Kāda ir jūsu darba kvalitāte?

Ja kāds jūs vērtētu atbilstoši pēdējā jūsu realizētā projekta kvalitātei, kāds būtu viņa secinājums? Es nezinu, kā jums, bet man ir stimuls, katru lietu, ko es daru, censties izdarīt pēc iespējas labāk. Es varu justies noguris, ja man nepietiek enerģijas, lai darītu labāko, kas iespējams. Ir arī reizes, kad nejūtos pietiekami motivēts, ar minimālu entuziasmu vai vispār bez tā uzticētā uzdevuma veikšanai. Dažkārt arī neesmu pārliecināts par veicamā nozīmīgumu.

Tomēr plakāts pie sienas birojā man atgādina to, cik svarīgi katru darbu veikt labi. Plakāts vēsta:

“Kvalitāte: Katrs darbs ir tā darītāja pašportrets. Parakstiet savu darbu ar kvalitāti.”

Katru reizi lasot šo apgalvojumu, tas izraisa vienu no divām sajūtām: pastiprina manu vēlmi darīt vislabāko iespējamo, lai arī kas stātos ceļā, vai arī liek justies vainīgam, atgādinot, ka esmu samierinājies ar ne vislabākajā kvalitātē paveikto. Vai es patiešām vēlos „parakstīt” otršķirīgu veikumu?

Nesen es lasīju Ķīnā uzauguša rakstnieka, kurš saņēma Pulicera balvu par romānu „Labā zeme” un 1938. gadā ieguva Nobela prēmiju literatūrā Perla Baka (Pearl Buck), darba aizraujošu fragmentu. Autors nemin jēdzienu kvalitāte, bet lieto līdzīgu terminu – izcilība: „Darbā apslēptais prieks ir ietverams vienā vārdā – izcilība. Zināt, kā darbu izdarīt labi, nozīmē darīt to ar prieku.”

Laba reputācija un gandarījums par paveikto nav vienīgā motivācija, lai darbu paveiktu augstā kvalitātē. Mūsu Dievs ir kvalitātes Dievs un sagaida no mums tādu pašu standartu. Pārdomājiet Bībelē teikto.

Mēs esam Dieva rakstura atspulgs. Dievs radīja ideālu pasauli – ar gaisa, ūdens un citu elementu līdzsvaru, kas nepieciešams dzīvības uzturēšanai. Cilvēce kļuva par Viņa radītā virsotni. “Un Dievs radīja cilvēku pēc Sava tēla…. Un Dievs uzlūkoja visu, ko Viņš bija darījis, un redzi, tas bija ļoti labs” (1. Mozus 1:27, 31).

Mēs strādājam, lai apliecinātu Dievu. Ja jums lūgtu izdarīt darbu jūsu valsts vadītāja vai kāda cilvēka, kuru jūs cienāt, labā, kā tas ietekmētu jūsu darba kvalitāti? “Visu ko darāt, dariet no sirds, it kā savam Kungam un ne cilvēkiem.” (Kolosiešiem 3:23).

Mēs pildām Dieva norādījumus. Rakstos Dievs mums dod instrukcijas ikdienas dzīvei, arī darba vietā. Atbilstoši mācoties un paklausot, mēs Bībelē teikto varam lietot kā vadlīniju dzīvei un darbam, kā to ir iecerējis Radītājs. “Centies būt Dieva acīs krietns darbinieks, kam nav ko kaunēties un kas pareizi māca patiesības vārdu.” (2. Timotejam 2:15).

Mēs īstenojam Dieva nolūkus. Lai gan tā var šķist nejaušība, Dievam ir noteikts nolūks, kādēļ mēs strādājam konkrētā vietā, kādu darbu un ar kādiem cilvēkiem kopā mēs to darām. “Jo mēs esam Viņa darbs, Kristū Jēzū radīti labiem darbiem, kurus Dievs iepriekš sagatavojis, lai mēs tajos dzīvotu” (Efeziešiem 2:10).

Mēs lietojam Dieva resursus. Mēs saņemam talantus, dāvanas, spējas un pat intereses saskaņā ar Dieva plānu un gribu, kā Viņš redz iespēju tos piepildīt. “…lai Dieva cilvēks būtu pilnīgs, sagatavots katram labam darbam” (2. Timotejam 3:17).

(Autors: Roberts Dž. Tamasi)

Ātras dzīvošanas briesmas

Policijas virsnieks mani apstādināja, jo es braucu ar ātrumu 90 km/h atļauto 56 km/h vietā. “Kā es tā varēju?” jautāju sev. Bet tas bija vienkārši – es dzīvoju savu dzīvi par ātru.

Es biju ceļā uz darbu un domāju par gaidāmo ceļojumu uz valsti citā pasaules malā. Manas domas bija intensīvi safokusētas uz braucienam nepieciešamo un darbiem, kurus jāpaspēj izdarīt pēdējā dienā pirms došanās ceļā. Rezultātā es nepievērsu pietiekamu uzmanību mašīnas vadīšanai un ceļu satiksmes noteikumiem.

Pat tad, kad mani apturēja policists, es biju tik pārliecināts par savu nevainīgumu, ka jautāju viņam: „Vai ir kāda problēma?”

Cik viegli man ir pārsniegt ātrumu dzīvē, esot paviršam pret apkārt notiekošo. Vēl nepatīkamāk ir tas, cik viegli man ir dzīvē steigties, neievērojot apkārtējos cilvēkus. Pārāk bieži mani ģimenes locekļi, draugi un cilvēki, kuriem nepieciešama palīdzība ir aizmirsti un neievēroti, ziedoti manai aizņemtībai ar apņēmību „izdarīt labi”. Jēzus par to runāja līdzībā par labo samarieti (Lūkas 10:25-37).

Šīs līdzības paradokss slēpjas faktā, ka nicinātais samarietis, persona, kura izstumta no sabiedrības, parādīja mīlestību uz savu tuvāko, bet priesteris un levīts, abi ar dziļām Rakstu un Dieva likumu zināšanām, to neizdarīja.

Iespējams, ka stāstā nav atspoguļoti daudzi papildus faktori, kuri izraisīja viņu nevērību, tomēr tie nevar būt par attaisnojumu palīdzības nesniegšanai. Līdzīgi man, priesteris un levīts, iespējams, bija koncentrējušies uz lietām ārpus tuvējās apkārtnes, nevis acīmredzamām un neatliekamām vajadzībām un šā mirkļa problēmām. Pārņemti ar domām par citām lietām, viņi pagāja garām, nevēloties palīdzēt vai pat nenojaušot ievainotā cilvēka bēdīgo stāvokli.

Šī problēma tomēr nepiemīt tikai rūpju pārņemtiem reliģiskajiem līderiem. Mēs regulāri piedzīvojam šādas situācijas darbā, mājās, mūsu draudzēs. Mūsu kolēģis, iespējams, cīnās ar „degošiem” termiņiem, bet mēs pat neuzklausām viņu vai nepalīdzam ar padomu. Mūsu dzīvesbiedram vai bērniem nepieciešama uzmanība, bet mēs savā izklaidībā viņus ignorējam.

Dievs mums katru dienu dod vairākas iespējas. Vai mēs esam aizrāvušies ar steidzamām aktivitātēm, kuras pilnībā piesaista mūsu uzmanību tā, ka šīs iespējas pat nepamanām? Nepalaidīsim garām tās bagātības, kuras Dievs mūsu dzīvēm vēlas piešķirt šonedēļ, pat ja pirmajā brīdī tās šķiet sagādā tikai neērtības. Patiesībā tās var izrādīties kā īpašas svētības.

Vēl viena lieta – atcerieties ievērot noteikto ātrumu – maksa par ātruma pārsniegšanu ir augsta!

(Autors: Bobs Snaiders)

Visu nosaka attieksme

“Dzīvās būtnes dod slavu, godu un pateicību Tam, ko redz goda krēslā un kas dzīvo mūžu mūžos...” (Atklāsmes 4:9)

Saskaņā ar šo rakstu vietu, viena no debesu dzīves iezīmēm ir pateicība. Iespējams, tiem, kas ir pieraduši, ka viņiem ir viss, kas nepieciešams, to būs grūti saprast. Mums drīzāk ir tieksme sūdzēties par kādas nelielas ērtības trūkumu, nekā pateikties par daudzajām lietām, kas mums jau ir dotas. Mums ir nepieciešamas pārmaiņas attieksmē. Atšķirība starp pateicību un sūdzību vairāk slēpjas mūsu skatījumā, nevis faktos. Es jums to nodemonstrēšu.

Kā vīram man dažreiz uznāk dusmas, ka sieva naktī piesavinās visu segu. Kādēļ gan es neļauju vēsumam atgādināt, ka jābūt pacietīgam, ka viņa atrodas man blakus, nevis kaut kur prom, pie kāda cita? Kā tēvs es bieži sadusmojos, kad esmu palūdzis vienam no bērniem iztīrīt istabu, bet viņš sēž un skatās televīziju. Kādēļ man neienāk prātā pateikties, ka mans bērns ir mājās, nevis klaiņo kaut kur pa ielām?

Kad pienāk laiks maksāt nodokļus, es sūdzos par to, cik daudz naudas aiziet nodokļos, bet vai man nevajadzētu būt pateicīgam, ka es nopelnu pietiekami, lai man būtu no kā šos nodokļus samaksāt? Kad manu bērnu draugi pēc kādas ballītes atstāj aiz sevis nekārtību, es bieži varu ātri sadusmoties, bet vai labāk nebūtu pateikties, ka maniem bērniem ir draugi un ka viņi pietiekami uzticas man un manai sievai un ved tos uz mājām?

Pirms pāris dienām es sūdzējos, ka drēbes palikušas nedaudz par mazu, bet kādēļ man neienāca prātā pateikties, ka man ir pietiekam daudz pārtikas? Redziet, atšķirībā starp sūdzēšanos un pateicību galvenokārt rodama attieksmē!

Kad ir nepieciešams nomazgāt mājā logus, nopļaut zāli vai salabot kādu cauruli, man tiek atgādināts būt pateicīgam, ka man ir mājas. Kad dzirdu daudzās sūdzības par valdību, es varu pateikties, ka valstī, kurā mēs dzīvojam, mums ir dota vārda brīvība. Kad vienīgā brīvā vieta mašīnu stāvvietā ir tās tālākajā galā, es varu būt pateicīgs, ka spēju staigāt un ka man vispār ir mašīna. Kad rēķins par apkuri ir lielāks, nekā parasti, es varu būt pateicīgs, ka man ir silti.

Kad dāma, kas baznīcā sēž man aiz muguras dzied nepareizi, es varu būt pateicīgs, ka es varu dzirdēt. Kad redzu netīras veļas kalnu, kas jāmazgā un jāgludina, es varu būt pateicīgs, ka man ir apģērbs. Kad dienas beigās man sāp visi muskuļi, es varu būt pateicīgs, ka spēju smagi strādāt. Kad no rītiem iezvanās modinātājs, es varu būt pateicīgs, ka joprojām esmu dzīvs.

(Džons Paulīns, “Atklāsmes grāmata ikdienas pārdomām un lūgšanām”)

Diena visas dzīves garumā

Katru gadu arī mūsu valstī maija mēneša otrajā svētdienā tiek atzīmēta Mātes un līdz ar to Ģimenes diena. Ar ko šī diena ir tik īpaša? Mātes dienā oficiālā valsts un arī ģimenes līmenī tiek uzsvērtas mātes, kā bērna dzīvības devējas, viņa personības veidotājas un audzinātājas sevišķā nozīme.

Bērns gan piedzimst, bet, lai viņš izaugtu un saņemtu nepieciešamo mīlestības pilno uzmanību, informāciju un aprūpi, ir vajadzīga uzticama ģimene. Tur, kur tas iztrūkst, mēs ieraugām izpostītas ģimenes, fiziskas, emocionālas un garīgas ciešanas, nelaimīgus bērnus – bāreņus un bezatbildīgus vecākus. Šādā gadījumā cieš visi – sabiedrība, paši vecāki, bet visvairāk bērni, jo viņi šo negatīvo pieredzi un tās radītās sekas nodod tālāk saviem bērniem.

Tas ir saprotams, ka cilvēka iedzimtā tieksme ir piederēt, t.i., būt piederīgam, kā arī tas, ka viņam kaut kas pieder. Pretējā gadījumā viņš sajūtas nelaimīgs, atstāts, atstumts un viens. Padomāsim, kā var justies nemīlēts bērns, nepieņemts cittautībnieks vai nonicināts bezpajumtnieks, no kura visi novēršas? Kā var justies sirmgalvji vecāki, kuri par savas atdotās dzīves devumu no bērniem saņem pretī cietsirdību un ignorējošu vienaldzību tad, kad pienācis grūtais brīdis?

Tas ir traģiski, ja kāds apliecina, ka neesi nevienam vajadzīgs. Un tas ir normāli, ka bērnam ir vajadzīgs māte un tēvs – ģimene, ka cilvēkam ir vajadzīgas sabiedrība, ir vajadzīgas siltas draudzīgas attiecības, kas dod iespēju vispusīgai izaugsmei. Fiziski, emocionāli un garīgi vesela, ģimene nozīmē pozitīvi orientētu sabiedrību, kur tēvi un mātes pilda ar visaugstāko atbildību savus pienākumus. Sabiedrības atveseļošana var iesākties tikai ar tās pamatšūnu – ģimeni, ar tās stiprināšanu, ar patiesu, pašaizliedzīgu attiecību izveidošanos uz nesavtīgas mīlestības pamata.

Cik pavisam savādāks būtu cilvēku, mūsu visu stāvoklis fiziskā, emocionālā, garīgā un pat materiālā ziņā, ja tiktu praktiski īstenoti droši un pārbaudīti principi ar mērķi – visu to, ko gribam, lai citi mums dara, to mēs vispirms darām viņiem. Tas nozīmē sniegt mīlestību, jo dodot iegūstam, bet savtīgi paturot – zaudējam.

Pateicība visiem tiem uzticīgajiem vecākiem, pašaizliedzīgajām mātēm un vecmāmiņām, kuras patiesi rūpējas par savu bērnu, mazbērnu vispusīgajām vajadzībām, kuras nes lielus upurus audzinot mazuļus un sniedz sabiedrībai zinātkārus, mērķtiecīgus un godīgus jaunos pilsoņus. Pateicība tiem, kuri labprāt uzņemas lielās rūpes par bāreņiem un par ļoti slimiem bērniem. Tas ir cēls un augsti vērtējams darbs.

Jo vairāk mēs skatīsimies uz pozitīvo un iegūsim pozitīvās domāšanas ieradumu, jo padarīsim savu un citu dzīves gaišākas! Cik tas ir svarīgi šodien!

Lasīju kādas mātes, kristietes, atziņas, kas liek nopietni pārdomāt katrai mātei un katram cilvēkam: “Neviens cits darbs nevar svarīguma ziņā līdzināties mātes darbam. Viņai nav kā māksliniekam jāuzglezno skaists stāvs uz audekla, ne arī kā skulptūra jāizkaļ no marmora. Viņai nav kā rakstniekam jāizteic cēlas domas vārdos, ne arī kā mūziķim skaistas jūtas jāizsaka melodijā. Viņai ar Dieva palīdzību cilvēka dvēselē jāizveido Dieva attēls. Māte, kas to sapratīs, savas izdevības uzskatīs par nenovērtējamām. Viņa nopietni centīsies kā savā personīgajā raksturā, tā visās audzināšanas metodēs saviem bērniem atklāt visaugstākos ideālus.”

Mūsu mātēm un ģimenēm uzmanība, atbalsts un cieņa ir vajadzīga ne tikai vienu dienu, bet visas dzīves garumā, lai tā būtu piepildīta ar dziļu pateicību, ar prieku strādāt un dzīvot.

“Godini savu tēvu un māti, lai tu ilgi dzīvotu tanī zemē, ko tas Kungs, tavs Dievs, ir tev devis.” (2.Moz.20:12).

Ar sveicienu visām mātēm un vecmāmiņām – mācītājs A.Jākobsons.