„Un ka tu no mazām dienām zini Svētos Rakstus, kas spēj padarīt tevi gudru pestīšanai caur ticību Kristū Jēzū.” 2. Timotejam 3:15.
Kādu dienu Rietumtenesijā nelielajā prezbiteriešu Bēteles koledžas studentu pilsētiņā uzradās kāda dīvains tips. Viņš bija apmēram 1,80 m garš, nekoptiem rudiem matiem, un viņa sagumzīto svīteri saturēja vien spraužamadatas. Viņa kurpēs rēgojās caurumi, un viņam trūka priekšzobu. Viņš bija ieradies no mazā Rosera miesta, kur bija tikai trīs mājas. Viņš dzīvoja pussagruvušā fermas mājā, kurā nebija ierīkota iekštelpu santehnika. Viņš nekad nebija braucis ar divriteni, apmeklējis kino vai devies uz satikšanos. Un viņš nekad nebija apmeklējis skolu.
Trīsdesmit divus gadus vecais Roberts Hovards Allens bija ieradies, lai pieteiktos mācībām koledžā. Kad administrācija viņam lika nokārtot koledžas iestājpārbaudījumu, šie ļaudis bija satriekti. Viņš to paveica izcili. Izrādījās, ka viņš bija vēstures un klasiskās literatūras eksperts. Viņa zināšanu spektrs bija plašāks nekā jebkuram šīs koledžas profesoram. Viņš tika atbrīvots no lielākās daļas pirmā kursa mācību priekšmetu.
Desmit gadus vēlāk Roberts Allens ieguva savu oficiālo izglītību, saņemot prestižās Vanderbilta universitātes doktora grādu angļu valodā. Viņš sāka strādāt koledžā par angļu valodas pasniedzēju.
Šī vīra stāsts mani iedvesmo. Tas pierāda cilvēka gara spēju celties un izaicināt nomācoši drūmās izredzes. Tiešām nomācoši drūmas! Allena vecāki izšķīrās, kad viņš vēl bija mazs, un viņu uzaudzināja gados vecāki radinieki, kas ar vietējo skolas padomi saskaņoja viņa mājmācību plānu.
Sākumā viņu ik pa laikam apmeklēja un pārbaudīja kāds skolotājs, tomēr vēlāk šīs vizītes pārtrūka. Bet 12 gadu vecumā viņš bija iemācījies lasīt un drīz savai neredzīgajai tantei Idai sāka lasīt priekšā Bībeli — viņš to divreiz izlasīja no vāka līdz vākam.
Pēc tam viņš lasīja visu, ko varēja atrast, sākot no Šekspīra līdz pat Vilam Durantam. Viņš izlasīja visas miestā atrodamās grāmatas, pašmācības ceļā apguva grieķu un franču valodu. Viņš sāka rakstīt dzeju.
Šis stāsts ir visnotaļ savāds — un arī brīnišķīgs. Un tas viss sākās ar Bībeles lasīšanu.
(Autors: Viljams Džonsons)
