurumi, un viņam trūka priekšzobu. Viņš bija ieradies no mazā Rosera miesta, kur bija tikai trīs mājas. Viņš dzīvoja pussagruvušā fermas mājā, kurā nebija ierīkota iekštelpu santehnika. Viņš nekad nebija braucis ar divriteni, apmeklējis kino vai devies uz satikšanos. Un viņš nekad nebija apmeklējis skolu.

Trīsdesmit divus gadus vecais Roberts Hovards Allens bija ieradies, lai pieteiktos mācībām koledžā. Kad administrācija viņam lika nokārtot koledžas iestājpārbaudījumu, šie ļaudis bija satriekti. Viņš to paveica izcili. Izrādījās, ka viņš bija vēstures un klasiskās literatūras eksperts. Viņa zināšanu spektrs bija plašāks nekā jebkuram šīs koledžas profesoram. Viņš tika atbrīvots no lielākās daļas pirmā kursa mācību priekšmetu.

Desmit gadus vēlāk Roberts Allens ieguva savu oficiālo izglītību, saņemot prestižās Vanderbilta universitātes doktora grādu angļu valodā. Viņš sāka strādāt koledžā par angļu valodas pasniedzēju.

Šī vīra stāsts mani iedvesmo. Tas pierāda cilvēka gara spēju celties un izaicināt nomācoši drūmās izredzes. Tiešām nomācoši drūmas! Allena vecāki izšķīrās, kad viņš vēl bija mazs, un viņu uzaudzināja gados vecāki radinieki, kas ar vietējo skolas padomi saskaņoja viņa mājmācību plānu.

Sākumā viņu ik pa laikam apmeklēja un pārbaudīja kāds skolotājs, tomēr vēlāk šīs vizītes pārtrūka. Bet 12 gadu vecumā viņš bija iemācījies lasīt un drīz savai neredzīgajai tantei Idai sāka lasīt priekšā Bībeli — viņš to divreiz izlasīja no vāka līdz vākam.

Pēc tam viņš lasīja visu, ko varēja atrast, sākot no Šekspīra līdz pat Vilam Durantam. Viņš izlasīja visas miestā atrodamās grāmatas, pašmācības ceļā apguva grieķu un franču valodu. Viņš sāka rakstīt dzeju.

Šis stāsts ir visnotaļ savāds — un arī brīnišķīgs. Un tas viss sākās ar Bībeles lasīšanu.

(Autors: Viljams Džonsons)

DARBASPĒKA SAMAZINĀŠANA – GANĀMPULKA IZKAUŠANA

Daudzu korporāciju personāla vadības jomā pieņemta prakse ir katru gadu atlaist 10 % mazāk ražīgo darbinieku. Kaut arī tas var likties ļoti efektīvs paņēmiens, lai atbrīvotos no vājākajiem, tas tomēr neatspoguļo dažus ļoti svarīgus vadības faktorus, tādus kā slikts menedžments un kļūmes, kad labiem darbiniekiem liek darīt darbus, kuriem tie nav piemēroti. 

Mēdz teikt, ka jebkurš var atlaist darbiniekus; laba menedžera  - īsta līdera – pazīme ir spēja atklāt cilvēku stiprās puses un talantus un spēja tos pilnveidot par izciliem komandas biedriem, ievietojot tos amatos, kuros tie gūst panākumus.

Pārāk bieži menedžeri cilvēkus, kas pie tiem strādā, uztver kā lietas, tikai darbarīkus savu korporatīvo mērķu sasniegšanai. Tajā pašā laikā līderi saprot svarīgo vadības atbildību, kas tiem ir uzticēta – ar cilvēkiem sazināties gudrā un rūpīgā manierē. Bībelē bieži ir izmantota metafora ar ganiem, kas gana savas aitas.

Rūpēties par aitām. Piemēram, Vecajā Derībā ir teikts: “Uzraugi savus sīklopus un rūpējies par saviem ganāmiem pulkiem… tavi jēri tevi ģērbj, un tavi āži tev sagādā naudu, par ko nopirkt tīrumu” (Salamana pamācības 27:23-26). Citiem vārdiem sakot, ja jūs veltīsiet tiem, kuri jums uzticēti, patiesas rūpes, jūs atpakaļ saņemsiet pilnvērtīgu atdevi.

Neizmantot ļaunprātīgi aitas. Pravieša Ecēhiēla grāmatā Dievs aicina Savus ļaudis vadīt kā ganiem, nevis kā tirāniem:  "Cilvēka bērns, sludini pret Israēla ganiem, saki šiem ganiem: tā saka Dievs Tas Kungs: bēdas Israēla ganiem, kas ganījuši tikai paši sevi! Vai ganiem nebija avis ganīt? Jūs viņu pienu gan dzerat, ar viņu vilnu ģērbjaties un kaujat taukās, bet jūs avis neganāt. Vājās jūs nekopjat un nespēcināt, slimās nedziedināt, ievainotās nepārsienat, izklīdušās nesadzenat kopā, pazudušās nemeklējat, bet ar tām rīkojaties varmācīgi un nežēlīgi" (Ecēhiēla 34:2-4).

Sekot aitām līdzi. Jaunajā Derībā Jēzus runā par katras atsevišķas aitas vērtību, pat tās, kura nomaldījusies no ganāmpulka: “Kā jums šķiet? Ja kādam cilvēkam ir simts avju un viena no tām nomaldās, vai viņš neatstās tās deviņdesmit deviņas kalnos un neies meklēt to, kas nomaldījusies? Un, ja viņam laimējas to atrast, patiesi Es jums saku: viņš vairāk priecājas par to nekā par tām deviņdesmit deviņām, kas nav nomaldījušās” (Mateja 18:12-13).

Vadīt aitas. Citā vietā Jēzus norāda uz gana analoģiju ar Sevi, uzsverot nesavtīgumu un ziedošanos, kas piemīt patiesam līderim: “ES ESMU labais gans. Labais gans atdod savu dzīvību par savām avīm. Derētais gans, kas nav īstais, kam avis nepieder, redzēdams vilku nākam, atstāj avis un bēg, - un vilks tās nolaupa un izklīdina, jo viņš ir derēts gans un avis viņam nerūp. ES ESMU labais gans; Es pazīstu Savas avis, un Manas avis Mani pazīst. Itin kā Tēvs pazīst Mani, Es pazīstu Tēvu; un Es atdodu Savu dzīvību par Savām avīm” (Jāņa 10:11-15).

Barot aitas. Savu zemes gaitu noslēgumā Jēzus atbildību par Savām „aitām”  deleģēja Savam māceklim Pēterim, sakot viņam trīs reizes: “Gani Manus jērus… Gani Manas avis… Gani Manas avis” (Jāņa 21:15-22).

Vēstījums ir ļoti skaidrs: Ja jūs vadāt cilvēkus – mīliet viņus kā personības, līdzīgi kā dedzīgs gans, nevis izturaties pret tiem kā darbarīkiem, kurus var izmest, kad tie vairs nav vajadzīgi.

Autors: Riks Bokss (Rick Boxx)

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2010 /  www.cbmc.lv.

Skats no augšas

„Tas Kungs ir Savā svētajā namā, Tam Kungam debesīs ir goda krēsls, Viņa acis raugās uz zemi, Viņa skati pārbauda cilvēku bērnus.” Psalmi 11:5.

Bieži aizdomājos, kā dzīve uz zemes izskatās no Dieva skatupunkta, no Visuma troņa, kur, kā rakstīja dzejnieks Miltons, tūkstoši alkst paklausīt katrai Viņa pavēlei.

Mūsu rīcība noteikti šķiet dīvaina, samaitāta un izkropļota. Nesen ziņās dzirdēju kādu stāstu, kas šķita tik neticams, ka sākumā to uzskatīju par joku. Tomēr tas nebija joks, bet es līdz šai dienai gandrīz to nespēju izstāstīt nesmiedamies. Oklahomas pavalsts pārvalde 2002. gadā aizliedza gaiļu kaujas. Uzskatu, ka viņi rīkojās pareizi — tā tomēr ir barbariska aktivitāte, kurā gaiļi viens otru sit un knābā līdz nāvei, kamēr cilvēki — skatītāji — tos vēro un liek uz tiem likmes.

Saskaņā ar senatora un ilglaicīga šīs asiņainās spēles aizstāvja paustajām domām minētā „sporta veida” pārtraukšana likvidēja 100 miljonu dolāru biznesu. Viņš izstrādāja plānu, lai to atdzīvinātu. Viņš ierosināja, lai gaiļu piešiem piestiprina mazus boksa cimdus (es to neizdomāju, tā tiešām ir patiesība). Putni tādējādi cits citu varētu tikai „iedunkāt”, nevis viens otram iecirst! Ziņās netika pieminēts, ko senators plānojis attiecībā uz gaiļu knābjiem un vai viņam bija kādas domas par to. Vai arī tos viņš ierosinātu piesegt?

Bet šis stāsts turpinās. Gaiļiem tiktu uzvilktas vieglas vistu vestes, kurās būtu iestrādāti elektroniski sensori, kas ierakstītu sitienu skaitu un palīdzētu noteikt uzvarētāju. Vai varat iedomāties šādu ainu — vestēs ietērpti gaiļi ar boksa cimdiem uz piešiem cīnās cits ar citu? Tas ir smieklīgi.

Smiekli nenāk par Oklahomas pavalsts, katras pavalsts un katras valsts iedzīvotājiem, kuri cīnās, lai izdzīvotu vēl vienu dienu un nakti. Vientuļi vecāki, satraukušies par saviem bērniem. Satraukumi par laicīgu īres vai kredītu nomaksu. Cilvēki, kas cīnās ar slimībām. Bailes no noziegumiem. Tik daudz cilvēku ir rūpju nomākti, tik daudz ir jāatrisina un jānokārto. Bet varas iestādes pavada laiku, debatējot par to, vai ietērpt gaiļus vestēs un boksa cimdos.

Nāc, Kungs Jēzu, un novērs šīs nekārtības!

(Autors: Viljams Džonsons)

Viņš baudīja nāvi

„Bet mēs redzam Jēzu, kas īsu laiku bija padarīts mazāks par eņģeļiem, nāves ciešanu dēļ ar godu un slavu vainagotu, lai Dieva žēlastībā būtu baudījis nāvi par visiem.” Ebrejiem 2:9.

Ko apustulis domāja, sacīdams, ka Jēzus ir „baudījis” nāvi? Kristietības agrīno gadsimtu slavenais sludinātājs Hrizostoms šos vārdus pasniedza intriģējošā veidā. Viņš Jēzu pielīdzināja ārstam, kurš, lai iedrošinātu savu pacientu iedzert rūgtas zāles, arī pats tās nedaudz nobauda. Hrizostoms bilda, ka Jēzus piedzīvoja pietiekami daudz nāves rūgtuma, lai zinātu, kā tas patiesībā ir.

Hrizostoms bija izcils sludinātājs, bet viņš pārprata šo Rakstu vietu. Jēzus ne tikai nogaršoja nāves rūgtumu — viņš izdzēra visu nāves kausu. Sacīdams „baudījis”, apustulis cenšas parādīt, ka Jēzus patiešām nomira, patiešām piedzīvoja nāvi.

Iedomājieties Viņu Ģetzemanes dārzā, kad Viņš saraujas, gaidīdams noliegšanu, apspļaudīšanu un sišanu, it īpaši zudušo iespēju redzēt Tēva seju, kad Viņš karājas pie krusta Golgatā.

Iedomājieties Viņu izmisīgi lūdzam, lai tiktu rasts kāds cits veids. Iedomājieties Viņa sāpju pilno saucienu: „Mans Tēvs, ja tas var būt, tad lai šis biķeris iet Man garām, tomēr ne kā Es gribu, bet kā Tu gribi.” (Mat. 26:39)

Taču tas nebija iespējams, vismaz ne tad, ja Viņš vēlējās atgūt pasauli Dievam. Tādēļ Viņš devās pie krusta, vienatnē nomira, nomira par visiem. Viņš baudīja nāvi — ne tikai fizisku nāvi, bet arī šausmas, kas ir atšķirtība no Dieva. Bībelē tā tiek dēvēta par „otro nāvi” (Atkl. 20:6).

Apustulis apgalvo, ka Jēzus nāvi baudīja „Dieva žēlastībā”. Manuprāt, tas ir dīvains salikums — Dieva žēlastība ļauj Jēzum nomirt pie krusta. Lai gan lielākajā daļā seno manuskriptu rakstīts tieši tā: „Dieva žēlastībā,” — dažos visvecākajos manuskriptos atrodams satraucošs variants. Tur rakstīts nevis: „Dieva žēlastībā”, bet: „bez Dieva”.

Šīs izmaiņas iespējams veikt, apmainot vien divus grieķu alfabēta burtus. Šķiet, ka kāds rakstvedis apmēram otrajā gadsimtā, pārrakstot tekstu, izmainīja dažus burtus. Iespējams, ka viņam bija pārāk nesaprotama doma par Jēzus miršanu „bez Dieva”, tādēļ viņš to izmainīja uz: „Dieva žēlastībā”.

Bet Jēzus tiešām nomira, juzdamies pilnīgi viens, pilnībā pamests. Viņš sauca: „Mans Dievs, Mans Dievs, kāpēc Tu esi Mani atstājis?” (Mat. 27:46)

Kāds varens Glābējs, kurš mūsu labā tik daudz paveicis!

(Autors: Viljams Džonsons)