31.8.10

Pravietis - gans

Bet Tas Kungs paņēma mani no ganāmā pulka un sacīja man: „Ej un uzstājies kā pravietis pret Manu Izraēla tautu!”” Amosa 7:15.

No visiem astotā un septītā gadsimta (pirms Kristus dzimšanas) ebreju praviešiem, viena no intriģējošākajām personām ir pravietis Amoss. Mēs par viņu zinām tikai to, ko viņš pats ir atklājis — un tas ir salīdzinoši maz, tomēr ar to pietiek, lai varētu secināt, ka viņš bija apbrīnojama persona.

Viņa grāmatas ievadā lasām, ka Amoss „piederēja pie ganiem Tekojā” (Amosa 1:1). Vēlāk rakstītājs atklāj, ka viņš bijis „gans, kas audzē meža vīģes” (Amosa 7:14). Ar to viņš vai nu norādīja, ka vāc meža vīģes savām vajadzībām, vai arī tās ražo citu lietošanai. Lai meža vīģes, kas ir mazvērtīgākas par īstajām vīģēm, būtu ēdamas, pirms novākšanas tās kādu laiku ir jācaurumo.

Tātad mēs esam guvuši priekšstatu. Amoss bija cēlies no nabadzīgas vides. Viņš centās sev nodrošināt iztiku. Viņa nodarbes bija vienkāršas, galvenokārt saistītas ar zemi. Viņš nevarēja lepoties ar slavenu ģimeni vai izcilu izglītību. Par sevi viņš sacīja: „Es neesmu pravietis, arī ne pravieša dēls.” (14. pants) Tolaik praviešiem bija izveidotas īpašas skolas, kā arī profesionālu praviešu grupa, kas kalpoja monarha, nevis Dieva interesēs.

Lai cik lielā mērā Amosam pietrūka īpašību, kuras viņa laikabiedri meklēja un vērtēja visaugstāk, viņam, lai kļūtu par pravieti, bija vislabākā kvalifikācija, vienīgā īpašība, bez kuras visas pārējās būtu bezvērtīgas: viņš bija Kunga svētīts. „Bet Tas Kungs paņēma mani no ganāmā pulka un sacīja man: „Ej un uzstājies kā pravietis pret Manu Izraēla tautu!”” (15. pants).

Tādēļ Amoss pameta ganāmpulku un devās uz Izraēlas ziemeļiem, kur viņš sludināja nenovēršamu iznīcību ķēniņa un tautas grēku dēļ. Tur viņam radās konflikts ar Bēteles priesteri Amaciju, kurš centās panākt, lai ķēniņš Jerobeāms II Amosu izraidītu. Amacija pavēlēja: „Tu, redzētāj, celies un bēdz uz Jūdas zemi! Ēd tur savu maizi un tur pravieto!” (12. pants)

Amacija bija apmaksāta marionete, un viņš Amosu novērtēja vienpersoniski. Bet viņš kļūdījās. Kungs joprojām svētīdams uzliek savu roku vīriešiem un sievietēm. Viņš aicina šos ļaudis viņu ikdienas aktivitātēs, sacīdams: „Ej, runā Manā vārdā!” Un Kungs nodrošina šai misijai nepieciešamo žēlastību.

(Autors: Viljams Džonsons)

30.8.10

SKAIDRAS VĪZIJAS SPĒKS

Man ir bijusi sadarbība gadagrāmatu izdošanas projektos ar divām lielām kompānijām, kuras bija ļoti izcilas savās nozarēs. Iepazīstoties tuvāk ar to vadītājiem, neskatoties uz to, ka uzņēmumi bija pilnīgi atšķirīgi, es atklāju viņiem kopēju iezīmi. Kopējais bija – ļoti skaidra izpratne par uzņēmuma misiju, vīziju un pamatvērtībām.

Kaut arī biznesā šīs idejas tika izteiktas dažādos veidos, tomēr viņiem bija vēl viena kopīga iezīme: tā vietā, lai paļautos, ka darbinieki, klienti un piegādātāji atcerēsies vadošos principus, viņu misija un pamatvērtības tika uzrakstītas un izvietotas labi redzamās vietās visās telpās.

Viens uzņēmums – vadošais transporta industrijā, deklarēja savu mērķi: „Nodrošināt servisu, kurš pārsniegtu klientu cerības.” Vīzijā tas papildināts ar ciešu apņemšanos, lai klienti un līdzcilvēki to uzskatītu par kvalitātes un klientu aprūpes standartu.

Otrs uzņēmums – ražotājs, misijā deklarēja vēlēšanos būt par piegādātāju, kuru izvēlas visā pasaulē. Atsevišķā savas apņemšanās apstiprinājumā apgalvots, ka visu laiku tiks ražota tikai bezdefektu produkcija, un pakalpojumi būs nepieciešamajā laikā. Un deklarācijas noslēgumā uzsvērta īpašnieku maksimālā koncentrēšanās veikt darbu visaugstākajā kvalitātē: „Viss Dievam par godu.”

Vācot informāciju grāmatām un intervējot darbiniekus, kļuva acīmredzams, ka darbinieki par šiem principiem ir ļoti pārliecināti. Viņi tos ņēma par pamatu savām ikdienas darbībām un atbildībai. Tā nav nejaušība, ka abi šie uzņēmumi ir savu nozaru galvgalī, un tos augstu vērtē gan darbinieki, klienti un piegādātāji, gan pat konkurenti.

Ir teikts, ka, uzstādot mērķi, ir lietderīgi uzdot trīs jautājumus: "Kur mēs gribam nokļūt?" "Kā mēs tur nokļūsim?" "Kā mēs zināsim, ka esam sasnieguši galamērķi?". Tādēļ liela gudrība ir izveidot vadības komandu, kura sadarbojoties noformulē misiju, vīziju un vērtības, lai visām sadarbības pusēm būtu skaidra un nepārprotama sapratne, kas viņiem jādara, kāpēc viņi to dara un kā viņi to dara.

Bībelē par to runāts ļoti tieši. Vecajā Derībā teikts: "Kur nav atklāsmes, tur tauta kļūst mežonīga un nevaldāma; bet labi tam, kas rīkojas pēc bauslības!" (Salamana pamācības 29:18). Tātad nav iespējams sasniegt kopēju mērķi, ja nav vienots redzējums jeb vīzija un, ja ir kopēji likumi, tad vieglāk ir sagaidīt cerēto.

Vīzija nodrošina izpratni par virzienu. Kad cilvēki uzticas saviem līderiem, viņiem vienkārši jānorāda virziens, kurp jādodas. "Un Tas Kungs sacīja uz Ābrāmu: "Izej no savas zemes, no savas cilts un no sava tēva nama uz zemi, kuru Es tev rādīšu... un tie izgāja, lai dotos uz Kānaāna zemi. Un tie nogāja uz Kānaāna zemi" (1. Mozus grāmata 12:1-5).

Vīzija nodrošina izpratni par nolūku. Lai būtu efektīvi, strādniekiem jāzina ne tikai kādu produktu vai pakalpojumu viņu kompānija nodrošina, bet arī tas, ko viņi kopā vēlas sasniegt. "Tāpēc ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas... tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis." (Mateja 28:19-20).

Vīzija piedāvā identitāti. Kas ir jūsu darbinieki, raugoties no viņu lomas uzņēmumā? Vīzija ļauj viņiem šo lomu saprast. "Bet jūs dabūsit spēku... un būsit Mani liecinieki..." (Apustuļu darbi 1:8).

Autors: Roberts Dž. Tamasi

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2010 /  www.cbmc.lv.

25.8.10

IDEJAS NETICAMAIS SPĒKS

Pagājušā gada laikā es izlasīju vairāk nekā 30 dažādas grāmatas, bet sirdī iekrita viena: “The Boy Who Harnessed the Wind” (“Zēns, kurš izmantoja vēju”), kuras autori ir Viljams Kamkvamba (William Kamkwamba) un Braiens Mīlers (Bryan Mealer). Grāmata ir par 14 gadīgo Billiju, kurš dzīvoja nelielā sausuma nomocītā ciematiņā Āfrikas dienvidaustrumos Malāvijā. Viņš un viņa ģimene, tāpat kā visi citi viņu ciemā, dzīvoja bez tekoša ūdens un elektrības. Bez naudas, bez izglītības un bez iespējām, bet Billijam – Viljamam Kamkvambam bija - ideja!

Viljams atsacījās aizmirst savus sapņus. Autori rakstīja: „Ar neko vairāk kā sauju kukurūzas miltiem vēderā, dažām vecām zinātniskām grāmatām un bruņojies ar zinātkāri un mērķtiecību, viņš uzsāka izaicinošu plānu – nodrošināt ģimenei luksus lietas, kuras varēja atļauties tikai 2% no malāviešiem.”

Ciemata izgāztuvē viņš savāca dažādas lietas, no kurām uzkonstruēja vējdzirnavas par spīti sabiedrības izsmieklam, kurš rimās tikai, kad tās sāka darboties. Ūdens tika sūknēts no akas un enerģija bija pietiekamā daudzumā, lai ģimenes būdā degtu elektriskā spuldze.

Idejas (jeb sapņa) spēks ir dzinējs, kurš var pārveidot mūsu dzīves un domāšanas veidu. 1970-to gadu vidū no koledžas tika atskaitīts kāds vārdā Bils Geits, un viņam bija ideja. Tā noveda pie vismodernākās programmatūru kompānijas – Microsoft izveides. Katra no vairāk nekā 4000 NASDAQ biržā minētajām kompānijām savu spēku ņēmusi no idejas, dzirksteles, kura bija sākumā.

"Dievs, dod man ideju." Tā bija vienkārša lūgsna, kuru lūdza jauns cilvēks, vārdā Davsons Trotmens (Dawson Trotman), kurš vēlāk dibināja vispasaules kalpošanas misiju – Navigators, kuru Dievs lietojis, lai pieskartos neskaitāmiem tūkstošiem dzīvju.  

Tas bija ap 1950. gadu beigām, kad mana sieva Mariana man teica: „Bob, šo varam izdarīt arī mēs.” Mēs sēdējām pie baseina viesu rančo Tuksonā, Arizonas štatā ASV, sēkla izdzina saknes, un izauga mūsu viesu rančo Kolorado.

Tomēr brīdis, kad galvā parādās doma, ne vienmēr ir īstais, lai sāktu darbību. Dažkārt labākais ir pagaidīt līdz piemērotākam laikam, resursiem un cilvēkiem, lai ideja kļūtu auglīga. Tādēļ, ja jums ir ideja, vienalga cik laba, atstājiet to uz brīdi vienu. Dodiet laiku Dievam izdarīt Viņa darbu. Kad ideja ir iesakņojusies, veiciet sekojošos soļus – lūdziet, plānojiet un gatavojieties.  

Atskatoties uz pagājušajiem 50 gadiem, es redzu sevi kā mazu zēnu (lai gan man bija jau 40), kurš pazemīgi un dedzīgi izmantoja Svētā Gara vēju, izaicināts darīt ko tādu, kas pirms tam bija pilnīgi svešs, bet vēlējās uzticēties Dievam un pārvērst ideju realitātē. 

Vai jūsu priekšā ir nepārvaramas upes? Vai ir kalni, kuriem nevarat izurbties cauri? Ticiet man, Dievs ir speciālists lietās, kuras citiem šķiet neiespējamas. Viņš var paveikt to, ko citi nespēj.

Viņš taču ir apsolījis:

"Piesauc Mani, tad Es tevi uzklausīšu un tev atklāšu lielas un brīnišķas lietas, kas tev nebija zināmas." (Jeremijas 33:3).

Autors: Roberts Fosters

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2010 /  www.cbmc.lv.

23.8.10

Vara vairogi

Un viņš paņēma Tā Kunga nama dārgumus un ķēniņa pils dārgumus, itin visu tas paņēma, arī mazos vairogus viņš paņēma, kurus Salamans bija darinājis. Bet to vietā ķēniņš Rehabeāms darināja vara vairogus. Un viņš tos nodeva sargu virsnieku rokās, kas apsargāja ķēniņa nama ieeju.” 1. Ķēniņu 14:26 27.

Ķēniņš Salamans bija licis izgatavot 200 milzīgu vairogu. Katrā no tiem tika iestrādāti apmēram 7 kg kalta zelta. Viņš lika izgatavot arī 300 mazākus vairogus, katrā iestrādājot apmēram 1,5 kg kalta zelta. Salamana vairogos zelts vien kopumā svēra vairāk nekā 1800 kg, kas mūsdienās būtu vesela bagātība (1. Ķēn. 10:16 17).

Salamana troni mantoja viņa dēls Rehabeāms, kurš visādā ziņā izrādījās daudz vājāks monarhs. Straujās dabas dēļ viņš pazaudēja visu valsti: 10 ciltis nošķīrās, Jūdejā palika vien Jūdas un Benjamīna cilts. Gan garīgajā, gan politiskajā ziņā iestājās degradācija. Ēģiptes valdnieks Šīšaks savā piektajā valdīšanas gadā uzbruka Jeruzalemei. No tempļa un ķēniņa nama viņš iznesa visas bagātības, ieskaitot Salamana zelta vairogus. Rehabeāms tos aizvietoja ar vara vairogiem. Šīs pārmaiņas liecināja par valsts lejupslīdi. Godība bija zudusi.

Veiksim savas garīgās noliktavas inventarizāciju. Pāvils iesaka: „Pārbaudiet paši sevi, vai stāvat ticībā, izmeklējiet paši sevi.” (2. Kor. 13:5)

Vai iespējams, ka arī mēs kaut kādā veidā esam pametuši žēlastības un patiesības pilnā Jēzus godību, lai pievērstos aizvietotājiem? Tā kā žēlastība ir pilnīgs pretstats mūsu apkārtējai pasaulei, mēs to ātri pazaudējam. Dievs mūs pieņem un izturas pavisam citādāk, nekā to dara cilvēki. Uzsākuši ar žēlastību (kā galatieši), mēs aizslīdam projām, sajaukdami žēlastību un darbus, kas nu vairs nav žēlastība.

Savā garīgajā pieredzē mēs dzīvo, vitālo ikdienas sadraudzību aizvietojam ar formālas ievērošanas, paredzamas dievkalpošanas un ieradumu vara vairogiem. Mēs varu spodrinām, līdz tas spoži mirdz, tomēr tas joprojām ir varš, nevis zelts.

Mēs krājam grāmatas, svētrunas, kasetes, videoierakstus un DVD par Dievu un uzskatām, ka esam nodrošinājušies ar barību dvēselei. Tomēr mēs ignorējam zeltu, kas atrodams vienīgi personiskā, lūgšanu pilnā Dieva Vārda pētīšanā. Pārmetumi mūsdienu kristietībai veltāmi tādā ziņā, ka daudz no tā, kas tiek teikts un darīts Nacaretes Skolotāja vārdā, noliedz to, kas Viņš bija un ko Viņš pārstāvēja patiesībā. Vara vairogi zelta vairogu aizvietošanai.

Dārgais Kungs, neļauj tā notikt ar mani!

(Autors: Viljams Džonsons)

Labais ķēniņš Hiskija

Esiet drosmīgi un stipri! Nebīstieties un neesiet izbijušies nedz Asīrijas ķēniņa, nedz visu to lielo karapulku priekšā, kas nāk līdz ar viņu! Kopā ar mums ir kāds stiprāks, kāda nav pie viņa.” 2. Laiku 32:7.

Šos vārdus saka Hiskija, viens no pēdējiem un arī labākajiem Jūdejas ķēniņiem. Divu iemeslu dēļ šeit izrādītā ticība ir apbrīnojama.

Pirmkārt, izredzes bija visnotaļ drūmas. Neaprakstāmā ātrumā tuvojas asīriešu armija, kas senajā pasaulē bija bēdīgi slavena savas nežēlības dēļ. Virzoties uz dienvidiem no teritorijas, kuru šodien pazīstam kā Irāku, viņi iznīcināja katru ķēniņu un valsti savā ceļā. Tagad viņu priekšā neaizsargāta un bezspēcīga atrodas mazā Jūdeja. Jeruzaleme ir aplenkta; kādas gan izraēliešiem ir izredzes izdzīvot un izturēt straujo uzbrukumu?

Visu vēl ļaunāku padara asīriešu ķēniņa Sanheriba nosūtītā vēsts Hiskijam, ko viņš izlasa skaļi un kas domāta tautas gara vājināšanai. Vēstneši ebreju valodā sauc: „Uzklausiet lielā ķēniņa, Asīrijas ķēniņa, vārdus! Tā saka jums ķēniņš: lai Hiskija jūs nepieviļ, jo viņš nevar jūs glābt! Un Hiskija lai jūs neapmierina ar Dievu To Kungu, kad viņš saka: Tas Kungs droši vien mūs izglābs, mūsu pilsēta nekritīs Asīrijas ķēniņa rokās!” (Jes. 36:13 15)

Un izsmējīgi viņi piedāvā: „Bet nu salīgstiet ar manu kungu, Asīrijas ķēniņu, un es tev došu divi tūkstoši zirgu; parādi, vai vari sadabūt vajadzīgos jātniekus!” (8. pants)

Otrkārt, Hiskija neuzauga vidē, kas veicinātu ticību — tieši pretēji. Viņa tēvs Ahass bija slavens sava ļaunuma dēļ. Viņš kā elku un Baala pielūdzējs ugunī upurēja pat savus dēlus (2. Laiku 28:2 3). Viņš aizslēdza templi un tā vietā katrā Jeruzalemes stūrī novietoja altārus (24., 25. pants).

Mūsdienās daudzi uzskata, ka mēs minimāli spējam vai vispār nespējam kontrolēt savu rīcību, ka mūsu lēmumus nosaka ārpus mūsu kontroles esoši faktori. Daži kā iemeslu min dabu (gēnus), citi — audzināšanu (vidi), bet jebkurā gadījumā mēs esot kā marionetes.

Hiskijas dzīve šo filozofiju pilnībā apgāž. Neskatoties uz iedzimtību un ģimenes ietekmi, viņš kļuva par uzticamu Jahves kalpu un savu ļaužu garīgo reformatoru. „Un katru darbu, ko vien viņš pasāka, kalpodams Dieva namā un turēdamies pie bauslības un pavēlēm, lai meklētu savu Dievu, to viņš pildīja ar visu savu sirdi, un viņam veicās labi.” (2. Laiku 31:21)

Un, par spīti visiem apstākļiem, Dievs viņu un viņa ļaudis izglāba.

(autors: Viljams Džonsons)

Cunami

No debesu augstumiem Viņš izstiepa roku; un Viņš mani satvēra un izvilka no lieliem ūdeņiem.” 2. Sam. 22:17.

2004. gada 26. decembrī Sumatras krastu satricināja spēcīga zemestrīce. Tā radīja cunami, kas skāra Indonēziju, Taizemi, Šrilanku, Indiju, Bangladešu un pat daļu Āfrikas. Nav aprakstāms šī cunami radītais posts. Vismaz 150 000 cilvēku miruši; miljoniem citu palikuši bez pajumtes, pārtikas vai dzeramā ūdens.

Starp visiem atainojumiem un reportāžām par šo milzīgo traģēdiju īpaši manu uzmanību saistīja trīs fotogrāfiju sērija. Pirmajā attēlā parādīti apjukuši atpūtnieki Raileja pludmalē Krabi, Taizemē, raugoties uz ūdeni, kas trako, vēstot par cunami tuvošanos. Otrajā attēlā atainoti peldētāji, bēgot uz krastu, kad ieraudzījuši tuvojamies lielas ūdens masas. Bet trešajā attēlā redzam kādu sievieti, kas skrien pretim milzīgajam vilnim, kurš aprij laivas un visu pārējo, kas gadās tam ceļā.

Kas bija šī sieviete? Kāpēc viņa skrēja pretim nāves sienai? Un kas ar viņu notika? Atbildes uzzinājām pēc vairākām dienām. Tā bija 37 gadus vecā Kārina Sverda no Zviedrijas. Viņas dēli — četrpadsmitgadīgais Antons, vienpadsmitgadīgais Filips un desmitgadīgais Viktors —, kā arī brālis un svainis tobrīd peldēja ar akvalangu, neapzinoties tuvojošās briesmas. Kārina kliedza, lai viņi bēg, bet tie viņu nedzirdēja. Izmisumā viņa centās pārvarēt viļņus, lai glābtu savus tuviniekus.

Cunami ierautā ģimene tika svaidīta zem ūdens. Bet brīnumainā kārtā katrs spēja piecelties un nokļūt drošībā. Antons un mazais brālis Filips tika ieskaloti starp pludmales nojumēm; Kārina nesaprotamā veidā paspēja pieķerties kādai koka saknei; vēl kāds ģimenes loceklis tika iemests baseinā. Visi izdzīvoja.

Izplatoties šiem attēliem un stāstam, Kārina kļuva par varoni ne tikai dzimtajā Zviedrijā, bet visā pasaulē. Vēlāk viņa stāstīja: „Man bija vienalga. Es skatījos uz saviem bērniem. Es vēlējos viņus apskaut un pasargāt.”

Man bija vienalga. Es skatījos uz saviem bērniem. Es vēlējos viņus apskaut un pasargāt. Tieši tāpat kā Varenais, kurš, vēlēdamies mūs apskaut un pasargāt, metās iekšā grēka cunami.

(Autors: Viljams Džonsons)

17.8.10

Brīvs šūpoties

Ja nu Dēls jūs darīs brīvus, jūs patiesi būsit brīvi.” Jāņa 8:36.

Šūpoles ir radītas meitenēm. Es to atskārtu tikai tad, kad mēs ar Noulīnu tikām svētīti ar mazbērniem. Pēc (kā mums šķita) mūžīgas gaidīšanas mēs tikām svētīti ar mazmeitiņu un nedaudz vēlāk kā dubultu svētību saņēmām otru. Un sākām kaut ko ievērot: meitenes skriešus metās pie jebkādām šūpolēm, ko ieraudzīja.

Patiesībā tas sākās agrāk, pirms viņas varēja skriet vai pat staigāt. Meitenēm ļoti patika, ka viņas ievieto zīdaiņiem domātajās šūpolēs, un šķita, ka šī patika ar katru reizi pieaug. Reizumis viņas šūpojās tik augstu, ka mana sirds bailēs sažņaudzās; dažreiz tās vienkārši lēnām šūpojās šurpu turpu.

Es aizdomājos: vai šī ir aina, kas vairāk nekā citas raksturo meitenes bērnības vieglumu un prieku — mati pland vējā, ne par ko nav jāuztraucas, vienkārši stundām ilgi var šūpoties, šūpoties?

Manuprāt, šī aina atspoguļo žēlastības būtību katra kristieša dzīvē. Jēzus mūs atbrīvo! Jēzus dāvā vieglumu, prieku par dzīvi kā Dieva bērnam.

Henrijs Deivids Toro rakstīja: „Lielākā daļa cilvēku aizvada savu dzīvi klusā izmisumā.” Viņi nekad nepiedzīvo žēlastības sniegto vieglumu. Grēks mūs nospiež. Grēks mūs verdzina. Bet Jēzus ir apsolījis: „Ikviens, kas grēku dara, ir grēka vergs. [..] Ja nu Dēls jūs darīs brīvus, jūs patiesi būsit brīvi.” (Jāņa 8:34 36)

Mūs nospiež pagātnes grēki — tas, ko esam vai neesam izdarījuši. Jēzus ir gatavs mūs no tā atbrīvot. Tagadnes grēki — sliktie ieradumi, nepatīkamā uzvedība, kuru šķietami neiespējami iznīdēt, — mūs velk pie zemes. Jēzus piedāvā savas piedošanas un jaunas dzīves brīvību. Mūsu bēdas — rūpes, kas mūs nomāc, neziņa, bažas — apslāpē mūsu enerģiju. Jēzus piedāvā prieku un vieglumu, kādu astoņgadīga meitene izjūt šūpolēs.

Viņš arī ir teicis: „Jūs atzīsit patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus.” (32. pants) Bet Viņš pats ir patiesība (Jāņa 14:6). Tas ir šis noslēpums: pazīt Jēzu. Katru dienu. Šodien.

(Autors: Viljams Džonsons)

16.8.10

Brālēns Freds

Mēs jūsu starpā neesam dzīvojuši nekārtīgi, neesam arī ne pie viena maizi ēduši par brīvu.” 2. Tesaloniķiešiem 3:7, 8.

Apustulis Pāvils, rakstot vēstules, vienmēr tās iesāk, novēlēdams žēlastību — mūsu glābšanas avotu. Bet vēstules viņš noslēdz, atgādinādams, kā mums — žēlastības Kunga bērniem — jādzīvo. Viens no Pāvila likumiem ticīgajiem bija: „Ja kas negrib strādāt, tam arī nebūs ēst.” (2. Tes. 3:10) Un Pāvils pats rādīja piemēru. Lai gan viņš kā apustulis būtu varējis atsaukties uz savām tiesībām, ka draudzei tās darbinieki ir jāuztur, viņš tomēr izvēlējās pats pelnīt iztiku, lai citus neapgrūtinātu.

Mūsdienās daudzi cenšas darīt pēc iespējas mazāk, bet saņemt pēc iespējas vairāk. Ja vien iespējams, viņi vēlētos visu saņemt par velti. Viņi sapņo par to, kā kļūs bagāti, dzīvos vieglu dzīvi, nekad vairs nestrādās. Tādēļ viņi piedalās loterijās. Rietumvirdžīnijas pavalsts Čārlstonas pilsētas iedzīvotājs Džeks Vitekers ieguva lielāko nedalīto džekpotu ASV vēsturē — 314 miljonus ASV dolāru. Pēc nodokļu nomaksas viņam palika 113 miljoni ASV dolāru, un viņš varēja dzīvot bezrūpīgu dzīvi.

Divus gadus vēlāk sarunā ar kādu žurnālistu viņa sieva Džūela sacīja: „Es vēlētos, kaut tas viss nekad nebūtu noticis. Vēlētos, kaut būtu to biļeti saplēsusi.” Kopš lielā laimesta saņemšanas Džeku Vitekeru divreiz apcietināja par braukšanu dzērumā, un viņš tika ievietots rehabilitācijas klīnikā. Viņam izvirzīja apsūdzību par uzbrukumu bāra īpašniekam, un divi cilvēki viņu iesūdzēja tiesā par nekārtību izraisīšanu.

Viņš man atgādina brālēnu Fredu. Austrālijā, kur pavadīju savu bērnību, dzīvoja mans brālēns Freds. Viņš bija daudz vecāks par mani, vidusšķiras pārstāvis, ar pastāvīgu darbu; viņam bija sieva un bērni. Kādu dienu viņš laimēja loterijā. Viņš nekavējoties pameta darbu un nekad vairs nestrādāja. Viņš sāka dzert un ar laiku kļuva par alkoholiķi. Viņa sieva to vairs nespēja izturēt un iesniedza laulības šķiršanas prasību. Brālēns Freds mira kā nelaimīgs, pamests vīrs.

Azartspēļu industrija īpaši kārdina nabadzīgos un izmisušos. Tā uzglūn sabiedrības locekļiem, kuriem nav vairs daudz ko zaudēt, un izsūc pēdējās šīs pasaules labumu paliekas. Tā rada zaudētājus visās jomās. Atbilde nabadzīgajiem un izmisušajiem — un mums visiem — ir žēlastība, nevis azartspēles. Žēlastība mums palīdz dzīvot un strādāt ar cieņu, kas piedien Dieva bērniem.

(Autors: Viljams Džonsons)

ATZĪŠANĀS: LABA KATRA DVĒSELEI

Vairums pieredzējušu runātāju apzinās, ka auditorijai ļoti patīk, ja tie atklāj kādu savu neveiksmi. Vienīgā problēma, ka tas prasa ļoti lielu pazemību un atklātību, kuru daudzi nevēlas izrādīt. Tāpēc mani ļoti iespaidoja Čipa Ingrama runa mūsu pilsētā organizētajā pasākumā „Ticības apvienība.”

Runājot par personiskās integritātes svarīgumu, Ingrams atklāja dažas savas kļūmes. Turklāt viņš neatsaucās tikai uz ļoti seniem notikumiem, bet arī uz dažiem neseniem atgadījumiem, ar kuriem viņš nebūt nelepojās. Daudzi klausītāji bija ļoti pārsteigti par viņa vaļsirdību svešinieku grupas priekšā.

Ingrama neliekuļotā atklāsme bija ne tikai vaļsirdīga, bet arī ļoti pamācoša. Stāstot stāstu par personīgo godaprātu, viņš to darīja tā, ka tas bija spilgts pazemības piemērs ikvienam zālē sēdošajam. Tajā pat laikā šķita, ka viņš garantē klausītājiem iespēju būt īstiem, nevis slēpties aiz pretenciozas fasādes.

Biznesa vidē mēs bieži cenšamies iespaidot citus, vienmēr pasniedzot sevi ļoti labvēlīgā gaismā. Mēs dodam priekšroku savus personīgos grēkus un kļūdas atstāt ēnā. Tas, ko darīja Ingrams, atbilda bibliskiem principiem. Salamana pamācības 28:13 māca: "Kas noliedz savu ļauno darbu, tam tas neizdodas, bet, kas tajā atzīstas un turpmāk tā vairs nedara, tas izpelnīsies žēlastību."

Cerams, ka šāda atklātība Ingramam ļāva saņemt žēlastību no Dieva, tāpat kā viņš to saņēma no auditorijas. Man viņa runa lika saprast, cik daudz trūkumu piemīt man pašam un nav pamata „mest akmeņus” uz citiem.

Protams, ir daudzi iemesli, lai negribētu atklāt savus personīgos trūkumus un kļūdas citiem, apmulsums un kauns ir vieni no tiem, bet vislielākais ir lepnums. Mēs nevēlamies, lai citi zina mūsu vājības, neskatoties uz to, ka zinām - arī citi nav perfekti. Šā vai tā, lepnums mūs dzen pierādīt citiem, ka mēs esam labāki nekā patiesībā.

Varbūt šīs divas Rakstu vietas jums palīdzēs pārdomāt: “...Nav neviena taisna, it neviena” (Romiešiem 3:10). Un: ”Priekš bojā iešanas cilvēka sirds kļūst lepna, bet pazemība ved godā” (Salamana pamācības 18:12).

Personīgā pieredze man mācījusi, ka šīs Rakstu vietas ir vērts apsvērt. Ja jums ir gadījies darbā sagrēkot, necentieties to noslēpt. Lai cik grūti tas arī liktos, atzīšanās parasti ir labākā rīcība.

Kļūdas, kuras pieļaujam, atklājas visnepatīkamākajā veidā, dažkārt visnevēlamākajā laikā. Varētu būt gudri rīkoties proaktīvi, atzīstot kļūdas savlaicīgi, nevis gaidot, kad tās atklāsies citā veidā – mūs apkaunojot.

Autors: Riks Bokss (Rick Boxx)

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2010 /  www.cbmc.lv.

9.8.10

ATRAST MIERU, KAD APKĀRT JUCEKLIS

 

Vai esat vērojuši kādu no skaistuma konkursiem, kur viens/viena no dalībniekiem vai dalībniecēm deklarē, ka, ja varētu piepildīt vienu vēlēšanos, tad tā būtu, lai uz visas pasaules valdītu miers? Jā, tā ir standarta atbilde, un iespēja tai piepildīties ir tikpat liela kā vistai izdēt strausa olu. Bet šā vai tā, mēs visi ilgojamies pēc miera. Diemžēl mēs dzīvojam pasaulē, kurā norma šķiet drīzāk haoss nekā miers.

Mūsu miera sajūtu pastāvīgi apdraud dažādas dabas katastrofas – vētras, cunami, tornado, zemestrīces, liels aukstums vai karstums. Tikpat satraucošas var būt cilvēku radītās nepatikšanas; lielais ar prātu neaptveramais naftas plankums Meksikas līcī ir tikai viens nesens piemērs. Industriālās nevīžības sekas ir atņēmušas „mieru” miljoniem, un sekas apkārtējā vide izjutīs desmitgades.

Pat biznesa un profesionālajā pasaulē miers drīzāk ir izņēmums, nevis likumsakarība. Globālā recesija bija bargs atgādinājums tam, cik strauji un dramatiski ekonomika var pasliktināties, sagraujot uzņēmumus, samazinot darba vietas un būtiski noplicinot šķietami drošos personīgos resursus. Bet arī mazāka mēroga notikumi var mums izjaukt iekšējo miera sajūtu – gala termiņš, svarīga klienta atsaukts līgums, kolēģa paaugstinājums, kuru, likās, vajadzēja dabūt man, sliktas ziņas no ģimenes ārsta u.c..

Kā atrast mieru, iegūt paļāvību, ja apkārt valda liels un mazs haoss? Bībelei ir daudz ko teikt par to, pat 21. gadsimta darba videi. Lūk, tikai daži piemēri:

Miers nebalstās uz apstākļiem. Ja jūsu cerība un pārliecība balstās uz ārējiem apstākļiem, kuri bieži ir ārpus jūsu kontroles, vai cilvēkiem, kuri nereti liek vilties, tad miers jūsu sirdīs būs ļoti reti, bet varbūt pat nekad. Vienā brīdī dzīve liksies mierīga, bet nākamajā jau valdīs haoss. Patiesu mieru var atrast, kā māca Raksti, tikai Dieva nemainīgajā raksturā. “Kam stipra ticība, tam Tu dod mieru, tiešām mieru, jo viņš paļaujas uz Tevi!” (Jesajas 26:3).

Miers nebalstās uz šo pasauli. Mēs esam tendēti meklēt mieru materiālajos labumos, personīgajos sasniegumos un atzinībā, profesionālajā ietekmē un attiecībās. Tomēr miers, ko var nodrošināt iepriekšminētais, labākajā gadījumā būs īslaicīgs. Lietas noveco un nolietojas, sasniegumi zaudē savu nozīmīgumu, un draugi un tie, kurus mīlam, neturpina dzīvot saskaņā ar mūsu iedomāto modeli. Tāpēc Jēzus Saviem sekotājiem deklarēja: “Mieru Es jums atstāju, Savu mieru Es jums dodu; ne kā pasaule dod, Es jums dodu. Jūsu sirdis lai neiztrūkstas un neizbīstas” (Jāņa ev. 14:27).

Miers nebalstās uz saprašanu. Kad jūsu dzīve pēkšņi sagriežas ar kājām gaisā, zaudējot kādu no enkuriem, kurš, jūsuprāt, jūs noturēja īstajā vietā, miers šķiet zudis. Viss, kam ticējāt, liekas pagājis. Šajā brīdī ticība Dievam, kura dažkārt šķiet iracionāla, var piedāvāt jums vienīgo cerību uz mieru. Lūgšanas un pateicība, neskatoties uz notiekošo, var dot mums dziļu, ilgstošu mieru, kurš solīts Bībelē. “Nezūdieties nemaz, bet jūsu lūgumi lai nāk zināmi Dieva priekšā ar pateicību ikvienā pielūgšanā un lūgšanā. Un Dieva miers, kas ir augstāks par visu saprašanu, pasargās jūsu sirdis un jūsu domas Kristū Jēzū” (Filipiešiem 4:6-7).

Vai palūkosieties šodien uz Dievu, lai atrastu mieru, vienalga, cik drūmi šķiet apkārtējie apstākļi?

Autors: Roberts Dž. Tamasi

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2010 /  www.cbmc.lv.

3.8.10

Sācēji un beidzēji

Būdams pārliecināts, ka tas, kas jūsu sirdīs labo darbu iesācis, to pabeigs līdz Kristus Jēzus dienai.” Filipiešiem 1:6.

Lielāko savas dzīves daļu esmu bijis tievs. Tas nav mans nopelns; man ir ķermenis, kas gadu pēc gada saglabā nemainīgu svaru. Tomēr, kad uzsāku studijas doktorantūrā, ievēroju zināmas pārmaiņas. Iespējams, ka vainojamas neskaitāmās stundas, kas pavadītas pētījumos un pārdomās, strādājot pie disertācijas, varbūt šīs izmaiņas bija saistītas ar vecumu, bet es lēnām pieņēmos svarā. Un es to pat nepamanīju — tieši tā liekais svars rodas. Realitāti atskārtu, satiekoties ar kādu bijušo studentu, kurš, mani sastapdams, pārsteigumā sacīja: „Jūs laikam esat pieņēmies svarā par kādiem 15 kilogramiem — izskatāties diezgan tukls!”

Ne visai diplomātiski izteikta frāze, tomēr tā piesaistīja manu uzmanību. Pēc tam izdarīju zināmas izmaiņas savā dzīvesveidā, iekļaujot ikdienā regulāras fiziskās aktivitātes, kas tagad jau vairāk nekā 30 gadu ir neatņemama manas dzīves sastāvdaļa. Es sāku skriet — sākumā īsus gabalus, tad aizvien tālāk un tālāk, līdz katru gadu varēju startēt un arī pabeigt Jūras kājnieku maratonu.

Skriešana atklāja jaunu pasauli (un, starp citu, es skrēju un joprojām skrienu lēni — neesmu izcils atlēts); pasauli, kurā dzīvo spirgti, veselīgi vīrieši un sievietes; pasauli bez cigarešu smārda; pasauli, kurā valda intensitāte, spēks un apņēmība; pašdisciplīnas un komandas gara pasauli. Tā ir arī sācēju un beidzēju pasaule. Jūras kājnieku maratonā startē apmēram 20 000 (vai vairāk) skrējēju, no kuriem 70 % sacenšas pirmo reizi. Pirms starta daudzi nervozi skraida turpu šurpu, tērējot enerģiju, kura viņiem vēlāk būs tik ļoti nepieciešama. Visapkārt atbalstītāju pūļi. Orķestri. Tūkstošiem jūras kājnieku, vīrieši un sievietes, aizņemti visdažādākajos uzdevumos. Gaisā pulsē mūzika, enerģija un gaidas.

Trīs, četras, piecas, sešas, septiņas stundas vēlāk troksnis un kņada ir rimusi. Noguruši, bet triumfējoši cilvēki dodas uz mašīnām, nesot medaļas vai sudraba lentes. Viņi to paveica! Bet pāris tūkstoši citu aizlavās projām vīlušies — atkritēji.

Mēs visi esam skrējēji Dzīves skrējienā. Mēs nesacenšamies viens pret otru; visi, kas pabeidz, ir uzvarētāji. Šo skrējienu uzsāk daudzi, bet daudzi arī izstājas. Tomēr kopā ar Jēzu mēs to spējam! Viņš, uzsākot mūsos Savu darbu, ir apsolījis to pabeigt! Tādēļ šodien skrieniet šo skrējienu kopā ar Viņu!

(Autors: Viljams Džonsons)

2.8.10

MAZA NEAPMIERINĀTĪBA VAR PĀRAUGT LIELĀ PROBLĒMĀ

Manī daudzkārt radījis izbrīnu tas, kā nelielas neapmierinātības darba vietā pāraug vienā lielā, sliktā attieksmē, līdz tam laikam, kad jādodas mājās. Kā gudrais ķēniņš Salamans rakstīja pirms tūkstošiem gadu: “Gūstiet mums nebēdnes lapsas, mazās lapsas, kas posta vīna dārzus, jo tagad ziedos ir arī mūsu vīna dārzi!” (Salamana augstā dziesma 2:15).

Katrai darba vietai ir savas unikālās problēmas, jautājumi, kuri var rasties un sabojāt vispatīkamāko un mierīgāko dienu. Bet esmu ievērojis, ka frustrāciju cēlonis profesionālajā un biznesa vidē parasti ir kāds no šiem trijiem:

PĀRTRAUKŠANA: To rada neplānots apmeklētājs, vai telefona zvans, līdzīgi kā tas, kuru saņēmu, rakstot šo teikumu! Šādi traucējumi īpaši nepatīkami, kad jūs esat ierobežoti laikā, lai paspētu uz tikšanos, sagatavotu atskaiti vai kāda cita iemesla pēc. Pat visrūpīgākā sagatavošanās nevar pasargāt jūsu vislabākos plānus no šādiem traucējumiem.

NEĒRTĪBAS: Pārtraukšanas parasti rada cilvēki, bet ar neērtībām es domāju tās situācijas, kad vainojamas lietas – palīglīdzekļi un modernās „ērtības”, kuras sagriež visu ar kājām gaisā, kad pārstāj darboties. Piemēram, kopētājs saplīst, un jums vai kādam citam jāpatērē laiks tā savešanai kārtībā. Satiksmes sastrēgums jums liek sēdēt un skatīties, nevis paspēt uz tikšanos. Vai arī jūs nevarat atrast failu ar vajadzīgo prezentāciju.

AIZKAITINĀJUMI: Tie var būt dažādu veidu, piemēram, cilvēki, kuri spēlē sunīšus pa telefonu – jums vajag ar viņu aprunāties, bet viņš izvairās runāt tieši un atstāj ziņojumus, slimība, kura izrauj no ierastā ritma, nepatīkami klienti, kuri neatzīst tos pūliņus, kurus viņu labā esat pielikuši.

Vienalga, patīk tas jums vai nē, šie visi augstākminētie traucēkļi ir dzīves sastāvdaļa. Nav svarīgi, cik ļoti jūs cenšaties, jūs nevarat no tiem izvairīties. Es garantēju, ka šajā nedēļā jūs saskarsities ar visiem trim traucējumu veidiem. Tomēr, neskatoties uz to, ka nevarat no tiem izvairīties, jūs varat iemācīties neļaut tiem kļūt par nevajadzīga stresa cēloni. Kāds ir traucējumu pārvaldīšanas noslēpums?  

- Nepretojies tiem.  Akceptē tos, bet nepārspīlē un neeksplodē dusmās.

- Neņem tos ļaunā. „Neuzkurini” sevi, uzkrājot dusmas.

- Neatkāpies ar tiem. Neiežēlini pats sevi, pakļaujoties negaidītiem šķēršļiem.

- Samazini tos. Attiecies pret traucējumiem nopietni, bet raugies uz tiem no pareizās puses. Uzskati tos par nelielu neveiksmi, nevis nozīmīgu postu.

Bībele māca, ka viens no gudrības blakusproduktiem ir pacietība. Mums savi apstākļi jāaplūko no Dieva perspektīvas. Kad esmu saskaņā ar Dievu, es atceros, ka Viņš visu kontrolē, arī tad, kad es nē. Kā vēstulē Galatiešiem 5:22 teikts: “Bet Gara auglis ir: mīlestība, prieks, miers, pacietība…

Autors: Riks Vorens

Latviešu valodas tulkojums CBMC-Latvija, Copyright 2009 / www.cbmc.lv