„Viņu, tas ir, savu paša sirdi, es tev sūtu atpakaļ.” Filemonam 12. pants.
Iespējams, ka īsākā Pāvila rakstītā vēstule, kas saglabājusies līdz mūsdienām, ir arī visskaistākā. Katrā Vēstules Filemonam pantā atspoguļojas žēlastība. Tā ir ļoti privāta vēstule, būtībā tikai īsa zīmīte.
Gadu gaitā daži cilvēki ir brīnījušies, kāpēc tā atrodas Svētajos Rakstos, jo tajā nav teoloģisku diskusiju vai attīstības. Bet šie kritiķi smagi kļūdās! Šī īsā vēstule ir bagātīga saturā un vēl bagātīgāka jūtās. Mūsdienās reti kurā svētrunā ietverta šī grāmata, un tas tiešām ir zaudējums kristīgo pārdomu un pieredzes veicināšanas jomā.
Šī vēstule sākas un beidzas ar žēlastību. „Lai jums ir žēlastība un miers no Dieva, mūsu Tēva, un Kunga Jēzus Kristus.” (3. pants) Un Pāvils noslēdz vēstuli ar šādu vēlējumu: „Lai Kunga Jēzus Kristus žēlastība ir ar jūsu garu!” (25. pants)
Žēlastības grāmatzīmes. Brīnišķīgs rakstīšanas stils. Brīnišķīgs dzīvesveids. Un brīnišķīga lūgšana šodienai, lai pirms un pēc tās mūs varētu ieskaut žēlastība. Izņemot divus minētos pantus, Pāvils šajā vēstulē tieši par žēlastību nerunā. Toties viņš žēlastību parāda — kā tā darbojas, kāda tā ir. Citās vēstulēs, īpaši Vēstulē romiešiem un Vēstulē galatiešiem, Pāvils kā primāro izvirza žēlastības teoloģiju; šeit viņš žēlastību izdzīvo.
Tātad, ja vēlamies izprast, ko viņš ar žēlastību domā, būtu noderīgi pievērst uzmanību, kā viņš šajā privātajā zīmītē atspoguļo savu dzīvi. Vārds, kurš angļu valodā ir gandrīz netulkojams, paver skatu Pāvila dziļākajās jūtās. 7. pantā viņš raksta: „Tu, brāli, esi atspirdzinājis svēto sirdis!” 12. pantā pausta līdzīga doma: „Viņu, tas ir, savu paša sirdi, es tev sūtu atpakaļ.”
Burtiski tulkojot vārdu „sirds”, tā nozīme būtu „iekšējie orgāni” jeb, gluži neliterāri runājot, „iekšas”. Un kā mēs izjūtam dziļas emocijas, it īpaši negatīvās? Mēs sakām, ka „iekšas sagriezās”. Žēlastībā arī ir šādas dziļas emocijas. Cilvēkam, kurš vēlas žēlastību ievietot teoloģijas, debašu un diskusiju rāmī, būtu ieteicams izlasīt Pāvila Vēstuli Filemonam. Kamēr cilvēks nav izjutis žēlastību ar visu savu būtību, viņš to nepazīst.
(Autors: Viljams Džonsons)
