27.5.13

Laika ritums un vīzijas veidošana

Viena no pārsteidzošām dzīves realitātēm ir tā, cik ātri paiet laiks. Šķiet, ka vienā acumirklī bērni izaug vai cilvēki noveco. Un šokējoša ir atskārsme, ka drauga mazā meitiņa jau ir 12 gadus precējusies vai ka jūsu “jaunā mašīna” iegādāta pirms 8 gadiem. Jūs sākat strādāt kādā kompānijā jauns, taču nemanot ir aizritējuši 15 gadi, un jūs uzskata par “veco”.

Laiks skrien ļoti ātri. Mēs iztērējam 20 gadus, uzņemot dzīvei ātrumu, un vēl 20, to ātrumu palēninot. Tiem pa vidu, 30-40 gadi aizskrien ātrāk nekā mēs spējam to pamanīt. Jautājums ir tāds – ko mēs darīsim ar sev atvēlētajiem gadiem, vienalga, ikdienas darba gaitās vai personīgajā dzīvē?

Bībelē, Jaunajā Derībā, apustulis Pāvils izsaka interesantu piezīmi: “Tad nu raugieties nopietni uz to, kā dzīvojat: nevis kā negudri, bet kā gudri; izmantojiet laiku, jo šīs dienas ir ļaunas! Tāpēc nepadodieties neprātam, bet centieties saprast, kāds ir jūsu Kunga prāts.” (Efeziešiem 5:15-17)

Es neesmu pārliecināts, ka sapratu to, ko Pāvils vēlējās pateikt, sakot: “Šīs dienas ir ļaunas.” Vai viņš domāja, ka ir ļauni cilvēki, kas rīkojas destruktīvi attiecībā pret mums, vai to, ka laiks nav mūsu pusē? Iespējams, viņš domāja abus. Ja mēs salīdzinām pasauli ar lielu amerikāņu futbola spēli, tad dažbrīd šķiet, ka ir mača pēdējās divas minūtes un mums ir četru punktu deficīts, un bumba ir otrai komandai. Taču vai mums tā vajadzētu dzīvot – izmisīgi cenšoties izlīdzināt rezultātu? Reālajā dzīvē es neredzu atlikušo laiku uz tablo, kā arī es nezinu, kāds ir rezultāts. Bet jebkurā gadījumā mums ir jāspēlē, lai uzvarētu – ar pilnu atdevi līdz pašam finišam. Kā bieži saka – spēle nav noslēgusies, pirms tā nav noslēgusies.

Es Efeziešiem 5:15-17 pārfrāzēju šādi: “Spēlē šo spēli labi – nevis kā netrenējušies un nedisciplinēti spēlētāji, bet gan kā komandas biedri, kuri zina visus noteikumus un kombinācijas no galvas un saprot to, ko treneris domā. Neizdariet muļķīgas kļūdas vai nedabūjiet sodus, tāpēc ka laiks iet uz beigām.”

Daudzas organizācijas formulē savu “vīziju”, lai ģenerētu entuziasmu paziņojot jaunus plānus vai virzienus. Taču tas ir, iespējams, pārāk cēls vārds, lai raksturotu noformulēto. Vārdnīcā skaidrots, ka vīzija ir neparasta nākotnes redzēšana vai īpašs ieskats. Lielākā daļa no tā, ko sauc par vīzijām, patiesībā ir stratēģiski plāni. Plānot ir labi. Bet, kad mēs formulējam “vīziju”, tur patiesībā vajadzētu būt sacītam tam, ka mēs vēlamies būt vitāli iesaistīti spēlē.

Bībelē var rast dažus piemērus vīzijai – viens ir tas, kā Mozus izveda savus ļaudis no Ēģiptes, cits – Dāvida vēlme uzbūvēt templi Dievam. Pirms 2000 gadiem, Jēzum nomirstot, krustā sistam, Viņa vīzija kļuva par motivējošu spēku, par cilvēku atpestīšanu no viņu pastāvīgās sacelšanās pret Dievu un Viņa perfektajiem standartiem.

Ko mums vajadzētu darīt tad, kad mums ir vīzija? Turpinot analoģiju ar sportu, ja mēs gribam spēlēt, tad mums ir jātrenējas un pastāvīgi jāslīpē savas prasmes un meistarība – mums ir jādara viss iespējamais, lai sagatavotos, un mums jābūt gataviem arī sēdēt uz rezervistu soliņa kādu laiciņu, ja tas ir nepieciešams.

Dzīve visdrīzāk ir kā stafetes skriešana. Mēs saņemam kociņu, skrienam, cik ātri vien varam, un tad nododam kociņu nākamajam skrējējam. Vissvarīgākā daļa ir tieši kociņa nodošana, ne tikai mūsu dzīves sākumā un beigās, bet visā tās garumā. Var tikai skriet, taču, lai uzvarētu, mums ir jāskrien tā, kā to nosaka mūsu vīzija.

Autors: Džims Matiss

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2013 /  www.cbmc.lv.

21.5.13

Drosme darba vietā

Mūsdienās daudziem cilvēkiem darbā raizes izraisa, galvenokārt, darba drošība – vai tas ir stabils, vai ienākumi ir pienācīgā līmenī, vai darba pienākumi ir izpildāmi, vai darbs ir paredzams. Kurš gan var viņus vainot? Ņemot vērā to neskaidrību, kāda patlaban valda pasaules ekonomikā, ikviens, kuram vienkārši ir darbs, var to uzskatīt par svētību. Tāpēc cenšanās izvairīties darīt vai pateikt ko tādu, kas var kaitēt saglabāt “drošu” pozīciju. Kāpēc vajag šūpot to laivu?

Tomēr lielākā daļa cilvēku, kas ir spējuši atstāt neizdzēšamas pēdas savās darbības sfērās, ir izrādījuši neparastu drosmi, peldot pret straumi, izaicinot pastāvošo, riskējot iet nezināmajā bez nekādas garantijas uz panākumiem.

Kā pirmie prātā nāk Bils Geitss un Stīvs Džobss – personas, kas spēja iedomāties, kā izmantot un pielietot datorus veidos, kas viņu laika biedriem pat prātā nenāca. Mums ir arī tāds klasisks piemērs kā izgudrotājs Tomass Edisons, par kuru saka, ka viņu nebaidīja pat daudzie šķēršļi, kas viņam bija jāpārvar, cenšoties izgudrot spuldzīti, jo viņam bija pārliecība, ka katra kļūme reprezentēja vienu soli pretī panākumiem.

No kurienes gan nāk šāda drosme? Dažreiz to raisa nepieciešamība. Viens no maniem draugiem, Gerijs, strādāja slikti apmaksātu darbu, kurā saņēma darbu par stundām. Viņš ar to nespēja nodrošināt savai ģimenei to, ko vēlētos. Tā vietā, lai samierināties ar apstākļiem vai vainotu kādu citu savā sliktajā stāvoklī, Gerijs izveidoja daudzpusīgu sevis attīstīšanas plānu, apgūstot zināšanas un prasmes, ko viņam vajadzēja, lai kļūtu par veiksmīgu pārdošanas daļas vadītāju. Tagad viņš pamudina citus spert līdzīgus drosmīgus soļus. Viņa dzīve ir kļuvusi par dzīvu piemēru  senajai Bībeles mācībai: “Strādnieks nopūlas paša labā, jo viņa mute viņu spiež strādāt” (Salamana Pamācības 16:26).

Drosme – gatavība atstāt to, kas ir pazīstams, uzticams un nodrošināts, - var nākt arī no citiem avotiem:

Drosme pastāvēt uz savu. Ja jūs esat ļoti stingri kaut kam ticat vai esat pārliecināti par kādas mācības patiesumu, tad jūsu drosme liek jums neiziet uz kompromisu. Iespējams, jūs uzskatāt, ka ir nepieciešamas izmaiņas stratēģijā, kaut gan tam ir pretinieki. Vai varbūt jūs domājat, ka izmaiņas nav vajadzīgas, lai gan uz to tiek izdarīts spiediens. Sekojiet šim piemēram: “…un no Isašara dēliem tādi, kuriem gudrība zināt, kas Israēlam katrā laikā darāms” (Pirmā Laiku grāmata 12:32).

Drosme turpināt, neskatoties uz bīstamību. Attīstība vai lielu izmaiņu veikšana var būt saistīta ar lielu risku. Taču, ja jūs jūtat, ka Dievs jūs vada attīstības virzienā, tad ir nepieciešams rīkoties stingri, ar pārliecību.  “Vai Es neesmu tev pavēlējis: esi stiprs un drošs, nebīsties un nebaiļojies! Jo Tas Kungs, tavs Dievs, ir visur ar tevi, kurp vien tu iesi " (Jozuas 1:9).

Drosme būt neatlaidīgam. Ir viegli padoties, kad neizdodas sasniegt īstermiņa mērķus vai nepiepildās cerības. Tādos gadījumos ir svarīgi to ignorēt un saglabāt savu uzmanību pievērstu ilgtermiņa mērķim. “Tad nu nepiekusīsim, labu darīdami, jo savā laikā mēs pļausim, ja nepagursim” (Galatiešiem 6:9).

Drosme rīkoties pēc pārliecības. Biznesa un profesionālā vide var būt amorāla – cilvēki brīžiem var darīt visu, lai tikai noslēgtu darījumu. Ir nepieciešama drosme, lai saglabātu augstus standartus savā uzvedībā un darbībās. “…topiet pastāvīgi, nešaubīgi, pilnīgāki Tā Kunga darbā vienumēr, zinādami, ka jūsu darbs Tā Kunga lietās nav veltīgs” (1. Korintiešiem 15:58).

Autors: Roberts Dž. Tamasi

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2013 /  www.cbmc.lv.

13.5.13

Turēšanās pie ticības grūtību laikā

Ir pietiekami sarežģīti izmantot savu ticību pragmatiskajā, galvenokārt uz biznesu orientētajā profesionālajā vidē. Taču vēl sarežģītāk tas ir ekonomisku grūtību laikā. Šo patiesību man atsauca atmiņā nesenā hipotekāro aizdevumu krāpniecības lieta.

Šādu aizņēmēju biznesi strauji auga, viņiem pērkot mājas par cenām, kas bija zem tirgus vērtības, pēc tam tās atjaunojot un padarot interesantākas potenciālajiem pircējiem. Šo biznesu īpašnieki veidoja maksimāli lielas parādsaistības, aizņemoties lielu daudzumu naudas, lai spētu nopirkt tik daudz lēto māju, cik banka atļauj.

Tomēr, laikam ejot, tika pieļautas kļūdas. Aizņēmējs pieņēma sliktus lēmumus attiecībā uz dažiem īpašumiem, rezultātā palēninājās citu rekonstrukcijas darbi. Un uzņēmums pirka mājas daudz ātrāk nekā spēja tās pārdot. Tāpēc daudzi īpašumi tā arī palika nepārdoti un piesaistīja lielu daļu no aizņēmējam pieejamajiem naudas resursiem.

Vēl pēc kāda laiciņa aizņēmējiem bija jāpieņem nopietns lēmums: “Ko mēs darīsim – atzīsim savas problēmas un akceptēsim to sekas vai arī melosim aizdevējiem un izmantosim viņu naudu citos projektos?” Diemžēl bailes pārmāca viņu sirdsapziņu un ticību, tādējādi novedot kompāniju uz krāpniecības ceļa un beigu beigās – kriminālas apsūdzības.

Šajā gadījumā ticība visās tās izpausmēs tika pārkāpta divos veidos. Pirmkārt, aizņēmējs rīkojās nepamatoti agresīvi šajā nestabilajā nekustamā īpašuma tirgus situācijā, pat ņemot vērā to, ka nopirktajiem īpašumiem bija pazemināta vērtība. Visticamāk aizņēmējs nevērsās nopietni pie Dieva pēc padoma tad, kad pieaugošais risks kļuva acīm redzams.

Otrkārt, aizņēmējam trūka ticības uzticēties Dievam par to, kāds būtu bijis rezultāts, ja uzņēmums būtu bijis pilnīgi atklāts pret banku attiecībā pret savām pieaugošajām kredītsaistībām. Tā vietā īpašnieki izvēlējās melot un pieņēma, ka spēs izkļūt no saviem parādiem, tērējot vairāk. (Vai šis neliekas kaut kur dzirdēts?)

Viņi būtu varējuši izvairīties no krāpniecības un tās kriminālajām sekās, ja būtu ņēmuši vērā Psalmos 23:4 minēto solījumu, kurā teikts, ka Dievam var ticēt: "Jebšu es arī staigāju tumšā ielejā, taču ļaunuma nebīstos, jo Tu esi pie manis, Tava gana vēzda un Tavs gana zizlis mani iepriecina."

Šo pantu un arī visu psalmu sarakstīja kāds gans, kurš tika saskāries ar grūtu uzdevumu izvadīt savas aitas cauri tumšām un draudīgām ejām, kur lopiņi varētu saskarties ar dažnedažādiem plēsoņām. Darbošanās nekustamo īpašumu biznesā krietni atšķiras no aitu ganīšanas, taču mācība paliek tā pati: Jēzus sekotājiem vajag ticēt savam Kungam briesmu un neskaidrību laikā.

Citā fragmentā, Filipiešiem 4:6-7, dots līdzīgs solījums: “Nezūdieties nemaz, bet jūsu lūgumi lai nāk zināmi Dieva priekšā ar pateicību ikvienā pielūgšanā un lūgšanā. Un Dieva miers, kas ir augstāks par visu saprašanu, pasargās jūsu sirdis un jūsu domas Kristū Jēzū.”

Māju renovēšanas uzņēmuma īpašnieki neticēja vai nedarbojās saskaņā ar šo solījumu. Ja jūs saskaraties ar līdzīgu dilemmu, tad man ir šāds ieteikums: Izvēlieties ticību, nevis bailes.

Autors: Riks Bokss (Rick Boxx)

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2013 /  www.cbmc.lv.

7.5.13

Jums nevajag darīt visu pašiem

Viscaur ASV vidējos rietumos un lauksaimniecības reģionos pasaulē atskan traktoru rūkoņa, jo ir sācies to ikgadējais ceļojums uz laukiem. “John Deere”, “Ford”, “New Holland”, “Massey Ferguson” traktortehnika sēs kukurūzu, kviešus, sojas pupiņas, kokvilnu un vēl dažnedažādas labības sēklas. Pēc tam atkarībā no laika apstākļiem irigācijas sistēmas gādās par lauku apūdeņošanu.

Ko lauksaimnieks dara, kad tas ir paveikts? Ja neskaita mēslošanu un pesticīdu izmantošanu, viss, kas viņam atliek, ir vienkārši skatīties un gaidīt. Jānotiek kam tādam, ko lauksaimnieks pats nespēj izdarīt, ko viņš nespēj kontrolēt vai citādi ietekmēt. Sēklai ir jāuzdīgst un jāsāk augt. Lai cik ļoti fermeris to gribētu, viņš nespēj piespiest sēklu augt.

Bībelē, Jaunajā Derībā, apustulis Pāvils izskaidroja šo faktu garīgā veidā, sakot: "Es dēstīju, Apolls aplaistīja, bet Dievs deva spēku augšanai!" (1. Korintiešiem 3:6)

Tie no mums, kas dzīvo lielākoties uz pakalpojumiem orientētā ekonomikā, kur mums pašiem vajag izdarīt nepieciešamo, lai panāktu rezultātu, nekad kā nopietnu opciju neuztver vienkāršu skatīšanos un gaidīšanu. Tirgus piekrišanu dod tiem, kuriem ir rezultāts. Lai arī, iespējams, mēs piekristu Pāvila loģikai, viņa vārdi šķiet dīvaini un ievērojami novecojuši, jo mums ir ļoti attāla tā uz lauksaimniecību balstītā ekonomika, kas bija mūsu senčiem.

Iespējams, ir pienācis laiks, lai tā vietā, lai izmisīgi skraidītu apkārt savās darba, biznesa, personīgās dzīves gaitās, mēs izmantotu kādu no Bībelē atrodamajām patiesībām, lai atgūtu saprātu un piezemētības sajūtu un saprastu, ko varam un ko nevaram izdarīt. Pāvila teiktais šai pašā nodaļā sniedz apgaismību šim visam:

Dievam mūs nevajag. "Tamdēļ nav cildināms ne dēstītājs, ne laistītājs…" (1. Korintiešiem 3:7).

Tomēr, Dievs izvēlas mūs izmantot un Viņam tas patīk. "Kas tad ir Apolls, un kas ir Pāvils? Tik kalpi …" (1. Korintiešiem 3:5)

Dievs mums sniedz iespējas kalpot Viņam un citiem un piedalīties Viņa dievišķajos plānos. "… Ikviens tā, kā Tas Kungs viņam devis." (1. Korintiešiem 3:5)

Bieži vien, savas nedrošības vai lepnuma vadīti, mēs vēlamies gūt atzinību: “Es to izdarīju!” Tomēr ir svarīgi, lai šīs patiesībās mūsos dziļi nosēžas un mēs neizjustu vēlmi pieteikties, ka mēs to izdarījām, vai nejustu vēlmi visu kontrolēt. Tā vietā mēs varam pazemīgi akceptēt to lomu, kas mums ir iedota, lai vienkārši palīdzētu Dievam tajā, ko Viņš dara ar pasauli ap mums.

Atcerieties “Super Bowl” reklāmu, kurā mazs puika skraidīja pa māju Dārta Veidera kostīmā, cenzdamies izmantot “Spēku”? Neskatoties uz viņa pūliņiem un apņēmību, nekas nenotika ne ar žāvētāju, ne suni, ne lelli. Tad viņš pacēla savas rokas pret pie mājas stāvošo tēta automašīnu, un gaismas nomirkšķinās un motors sāk rūkt, pateicoties maza bērna sajūsmai un tēta, kurš no virtuves skatījās un ar pulti iedarbināja mašīnu, vēlmei spēlēties.

TV reklāmā tēvs bija tas, kurš iejaucās. Dievs ir tas, kurš daudz plašākā un pamatīgākā veidā ir cieši saistīts ar to, lai viss notiktu. Bībelē tas ir skaidri apstiprināts. Jēzus saviem sekotājiem teica: "… Bez Manis jūs nenieka nespējat darīt " (Jāņa 15:5) Vēlāk arī apustulis Pāvils sacīja: “Es visu spēju Tā spēkā, kas mani dara stipru.” (Filipiešiem 4:13)

Autors: Roberts D. Fosters

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2013/  www.cbmc.lv.