Tehnoloģijas un lielāka darba efektivitāte ir devušas daudzas priekšrocības mūsdienu darba vietās, bet tām ir arī vairākas negatīvas sekas. Piemēram, cīnoties ar e – pastu un īsziņu plūdiem un lielo pienākumu skaitu, ir samazinājusies un arvien samazinās mūsu spēja uzturēt ilgstošas draudzīgas attiecības.
Daudzi profesionāļi, tāpat kā es, ir guvuši kvalitatīvu laika menedžmenta un prioritāšu noteikšanas apmācību, kas ļauj palielināt personīgo produktivitāti. Bet es gribu koncentrēties uz to kā pašreizējais prasību pieaugums ietekmē mūsu ilglaicīgās attiecības.
Nežēlīgi dzenoties pēc panākumiem bieži vien aizmirstam, ka to pamatā ir kopīgs darbs, talantu un iemaņu apkopojums, lai panāktu misijas piepildījumu. Bieži mani tuvākie draugi ir tie, kuri sniedz nepieciešamo palīdzību, kad tā visvairāk nepieciešama. Bet mūsu saspringtie grafiki mūsu attiecību veidošanu padara ļoti grūtu. Man pat liekas, ka šī iemesla dēļ manas bēres galvenokārt apmeklēs nevis tuvākie draugi, bet gan tie, kuriem tas būs pienākums.
Lūkas evaņģēlija 10. nodaļā (Bībeles Jaunajā Derībā) ir labi zināmais gadījums, kad Jēzus apmeklēja divu māsu Martas un Marijas māju. Marta bija perfekcioniste un lielu laiku veltīja, lai sagatavotu Jēzum un viņa draugiem maltīti. Tajā pat laikā viņas māsa Marija sēdēja pie Jēzus kājām, izmantojot dārgo laiku, lai būtu kopā ar Kungu, nevis to izšķiestu darot kaut ko priekš Viņa.
Marta ļoti saīga par to, ka māsa nepalīdz sagatavošanas darbos. Un mēs nevaram viņu nosodīt, jo bija jāveic liels darbs un māsas palīdzība būtu noderējusi. Liekas Martu apbēdināja tas, ka Jēzus nesabāra Mariju un nelika viņai ko darīt.
Atbildot uz sūdzību Jēzus dod negaidītu atbildi: ”Marta, Marta, tu rūpējies un zūdies par daudzām lietām. Bet tikai vienas lietas vajag, Marija sev izraudzījusies labo daļu, tā viņai netaps atņemta.„ (Lūkas 10;41,42)
Domājot par šo rakstu vietu, tā man kalpo par atgādinājumu, un ceru arī jums, ka attiecības, kuras izveidojam ir nozīmīgākas par darbiem, kurus veicam. Ir svarīgi lai mēs sasniegtu mērķus un mēs esam aicināti to darīt. Bet mums ir jāatceras attiecību vērtība un, ka līdztekus projektiem, iespējams tikai dažas minūtes, jāinvestē laiks draugos.
Mūsu darbs vienmēr gaidīs mūsu uzmanību un darbību. Bet nekopta draudzība novājinās un dažkārt pat mirst. Vai jums ir kāds ar ko šodien vajadzētu sazināties, kāds ar kuru jūs negribētu saraut attiecības?
(Riks Boks)
7.4.07
Svinības
Lai nu kas, bet svinības noteikti bija pēdējā lieta, ko Marija Magdalēna gaidīja, tuvodamās Jēzus kapam svētdienas rītā. Pēdējās pāris dienas nebija nesušas neko, kas dotu iemeslu svētkiem. Jūdi varēja svinēt svētkus - Jēzus bija novākts no ceļa. Karavīri varēja svinēt - viņu darbs bija padarīts. Bet Marija nevarēja svinēt svētkus. Viņai pēdējās pāris dienas bija atnesušas vienīgi traģēdiju.
Marija bija bijusi tur. Viņa bija dzirdējusi, kā vadoņi kliedza pēc Jēzus asinīm. Viņa bija lieciniece tam, kā Romas pātaga izplēsa ādas gabalus no Jēzus muguras. Viņa bija sāpēs sarāvusies, raugoties ērkšķu sadurtajā Jēzus pierē un raudājusi, redzot, cik smags krusts viņas Kungam jānes.
Mēs nezinām, vai Marija to darīja, bet iespējams, ka tā bija. Viņa bija tur. Viņa bija tur, lai apliktu roku ap Jēzus mātes Marijas plecu. Viņa bija tur, lai aizvērtu Jēzus acis. Viņa bija tur. Tāpēc nav brīnums, ka viņa atkal vēlas būt pie sava Kunga.
Agri no rīta, gaismai austot, viņa pieceļas no sava matrača, paņem svaidāmās zāles un eļļu un iziet no mājas, paiet garām Gennata vārtiem un dodas augšup kalnā. Viņai priekšā ir drūms uzdevums. Ap šo laiku ķermenis jau būs uzblīdis. Seja būs bāla. Būs asa nāves smaka.
Ejot augšup pa šauro taku, pelēkajās debesīs parādās pirmie zeltainie saules stari. Paejot garām pēdējam līkumam, viņai aizraujas elpa. Akmens, kas nosedz ieeju kapā, ir novelts malā.
"Kāds ir paņēmis manu Kungu." Viņa skrien modināt Pēteri un Jāni. Abi steidzas, lai paši par to pārliecinātos. Marija steidzas līdzi, cik ātri vien varēdama, bet nespēj.
Pēteris iznāk no kapa noskaities un Jānis iznāk no kapa ticēdams, kamēr Marija tikai sēž kapa priekšā un raud. Abi vīri atstāj viņu vienu viņas bēdās un dodas mājup.
Tomēr kaut kas viņai liek just, ka viņa nav viena. Varbūt viņa dzird kādu troksni. Varbūt viņa dzird čukstu. Vai varbūt viņa vienkārši dzird kā viņas pašas sirds liek tai ielūkoties kapā.
Lai kāds būtu cēlonis, viņa to dara. Viņa noliecas, iebāž galvu kapa ieejā un gaida, kamēr acis apradīs ar tajā valdošo tumsu.
"Sieva, ko tu raudi?" Viņa redz kaut ko līdzīgu vīrietim, bet viņš ir balts-mirdzoši balts. Viņš ir viens no divām gaismām, kas mirdz uz tukšā kapa. Divas spožas sveces uz altāra.
"Sieva, ko tu raudi?" Neparasts jautājums kapsētā. Godīgi sakot, nepieklājīgs jautājums. Tas ir, ja vien jautātājs nezina kaut ko vairāk par otru cilvēku, kam uzdod šo jautājumu.
"Viņi manu Kungu no kapa paņēmuši, un es nezinu, kur viņi To nolikuši."
Viņa aizvien vēl Jēzu sauc par "manu Kungu". Viņa zina tikai to, ka Jēzus lūpas ir apklusušas. Viņa zina tikai to, ka nezināmi kapu zagļi ir nozaguši Viņa mirstīgās atliekas. Bet neskatoties uz visu to, Viņš vēl aizvien ir viņas Kungs.
Šāda nodošanās aizkustina Jēzu. Tā liek Viņam tuvoties viņai. Tik tuvu, ka viņa dzird Viņa elpu. Viņa pagriežas un tur Viņš stāv. Viņa domā, ka tas ir dārznieks.
Šai brīdī Jēzus varēja atklāt sevi. Viņš varēja paaicināt eņģeli, lai tas stāda viņu priekšā, vai arī orķestri, lai paziņo par Viņa klātbūtni. Bet Viņš to nedarīja.
"Sieva, ko tu raudi? Ko tu meklē?"
Viņš neliek Marijai ilgi gaidīt, tikai tik ilgi, lai atgādinātu mums visiem, ka Viņam patīk sagādāt mums pārsteigumus. Viņš tikai gaida, kamēr mēs zaudēsim cerību uz cilvēciskajiem spēkiem, lai tad ienāktu ar Debesu spēku. Dievs gaida, kad mēs padosimies, un tad - pārsteigums!
Vai ir jau pagājis kāds laiks, kopš Dievs tevi pārsteidza? Ir viegli nonākt līdz kādam punktam, kad mums šķiet, ka esam "atšifrējuši" Dievu.
Mēs precīzi zinām, ko Dievs dara. Mēs "uzlaužam" kodu. Mēs grafikos attēlojam Viņa tendences. Dievs ir dators. Ja mēs nospiežam visas pareizās pogas, ievadām pareizos datus, Dievs ir tieši tas, ko mēs domājām, kas Viņš ir. Nekādas variācijas. Nekādas izmaiņas. Dievs ir leijerkaste. Ievadi desmito tiesu. Ievadi pareizos ciparus un - bum! - dievišķā mūzika, kādu mēs vēlējāmies, piepilda istabu.
Vai esat izpratuši Dievu? Vai esat jau attēlojuši Dievu tabulās vai uz filca planšetēm? Ja tā, tad ieklausieties. Ieklausieties Dieva pārsteigumos.
Klausieties, kā krīt zemē akmeņi, kas bija domāti laulības pārkāpumā pieķertai sievietei.
Klausieties, kā Jēzus uzaicina uz nāvi notiesāto doties uz Dieva valstību limuzīna priekšējā sēdeklī.
Klausieties, kā Mesija čukst samariešu sievietei: "Es tas esmu, kas ar tevi runā!".
Klausieties, kā atraitne no Nainas ēd pusdienas kopā ar dēlu, kam vajadzēja būt mirušam.
Un klausieties, kā cilvēks, kuru Marija pati apglabāja, uzrunā viņu vārdā.
"Miriama*"
Dievs, kurš parādās visdīvainākajās vietās. Kas dara visdīvainākās lietas. Kas visdrūmākos skatus pārvērš smaidā. Kas bēdu asaras pārvērš mirdzošās prieka asarās. Dievs, kas izkar spožas zvaigznes tumšās debesīs. Kas izliec varavīkšņu lokus negaisa mākoņos. Kas kapsētā nosauc cilvēka vārdu.
"Miriama," Viņš klusi saka, "pārsteigums!"
Marija bija šokēta. Mūsu dzīvē nav bieži tie mirkļi, kad tavu vārdu nosauc Tas, kurš ir mūžīgs. Bet kad to nosauca, Marija pazina Viņu. Un pazīstot, viņa atbilstoši atsaucās. Viņa pielūdza Viņu.
Šajā ainā ir viss, kas nepieciešams pārsteiguma svētkiem-slepenība, plati ieplestas acis, pārsteigums, pateicība. Tomēr šie svētki ir tikai bikla priekšspēle tam, ko Dievs gatavo nākotnei. Tie būs līdzīgi Marijas svētkiem, tikai daudz lielāki. Daudz vairāk kapu tiks atvērti. Daudz vairāk vārdu tiks nosaukti. Daudz vairāk ceļu locīsies. Un daudz vairāk Dieva meklētāju priecāsies.
Tie tik būs svētki! Es vēlos, lai arī mans vārds būtu šo svētku viesu sarakstā. Kā ar tavējo?
"Ko acs nav redzējusi un auss nav dzirdējusi un kas neviena cilvēka sirdī nav nācis, to Dievs ir sagatavojis tiem, kas Viņu mīl." (1. Korintiešiem 2:9)
* Aramiski Marija ir Miriama.
(Maks Lukado)
Marija bija bijusi tur. Viņa bija dzirdējusi, kā vadoņi kliedza pēc Jēzus asinīm. Viņa bija lieciniece tam, kā Romas pātaga izplēsa ādas gabalus no Jēzus muguras. Viņa bija sāpēs sarāvusies, raugoties ērkšķu sadurtajā Jēzus pierē un raudājusi, redzot, cik smags krusts viņas Kungam jānes.
Mēs nezinām, vai Marija to darīja, bet iespējams, ka tā bija. Viņa bija tur. Viņa bija tur, lai apliktu roku ap Jēzus mātes Marijas plecu. Viņa bija tur, lai aizvērtu Jēzus acis. Viņa bija tur. Tāpēc nav brīnums, ka viņa atkal vēlas būt pie sava Kunga.
Agri no rīta, gaismai austot, viņa pieceļas no sava matrača, paņem svaidāmās zāles un eļļu un iziet no mājas, paiet garām Gennata vārtiem un dodas augšup kalnā. Viņai priekšā ir drūms uzdevums. Ap šo laiku ķermenis jau būs uzblīdis. Seja būs bāla. Būs asa nāves smaka.
Ejot augšup pa šauro taku, pelēkajās debesīs parādās pirmie zeltainie saules stari. Paejot garām pēdējam līkumam, viņai aizraujas elpa. Akmens, kas nosedz ieeju kapā, ir novelts malā.
"Kāds ir paņēmis manu Kungu." Viņa skrien modināt Pēteri un Jāni. Abi steidzas, lai paši par to pārliecinātos. Marija steidzas līdzi, cik ātri vien varēdama, bet nespēj.
Pēteris iznāk no kapa noskaities un Jānis iznāk no kapa ticēdams, kamēr Marija tikai sēž kapa priekšā un raud. Abi vīri atstāj viņu vienu viņas bēdās un dodas mājup.
Tomēr kaut kas viņai liek just, ka viņa nav viena. Varbūt viņa dzird kādu troksni. Varbūt viņa dzird čukstu. Vai varbūt viņa vienkārši dzird kā viņas pašas sirds liek tai ielūkoties kapā.
Lai kāds būtu cēlonis, viņa to dara. Viņa noliecas, iebāž galvu kapa ieejā un gaida, kamēr acis apradīs ar tajā valdošo tumsu.
"Sieva, ko tu raudi?" Viņa redz kaut ko līdzīgu vīrietim, bet viņš ir balts-mirdzoši balts. Viņš ir viens no divām gaismām, kas mirdz uz tukšā kapa. Divas spožas sveces uz altāra.
"Sieva, ko tu raudi?" Neparasts jautājums kapsētā. Godīgi sakot, nepieklājīgs jautājums. Tas ir, ja vien jautātājs nezina kaut ko vairāk par otru cilvēku, kam uzdod šo jautājumu.
"Viņi manu Kungu no kapa paņēmuši, un es nezinu, kur viņi To nolikuši."
Viņa aizvien vēl Jēzu sauc par "manu Kungu". Viņa zina tikai to, ka Jēzus lūpas ir apklusušas. Viņa zina tikai to, ka nezināmi kapu zagļi ir nozaguši Viņa mirstīgās atliekas. Bet neskatoties uz visu to, Viņš vēl aizvien ir viņas Kungs.
Šāda nodošanās aizkustina Jēzu. Tā liek Viņam tuvoties viņai. Tik tuvu, ka viņa dzird Viņa elpu. Viņa pagriežas un tur Viņš stāv. Viņa domā, ka tas ir dārznieks.
Šai brīdī Jēzus varēja atklāt sevi. Viņš varēja paaicināt eņģeli, lai tas stāda viņu priekšā, vai arī orķestri, lai paziņo par Viņa klātbūtni. Bet Viņš to nedarīja.
"Sieva, ko tu raudi? Ko tu meklē?"
Viņš neliek Marijai ilgi gaidīt, tikai tik ilgi, lai atgādinātu mums visiem, ka Viņam patīk sagādāt mums pārsteigumus. Viņš tikai gaida, kamēr mēs zaudēsim cerību uz cilvēciskajiem spēkiem, lai tad ienāktu ar Debesu spēku. Dievs gaida, kad mēs padosimies, un tad - pārsteigums!
Vai ir jau pagājis kāds laiks, kopš Dievs tevi pārsteidza? Ir viegli nonākt līdz kādam punktam, kad mums šķiet, ka esam "atšifrējuši" Dievu.
Mēs precīzi zinām, ko Dievs dara. Mēs "uzlaužam" kodu. Mēs grafikos attēlojam Viņa tendences. Dievs ir dators. Ja mēs nospiežam visas pareizās pogas, ievadām pareizos datus, Dievs ir tieši tas, ko mēs domājām, kas Viņš ir. Nekādas variācijas. Nekādas izmaiņas. Dievs ir leijerkaste. Ievadi desmito tiesu. Ievadi pareizos ciparus un - bum! - dievišķā mūzika, kādu mēs vēlējāmies, piepilda istabu.
Vai esat izpratuši Dievu? Vai esat jau attēlojuši Dievu tabulās vai uz filca planšetēm? Ja tā, tad ieklausieties. Ieklausieties Dieva pārsteigumos.
Klausieties, kā krīt zemē akmeņi, kas bija domāti laulības pārkāpumā pieķertai sievietei.
Klausieties, kā Jēzus uzaicina uz nāvi notiesāto doties uz Dieva valstību limuzīna priekšējā sēdeklī.
Klausieties, kā Mesija čukst samariešu sievietei: "Es tas esmu, kas ar tevi runā!".
Klausieties, kā atraitne no Nainas ēd pusdienas kopā ar dēlu, kam vajadzēja būt mirušam.
Un klausieties, kā cilvēks, kuru Marija pati apglabāja, uzrunā viņu vārdā.
"Miriama*"
Dievs, kurš parādās visdīvainākajās vietās. Kas dara visdīvainākās lietas. Kas visdrūmākos skatus pārvērš smaidā. Kas bēdu asaras pārvērš mirdzošās prieka asarās. Dievs, kas izkar spožas zvaigznes tumšās debesīs. Kas izliec varavīkšņu lokus negaisa mākoņos. Kas kapsētā nosauc cilvēka vārdu.
"Miriama," Viņš klusi saka, "pārsteigums!"
Marija bija šokēta. Mūsu dzīvē nav bieži tie mirkļi, kad tavu vārdu nosauc Tas, kurš ir mūžīgs. Bet kad to nosauca, Marija pazina Viņu. Un pazīstot, viņa atbilstoši atsaucās. Viņa pielūdza Viņu.
Šajā ainā ir viss, kas nepieciešams pārsteiguma svētkiem-slepenība, plati ieplestas acis, pārsteigums, pateicība. Tomēr šie svētki ir tikai bikla priekšspēle tam, ko Dievs gatavo nākotnei. Tie būs līdzīgi Marijas svētkiem, tikai daudz lielāki. Daudz vairāk kapu tiks atvērti. Daudz vairāk vārdu tiks nosaukti. Daudz vairāk ceļu locīsies. Un daudz vairāk Dieva meklētāju priecāsies.
Tie tik būs svētki! Es vēlos, lai arī mans vārds būtu šo svētku viesu sarakstā. Kā ar tavējo?
"Ko acs nav redzējusi un auss nav dzirdējusi un kas neviena cilvēka sirdī nav nācis, to Dievs ir sagatavojis tiem, kas Viņu mīl." (1. Korintiešiem 2:9)
* Aramiski Marija ir Miriama.
(Maks Lukado)
6.4.07
Sāpju Vīrs
“Viņš bija nicināts, labāki ļaudis no viņa vairījās, vīrs, kam nebija svešas sāpes un kas bija norūdīts ciešanās, tāds, kura priekšā aizklāja vaigu, tā nicināts, ka mēs viņu ne par ko neturējām. Taču viņš nesa mūsu sērgas un ciešanas, un mūsu sāpes viņš bija uzkrāvis sev, kurpretī mēs viņu uzskatījām par sodītu, Dieva satriektu un nomocītu. Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mūsu grēku dēļ satriekts. Mūsu sods bija uzlikts viņam mums par atpestīšanu, ar viņa brūcēm mēs esam dziedināti.” (Jesajas 53:3-5)
Kuru no mums gan nesaviļņo un neaizkustina šis Jēzus Kristus personas un misijas pravietiskais portrets? Ir gandrīz neaptverami, ka pats godības Kungs vislielāko cieņu, kas tiek parādīta Debesīs, apmaina pret viszemāko stāvokli uz šīs zemes. Cilvēka miesā nākušo Kristu spēja ievainot it visas cilvēces ciešanas un vilšanās.
Kā Sāpju Vīrs (Jesajas 53:3 NIV) Jēzus iepazina cilvēces bēdas to visdziļākajā nozīmē; mūsu Glābējs sastapās ar vismokošākajām sāpēm un izturēja vislielāko pazemojumu, lai atpirktu kritušo cilvēci. “Vīrs, kam nebija svešas sāpes,” piedzīvoja nežēlīgu atraidīšanu no ienaidnieku un gļēvulīgu nodevību no draugu puses.
Jēzus izcieta sāpes, ko nes vientulība; Viņš pieredzēja to, ka tika atstāts savā viskritiskākajā stundā. Viņš piedzīvoja sirdi plosošas sāpes, mirdams pie krusta par pasauli, kas Viņu nemīlēja. Uzņemoties cilvēces vainas nastu, Kristus piedzīvoja ne tikai to, ka no Viņa novērsās cilvēki; Viņš, vienīgais bezgrēcīgais, visā pilnībā izjuta to, kā grēks šķir no Debesu Tēva: “"Mans Dievs, Mans Dievs, kāpēc Tu esi Mani atstājis?” (Mateja 27:46)
Taču ir kāda laba vēsts! Tumšo sāpju nakti nomainīja godības pilns uzvaras un glābšanas saullēkts. Lai slavēts Kristus, mūsu Atpircējs!
Kuru no mums gan nesaviļņo un neaizkustina šis Jēzus Kristus personas un misijas pravietiskais portrets? Ir gandrīz neaptverami, ka pats godības Kungs vislielāko cieņu, kas tiek parādīta Debesīs, apmaina pret viszemāko stāvokli uz šīs zemes. Cilvēka miesā nākušo Kristu spēja ievainot it visas cilvēces ciešanas un vilšanās.
Kā Sāpju Vīrs (Jesajas 53:3 NIV) Jēzus iepazina cilvēces bēdas to visdziļākajā nozīmē; mūsu Glābējs sastapās ar vismokošākajām sāpēm un izturēja vislielāko pazemojumu, lai atpirktu kritušo cilvēci. “Vīrs, kam nebija svešas sāpes,” piedzīvoja nežēlīgu atraidīšanu no ienaidnieku un gļēvulīgu nodevību no draugu puses.
Jēzus izcieta sāpes, ko nes vientulība; Viņš pieredzēja to, ka tika atstāts savā viskritiskākajā stundā. Viņš piedzīvoja sirdi plosošas sāpes, mirdams pie krusta par pasauli, kas Viņu nemīlēja. Uzņemoties cilvēces vainas nastu, Kristus piedzīvoja ne tikai to, ka no Viņa novērsās cilvēki; Viņš, vienīgais bezgrēcīgais, visā pilnībā izjuta to, kā grēks šķir no Debesu Tēva: “"Mans Dievs, Mans Dievs, kāpēc Tu esi Mani atstājis?” (Mateja 27:46)
Taču ir kāda laba vēsts! Tumšo sāpju nakti nomainīja godības pilns uzvaras un glābšanas saullēkts. Lai slavēts Kristus, mūsu Atpircējs!
Abonēt:
Ziņas (Atom)
