Žēlastības bagātināts

„Es pateicos Dievam vienumēr jūsu dēļ par žēlastību, kas jums ir dota Kristū Jēzū, jo ar Viņu jūs esat kļuvuši bagāti visās lietās viscaur vārdos un atziņā.” 1. Korintiešiem 1:4 5.

Žēlastība ir kas vairāk par mums nepelnīti dāvāto Dieva labvēlību, kas mūs atpestī no pazušanas un nāves un nodrošina pestīšanu un dzīvību. Pieņemdami šo dievišķo dāvanu, mēs ieejam žēlastības valstībā. Mēs nokļūstam žēlastības stāvoklī, mēs stāvam žēlastībā (sk. Rom. 5:2; 1. Pēt. 5:12).

Kad dzīvojam žēlastībā, Kungs, kuram patīk dot, pār mums izlej garīgas svētības. Mēs kļūstam bagāti Viņā gan vārdos, gan atziņā. Viņš mūs nodrošina ar spējām, kas nepieciešamas Viņa kalpošanā. „Mums, pēc mums piešķirtās žēlastības, ir dažādas dāvanas.” (Rom. 12:6)

Draudze ir tik brīnišķīga! Lai gan tā var šķist vāja un nepilnīga, „tā ir kā Viņa žēlastības darbu skatuve, kurā Kungam patīk parādīt savu sirdi pārveidojošo spēku” („Apustuļu darbi”, 12. lpp. oriģ.). Tādu cilvēku sadraudzībā, kurus Dievs aicinājis iziet no pasaules, neatradīsim daudz pēc laicīgajiem standartiem slavenu vai ģeniālu ļaužu.

„Bet, kas ģeķīgs pasaulē, to Dievs ir izredzējis, lai liktu kaunā gudros; un, kas spēcīgs pasaulē, to Dievs ir izredzējis, lai liktu kaunā stipros; un, kas pasaulē zems un nicināts un kas nav nekas, to Dievs ir izredzējis, lai iznīcinātu to, kas ir kas; lai nekas, kas ir miesa, nelielās Dieva priekšā.” (1. Kor. 1:27 29)

Es pazīstu kādu vīru, par kuru var droši apgalvot, ka viņš ir kļuvis bagāts „vārdos un atziņā”. Doktora grādu viņš ieguva pasaulslavenā universitātē. Neskaitāmās valstīs viņš uzrunā tūkstošiem cilvēku lielas auditorijas, kā arī ieņem ļoti atbildīgu amatu. Tomēr, kad viņš kā pusaudzis sajuta Dieva aicinājumu kalpot un atsaucās uz to, daudzi, kas viņu pazina, par viņu šaubījās. Šis jauneklis stostījās — kā gan viņš jebkad spēs efektīvi darboties?

Bet Dieva Gars spēj pārvarēt dabas nepilnības. Arī Mozum bija problēmas ar valodu (2. Moz. 4:10), bet viņš kļuva par varenāko Vecās Derības vadoni.

Es izprotu Mozus un šī manis iepriekš minētā cilvēka sajūtas. Es kā pusaudzis biju ļoti kautrīgs. Jauniešu sanāksmēs es sēdēju aizmugurējās rindās, un, tuvojoties noslēgumam, vienmēr klusi pazudu. Kādu dienu, kad man palūdza ievākt ziedojumus, es gandrīz paģību!

Žēlastības bagātināti. Tas ir arī mans stāsts. Un, ja ļausit Dievam īstenot Viņa plānu jūsu dzīvē, Viņa žēlastība jūs sagatavos tādam uzdevumam, kuru šobrīd jūs pat nespējat iztēloties.

(Autors: Viljams Džonsos)

Žēlastības taisnoti

„Jo visi ir grēkojuši, un visiem trūkst dievišķās godības. Bet Dievs Savā žēlastībā tos taisno bez nopelna, sagādājis tiem pestīšanu Jēzū Kristū.” Romiešiem 3:23 24.

Šī brīnišķīgā Rakstu vieta miniatūrā ataino mūsu glābšanas stāstu. Tajā apkopota cilvēces dilemma, kā arī Dieva apbrīnojamā iniciatīva mūs glābt un visbeidzot tas, kā šī pestīšana tika darīta iespējama.

Visi ir grēkojuši; visiem trūkst dievišķās godības. Mēs esam kļūdījušies, pieļāvuši lielas kļūdas. Mums ir lielas nepatikšanas. Tieši ar to šis stāsts sākas — kur tam vienmēr būtu jāsākas —, jo tā ir patiesība par mums.

Pirms labās vēsts par Dievu nāk sliktās ziņas par mums. Vārds „grēks”, lai gan īss, tomēr ir ļoti spēcīgs! Tas izstaro neizdošanos, vainu, kaunu un izmisumu. Bībelē minēti dažādi vārdi, lai aprakstītu mūsu izmisīgo nepieciešamību pēc palīdzības no ārpuses. Grēks nozīmē aizšaut garām mērķim — šaut ar bultu un netrāpīt. Grēks nozīmē būt „nepietiekamiem”. Grēks ir nepaklausība. Grēks ir izkropļojums, labā un taisnā sagrozīšana. Grēks ir pretestība. Un grēks ir arī nolaidība, nespēja rīkoties pareizi.

Dievs radīja nevainojamus cilvēkus pēc savas līdzības. Bet mēs izvēlamies iet savu ceļu un visu sabojāt. Tagad esam pazuduši, bezcerības mākti. Mēs Dieva varenībai neesam pietiekami labi. Un katrs, kurš domā citādi, vienkārši neizprot mūsu Radītāja svētumu.

Bet tagad labā vēsts: Dievs visus „taisno bez nopelna”. Šo frāzi raksturo mums katram ļoti pazīstama aina. Ir tiesa, un mēs tiekam tiesāti. Tiek pasludināts spriedums: „Apsūdzētais tiek atzīts par vainīgu.” Vainīgi par visa sabojāšanu, par to, ka mums trūkst dievišķās godības. Bet tad ierunājas Tiesnesis: „Ļaujiet šim cilvēkam iet brīvībā! Viņš tiek attaisnots, viņa noziegumi dzēsti. Manās acīs viņš nekad nav grēkojis!”

Tā ir žēlastība. Nenovērtējama dāvana. Atbrīvoti! Kā gan Dievs to spēj? Vai tad Viņš nav taisnības Dievs?

Jā, Viņš ir taisnības Dievs. Viņš mūs „taisno bez nopelna, sagādājis tiem pestīšanu Jēzū Kristū” (24. pants). Viņš tik ļoti mīlēja šo pasauli, ka atdeva savu vienpiedzimušo Dēlu, lai visi, kas Viņam tic, nemirtu, bet iegūtu mūžīgo dzīvību.

Jēzus ieņēma mūsu vietu. Viņš, kurš ir bezgrēcīgs, iestājas par mums. Viņš paņem mūsu grēkus un ciešanas, mūsu salauzto un pazudināto dzīvi un nodrošina mūs ar savu nevainojamo dzīvi.

Apbrīnojama apmaiņa! Tā ir žēlastība, brīnišķīga žēlastība. Lai slavēts Viņa vārds!

(Autors: Viljams Džonsons)

Pasaules vai Vārda veidots

„Un netopiet šai pasaulei līdzīgi, bet pārvērtieties, atjaunodamies savā garā, lai pareizi saprastu, kas ir Dieva griba: to, kas ir labs, tīkams un pilnīgs.” Romiešiem 12:2.

Ja mūs neveidos Vārds, tad veidos pasaule. Nospiedošā kultūra pamazām mūs izveidos savā līdzībā. Nemanot tās attieksmes un vērtības kļūs par mūsu attieksmēm un vērtībām.

Mūsu vienīgais nodrošinājums ir katru dienu ļaut Vārdam mūs pārveidot tā, kā to mums vēl Dievs. Bībele ir Viņa dāvana mums, žēlastības dāvana, lai atvieglotu mūsu gājumu. Ja Svētā Gara ietekmei, kas izsauca esamībā šo Vārdu, ļausim izmainīt visu mūsu būtību, tā mūs padarīs „pilnīgus, sagatavotus katram labam darbam” (2. Tim. 3:17).

Lai gan mūsdienās daudziem kristiešiem ir pieejami dažādi Bībeles tulkojumi, viņi par nožēlu ļauj Vārdam izzust no savas dzīves. Piemēram, Amerika tiek uzskatīta par Bībeles valsti, bet amerikāņi ir kļuvuši par bibliskiem analfabētiem. Pētījums, kurā tika iesaistīti 1156 vidusskolnieki, parādīja, ka tikai viens no 39 skolniekiem varēja nosaukt trīs Pāvila sarakstītās vēstules. Tikai viens no 38 varēja nosaukt trīs Vecās Derības praviešus.

Kopumā 84 % amerikāņu apgalvo, ka tic Desmit baušļu nozīmīgumam arī mūsdienās, bet vairāk nekā puse šo ļaužu nespēj nosaukt pat piecus no minētajiem Dieva likumiem! Barnas pētnieku grupa aptaujāja cilvēkus, kas sevi dēvē par kristiešiem. Viņi atklāja: 22 % cilvēku uzskata, ka Bībelē ir Toma evaņģēlijs, un 13 % cilvēku nezināja, vai Bībelē šāds evaņģēlijs ir vai nav. Un 42 % uzskatīja, ka frāze: „Dievs palīdz tiem, kas palīdz paši sev” — ir atrodama Bībelē.

Kāpēc valda tik liela neziņa? Jo cilvēki Bībeli nelasa. Visiem amerikāņiem ir vismaz viena Bībele, lielākajai daļai — pat vairākas, bet šīs grāmatas apput plauktos neaiztiktas. Statistika rāda, ka ebreji gadā vidēji pavada 325 stundas pētīdami Bībeli, katoļi — apmēram 200 stundu, bet protestanti — tikai 25 stundas.

Bībele mums nevar palīdzēt, ja atstāsim to novārtā. Mums katram jāizvēlas ļaut Vārdam mūs izmainīt. Tas nozīmē, ka mums savā dzīvē Bībeles lasīšana jāizvirza kā prioritāte, katru dienu atlicinot laiku klusam lūgšanu laikam un ieklausoties Dieva teiktajā.

Autors: Viljams Džonsons

CILDINĀMU „ASU” MĀCĪBA

Kas kopējs sekojošām personām?

Stīvens Džobs: amerikāņu biznesa magnāts, izgudrotājs un inovāciju ieviesējs.

Džekijs Robinsons: cilvēks, kurš nojauca krāsu barjeras amerikāņu beisbolā.

Nelsons Mandela: bijušais Dienvidāfrikas prezidents, kurš veicināja nacionālo izlīgumu visā valstī.

Māte Terēze: kaut kas brīnišķīgs no Dieva, kura ziedoja dzīvi nabadzīgajiem un tiem, kuriem palīdzība nepieciešama visvairāk.

Visi šie cilvēki ir bijuši, kā es saku - „asis”. (Autors lieto vārdu linchpin, kuru varētu burtiski tulkot kā tapa vai sprosttapa. Tulk.piez.) Sprosttapas definīcija ir: „Fiksators, kas nodrošina riteņa noturēšanos uz ass.” Pārsvarā tās lieto, lauksaimniecībā, lai nofiksētu dažādus traktoram pievienojamos agregātus. Angļu valodā šis vārds (linchpin) cēlies no vārdiem ratu ass tapa. Attiecinot to uz cilvēkiem - naglas (sprosttapas) ir tie, kuri notur cilvēkus kopā.

Paraugoties no citas puses, ass ir kāds, kurš rada atšķirību. Tās ir asis, ne vairs kniepadatas! Aprakstot šādas personas, kuras ir centrālās uzņēmuma panākumu gūšanā, mēs lietojam vārdus – mugurkauls, stūrakmens, enkurs, balsts un pīlārs. Militāristiem tas nereti ir seržants. Basketbolistiem galvenais punktu guvējs – punktu mašīna. Mājās, ja ģimenei jāizdzīvo ceļojumā cauri ikdienas džungļiem, es ticu, ka ir nepieciešams trenēts, Dieva aicināts līderis- tēvs ar lielo burtu – Tētis, tāpat kā Māte.

"Queme los barcos" -šie vārdi tulkojumā nozīmē „nodedziniet kuģus”, kurus teica slavenais atklājējs Kortess, iekarojot acteku impēriju, kuru tagad mēs pazīstam kā Meksiku, 1519. gada martā. Kortess ar 500 vīriem 11 kuģos no Spānijas devās dārgumu meklējumos. Drīz pēc izcelšanās Jukatanas pussalā, viņš apstulbināja savus vīrus ar pavēli nodedzināt kuģus. Kortess deva vienkāršu, skaidri saprotamu vēsti – atpakaļceļa nav. Kortess – Meksikas iekarotājs, kļuva par asi.

Bībelē mēs varam redzēt daudzus „asu” piemērus, neparastas personas, kuras rīkojās drosmīgi, droši sekojot Dieva aicinājumam un nebaidoties no sekām. Lūk, daži no viņiem:

Ābrahāms paklausīja Dieva aicinājumam doties ceļā, nezinot galamērķi (Mozus 1. grāmata 17).

Gideons vadīja Israēlu uz lielisku uzvaru, neskatoties uz lielo izaicinājumu (Soģu 7).

Estere, jūdu jaunava, drosmīgi spēra soli uz priekšu, lai pasargātu savu tautu no slaktiņa.  (Esteres 2-9).

Daniēls uzdrošinājās pastāvēt uz savu pagānu vidū (Daniēla 1-10).

Dāvids, aprakstīts kā vīrs, kura sirds sekoja Dievam, kalpoja savai paaudzei pildot  Dieva gribu, neskatoties uz personīgām kļūdām.

" … Bet Es uzlūkoju nabagu un kam sagrauzts gars un kas Manu vārdu bīstas” (Jesajas 66:1-2).

Ja jūs aicinātu, vai arī gadītos tāda iespēja, vai jūs vēlētos būt „ass” – darbā vai sabiedrībā? Vai jūs tāds esat mājās? 

Autors: Roberts Fosters

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2010 /  www.cbmc.lv.

 

Kristieši

„Veselu gadu viņi pulcināja draudzi un daudzus mācīja; un Antiohijā vispirms mācekļus sauca par kristiešiem.” Apustuļu darbi 11:26.

Kristīgās draudzes aizsākumi meklējami Jeruzalemē, bet par kristiešiem pirmoreiz cilvēkus nodēvēja vairākus gadus vēlāk, vietā, kas atradās tālu no Jeruzalemes. Ļoti ticams, ka vārds „kristietis” sākumā bija nievājošs apzīmējums, ar kādu apzīmēja Jēzus sekotājus.

Jēzus dzīves laikā tos, kas Viņu pieņēma, dēvēja par sekotājiem, kas ir burtiskais vārda „māceklis” tulkojums. Droši vien Jēzus sevi vairījās saukt par „Kristu” (ebreju vārda „Mesija” grieķiskais tulkojums), jo tas cilvēkiem asociējās ar populāro uzskatu par politisku vadītāju, kas tautu atbrīvos no romiešu gūsta.

Šķiet, ka pēc Jēzus augšāmcelšanās tos, kas piedalījās plaukstošajā kustībā, parasti dēvēja par „Ceļa” sekotājiem (Ap. d. 9:2; sk. arī Ap. d. 19:9, 23; 22:4; 24:14, 22). Tiek pieņemts, ka šis apzīmējums radās no Jēzus vārdiem: „Es esmu ceļš.” (Jāņa 14:6) Jēzus sekotājus arī dēvēja par nacariešu sektu (Ap. d. 24:5).

Apzīmējums „kristietis” radies, grieķu vārdam „Hristos” („Kristus”) pievienojot latīņu galotni. Gandrīz droši varam apgalvot, ka Jēzus sekotāji neizdomāja vārdu „kristieši”, tas, visticamāk, bija pagānu izteikts pazemojums. Ebreji to nebūtu lietojuši, jo burtiski tas nozīmē „Mesijas sekotāji”, bet viņi neticēja, ka Jēzus ir Mesija.

Jaunā reliģija dziļi iesakņojās tieši pagānu pilsētā — Antiohijā. Cik noprotams, ticīgie bieži Jēzu dēvēja par Kristu, tādēļ viņu neticīgie kaimiņi no šī vārda izveidoja nicinošu apzīmējumu.

„Šo vārdu tiem deva tādēļ, ka Kristus bija viņu sludināšanas, mācību un sarunu galvenais temats. [..] Tiešām, pagāni tos varēja saukt par kristiešiem, jo tie sludināja Kristu un savas lūgšanas Dievam pienesa Viņa vārdā. [..] Un tas bija pats Dievs, kas tiem deva nosaukumu „kristieši”. Šajā ķēnišķīgajā vārdā var saukties visi, kas pievienojas Kristum.” (E. Vaita, „Apustuļu darbi”, 100. lpp.)

Tātad tas, ko pagāni uzskatīja par nievājošu iesauku, izrādījās ar dievišķu svētību un nolūku.

Kopš Antiohijas laikiem daudz kas noticis. „Kristieši” ir izraisījuši neskaitāmus karus. Tik daudz asinsizliešanas. Ir tik skumji redzēt, kā šis karaliskais vārds ir ticis degradēts. Gan tad, gan tagad.

Vai es esmu kristietis – kristietis šī vārda patiesajā nozīmē?

(Autors: Viljams Džonsons)

RAŽAS LIKUMI DARBĀ

Daudziem no mums biznesa un profesionālajā vidē lauksaimnieku dzīve ir tālu ārpus mūsu atskaišu sistēmas. Tomēr daudzi principi, kuri ir pamatā lauksaimnieciskai darbībai, ir piemērojami arī mūsu darbam. Piemēram, tāpat kā fermeris kultivē lauku, lai sētu sēklu ar ieceri novākt ražu, arī biznesā mums „jākultivē” perspektīvie klienti, veidojot ar viņiem attiecības un pārliecinot viņus, ka vislabāk apkalpoti viņi tiks, strādājot ar mums, nevis ar konkurējošiem uzņēmumiem.

Kāds cits princips, kurš attiecas uz tā sauktajiem „ražas likumiem”. Katrs, kurš pavadījis laiku strādājot lauku darbos, viegli sapratīs šos likumus, bet mums nevajag lauksaimnieku pieredzi vai būt beigušiem studijas agronomijā, botānikā vai lauksaimnieciskajā saimniekošanā, lai tos novērtētu. Patiesībā šos universālos likumus mēs varam atrast Bībeles Jaunajā Derībā Vēstules Galatiešiem 6. nodaļā:

Jūs novāksiet to, ko būsiet iesējuši. Ja jūs iesēsiet burkānu sēklas, jūs izaudzēsiet burkānus. Ja iesēsiet rāceņus, tad ievāksiet rāceņus. Attiecinot uz uzņēmējdarbību – ja jūs nepārtraukti demonstrēsiet neuzticēšanos attiecībā pret darbiniekiem, klientiem vai piegādātājiem, tad visdrīzāk, ka viņi atbildēs ar to pašu – neuzticēsies jums. No otras puses, ja mēs attieksimies pret cilvēkiem ar iejūtību un laipnību, visticamāk pretī saņemsim līdzīgu attieksmi. “…ko cilvēks sēj, to viņš arī pļaus” (Galatiešiem 6:7).

Jūsu raža ienāksies citā gadalaikā. Pat amatieris – dārznieks saprot, ka, iesējot sēklu vienā dienā, nevar gaidīt nobriedušus augļus nākamajā. Līdzīgi „sēklas” – labas vai sliktas, kuras iesējam šodien, savus augļus visbiežāk dod nākotnē. Cik bieži mēs dzirdam par biznesa līderiem, kuri tikai pēc daudziem gadiem izjūt agrāk pieļauto nekrietno darbību sekas? Viņi iespējams jau ir noticējuši, ka tikuši cauri sveikā, bet viņu darbības nāk atklātībā krietni vēlāk. Un arī otrādi, mēs varam ievērot visaugstākos godprātības un izcilības standartus savā darbā, bet neievākt augļus līdz nezināmai nākotnei: “…jo savā laikā mēs pļausim…” (Galatiešiem 6:9).

Jūs ievāksiet vairāk nekā būsiet iesējuši. Ja jūs iestādāt vienu kukurūzas graudiņu, jūs noteikti gaidāt, ka izaugs vairāk nekā tikai vēl viens. Visticamāk jūs sagaidāt izaugam veselu stublāju ar vālītēm. Līdzīgi biznesā, ja klients ir apmierināts ar mūsu darbu, mēs gaidām, ka viņš atgriezīsies vēl un vēl, lai veiktu citus darījumus, balstoties uz sākotnējo pozitīvo pieredzi. Bet, ja mēs cenšamies ieekonomēt, piedāvājot mazāk nekā solījām, vai mums būtu jābrīnās, ka klienti vai darbinieki cenšas mūs piemānīt līdzko rodas izdevība?  “Proti, kas sēj savā miesā, tas pļaus no miesas pazušanu, bet, kas sēj Garā, tas pļaus no Gara mūžīgo dzīvību” (Galatiešiem 6:8).

Jūsu raža ienāksies, ja būsiet neatlaidīgs. Ikvienam var ienākt prātā laba ideja. Jebkurš var uzsākt interesantu biznesu. Un katrs var iesākt daudzsološu karjeru. Bet tikai cilvēks, kurš nepazaudē vīziju, var sasniegt panākumus un pārvarēt neveiksmes. Lauksaimniekus uzskatītu par negudriem, ja viņi apstrādātu laukus, sētu un laistītu, bet neievāktu sava darba augļus. Līdzīgi biznesā, kāda vērtība ir labam iesākumam un pamatīgam darbam, ja mēs nepaliekam tajā, lai redzētu kā mūsu sapņi piepildās? Pat vislabākajiem uzņēmējiem jāpieņem neveiksmes un sarūgtinājuma brīžus. Viņi ir gatavi to darīt, jo nezaudē fokusēšanos uz mērķi, pat ja apstākļi šķiet drūmi. “Tad nu nepiekusīsim, labu darīdami, jo savā laikā mēs pļausim, ja nepagursim” (Galatiešiem 6:9).

Autors: Roberts Dž. Tamasi

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2010 /  www.cbmc.lv.

Žēlastība kreiļiem

„Viņa mācekļi Viņam jautāja: „Rabi, kas ir grēkojis, viņš pats vai viņa vecāki, ka viņš neredzīgs piedzimis?”” Jāņa 9:2.

Pirms trīsdesmit viena gada 13. augusts tika pasludināts par Starptautisko Kreiļu dienu. Šo datumu izvēlējās tāpēc, ka tā vēl nebija svētku diena, un togad trīspadsmitais datums bija piektdiena.

10% iedzīvotāju ir kreiļi. Viņiem vienmēr jācīnās ar labroču vairākuma radītajiem kultūras aizspriedumiem. Jau kopš senatnes uzskatīts, ka kreilis nozīmē kaut ko sliktu. Franču valodā vārds „gauche” nozīmē gan „pa kreisi”, gan arī apzīmē ko neveiklu, lempīgu, bez grācijas.

Bībelē labā puse ir goda vieta (Ps. 110:1 5).

Kreiļi saskaras ar virkni neērtību, sākot no datora tastatūras (lai gan Bils Geitss ir kreilis!) līdz konservu atvērējiem un motorzāģiem, no tualetes papīra līdz skolas galdiem. Viņi pat nevar atrisināt krustvārdu mīklu, nemitīgi nepārvietojot roku, ar kuru raksta.

Nav brīnums, ka kādam radās ideja par īpašu dienu kreiļu tiesību aizsardzībai. Tomēr šis plāns izplēnēja — organizācija, kas šo kustību aizsāka, pašlaik vairs neeksistē. Kreiļiem atliek vien sevi mierināt ar domu: tā kā labā smadzeņu puslode kontrolē ķermeņa kreiso pusi, viņi ir vienīgie cilvēki, kam smadzenes ir pareizajā vietā.

Tomēr kreiļi var lepoties ar plašu slavenu cilvēku klāstu: Henrijs Fords, Alberts Einšteins, Gandijs, Vinstons Čērčils, karaliene Elizabete II, kā arī septiņi ASV prezidenti, ieskaitot Ronaldu Reiganu, Džordžu H. V. Bušu un Bilu Klintonu.

Bībelē nav minēts, ka kāds no Jēzus sekotājiem būtu bijis kreilis, bet tādi noteikti bija. Pestītājs skaidri norādīja, ka mūsu izskats (augums, ādas krāsa, rase, dzimums) Viņa skatījumā neko nemaina. Kad mācekļi Viņam jautāja par cilvēku, kurš bija piedzimis akls, Viņš atbildēja: „Ne viņš ir grēkojis, ne viņa vecāki, bet Dieva darbiem vajag parādīties viņā.” (Jāņa 9:3)

Kā visos laikos, arī mūsdienās cilvēki izceļ minoritātes, jo viņi ir atšķirīgi. Bet žēlastība visu izmaina. Tas, ka esam īsi vai gari, melni vai balti, kreiļi vai labroči, ir tāpēc, lai mūsu dzīvē varētu atspoguļoties Dieva darbi.

(Autors: Viljams Džonsons)

Bīskaps un bezpajumtniece jeb farizejs un muitnieks

„Dievs, esi man grēciniekam žēlīgs!” Lūkas 18:13

Lasot līdzību par farizeju un muitnieku, mēs bieži neievērojam kraso pretstatu, kādā Jēzus šos abus cilvēkus nostādīja. Parasti tikai secinām, ka viens no viņiem ir reliģiozs cilvēks, turpretim otram ar reliģiju nav nekāda sakara.

Izraudzīdamies šos divus personāžus, Jēzus vēlējās parādīt daudz vairāk. Jēzus laikā farizeji sevi uzskatīja par tautas vissvētākajiem, apzinīgākajiem cilvēkiem. Viņi neiesaistījās augsto priesteru darbā. To kontrolēja saduķeji un padarīja par politiskās varas bāzi. Saduķeji neticēja eņģeļiem vai augšāmcelšanai no mirušajiem un par inspirētām uzskatīja tikai pirmās piecas Bībeles grāmatas — Toru. Turpretī farizeji stingri ievēroja gan rakstiskos, gan mutiski nodotos tradīciju likumus.

Jēzus laikā tika uzskatīts: ja kāds vispār tiktu glābts, tad pirmkārt tie būtu farizeji. Tādēļ Jēzus pirmo savas līdzības varoni izvēlējās no reliģiskās piramīdas augšgala. Kā otro viņš izvēlējās muitnieku. Tauta muitniekus ienīda par viņu sadarbību ar romiešiem un uzskatīja tos par nodevējiem. Romieši paši nodokļus neievāca — šo darbu viņi uzticēja ebreju aģentiem. Parasti šie aģenti bija visnotaļ negodīgi: viņi iekasēja visu, ko vien no cilvēkiem varēja izspiest.

Vai tagad redzat līdzībā atainoto radikālo pretstatu? Pirmais personāžs simbolizē cilvēkus, kuri tika uzskatīti par labākajiem mūžīgās dzīves kandidātiem, bet otrs - tos, kuriem, pamatojoties uz tā laika uzskatiem, šāda iespēja būtu liegta. Mūsdienās atbilstošs pāris varētu būt bīskaps un bezpajumtniece.

Bet beigās viss tika pavērsts otrādi. Kandidāts ar vismazākajām izredzēm devās mājup „attaisnots”, kas nozīmē, ka Dieva acīs viņš bija taisns. Un otrs devās mājās tāds pats, kā bija ieradies Templī — kā grēcinieks, kuram nepieciešama glābšana.

Kāda bija atšķirība? Tikai viens no viņiem atzina savu patieso stāvokli. Tikai viens no viņiem sevi nodeva Dieva žēlastībai. Un tikai šis viens atrada pestīšanu.

Dvēselei, kura apzinās savu vajadzību un sauc uz Dievu, žēlastība plūst nebeidzami un bez maksas.

(Autors: Viljams Džonsons)

Mīklainā līdzība

„Un, kad pirmie atnāca, tie cerēja dabūt vairāk; bet arī viņi dabūja katrs pa denārijam.” Mateja 20:10.

Lai no kāda viedokļa uz to raudzītos, Jēzus līdzība par vīnadārza strādniekiem ir visnotaļ dīvaina. Īpašnieka rīcība ir pretrunā ar mūsu pieredzi. Vēl būtiskāk ir tas, ka, virspusēji raugoties, šis notikums aizvaino mūsu taisnīguma izjūtu.

Vai atceraties šo stāstu? Šis vīrs jau agri no rīta sāk pieņemt cilvēkus darbā. Viņi vienojas par katra strādnieka dienas samaksu — tas ir viens denārijs (šīsdienas cenās tas būtu apmēram 50 dolāru). Pēc pāris stundām īpašnieks ieraudzīja vēl dažus vīrus. „Vai jūs vēlētos strādāt?” viņš tiem jautāja. Viņi atbildēja apstiprinoši, un arī šos ļaudis īpašnieks nosūtīja strādāt vīnadārzā.

Par atlīdzību nenotiek kaulēšanās — īpašnieks vienkārši pasaka: „Es jums došu, kas nākas” (Mat. 20:4), un tie ķeras pie darba. Tāpat viņš noslēdz līgumu ar cilvēkiem pusdienlaikā un pēcpusdienā. Tajā pašā dienā vēlāk, ap pulksten pieciem pēcpusdienā, īpašnieks ierauga vēl dažus vīrus stāvam bez darba. Neskatoties uz to, ka līdz darba dienas beigām palikusi viena stunda, viņš nolīgst arī šos cilvēkus.

Pagaidām pārsteigumu nav. Negaidīts pavērsiens stāstā notiek, kad darbinieki ir nolikuši darbarīkus un dienas beigās sastājas rindā, lai saņemtu algu. Pirmā dīvainā lieta: pirmie algu saņem tie, kuri nolīgti pēdējie. Tas ir tieši pretēji tam, ko viņi un arī mēs esam gaidījuši.

Otrkārt: cilvēki, kuri nolīgti dienas gaitā, par darbu saņem denāriju, pilnas dienas maksu!

Treškārt: tie, kas strādājuši kopš rīta, arī saņem denāriju. Tā ir samaksa, par kādu tie salīgti darbā, bet, redzot, ka arī visi pārējie saņem tādu pašu algu, viņiem tas šķiet netaisni. Viņi sāk kurnēt: „Tu tos pielīdzināji mums, kas dienas nastu un karstumu esam cietuši.” (12. pants)

Mūsdienās šādu priekšnieku atrast neizdosies. Ja kāds tā rīkotos, tas noteikti būtu pretrunā ar darba likumu. Bet atcerieties, kā šī līdzība sākas:

„Jo Debesu valstība ir līdzīga...” (1. pants) un kā tā beidzas: „Tā pēdējie būs pirmie un pirmie pēdējie.” (16. pants)

Žēlastība visu pavērš otrādi. Kad Jēzus mīlestība iekaro mūsu sirdis, mēs vairs nestrādājam atlīdzības dēļ. Mēs vienkārši Viņam uzticamies, ka Viņš dos to, „kas nākas”, un tā arī notiek. Viņa valstībā, neatkarīgi no tā, cik daudz mēs esam „strādājuši,”  mēs visi saņemsim brīnišķīgo žēlastības „denāriju” — mūžīgo dzīvību, un vairs viens pret otru neizjutīsim greizsirdību, nesalīdzināsim sevi ar citiem un nesūdzēsimies.

Brīnišķīga līdzība! Žēlastības apgaismība!

Autors: Viljams Džonsons

BŪT LABAM BEZ DIEVA

Nesen es mūsu vietējā laikraksta nodaļā “Ticība” lasīju rakstu, kurā kāda ateiste aprakstīja savu ceļu meklējumos, kā iemācīt saviem bērniem būt “labiem” bez jebkādām atsaucēm uz Bībeli.

Skaidrojot savas apmācības pamatus, viņa minēja divus galvenos principus: „Izturies pret cilvēkiem tā, kā tu vēlies, lai viņi izturētos pret tevi. Un rīkojies pareizi pat tad, kad neviens tevi neredz.” Viņa aizmirsa minēt, bet varbūt to nezināja, ka abi šie principi atrodami Dieva Vārdā. Pirmais – Mateja 7:12, kur to saka Jēzus, un otrais - daļa no Jēzus sacītā tā sauktajā Kalna sprediķī, Mateja 6:1-4.

Autore turpināja atsaukties uz „būt labam” kā uz standartu, kā kaut ko dabīgu un automātisku, ja vien mēs vēlamies to darīt. Tomēr Jēzus Mateja 19:16-17 parāda šāda pieņēmuma dilemmu: "Un redzi, viens piegāja pie Viņa un sacīja: "Mācītāj, ko laba man būs darīt, lai es dabūtu mūžīgu dzīvību?" Un Viņš tam sacīja: "Ko tu Man jautā par to, kas labs; tik viens ir Labais. Bet, ja tu gribi ieiet dzīvībā, tad turi baušļus." "

Jēzus mācīja savus līderus – ļoti iespējams, prominentus biznesmeņus vai uzņēmējus savās pilsētās – ka labais galu galā nāk no attiecībām ar Dievu, nevis vienkārši no cēliem nodomiem. Problēma ir tā, ka pat tad, kad mēs cenšamies darīt labu, mēs nevaram būt pārliecināti par saviem motīviem. Kā Bībelē teikts: “Sirds ir ļaunprātīgi lokana pret visu, tā ir viltīga. Kas to var izdibināt?” (Jeremijas 17:9).

Piemēram, vai jūs vienmēr varat būt 100% pārliecināti, ka izdarot pakalpojumu klientam vai kolēģim, jūs to nedarāt, lai izpelnītos labvēlību vai nākotnē saņemtu atpakaļ līdzīgu laipnību? Tas, ko jūs darāt, var būt patiesi labs, bet jūsu motīvs, iespējams, ir gūt labumu arī sev.

Tāpēc apustulis Pāvils rakstīja: “Nav neviena, kas dara labu, it neviena” (Romiešiem 3:12). Viņš neteica, ka mēs neviens nevaram izdarīt neko labu, tikai to, ka pat mūsu labākos pūliņus var aptumšot grēks, kuru Bībele definē kā sacelšanos pret Dievu un tiekšanos kalpot sev un sekot savām interesēm. 

Ir tie, kuri pastāv uz to, ka cilvēce ir pamatā laba, un ļaunums ir novirze no cilvēkiem raksturīgā. Bet, ja mēs esam godīgi, mums jāatzīst, ka nereti, par spīti mūsu labākajiem nodomiem, mēs darām lietas, kuras apzināmies kā sliktas, vai arī darām labas lietas nepareizu motīvu vadīti.

Vai tas nozīmē, ka darīt labu, vienalga darbā vai mājās ir bezjēdzīgi? Nepavisam nē. Mums vienkārši jāzina labā avots. Kā Jāņa evaņģēlijā 15:5 apgalvo Jēzus: “…Bez Manis jūs nenieka nespējat darīt.” Viņš sacīja, ka patiess labums, pašlabuma nesamaitāts, mūsu dzīvēs var tikt sasniegts un darboties vienīgi Dieva spēkā.

Būt labam un darīt labu ir izcils un vēlams standarts mums ikkatram, kamēr vien atceramies, ka labā pamatā ir Dieva baušļi. Pat, ja citi Viņu neatzīst un nepagodina par to.

Autors: Riks Bokss (Rick Boxx)

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2010 /  www.cbmc.lv.

 

Žēlastības virzienmaiņa

„Bet daudzi, kas bija pirmie, būs pēdējie, un, kas bija pēdējie, būs pirmie.” Mateja 19:30.

Žēlastība pasauli pavērš otrādi. Jēzus to mums atklāja savā dzīvē un mācībās. Viņš bija Debesu ķēniņš, bet kļuva par kalpu. Viņš valdīja pār Visumu, bet kļuva par nabadzīgu vīru, kuram nebija pat vietas, kur vakarā atpūsties. Viņš mira ļaunā nāvē — viņam tika izpildīts nāvessods kā noziedzniekam, bet nomirstot Viņš atguva pasauli.

Pirmie kļūst par pēdējiem, un pēdējie kļūst par pirmajiem. Jēzus bieži lietoja šo frāzi. Parasti Viņš to citēja līdzības sākumā vai noslēgumā. Dažreiz Viņš līdzību uzsāka, sacīdams: „Debesu valstība ir kā...”

Lai gan vienkāršos vārdos ietērptas un šķietami vienkāršas savās idejās, Viņa līdzības tomēr ir ļoti dziļas. Salīdziniet tās ar Ēzopa fabulām — jūs uzreiz pamanīsit atšķirību. Vai — vēl labāk — mēģiniet paši sacerēt kādu līdzību.

Jēzus līdzību galvenā doma ir žēlastība, un žēlastība ir radikāla. Žēlastība ir burtiski ārpus šīs pasaules — tā nāk no citas, labākas. Šīs līdzības nav par mūsu pasauli; tās ir par Debesu valstību. Un šajā valstībā pirmie ir pēdējie, un pēdējie ir pirmie.

Žēlastība maina cerību virzienu. Žēlastība maina apbalvojumu virzienu. Žēlastība maina prioritāšu secību. Žēlastība maina visu.

Kristietība pasaulē ir jau sen. Daudzi to uzskata par konservatīvu, rituāliem piesātinātu, paredzamu sistēmu. Sensenos laikos Jēzus dzīves un vēsts radikālisms pakāpeniski un nemanāmi kļuva par reliģisku formālismu.

Tas var notikt arī mūsu dzīvē. Ja runāju par savu gājumu ar Jēzu, es visvairāk satraucos, ka tas varētu ieslīgt paredzamā rutīnā. Jā, es katru dienu atlicināšu laiku Bībeles lasīšanai, bet gan tā, gan lūgšanas kļūs par rutīnu.

Vēlos, lai mana kā kristieša dzīve izstarotu žēlastības virzienmaiņu — mainītu rutīnu, mainītu paredzamo secību, mainītu to, ka es pieņemu Dieva dāvanas kā pašsaprotamas lietas.

Tagad sekos brīnums: Dievs to var paveikt. Žēlastība var noturēt mūs žēlastībā.

Kad apustuļi devās pasaulē sludināt, pretinieki viņus dēvēja par tiem, „kas visā pasaulē rada nemieru” (Ap. d. 17:6). Viņi tiešām radīja nemieru, pavēršot visu otrādi, jo viņiem bija tik spēcīga vēsts, kas to pašu spēj paveikt arī šodien.

(Autors: Viljams Džonsons)

Ateista lūgšana

„Bez tam arī Gars nāk palīgā mūsu nespēkam; jo mēs nezinām, ko mums būs lūgt un kā; bet pats Gars aizlūdz par mums ar bezvārdu nopūtām.” Romiešiem 8:26.

Sešpadsmitgadīgā Viktorija un astoņpadsmitgadīgais Orestess iepazinās kādā sarīkojumā Havanā, Kubā. Abi bija pārliecinātu Komunistiskās partijas biedru bērni. Divus gadus vēlāk viņi apprecējās. Orestess drīz tika aizsūtīts uz Padomju Savienību, lai divus gadus pavadītu militārās mācībās. Viktorija palika Kubā un studēja, lai kļūtu par zobārsti.

1980-tajos gados viņi kā ģimene devās uz Krieviju (tolaik viņiem bija piedzimuši divi bērni), kur Orestesam bija paredzēts iegūt augstāko lidotāja kvalifikāciju. Tā kā Krievijā nepieņēma Viktorijas Kubā izdoto zobārstes sertifikātu, viņa sāka strādāt kādā konservu fabrikā. Notika negadījums: uz viena no konveijeriem viņa ieplēsa lielu brūci rokā, un slimnīcā viņai sākās spēcīga alerģija pret kādu vakcīnu. Sievietei atrodoties pie nāves sliekšņa, vīrs viņai uzdeva jautājumu par tēmu, kuru nekad iepriekš šie ļaudis nebija skāruši.

„Vai tu tici Dievam, Vikij?”

„Jā,” viņa atbildēja.

„Tu to man nekad neesi teikusi!” Tovakar Orestess devās mājās un pirmo reizi mūžā lūdza Dievu: „Dievs, es Tev neticu, bet Viktorijai ir tiešām stipra ticība. Lūdzu palīdzi, lai viņa nenomirtu.”

Visnotaļ savāda lūgšana! Bet Dievs saprot; Viņš spēj lasīt sirdis. Svētais Gars aizpilda mūsu trūkumus, mūsu vietā kalpodams kā starpnieks „ar bezvārdu nopūtām” (Rom. 8:26).

Kungs uzklausīja šī ateista palīgā saucienu. Viktorija atveseļojās. Pēc šī notikuma Viktorijai un Orestesam nekas vairs nebija kā agrāk. Kad Padomju Savienībai pāršalca politiskā atklātība, Orestess sāka apmeklēt bibliotēkas un lasīt avīzes. Viņš uzzināja citu vēstures versiju un to, ka lielākā daļa skolā mācītā bijuši meli.

Vairāki nākamie gadi bija aizdomu, lielu briesmu un atšķirības sāpju caurvīti, dodoties piedzīvojumā, kas ir pārāk brīnišķīgs, lai to aprakstītu tikai ar dažiem vārdiem.

Glābšana no Debesīm

Orestess Lorenco bija atradis Dievu. Viņš kā pārliecināts ateists izmisumā bija saucis uz Dievu, lai, ja Dievs patiesi eksistētu, Viņš izglābtu tā mīļoto sievu Viktoriju, kura atradās uz nāves sliekšņa. Dievs šo lūgšanu uzklausīja un atbildēja — Viktorija atveseļojās. Un viņu dzīves izmainījās uz visiem laikiem.

Pēc dažiem gadiem Orestess, kurš tolaik bija Kubas gaisa spēku majors, izstrādāja bīstamu plānu. Kādu dienu viņš bez atļaujas no Santaklaras jūras karabāzes paņēma savu Krievijā ražoto MiG-23. Lidojot tikai 3,5 m virs ūdens, lai izvairītos no amerikāņu radariem, viņš, ierodoties bez iepriekšēja pieteikuma, pārbiedēja Floridas pavalsts Kīvestas jūras karabāzes darbiniekus. Sievu un bērnus viņš atstāja Kubā, jo neredzēja veidu, kā pagaidām viņus nogādāt ASV. Viņš arī saprata, ka var neizdzīvot, veicot šo bīstamo misiju, bet, ja neskarts nonāks ASV, noteikti atradīs veidu, kā viņus nogādāt pie sevis.

Viņam palīdzēja dažādas augsta ranga amatpersonas. Viņa labā vēstules sūtīja prezidents Džordžs Bušs, Mihails Gorbačovs, senatori, kongresmeņi. Tomēr Kubas varasiestādes atteicās no valsts izlaist, kā viņi uzskatīja, nodevēja ģimeni.

Paejot mēnešiem, Orestess krita izmisumā. Viņš nolēma šo jautājumu risināt paša spēkiem. Ar uzticamu draugu starpniecību nosūtītajās ziņās Orestess Viktorijai lika attiecīgajā dienā būt gatavai. „Uzvelc oranžu blūzi, lai tu būtu redzama, kad sāks krēsloties!” Tajā dienā pulksten 17:00 Orestess vecā, aizlienētā sešiem pasažieriem domātā lidmašīnā Cessna izlidoja no Kīvestas. Lidodams zemu pār Floridas krastiem, pēc 43 minūtēm viņš ieraudzīja Matanzasas tiltu. Tad pie kāda no ceļiem viņš ieraudzīja pavīdam kaut ko oranžu tieši tur, kur tam bija jābūt. Viņš nosēdināja lidmašīnu tieši uz ceļa, pārbiedējot kādu kravas automašīnas šoferi. Viktorija un bērni metās uz lidmašīnu, un jau pēc brīža tā sāka ripot.

Bet Orestesa ieskriešanās ceļš bija pārāk īss. Vēlāk viņš stāstīja: „Pacelties bija cilvēciski neiespējami.” Taču tieši tad, kad izbeidzās asfalts, lidmašīna pacēlās gaisā. Orestess atzina, ka to paveica Dievs, kuram viņš pirms pieciem gadiem vispār nebija ticējis.

Pirms divtūkstoš gadiem arī Debesu Pilots devās bīstamā glābšanas misijā. Neskatoties uz sīvām cīņām, Viņš uzvarēja. Un šī uzvara garantē, ka kādu dienu, drīz, Viņš atkal ieradīsies no Debesīm, paņems mūs no šīs zemes un aizvedīs uz mūsu mūžīgajām mājām.

„Un, kad Es būšu nogājis un jums vietu sataisījis, tad Es nākšu atkal un ņemšu jūs pie Sevis, lai tur, kur Es esmu, būtu arī jūs.” Jāņa 14:3.

(Autors: Viljams Džonsons)

PĀRLIECĪBA VEIDO MŪSU IZTURĒŠANOS UN SEKMĒ IZAUGSMI

Biznesa un profesionālajā pasaulē mēs ikdienas redzam un dažkārt arī pārciešam sekas tam, ka cilvēki darbojas un pieņem lēmumus bez skaidras, labi pārdomātas pārliecības. Kā kāds ir teicis: “Ja jūs ne uz ko nepastāvat, tad jebkas būs par iemeslu jūsu krišanai.”

Vārdnīcas parasti pārliecību definē kā ciešu ticību. Patiesībā tomēr pārliecība ir kas daudz vairāk. Jūsu pārliecība tāpat ietver jūsu vērtības, apņemšanās un motivāciju. Man patīk pārliecības definīciju, kuru dzirdēju no Bībeles skolotāja Hovarda Hendrika: „Ticība ir kaut kas tāds par ko tu esi gatavs diskutēt. Pārliecība ir kaut kas tāds, par ko tu esi gatavs atdot dzīvību.”

Pārliecības nosaka mūsu uzvedību. Tās motivē mūs rīkoties noteiktos veidos.  
Piemēram sākotnēji,  kad cilvēki kļūst par Jēzus sekotājiem, daudzas lietas viņi dara tāpēc, ka citi kristieši to iesaka vai sniedz piemēru. Viņi lūdz, lasa Bībeli un apmeklē dievkalpojumus, jo vēlas līdzināties citiem.

Tas ir ļoti saprātīgi jauniem ticīgajiem. Arī mazi bērni mācās līdzīgā veidā. Tomēr,  mums augot un pieaugot, jāattīsta un jāizveido savs personīgais pamatojums tam, ko darām. Šie iemesli arī kļūst par pārliecību. Lūk, daži principi par pārliecības veidošanu:

Bibliskas pārliecības ir būtiskas garīgai izaugsmei un briedumam. Mūsdienu pasaulē ironiskā kārtā cilvēkiem bieži ir stingra pārliecība saistībā ar nebūtiskiem jautājumiem (tādām lietām kā sports, apģērbs un mūzika), kamēr saistībā ar būtiskiem jautājumiem pārliecība ir vāja (starpība starp labo un slikto).

Mēģiniet izveidot savu garīgo pārliecību sarakstu. Vai jūsu pārliecības ir vājas attiecībā uz kādu no būtiskiem jautājumiem? Bībele mūs māca: “Esiet modri, stāviet ticībā, turieties kā vīri, esiet stipri! Viss jūsu starpā lai notiek mīlestībā.” (1. Korintiešiem 16:13-14).

Cilvēki bez pārliecības ir pakļauti apstākļu žēlastībai. Ja jūs nenosakāt, kas jums ir svarīgs un kā jūs dzīvosiet, tad citi to noteiks jūsu vietā. 

Cilvēki bez pārliecības ir vājas personības, kuras bez domāšanas seko pūlim. Es ticu, ka savā vēstulē Romiešiem 12:2 apustulis Pāvils runāja par pārliecību: "Un netopiet šai pasaulei līdzīgi, bet pārvērtieties, atjaunodamies savā garā, lai pareizi saprastu, kas ir Dieva griba: to, kas ir labs, tīkams un pilnīgs."

Pārliecība mums palīdz būt uzcītīgiem nepārtrauktā garīgajā izaugsmē. Izaugsmei nepieciešams laiks un pūles. Bez pārliecības augt, cilvēki zaudē drosmi un padodas. Neviens nevar pastāvēt veicot grūtu uzdevumu, ja viņam nav pārliecība par labumu, ko dos tā izpilde. Tas attiecas uz lūgšanām, Bībeles studijām tāpat kā uz biblisko principu īstenošanu ikdienā.

Zināšanas, ko darīt (zināšanas), kāpēc to darīt (perspektīva) un kā to izdarīt (prasmes), ir bezvērtīgas bez pārliecības, kura motivē jūs to darīt! Cilvēki, kuri ir visvairāk ietekmējuši šo pasauli, ar labu vai ļaunu, bija tie, kuriem bija ļoti stingras pārliecības. Tie nebija obligāti gudrākie, bagātākie vai vislabāk izglītotie, bet pārliecība virzīja viņus virzīt pasauli.

Autors: Riks Vorens

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2010 /  www.cbmc.lv.