IEDVESMAI

Staigāšana pa virvi

2012-01-30T12:36:00.001+02:00

Vai esat dzirdējuši par Žanu Fransuā Graveljē? Viņš dzīvoja laikā no 1824. līdz 1897. gadam, un savā profesionālajā darbībā lietoja pseidonīmu Blondīns, gūstot plašu sajūsmu visā pasaulē kā virves staigātājs un akrobāts no Londonas. Blondīns vairakkārt šķērsoja straujos Niagāras (ASV) ūdenskrituma ūdeņus, ejot pa 330 metrus garu virvi, kura bija nostiepta 50 metru augstumā. Šos varoņdarbus viņš veica dažādos veidos – ar aizsietām acīm, maisā, stumjot ķerru, uz ķekatām un pat nesot uz muguras otru cilvēku.

Iespējams, mēs nestaigājam pa virvi virs trakojoša ūdenskrituma, bet 21. gadsimtā darba vietās dažkārt sajūtas ir līdzīgas. Ir jānotur līdzsvars starp ētiku un peļņu, jāmetas iekšā nezināmajā, uzsākot jauna produkta vai pakalpojuma piedāvāšanu, žonglējot ar laiku, ko pavadām darbā un ģimenē, vai saskaroties ar ekonomikas nenoteiktību.

Lasot par Blondīnu es iedomājos par vīru, kurš arī meta izaicinājumu nāvei. Viņa vārds bija Pēteris. Jūs varat atsaukt atmiņā to gadījumu Bībelē, kur Pēteris un citi Jēzus mācekļi vētras laikā atradās nelielā laivā. Tad pēkšņi viņi ieraudzīja Jēzu, kurš nāca pa ūdens virsu. Pēteris impulsīvi iesaucās: “Kungs, ja Tu tas esi, tad liec man nākt pie Tevis pa ūdens virsu” (Mateja 14:28). Jēzus atbilde bija skaidra: “Nāc.”

“… Lielu vētru redzēdams, viņš izbijās un sāka grimt, viņš brēca un sacīja: "Kungs, palīdzi man!"” (Mateja 14:30). Domāju, ka mēs visi rīkotos līdzīgi. Vai esat kādreiz uzsākuši projektu vai pieņēmuši lēmumu, domājot, ka ir īstais brīdis, lai pēc brīža apstākļi liktu apšaubīt pieņemto lēmumu?

Vēlos pieminēt, ka Pēteris savas dzīves laikā paveica daudzus ievērojamus darbus, bet šī epizode – iešana pa ūdens virsu - noteikti ierindojama galvgalī – bez augstām virvēm, klintīm paslēptām lejā, acīmredzamu briesmu ielenkumā, aci pret aci ar absolūti neiespējamo. Pēteris atrada iekšējo spēku Kunga pavēlē: „Nāc!” Īsu brīdi Pēteris bija kopā ar Skolotāju, apturot dabas likumus.

Tad pēkšņi četros no rīta viss projekts bija izgāzies. Vienu brīdi, skatoties uz Jēzu, Pēteris gāja, spītējot vētrai, nākamajā jau bija „iekšā pāri pār galvu.” Līdz ādai izmirkušu, Jēzus viņu izglāba. Viņš guva svarīgu mācību - svēts nav tas, kurš nekad nekļūdās, bet gan tas, kurš uzticas Dievam un ceļas, un iet uz priekšu katru reizi pēc tam, kad pakritis.

“Kungs, glāb mani!” Pētera vārdi bija vienkārši, bez ieslīgšanas detaļās, bez rituāliem. Bet patiesībā tas ir īsākais, vieglākais un izmisuma vadītais ceļš, lai sasniegtu Dieva sirdi.

Ko Pēteris izdarīja nepareizi? Viņš tika apvainots nevis pārdrošībā, bet šaubās. Nevis neveiksmē, bet nedrošumā. Nevis drosmes, bet pārliecības trūkumā.

Jūs, iespējams, neesat ne Blondīns, ne Pēteris, bet varbūt esat mūsdienu briesmu pilnā darba vietā nakts vidū, un vētra ir apdraudoša. Nemēriet viļņu augstumu un vēja stiprumu, nepadodieties briesmām un galvenais – nemetiet dvieli ringā un neslīkstiet apstākļu jūrā!

Bībele piedāvā šādu padomu: “... Raudzīsimies uz Jēzu, ticības iesācēju un piepildītāju, …lai jūs nepiekūstat, savās dvēselēs pagurdami.” (Ebrejiem 12:1-3)

Autors: Riks Vorens

Kā iegūt darbu, kuru mīli

2012-01-23T17:12:00.001+02:00

Dažiem no mums ir laimējies iegūt to darbu, kurš mums patiesi patīk. Tomēr pētījumi rāda, ka vairumam vīriešu un sieviešu biznesa un profesionālajā pasaulē savs darbs nepatīk, tie pat neieredz to, labākajā gadījumā attieksme ir neitrāla, jo tas ļauj nopelnīt iztiku. Vai jūs esat starp viņiem?

Vai jums patiktos neliekuļojot teikt “es mīlu savu darbu”? Kā būtu katru dienu sākt, paredzot to labāko, sagaidot iespējas un izaicinājumus, kurus sniegs darba vieta, nevis ar bailēm un sasprindzinājumu? “Labi, man patiešām laiks mainīt darbu,” daudzi piekritīs, iespējams. Bet nesen es dzirdēju interesantu stāstu, kas atklāja, ka ne vienmēr nepieciešams mainīt darba vietu, lai atrastu darbu, kuru mīli.

Vēža slimnieku atbalsta grupas sapulcē (mana sieva ir pārslimojusi vēzi), kuru es apmeklēju, viena sieviete pastāstīja par kādu cilvēku, kurš viņu iedvesmojis viņas terapijas kursa laikā – autostāvvietas darbinieci. Viņa teica: “Šī sieviete bija apbrīnojama, viņa mīlēja savu darbu un mīlēja katru no mums – slimnīcas, kurās viņa strādāja, mūs, pacientus, kuri ieradās uz pieņemšanu pie ārstiem. Viņa vienmēr uzsmaidīja un pateica kādu iedrošinošu un pacilājošu vārdu katram no mums.”

“Viņa atstāja uz mani vislielāko iespaidu,” piezīmēja runātāja. “ Viņa bija ārā katru dienu, arī salā un lielā karstumā, koncentrējusies uz katra pacienta sveicināšanu, palīdzot padarīt viņa dienu kaut nedaudz gaišāku.”

Tā kā runātāja bija bezpeļņas organizācijas pārvaldniece, viņa pie sevis nodomājusi: “Tieši šāds cilvēks mums nepieciešams jaunajā administratora amatā.” Viņa piedāvāja darbu stāvvietas darbiniecei. Sieviete ar savu ierasto smaidu sejā pieklājīgi to noraidīja. Viņa paskaidroja, ka nekad nevarētu pamest pašreizējo darbu nevis tāpēc, ka tas būtu labi apmaksāts, bet tāpēc, ka tas pilnā mērā ir kļuvis par viņas „sapņu darbu.” Viņa gaidot katru nākamo dienu un iespēju pateikt laipnus vārdus, uzsmaidīt kādam, kuram tas tik ļoti vajadzīgs, vai sniegt kaut nelielu cerības stariņu. Citiem vārdiem sakot, viņa savā darbā saskatīja kalpošanu.

Kā būtu, ja mēs katrs pieietu ar šādu attieksmi, saredzot savā darbā iespēju kalpošanai – iespēju palīdzēt citiem, nevis tikai redzēt to kā iespēju nopelnīt vai veidu kā pavadīt laiku starp nedēļas nogalēm? Bet kā lai mēs to izdarām, īpaši ņemot vērā, ka apstākļi ne tuvu nav ideāli? Pārdomājiet šos padomus no Bībeles:

Koncentrējieties uz pozitīvo. Bez šaubām stāvvietas darbinieces darbs no daudziem viedokļiem ir tālu no ideāla, un varētu vēlēties daudz ko mainīt. Bet tā vietā viņa koncentrējas uz citiem. “Beidzot vēl, brāļi, kas vien ir patiess, kas svēts, kas taisns, kas šķīsts, kas patīkams, kam laba slava, ja ir kāds tikums un ja ir kas cildināms, par to domājiet” (Filipiešiem 4:8).

Atcerieties, kam jūs galu galā kalpojiet. Savā darbā mums jāredz sevi kā daļu no kā daudz lielāka nekā pats. Pirms vairākiem gadsimtiem kāds vērojis mūrnieku un vaicājis, vai viņš kādreiz arī nogurst savā darbā. „Nē,” tas atbildējis, „jo es ceļu katedrāli.” “Kalpi, klausiet visās lietās saviem laicīgajiem kungiem…. Visu ko darāt, dariet no sirds, it kā savam Kungam…. Jūs jau kalpojat savam Kungam - Kristum” (Kolosiešiem 3:22-24).

Autors: Roberts Dž. Tamasi

Manās rokās nav nekā, ar ko Tev samaksāt

2012-01-23T17:05:00.001+02:00

„Viņš mūs izglāba, nevis taisnības darbu dēļ, ko mēs būtu darījuši, bet pēc Savas žēlsirdības.” (Titam 3:5)

Pie Jēzus atnāca desmit vīri. Deviņi bija jūdi, viens samarietis. Tomēr viena lieta viņiem bija kopēja. Visi bija spitālīgi. Jēzus sūtīja tos rādīties priesteriem, un ceļā uz templi viņi saprata, ka ir dziedināti. Visi desmit sāka skriet – deviņi uz templi, viens atpakaļ pie Jēzus.

Samarietis atgriezās pateikt: „Paldies!” Ir teikts, ka pārējiem deviņiem sirds bija palikusi „Dieva žēlastības neskarta”. („Jēzus dziedinošā kalpošana”, 253. lpp.)

Arī farizejs Sīmanis bija spitālīgs, un Jēzus arī viņu dziedināja, „bet Sīmanis nebija Jēzu pieņēmis kā Pestītāju”. („Laikmetu ilgas”, 557. lpp.)

Sīmanis neizjuta vajadzību pēc Jēzus dziedinošā pieskāriena savai dvēselei, līdz svētku mielastā Jēzus pastāstīja līdzību par diviem parādniekiem. Tad viņš pieņēma Jēzu kā Pestītāju.

Divpadsmit mācekļi tika izsūtīti evaņģēlija darbā. Viens no tiem bija Jūda. Jēzus „piešķīra viņam spēku dziedināt slimos un izdzīt velnus. Bet Jūda nekad pilnīgi nepakļāvās Kristum”. (Turpat, 717. lpp.)

Cilvēcīgai dabai daudz labāk patiktu, ja tāda veida ziņojumi no Bībeles būtu izlaisti. Mēs daudz labāk sev vēlētos tādu Dievu, kas atalgo ar svētībām mūsu lielo ticību un mūsu lielo taisnību. Reizēm mums ne visai patīk Dievs, kas liek lietum līt pār taisniem un netaisniem. (Mateja 5:45) Tomēr mēs saņemam Dieva dāvanas, pateicoties Viņa labvēlībai un ilgām aplaimot mūs pēc mūsu vajadzībām.

Pētot Bībeles ziņojumus, jūs atradīsit piemērus, kur tika dziedināti cilvēki ar stipru ticību, kāds bija virsnieks Kapernaumā. Jēzus brīnījās par viņa ticību. Tāpat jūs atradīsit ļaudis, kuri tika dziedināti, bet viņiem vispār nebija ticības Dievam. Daži bija taisni, daži netaisni. Visiem kopēja bija lielā vajadzība, kuru apmierināt varēja vienīgi Jēzus, kā arī tas, ka tie nāca pie Viņa bez jebkā, ar ko varētu izpelnīties Viņa labvēlību.

Farizeji ieteica Jēzum dziedināt virsnieku, jo viņš tiem bija uzcēlis sinagogu. Bet pats virsnieks sacīja: „Es neesmu cienīgs.” Kad iepazīstam Jēzus mīlestību, mēs iesim pie Viņa ar savu vajadzību, nevis iedomātiem nopelniem, un uzticēsimies, ka Viņš atbildēs uz mūsu lūgšanām veidā, kādu uzskata par vislabāko.

(Autors: Moriss Vendens)

Lūgšana, kad jums to negribas

2012-01-20T16:30:00.001+02:00

„Tad viņi piesauca to Kungu savās bēdās, un Viņš izglāba viņus no viņu posta.” (Ps 107:6)

Ja tas tiesa, ka attiecības ar Kristu ir kristīgās dzīves pamats un ka šajās attiecībās ir vitāli nepieciešama lūgšana jeb tieša saskarsme ar Dievu, tad ir saprotami, ka sātans darīs visu iespējamo, lai atturētu mūs no Dieva meklēšanas lūgšanās.

Vienas no viņa efektīvākajām lamatām ir pavedināt mūs grēkot. Viņš panāk, ka mēs krītam un kļūdāmies, un tad saka mums, ka nav vairs cerību, ka nav nekādas jēgas turpināt meklēt Dievu. Sātans ir ieinteresēts izmantot mūsu slikto uzvedību, lai izraisītu attiecību saraušanu ar Dievu, nevis vienkārši pavedināt mūs darīt sliktas lietas.

Ja mēs patiesi ticētu, ka paši no sevis neko nevaram darīt, lai sevi ieteiktu Dievam, neko, lai nopelnītu Viņa pestīšanu, tad mēs turpinātu ticībā meklēt attiecības ar Dievu, neskatoties uz mūsu krišanu, klupšanu un grēkošanu. „Tieši tad, kad sajūtam, ka esam grēkojuši un nespējam lūgt, – tieši šis brīdis ir vispiemērotākais lūgšanai. Mēs varam sajust kaunu un būt dziļi satriekti, tomēr mums jālūdz un jātic.” („Kristus kalna svētruna”, 115. lpp.)

Lūgšanā ir spēks. Iegūt spēku un uzvarēt sātana viltības mēs varam vienīgi lūgšanā un sadraudzībā ar Dievu. Jo vairāk mēs izpratīsim lūgšanas nozīmi, jo vairāk lūgsim. Mums ir apsolīts, ka „neviena patiesa lūgšana netiek pazaudēta. Caur Debesu slavas dziesmām Dievs sadzird visvājākās cilvēcīgās būtnes saucienus. Vai atklājam savas sirds ilgas esot klusā istabā, vai izsakām lūgšanu, esot ceļā, mūsu vārdi aizsniedz Visuma Valdnieka troni. Tos var nedzirdēt neviena cilvēcīga auss, bet tie nevar izgaist klusumā, ne arī pazust ap mums valdošajā ikdienas steigā. Nekas nevar apklusināt dvēseles ilgas. Tās paceļas pāri ielas troksnim, pāri trauksmainajam pūlim, aizsniedzot Debesu pagalmus. Tas ir Dievs, ar ko mēs runājam, un mūsu lūgšanas tiek uzklausītas.” („Kristus līdzības”, 174. lpp.)

(Autors: Moriss Vendens)

Gaidīt uz Kungu

2012-01-20T16:17:00.001+02:00

„Esi droša un stipra, mana sirds, un gaidi uz to Kungu!” (Ps 27:14)

Viens no lielākajiem noslēpumiem, kas dažiem ir palīdzējis izveidot jēgpilnu lūgšanu dzīvi, ir pastāvīgās steigas atmešana! Dievs ar mums sazinās divos veidos. Viņš runā uz mums caur savu Vārdu un arī caur lūgšanām.

Dievs ir gatavs vadīt mūsu domas, pamodināt mūsos izpratni un radīt pārliecību, ja vien mēs esam ar mieru gaidīt un dot Viņam izdevību to darīt. Lūgšanai nevajadzētu būt kā atskriešanai pie Dieva, pasakot, kas mums padomā, un tad aizskriešanai tālāk. „Daudzi pat savos personīgajos svētbrīžos nesaņem svētību, ko dod īsta saskarsme ar Dievu. Viņi pārāk steidzas. Ātriem soļiem viņi traucas cauri Kristus mīlošajai klātbūtnei, paliekot svētajā atmosfērā tikai uz mirkli, bet negaidot padomu. Viņiem nav laika kavēties pie dievišķā Skolotāja. Viņi atgriežas pie darba ar tām pašām nastām. Nevis īsa apstāšanās Viņa klātbūtnē, bet gan personīgs kontakts ar Kristu - tā ir mūsu vajadzība.” (E. Vaita, „Audzināšana”, 260., 261. lpp.)

Kad esat beiguši sarunāties ar Dievu par to, ko savā rīta svētbrīdī izlasījāt, kad esat izteikuši Viņam savas vajadzības un lūgumus un beiguši runāt, tad palieciet tur. Neleciet tūlīt augšā un nesteidzieties uz darbu vai mācībām.

Palieciet Viņa klātbūtnē. Atdariet savu prātu tam, ko Svētais Gars varbūt mēģinās jums pateikt. Ieklausieties. Dodiet Dievam iespēju likt jūsu prātā domas, kas var noderēt priekšā stāvošajā dienā. Dodiet Viņam iespēju atgādināt lietas, kuras citādi jūs nebūtu atcerējušies. Ļaujiet Viņam sazināties ar jums, atvēlot dažus klusus brīžus, kuros Viņš var pievērst jūsu uzmanību lietām, kas būtu jāņem vērā.

Mēģināt to aprakstīt ir grūti, tomēr es ticu, ka tā tas notiek, un, ja mēs pēc savas mazās runas kādu laiku paliksim vēl uz ceļiem, tad ievērosim, ka Dievs ar mums var sazināties daudz lielākā mērā, nekā mēs Viņam parasti atļaujam to darīt. „Sirsnīga lūgšana mūs savieno ar Bezgalīgā prātu.” („Ceļš pie Kristus”, 97. lpp.)

(Autors: Moriss Vendens)

Padoms augstprātīgajiem

2012-01-09T17:14:00.001+02:00

Prestižajā finanšu žurnālā “Wall Street Journal” publicētais pētījums atklāj, ka cilvēki, kuri ieņem vadošus amatus, piemēram, menedžeri, pieņemot lēmumus, disponēti noraidīt citu padomus. Paplašināts pētījums parādīja, kas nav pārsteidzoši, ka šo vadītāju galīgie lēmumi bieži bija mazāk atbilstoši, kā tie būtu, ja viņi būtu ņēmuši vērā pieejamos padomus.

Iemesls nepatikai pieņemt padomus, atsaucoties uz pētījumu autoriem, bija pārspīlēta pašpaļāvība, īpašība, kuru atpazīstam kā lepnumu vai iedomīgumu. Viņi ir pārliecināti: „Neviens nav tik gudrs kā es.” Citos gadījumos dažiem biznesa un profesionālās vides cilvēkiem nepatīk prasīt padomu vai palīdzību, baidoties, ka viņus uzskatīs par „vājiem” vai nespējīgiem pildīt uzliktos pienākumus. Viņiem liekas, ka pašiem jāspēj visu kontrolēt. Vai esat kādreiz satikuši šādus cilvēkus?

Interesanti, ka šis pats pētījums atklāja, ka sievietes labprātāk pieņēma padomus nekā vīrieši. Šķiet, ka vīrieši rāpjoties pa korporatīvajām kāpnēm un iegūstot lielāku varu, kļūst iedomīgāki un pašpārliecinātāki. Pašapziņa ir laba lieta, mums visiem tā ir nepieciešama, kad cenšamies sasniegt savus mērķus un izpildīt pienākumus. Tomēr pārspīlēta pašapziņa bieži noved pie pašpaļāvības un pat neapdomīgas, pārsteidzīgas rīcības.

Iespējams, sievietes instinktīvi atceras to, ko vīrieši piemirst: gudrs cilvēks ieklausās padomā. Tomēr mums nav vajadzīga laba intuīcija, lai saprastu, ka, lai pieņemtu svarīgus lēmumus, mums nepieciešams citu padoms un viedums. Bībelē tas apliecināts vairākkārtīgi. Lūk, daži piemēri:

Nepārdomāta soļa risks. “Es visu esmu pārdomājis. Nejauc man galvu ar saviem faktiem!” Dažkārt, pieņemot lēmumus, mēs rīkojamies šādi, apņēmībā izdarīt to, ko mēs gribam, un tā, kā mēs gribam, pat, ja darbinieki, kolēģi un līdzcilvēki iesaka darīt savādāk. Salamana pamācības 12:15 apraksta šo scenāriju: "Neprašam šķiet viņa ceļš taisns viņa paša acīs, bet gudrība mīt tanī, kas uzklausa padomu."

Problēma, darbojoties nošķirtībā. Lepnums ir problēma, ar kuru tādā vai savādākā veidā saskaramies mēs visi. Bieži vien tas saka, ka citu atbalstu mums nevajag. Diemžēl, tas var novest pie neveiksmes vai pat nelaimes. Tāpēc Salamans izdara šādu secinājumu: “Tāpat arī, kad divi guļ kopā, viņi viens otru silda, bet kur lai ņem siltumu viens pats? Un, ja kāds var vienu pārvarēt, tad divi taču var tam pretī stāties, un trīskārtēju auklu nevar tik drīz pārraut?” (Salamans mācītājs 4:10-11)

Ieguvums, ja uzticamies citiem. Ja prasām padomu, ne vienmēr dzirdēsim to, ko sagaidām. Bet dažādi viedokļi un iespējamie risinājumi attiecībā uz veicamo uzdevumu, var dot daudz labāku rezultātu. “Kur nav krietnas vadības, tur tauta iet bojā, bet, kur daudz sapratīgu padomdevēju, tur viss izdodas labi” (Salamana pamācības 11:14). “Kur padoma nav, tur nodomus neizved galā, bet, kur ir daudz padomdevēju, tur tie piepildās” (Salamana pamācības 15:22).

Spēks, strādājot kopā. Daudzumā ir spēks, ja strādājam kopā ar citiem, daloties talantos un pieredzē, lai sasniegtu kopēju mērķi. “Un vērosim cits citu, lai paskubinātu uz mīlestību un labiem darbiem, neatstādami savas sapulces, kā daži paraduši, bet cits citu paskubinādami…” (Ebrejiem 10:24-25).

Autors: Riks Bokss (Rick Boxx)

Runāt runāšanas pēc

2011-12-29T10:41:00.001+02:00

„Un Tas Kungs sarunājās ar Mozu vaigu vaigā tā, kā kāds sarunājas ar savu draugu.” (2. Mozus 33:11)

Padomājiet dažas minūtes par kādu sev tuvu draugu, kura sabiedrībā jūs jūtaties labi un ar kuru jūs labprāt regulāri tiekaties. Kad pēdējo reizi ar viņu sarunājāties vismaz desmit minūtes, neprasot, lai viņš jums ko dotu vai izdarītu? Par ko jūs tad runājāt?

Droši vien lielākajai daļai cilvēku nemaz nav grūti ilgāku laiku sarunāties ar savu labāko draugu, neko no viņa nelūdzot. Bet kā tas ir ar Dievu? Cik sen tas bija, kad sarunājāties ar Viņu desmit minūtes, neprasot, lai Viņš jums ko dotu vai ko izdarītu?

Ja kristīgās dzīves galvenais mērķis ir attiecību veidošana ar Dievu, tad lūgšanas galvenais mērķis ir sakaru uzturēšana. Tomēr tik daudz kristiešu lūgšanu uzskata vienīgi par līdzekli savu mērķu sasniegšanai un galvenokārt atbilžu saņemšanai. Patiesībā daži pat sāk šaubīties, vai ir kristieši, ja nav saņēmuši gaidītās atbildes.

Mums ir saprotami, ka cilvēcīgās attiecībās galvenais sarunu mērķis nav kādu lietu iegūšana no otra, bet gan runāšana runāšanas pēc – runāšana tāpēc, ka mums patīk otras personas sabiedrība.

Kaut arī mums tuvi cilvēki parasti labprāt mūsu labā daudz ko izdarīs, un mēs ticam, ka viņi vienmēr arī piedos, ja veidotos situācija, kad būtu jālūdz piedošana, tomēr mūsu ciešās un pastāvīgās attiecības nebalstās uz šīm priekšrocībām. Bet cik bieži savos mēģinājumos sarunāties ar Dievu mēs aprobežojamies tikai ar lūgumiem pēc palīdzības un zaudējam to svētību, ko sniedz vienkārša saruna. Saruna, kuras pamatā ir prieks runāties ar to, kurš mūs mīl un saprot, kuram interesē viss, ko vēlamies Viņam pateikt.

Ja jūsu attiecību ar Dievu pamatā galvenokārt ir bijis „dod man” vai „piedod man”, tad šodien pamēģiniet veltīt desmit minūtes sarunai ar Viņu, neko neprasot. Iespējams, jūs atklāsit jaunu lūgšanas dimensiju, ko līdz šim nepazināt.

(Autors: Moriss Vendens)

Vakardienas manna šodienai neder

2011-12-29T10:35:00.001+02:00

„Viņi to salasīja ik rītu, ikviens, cik varēja apēst, bet, kad saule iesila, tas izkusa.” (2. Mozus 16:21)

Izraēla ļaudis paklausīja Mozus norādījumiem un ievāca mannu, maizi no Debesīm, atbilstoši savām personīgajām vajadzībām. „Un Mozus tiem sacīja: „Lai neviens neko no tā neatlicina līdz rītam.”” (19. p.) Ko varam no tā mācīties, kas mums palīdzētu veidot jēgpilnu garīgo dzīvi?

Atļaujiet man izteikt pieņēmumu, ka viens no iemesliem, kāpēc kristīga dzīve cilvēkiem sagādā grūtības, ir, ka viņi šodien cenšas paļauties uz kaut ko, kas notika vakar. Tomēr tas nedarbojas. Kristīgā dzīve turpina savu gaitu pēc trolejbusa principa, nevis pēc bateriju principa! Mēs nevaram uzkrāt reliģiju.

Daži izraēlieši, kuri neievēroja Mozus norādījumus un atstāja mannu līdz nākamajam rītam, piedzīvoja, ka tajā „saradās tārpi, un tas smirdēja”.

Vai ir iespējama arī šāda kristīgā pieredze? Vakar piedzīvotais šodien vairs neder. Šajā vietā daudzi cilvēki nomaldās. Viņi ir dzirdējuši, cik svarīgi ir ikdienas personīgie svētbrīži un tuvas attiecības ar Dievu. Viņi „cenšas” to darīt vienu, divas dienas, tad nedēļu izlaiž un pēc tam mēģina vēl kādu dienu. Tad izlaiž un sāk atkal, izlaiž un sāk atkal. Beidzot viņi saka: „Tas nedarbojas!” Protams, ka tas nedarbojas!

Tik daudz reliģijas pietiks, lai justos nožēlojami, bet būs par maz jēgpilnu attiecību veidošanai ar Kungu. Pastāvīgums ir ārkārtīgi svarīgs mūsu ikdienas saziņā un sadraudzībā ar Dievu. Jēzus teica: „Ja kāds grib Man sekot, tad tāds lai aizliedz sevi, ikdienas ņem uz sevi savu krustu!” (Lūkas 9:23)

Tā Izraēla ļaudis salasīja mannu „ik rītu, ikviens, cik varēja apēst, bet, kad saule iesila, tas izkusa”. Vai esat kādreiz savu ticības dzīvi balstījuši vienīgi uz vakara lūgšanu īsi pirms iekrītat gultā? Daudzi ir atklājuši, ka, mainot lūgšanas un Bībeles pētīšanas laiku no darīt to vakarā kā pēdējo uz darīt to kā pirmo no rīta, ir notikušas lielas pārmaiņas. Izmainījies arī viņu lūgšanu saturs no vienkārša teikuma „Dievs, piedod man visus šīs dienas grēkus un kļūdas” uz patiesu sadraudzību un domu apmaiņu ar Debesīm.

Katras dienas sākumā veltiet laiku, lai vienatnē meklētu Jēzu Viņa Vārdā un lūgšanās.

(Autors: Moriss Vendens)

Tam vajadzīgs laiks

2011-12-29T10:29:00.001+02:00

„Bet kas paļaujas uz to Kungu, tie dabū jaunu spēku, tā ka viņiem aug jaunas spārnu vēdas kā ērgļiem, ka viņi skrien un nepiekūst, ka viņi pārvietojas un nenogurst.” (Jesajas 40:31)

Izmantojiet laiku! Jēzus izteiktā analoģija saka, ka gan fiziskā, gan garīgā dzīvība tiek uzturēta līdzīgi. No tā mēs mācāmies galvenos principus, kā uzturēt jēgpilnas attiecības ar Viņu. Cik resni vai tievi gan mēs būtu, ja fiziskās barības uzņemšanai veltītu tikpat daudz laika, cik pavadām vienatnē ar Dievu?

„Būti labi, ja mēs katru dienu kādu stundu pavadītu, pārdomājot Kristus dzīvi.” („Laikmetu ilgas”, 83. lpp.) Tas nenozīmē, ka jums jāuzstāda taimeris, lai būtu droši, ka katru dienu sarunās ar Dievu pavadāt tieši 60 minūtes. Tomēr tas prasa vairāk nekā dienai paredzētā teksta izlasīšanu, kamēr roka jau satvērusi durvju rokturi. Tam nepieciešams ilgāks laiks, vismaz tik daudz, cik veltāt savām ikdienas maltītēm.

Jūs varbūt teiksit: „Man nav laika.” Atļaujiet atgādināt, ka mēs atrodam laiku tam, ko uzskatām par svarīgu. Iemesls, kāpēc daudzi katru dienu neizlieto laiku attiecībām ar Kristu ir tas, ka tam nepiešķir pārāk lielu nozīmi. Ja viņiem tas būtu svarīgi, tad arī atrastu pietiekami daudz laika.

Ja man nešķiet svarīgi izlietot laiku Kristus iepazīšanai, tad cēlonis tam varētu būt uzskats, ka es varu tikt izglābts citādāk nevis caur iepazīšanos ar Viņu. Un, ja kāds nepaļaujas uz Jēzu, tad droši vien viņš paļaujas pats uz sevi. Viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc cilvēki neizmanto laiku, lai skatītos uz Jēzu un meklētu sadraudzību ar Viņu, ir, ka viņi joprojām darbojas saskaņā ar pārliecību, ka glābšana jānotur ar pašu spēkiem.

Tiesa, regulāra laika veltīšana Kristum var kļūt arī par vienkāršu „darbu”. Bībeles lasīšana un lūgšanas ik dienas vēl negarantē garīgās dzīves veselību, tāpat kā ēšana un elpošana ik dienas vēl nenodrošina fizisko veselību. Tomēr ir skaidrs, ka bez tā jūs nevarat būt vesels!

Jāņa 17:3 teikts: „Šī ir mūžīgā dzīvība, ka viņi atzīst Tevi, vienīgo patieso Dievu, un to, ko Tu esi sūtījis, Jēzu Kristu.” Dieva pazīšana ir mūžīga dzīvība un mūsu personīgo svētbrīžu mērķis.

(Autors: Moriss Vendens)

Pazīt Viņu nozīmē uzticēties Viņam

2011-12-29T10:21:00.001+02:00

„Tas Kungs ir labs tiem, kas uz Viņu paļaujas bēdu laikā, tiem Viņš ir stipra pils, un Viņš pazīst tos, kas pie Viņa meklē patvērumu.” (Nahuma 1:7)

Daudzu cilvēku kristīgā dzīve ir neveiksmju pilna, jo viņi cenšas rīkoties pareizi, tā cerot kļūt par kristiešiem. Tā nekas neiznāks! Jāņa 6. nodaļā rakstīts, ka jūdi nāca pie Jēzus un Viņam jautāja: „Ko lai darām, lai mums būtu daļa pie Dieva darbiem?” Un Jēzus viņiem atbildēja: „Tas ir Dieva darbs, ka jūs ticat tam, ko Viņš ir sūtījis!” (28.-29. p.)

Rodas jautājums, ko nozīmē ticēt? Ja Dieva darbs ir tas, ka mēs ticam, tad kā mums to darīt? Kā lai iegūstam ticību? Kā lai mēs uzticamies? Vai uzticēšanās ir panākama ar lielām pūlēm?

Attiecībās ar citiem cilvēkiem, lai varētu kādam uzticēties, nepieciešamas divas lietas. Pirmkārt, šim cilvēkam jābūt uzticamam. Otrkārt, viņš mums ir jāiepazīst. Parasti mēs nevienam neuzticamies pirms neesam iepazinušies.

Tad, ja viņš ir uzticams, mēs arī labprāt uzticamies. Dievs ir pilnīgi uzticams. Ja jūs Viņu pazīstat, jūs Viņam uzticēsities, turklāt labprātīgi un dabīgi. Bet, ja Viņu nepazīstat, tad Viņam neuzticaties.

Kad vien redzat cilvēku, kurš ar savu dzīvi liecina, ka neuzticas Dievam, viņš apstiprina patiesību, ka nepazīst Dievu.

Tūkstošiem cilvēku pasaulē visā notiekošajā vaino Dievu. To dara pat apdrošināšanas sabiedrības. Viņi dabas katastrofas sauc par „Dieva darbiem”! Vienīgais neuzticēšanās Dievam iemesls ir Viņa nepazīšana.

Bet kā lai iemācās uzticēties Dievam? Jūs iemācīsities Viņam uzticēties, iepazīstoties ar Viņu. Un Dievs aicina jūs būt kaut kam vairāk nekā tikai labam cilvēkam. Viņš aicina jūs iepazīties ar Viņu un izjust Viņa klātbūtni un spēku savā dzīvē. Tā ir kristietība.

Šodien vairākums draudžu locekļu paļaujas uz saviem darbiem un nemeklē iespēju personīgi iepazīties un sadraudzēties ar Dievu. Saskaņā ar pēdējām aptaujām tikai viens no pieciem ik dienas velta laiku, lai labāk iepazītu Dievu. Tas ir kā censties ražot ābolus bez ābeles. Bez nepārtrauktas savienības ar Dievu nav īstas uzticēšanās, nav augļu, nav patiesas kristietības.

(Autors: Moriss Vendens)

Vienīgais veids, kā iegūt ābolus

2011-12-29T10:15:00.001+02:00

„No viņu augļiem jums tos būs pazīt. Vai gan var lasīt vīnogas no ērkšķiem vai vīģes no dadžiem? Tā katrs labs koks nes labus augļus, bet nelabs koks nevar nest labus augļus.” (Mateja 7:16, 17)

Reiz tika rīkots gadatirgus ar izstādi. Labākajiem vērtēšanai nodotajiem āboliem bija paredzētas īpašas balvas. Pa visu apgabalu izsūtīja apkārtrakstu, lai ikviens zinātu par gaidāmo sacensību.

Daļa cilvēku šajā apgabalā nemaz neinteresējās par āboliem. Viņi izmeta paziņojumu un aizmirsa par to. Bet pārējie sāka domāt, kā izaudzēt godalgas cienīgu ābolu.

Tompkina kungs bija kokgriezējs. Viņš izvēlējās savu ābolu izgriezt no priedes koka. Tas iznāca pareizas formas un, kad viņš to nokrāsoja un nopulēja, izskatījās gandrīz kā īsts ābols.

Džounsa kundze aizsteidzās uz pilsētu pēc dzijas. Viņa ābolu uzadīja. Kad šis darbs bija galā, tas gluži neizskatījās pēc ābola, bet droši varēja teikt, ka tas bija domāts ābols.

Citi savus ābolus pagatavoja no plastmasas, citi iztamborēja, citi izšuva.

Daži izmantoja mālu, keramiku vai stiklu.

Tikai nedaudzi savus ābolus izvēlējās no ābeles. Tie bija īsti augļi.

Gadatirgus dienā izstādē izstādītie āboli visi izskatījās tīri glīti. Bet, kad tiesneši tos mēģināja pārgriezt, lai redzētu, kādi tie ir iekšpusē, visi mākslīgie āboli tika diskvalificēti.

Ja vēlaties iegūt ābolu, tad vislabākais, ko varat darīt, ir vai nu atrast ābeli, vai arī to iedēstīt. Tāpat, ja vēlaties iegūt kristīgas dzīves augļus, tad vislabākais, ko varat darīt, ir būt kristietim. Ābele dod ābolus tāpēc, ka tā ir ābele, bet, nekad, lai kļūtu par ābeli. Un kristietis rīkojas pareizi tāpēc, ka ir kristietis, un nevis tādēļ, lai par tādu kļūtu. Vērtība ir tam, kas ir iekšienē.

Grāmatas „Padomi par diētu un uzturu” 35. lpp. teikts: „Nodoms sākt ar ārieni un tad pāriet pie iekšienes vienmēr ir cietis neveiksmi un arī cietīs neveiksmi. Dieva plāns ir sākt ar visu grūtību galveno avotu – sirdi, un tad no sirds raisīsies taisnības principi.”

(Autors: Moriss Vendens)

Miers sniedz atvieglojumu un uzvaru

2011-12-29T10:09:00.001+02:00

„Mieru Es jums atstāju, savu mieru Es jums dodu; ne kā pasaule dod, Es jums dodu. Jūsu sirds lai neiztrūkstas un neizbīstas.” (Jāņa 14:27)

Grāmatā „Ceļš pie Kristus” 49. lpp. ir šādi vārdi: „Tiklīdz Svētais Gars ir atdzīvinājis tavu sirdsapziņu, tu ieraugi kaut ko no grēka ļaunuma, no grēka varas, tā nozieguma un posta, tu sāc uzlūkot grēku ar riebumu. Tu sajūti, ka tas tevi ir atšķīris no Dieva, ka tu kā vergs esi pakļauts ļaunā varai.” (Ievērojiet, te ir runa par cilvēku, kurš atrodas ļaunuma gūstā un to apzinās.) „Jo vairāk tu centies atbrīvoties, jo vairāk apzinies savu bezpalīdzību.” (Vai te ir runa par kādu pagānu un dumpinieku vai par cilvēku, kurš cenšas dzīvot pareizu dzīvi?) „Tavi motīvi nav šķīsti, tava sirds ir netīra. Tu redzi, ka tava dzīve ir savtības un grēka pilna. Tu ilgojies pēc piedošanas, pēc skaidrības, pēc atbrīvošanas. Ko gan tu vari darīt, lai iegūtu saskaņu ar Dievu un raksturā kļūtu Viņam līdzīgs?”

Ja es pareizi saprotu, tad šajā rindkopā aprakstīta samudžinājusies dzīve, tāda cilvēka dzīve, kurš cietis sakāvi, kļūdījies un zaudējis cerību. Ko lai jūs darāt?

Nākamajā rindkopā ir sniegta atbilde. Vai zināt, ko es sākumā cerēju tur atrast? Ka viss, kas jums ir vajadzīgs, ir stiprāka piepūle. Ka jums jāapņemas stingrāk. Ka jums jābūt dedzīgākiem, vairāk jānododas Dievam, vairāk jāsvētās. Varbūt jums vajag nopietnāk pētīt Bībeli un vairāk lūgt, vai arī vairāk kalpot citu labā? Bet tā vietā tur sacīts, ka jums vajadzīgs MIERS!

Izklausās pēc kādas kļūdas! Es domāju, ka ikviens to labi saprot, ka nevar būt nekāds miers, ja dzīve ir tā sajaukta. Lai jūs iegūtu mieru, vispirms ir jāsaved kartībā dzīve. Bet te tā nav teikts. Te nav sacīts, ka uzvara sniedz mieru, bet gan miers sniedz uzvaru. Vai jūs varat to aptvert? Tas ir viens no vislielākajiem atklājumiem tēmā par taisnošanu ticībā.

„Tev vajadzīgs Debesu miers, piedošana, dvēseles miers un mīlestība. To nevar nopirkt par naudu, to nevar sasniegt ar prātu, to nevar iegūt ar gudrību; tev nav nekādu cerību to nodrošināt ar savu piepūli. Bet Dievs to piedāvā kā dāvanu, “bez maksas, par velti”. (Jesajas 55:1) Tā jau pieder tev, ja tu tikai vēlies izstiept savu roku, lai to satvertu.”

Speciālisti zina, ka bērns var atbrīvoties no kļūdām un neveiksmēm tikai tad, ja viņš zina, ka viņu mīl un pieņem jau tad, kad viņš tās vēl pieļauj. Atstumšana ir tā, kas cilvēkam liek palikt grēkos un kļūdās. Tieši apziņa, ka tiekat pieņemti un mīlēti, ļauj jums augt un izmaina visu dzīvi. Miers ir tas, kas sniedz atvieglojumu un uzvaru.

(Autors: Moriss Vendens)

Nenoteiktības riski un solījumi

2011-12-12T12:56:00.001+02:00

Daudzi biznesa vadītāji uzskata, ka galvenais iemesls ,kādēļ globālā ekonomika joprojām nevar atgūties un parādīt atjaunoto spēku, ir lielā nenoteiktība. Uz visiem slogu uzliek paaugstinātie nodokļi. Daudzi ekonomiskie indikatori joprojām svārstās. Un politiskais lauks lielā pasaules daļā piepildīts ar nezināmo. Rezultātā biznesa līderi kavējas doties uz priekšu, uzsākt jaunus projektus, pieņemt jaunus darbiniekus vai arī iesaistīties nozīmīgās aktivitātēs, kuras varētu apdraudēt korporāciju pamatus.

No vienas puses šāda piesardzīga pieeja šķiet droša. Vai būtu prātīgi bez apdoma mesties uz priekšu, ja ekonomiskā situācija neliekas labvēlīga? Bībelē Vecajā Derībā Salamana pamācībās izteikts atbalsts šādai piesardzīgai darbībai. Piemēram, teikts: “Gudrais redz nelaimi, paslēpjas un izvairās, bet nesapratīgie dodas tai tieši cauri un smagi cieš” (Salamana pamācības 27:12). Citiem vārdiem sakot, kļūme nepamanīt bīstamu situāciju un attiecīgi tai rīkoties var novest pie postošām sekām.

Tomēr gaidīt līdz apstākļi kļūs perfekti, iespējams, arī nav gudrākais ceļš. Varbūt tad jau būs par vēlu. Teiciens vēsta: „Kurš pirmais brauc, tas pirmais maļ.” Dažkārt labākais laiks uzsākt ko jaunu ir tad, kad citi iestiguši bezdarbībā. Kamēr citi sastinguši bailēs no gaidāmā, dažas no lielākajām veiksmēm biznesā pieder drosmīgiem un tālredzīgiem cilvēkiem, kuri spējuši īstenot labi pārdomātās idejas.

Tad kur ir starpība? Kā saprast vai labāk piesardzīgi gaidīt vai, neskatoties uz nenoteiktību, doties uz priekšu?

Tai pašā laikā, kamēr neviens nevar garantēt izdošanos pat vislabvēlīgākajos ekonomiskajos apstākļos, Bībele piedāvā dažas palīdzošas vadlīnijas, kuras vērts pārdomāt. Un atkal Salamana pamācības dod pārliecinošu ieskatu:

Apkopo visu nepieciešamo informāciju. Viens no lielākajiem neveiksmju cēloņiem ir nevēlēšanās veikt pietiekamu izpēti un sagatavošanos pirms darbības uzsākšanas. “Sapratīga sirds iemanto gudrību, un gudra auss meklē atzīšanu.” (Salamana pamācības 18:15)

Meklē padomu pie uzticamiem kolēģiem. Viens no veidiem, kā iegūt informāciju, ir konsultēšanās ar draugiem un paziņām, kuriem ir pieredze jomā, kurā vēlaties darboties. Viņi var atklāt tādas šķautnes, kādas jūs neesat pamanījuši. “Kur nav krietnas vadības, tur tauta iet bojā, bet, kur daudz sapratīgu padomdevēju, tur viss izdodas labi.” (Salamana pamācības 11:14) “Kur padoma nav, tur nodomus neizved galā, bet, kur ir daudz padomdevēju, tur tie piepildās.” (Salamana pamācības 15:22)

Ej uz priekšu, motivēts ar vēlmi godināt un iepriecināt Dievu. Pārāk bieži plānu dzenulis ir savas vēlmes un lepnums. No šīm potenciālajām lamatām var izvairīties, ja cilvēks cieši nolēmis sekot Dieva atklātajam virzienam. Bībeles Jaunajā Derībā Romiešiem 8:5 māca: "Jo miesas cilvēki tiecas pēc miesas lietām, bet Gara cilvēki pēc Gara lietām."

Apdomīga plānošana un draudu apzināšana biznesā ir obligāta, tomēr, kad jūs patiesi jūtat, ka Dieva Gars jūs mudina iet uz priekšu, gudrākais ir klausīt Dieva Garam.

Autors: Riks Bokss (Rick Boxx)

Radošuma vērtība

2011-12-05T12:21:00.001+02:00

Viena no galvenajām atšķirībām starp cilvēkiem un citām dzīvām būtnēm ir mūsu kreativitāte jeb radošums. Bībelē teikts, ka Dievs mūs radīja līdzīgus Sev – jau no paša sākuma Viņš mūs ir iecerējis tikpat radošus kā Sevi.

Nesen es ar savu draugu, mākslinieku, gleznotāju, runāju par mākslu, kuru rada viens, pretstatā mākslai, kuru rada komanda. Kā gleznotājs mans draugs pamatā strādā viens, līdzīgi kā es to daru savā fotogrāfa darbā. Ja projektā ir iesaistīti arī citi cilvēki, tad parasti tie ir fotogrāfiski subjekti. Viņi ir procesa būtiska sastāvdaļa, bet radošums nāk no manis - manām acīm, galvas un sirds. Fotokamera ir rīks, līdzīgi kā ota vai skulptora cirtnis ir rīki, lai radītu mākslas darbu.

Savu citu, mūziķa profesiju es uzlūkoju kā „komandas sportu”. Dažiem mūziķiem patīk strādāt vieniem kā komponistiem vai solo izpildītājiem, bet man mūzika vislabāk izdodas, esot komandā. Komanda var būt maza kā duets, piemēram, Džons Lenons un Pols Makartnijs, vai arī liela kā simfoniskais orķestris.

Līdzīgi principi piemērojami biznesa pasaulei. Uzņēmuma vadītājam brīžiem jāstrādā vienam, pieņemot lēmumus, ko tikai viņš vai viņa var pieņemt. Tirdzniecības darbinieki, lai tiktos ar iespējamiem klientiem cerībā pārliecināt viņus pirkt savus produktus vai pakalpojumus, visbiežāk ceļo vieni. Šādos brīžos viņi izmanto savu individuālo kreativitāti, lai noteiktu, kas labāk kalpos mērķa sasniegšanai.

Tomēr, lielākoties, biznesā labākā pieeja ir komandas darbs. Piemēram, izstrādājot stratēģiju, izstrādājot plānus inovācijām vai arī izvērtējot nodaļas vai uzņēmuma vispārējos sasniegumus un darbību, skats no dažādām perspektīvām dod labāku rezultātu.

Lai kāds arī būtu komandas lielums, „brīnums” notiek, kad jūs saprotat, ka viss kopā ir vairāk nekā tikai atsevišķo sastāvdaļu summa. Citiem vārdiem sakot – jūs kopā sasniedzat vairāk, nekā varētu izdarīt pa vienam. Mēs bieži to varam novērot sportā. Kad komandas locekļi kopā darbojas labi – rezultāti ir daudz lielāki, nekā jūs esat tos gaidījuši no katra atsevišķa spēlētāja.

Muzikālā grupa, kuras loceklis es esmu, Sky Blue, tika izveidota pirms vairākiem gadiem, jo mēs gribējām veidot mākslu mūzikas formā. Kad mēs muzicējam, auditorija var novērot, kā četri mākslinieki klausās viens otru, atbildot uz to, ko citi spēlējuši vai dziedājuši, un pievienojoties muzikālai sarunai veidā, kas, cerams, ir ausij tīkams. Mēs neesam džeza grupa, bet pamatos tā ir džeza mūzikas būtība.

Lielākoties mēs dodamies prom smaidot, jo esam radījuši kaut ko iepriekš nedzirdētu un to, ko, iespējams, nevarēs dzirdēt arī jebkad vēlāk tieši tādā pat izpildījumā.

Bībelē bieži runāts par komandas darba vērtīgumu. Vecajā Derībā Salamans mācītājs 4:9-12 teikts: “Diviem ir labāk nekā vienam būt, tāpēc, ka viņiem tad iznāk labāka alga par viņu pūlēm; ja viņi krīt, tad viens palīdz otram atkal tikt uz kājām. Bet nelaime tam, kas ir viens! Kad tas krīt, tad otra nav, kas viņu pieceļ! … Un, ja kāds var vienu pārvarēt, tad divi taču var tam pretī stāties, un trīskārtēju auklu nevar tik drīz pārraut.”

Salamana pamācībās 27:17 teikts: “Dzelzs tiek ar dzelzi uzasināta, un vīrs trin vīru.” Mums katram ir unikālas spējas un talanti, bet lai spētu sasniegt maksimālo rezultātu, mēs esam nepieciešami viens otram.

Autors: Džims Matis

Par ko vai par kuru jūs esat pateicīgi?

2011-11-29T12:21:00.001+02:00

Pagājušajā nedēļā miljoni cilvēku visā pasaulē atzīmēja Pateicības dienu, kaut arī ir absolūti pieņemami justies pateicīgam arī jebkurā citā dienā. Viena no labajām lietām tādās svētku dienās kā Pateicības diena ir īpašā motivācija uz brīdi apstāties, atcerēties un pārdomāt par lietām un cilvēkiem, par ko/par kuriem esam pateicīgi.

Parasti, kad ir runa par svētībām, prātā nāk materiālās lietas: mājas, ēdiens, apģērbs, ienākumi, darbs un veselība. Bet vai jūs atceraties, kam jums jābūt pateicīgiem par pozitīvajiem impulsiem jūsu dzīvē?

Kad es iedomājos šos cilvēkus, mans saraksts iznāk diezgan garš. Tajā ir mani vecāki, onkulis, kurš bija kā tēvs, it īpaši pusaudža un koledžas gados, daudzi skolotāji un profesori, it īpaši daži, kuri mani vadīja pa karjeras izvēles ceļiem. Vēl arī vīrs, kurš riskēja pieņemt mani darbā par redaktoru savā avīzē, tādējādi paverot man ceļu žurnālistikā.

Tajā ir arī tie, kuri mani pieņēma darbā CBMC kolektīvā, kurā esmu svētīts gan profesionāli, gan garīgi. Darbs CBMC ļāvis man piepildīt mērķus rakstīt gan rakstus žurnālā, gan grāmatas, tāpat arī ievadīja cilvēku dzīves mainošajā mentora darbā.

Savos 20 CBMC komandas locekļa gados esmu varējis apmeklēt konferences un mācīties no citiem profesionāliem rakstniekiem un redaktoriem. Esmu ieguvis daudz draugu un iemācījies novērtēt viņu spējas vienlaicīgi strādāt un kalpot Dievam. Viņi parāda, kā var sekmīgi savienot ticību un profesionālo aicinājumu, pierādot, ka kristietībai un darba vietai var veltīt pilnvērtīgu uzmanību, neizejot uz kompromisiem.

Kuri ir tie cilvēki, kuriem jūs esat pateicīgi, kuri ir atstājuši neizdzēšamu ietekmi uz jūsu dzīvi, palīdzot jums kļūt par to, kas esat tagad?

Lūk, vēl dažas pārdomas par pateicību, kuras piedāvā Bībele:

Esiet pateicīgs par VISU. Bieži mūsu pateicība aprobežojas ar “labajām lietām” – lietām, kuras dara mūs laimīgus. Bet dzīves izaicinājumi un nedienas, ko piedzīvojam, veicina mūsu personīgo izaugsmi un arī ir vērtīgas un pelnījušas novērtējumu. “Esiet priecīgi vienmēr,… Par visu esiet pateicīgi” (1. Tesaloniķiešiem 5:16-18).

Pateicībai nav ierobežojumu. Tie, kuri tic Jēzum Kristum, var uzticēt Viņam katru savas dzīves aspektu. Nav jābaidās no nākotnes pārliecībā, ka Dievs nodrošinās visas mūsu vajadzības un vadīs mūs cauri jebkādām grūtībām, ar kurām, iespējams, sastapsimies. “Nezūdieties nemaz, bet jūsu lūgumi lai nāk zināmi Dieva priekšā ar pateicību ikvienā pielūgšanā un lūgšanā” (Filipiešiem 4:6).

Ziniet, kam pateikties. Izsakot pateicību, daži cilvēki pasakas veiksmei, liktenim vai gadījumam. Bībele māca, ka mūsu soļus vada Dievs un ir pelnījis mūsu pateicību un slavēšanu. “Iesim ar pateicību Viņa vaiga priekšā, uzgavilēsim Viņam ar mūsu slavas dziesmām” (Psalmi 95:2).

Autors: Roberts Dž. Tamasi

Lielākais darījums pasaulē

2011-11-25T11:45:00.001+02:00

„To, kas grēka nepazina, Viņš mūsu labā ir darījis par grēku, lai mēs Viņā kļūtu Dieva taisnība.” (2. Korintiešiem 5:21)

Man ir lodīšu pildspalva, kuru vēlētos apmainīt pret Cadillac Seville automašīnu. Atļaujiet man ko pateikt par šo pildspalvu. Tā nepavisam nav slikta. To man kāds iedeva. Tā izskatās jauka, veidota no izgriezta koka un ir arī diezgan dārga. Vajadzētu taču atrasties kādam, kurš piekristu tādam darījumam un kuru interesētu mans piedāvājums.

Kad kā zēns dzīvoju Filadelfijā, mēs mēdzām mainīties ar košļājamo gumiju papīriņiem. Trīs mazākus pret vienu lielāku.

Vēlāk koledžā atceros kādu vakaru, kad zēnu guļamtelpās mēs sākām mainīties ar kaklasaitēm. Tas bija aizraujošs pasākums. Atbrīvojušies no kaklasaitēm, kuras nekad nenēsājām, mēs iegādājāmies jaunas. Mans istabas biedrs šo spēli sāka bez nevienas un pabeidza ar sešām skaistām kaklasaitēm! Vairākums no mums kaut ko mainīja.

Bet ja kāds ielaistos ar mani lodīšu pildspalvas darījumā, tad viņš noteikti būtu vai nu liels nejēga, vai arī tiešām mani ļoti mīlētu. Viens no diviem.

Šodien vēlos ar jums parunāt par visu laiku lielāko darījumu. „To, kas grēka nepazina, Viņš [Dievs] mūsu labā ir darījis par grēku, lai mēs Viņā kļūtu Dieva taisnība.” (2.Kor 5:21) Mazliet pārfrāzēsim šo teikumu. Dievs Jēzu, kurš grēku nepazina, mūsu dēļ padarīja par grēku, lai mēs, kas nepazīstam taisnību, varētu kļūt par Dieva taisnību Viņā.

Ko jūs darītu, ja Jēzus šodien personīgi atnāktu pie jums, it kā jūs būtu vienīgais pasaulē? Kā jūs justos, ja Viņš ar draudzīgu skatienu ielūkotos jums acīs, sniegtu pretī savas rokas, kā agrāk, dzīvojot uz zemes, un sacītu: „Mans draugs, Es atnācu, lai visu savu taisnību apmainītu pret visiem taviem grēkiem.” Vai jūs tas interesētu?

Esmu dzirdējis ļaudis sakām, ka, ja Viņš tā darītu un viņi zinātu, ka tajā brīdī uz visiem laikiem izšķiras viņu mūžīgais liktenis, tad tas būtu pārāk labs priekšlikums, lai tam ticētu.

Tomēr tā ir patiesība – pasaulē lielākais darījums ir kristieša dzīvei dāvā drošību un pārliecību par mūsu mūžīgo likteni.

(Autors: Moriss Vendens)

Dievs ir mūsu pusē

2011-11-23T17:32:00.001+02:00

„Ko nu sacīsim par visu to? Ja Dievs par mums, kas būs pret mums?” (Romiešiem 8:31)

Ir grūti aiziet bojā. Dievs neraugās uz mums no Debesīm ar palielināmo stiklu, meklējot uz mums traipus vai grumbas, kas būtu attaisnojums mūsu izslēgšanai no Debesīm. Visas saprātīgās Universa būtnes ir apvienojušās pūlēs, lai mūsu izglābšanos padarītu pēc iespējas vieglāku. Jēzus saviem bērniem to ir padarījis tik vieglu, cik vien spēja. Viņš piedāvā savu mīlestību, draudzību, mieru un mājvietu pie Viņa uz mūžīgiem laikiem.

Un pat ja mēs to visu neņemam vērā, Viņš tomēr mums seko, runādams uz mums caur savu Vārdu, caur saviem kalpiem, caur mūsu mīļajiem, kuri jau Viņam pieder, caur mūsu prātu, caur sirdsapziņu, caur dzīves grūtībām, caur Svēto Garu un beidzot caur vislielāko no visiem kalniem – Golgatu.

Viņš atgādina, ka ir ar mums, ka Viņš gaida un nevēlas nevienu no mums zaudēt, „negribēdams, ka kādi pazustu”. (2. Pētera 3:9)

Klausies, mans draugs, nekad netici domai, ka ir grūti izglābties, bet viegli pazust. Ja Dievs ir ar mums, kas var būt pret mums! Es pateicos Viņam par šiem varenajiem kalniem, kurus Viņš ir nolicis manā ceļā. Esmu pateicīgs, ka Viņš ir visu sagādājis ikviena izglābšanai mūžīgai dzīvei kopā ar Viņu.

Lūk, gala slēdziens: ja es gribu pazust, tad man jāuzsāk cīņa pret Dievu, un tā nav viegla cīņa; ir jācīnās pret Jēzu un pret Svēto Garu. Man jāpretojas visu savu kristīgo draugu lūgšanām un viņu rūpēm. Man jācīnās pret divu trešdaļu Universa eņģeļu lielo pārspēku. Bet ja izvēlos tikt glābts, tad viss, pret ko man jācīnās, ir velns un viena trešdaļa eņģeļu, kas Jēzus klātbūtnē brēca pēc žēlastības un kurus Jēzus solījis uzvarēt manā vietā. Nav jābrīnās, ka pazust ir grūti!

(Autors: Moriss Vendens)

Ne mieru, bet zobenu

2011-11-23T13:04:00.001+02:00

„Nedomājiet, ka Es esmu nācis mieru atnest virs zemes; Es neesmu nācis atnest mieru, bet zobenu.” (Mateja 10:34)

Mazā Bērniņa vecāki acīmredzot bija trūcīgi ļaudis. Templī iesvētīšana bija parasta lieta, un kalpojošais priesteris nesaskatīja nekā ievērības cienīga. Bet tajā reizē tur atradās divi vecāki cilvēki – Simeons un Anna –,kuri ar ilgām gaidīja Mesijas nākšanu un nebija gaidījuši veltīgi.

Simeons paņēma no Marijas Bērniņu un, turot to, svētīja šo ģimeni, sacīdams Marijai: „Redzi, Viņš ir likts par krišanu un augšāmcelšanos daudz ļaudīm Israēlā un par zīmi, kam runā pretī.” (Lūkas 2:34)

Simeona pravietojums piepildījās Jēzus dzīvē. Viņa sludinātais evaņģēlijs ļaudis vairs neatstāja tādus, kādi viņi bija. Viņi bija spiesti iet pa vienu vai otru ceļu. Neitralitāte nebija iespējama. Vai nu viņi kļuva par patriotiem, vai nodevējiem. Šī cilvēku dalīšanās norisinājās nepārtraukti, katru Viņa dzīves dienu kļūstot arvien dramatiskāka, līdz pēdējam atrisinājumam Golgatā.

Kaut arī doma, ka Jēzus glābj, ir ļoti skaista un mums patīk par to dziedāt, tomēr Jēzus arī atšķir. Viņš nenāca nest mieru, bet zobenu, jo Jēzus cilvēkus uzmodina.

Vēl šajā tekstā mēs redzam, ka Jēzus bija likts par krišanu un augšāmcelšanos daudziem ļaudīm Izraēlā. Te nav runa par grieķiem vai romiešiem. Jēzus nāca un piedāvāja izvēli ļaudīm, kas jau sēdēja baznīcas solos. Jēzus nākšanas rezultātā notika dalīšanās draudzes iekšienē, ļaudis izšķīrās iet pa vienu vai otru ceļu.

Evaņģēlijos mēs atkal un atkal redzam, ka ir tikai divi ceļi. Trešās iespējas nav. Mēs nekad nevaram palikt paši par sevi. Mēs varam tikai izvēlēties, kurš mūs pārvaldīs. Vai nu pieņemam Viņa žēlastību un ticam Viņam, vai aizejam bojā.

Pie krusta pienaglotā Jēzus paaugstināšana, sekošana Viņa dzīves piemēram, šodien dos tādus pašus rezultātus kā toreiz, kad Viņš atradās uz zemes. Cilvēka dabai piemīt tās pašas īpašības, kādas bija Kristus laikā.

Kad patiesi iepazīstam Jēzu, mēs būsim spiesti izlemt vai nu pakļauties Viņa gribai, vai atraidīt Viņu. Palikt neitrāliem nav iespējams.

(Autors: Moriss Vendens)

Tu nevari pats sevi piesist krustā

2011-11-23T12:57:00.001+02:00

„Kas savu dzīvību manto, tas to zaudēs, bet, kas savu dzīvību zaudē Manis dēļ, tas to iemantos.” (Mateja 10:39)

Kad vien Jēzus runā par krustu, Viņš par to runā kā par mūsu krustu, ne savējo. „Kas savu krustu neuzņemas un Man neseko, tas Manis nav vērts!” (Mateja 10:38) „Ja kāds grib Man sekot, tad tāds lai aizliedz sevi, ik dienas ņem uz sevi savu krustu un staigā Man pakaļ.” (Lūkas 9:23)

Tas bija mūsu krusts, ko Jēzus cieta, mūsu vietā Viņš mira pie tā! Ja jūs nolemtu atņemt sev dzīvību, jums būtu pieejami dažādi ceļi. Jūs varētu pielikt pistoli pie deniņiem un nospiest gaili; varētu ieņemt pietiekami lielu jebkuru zāļu devu; varētu nolēkt no kāda augsta tilta vai augstceltnes.

Tomēr vienu lietu jūs nekad nevarētu izdarīt – paši sevi piesist pie krusta. Ja vēlaties tikt piesists krustā, tad tas ir jāizdara kādam citam.

„Jūgs un krusts ir simboli, kas norāda uz vienu un to pašu lietu – savas gribas pilnīgu nodošanu Dievam.” („SDA Bībeles komentāri”, Elenas Vaitas komentārs par Mateja 11:28-30, 1090. lpp.) Šis Kristus izmantotais pilnīgas nodošanās simbols prasa, lai šo darbu veiktu kāds cits, bet ne mēs paši. Lai cik apņēmīgi mēs arī nepūlētos piesist sevi krustā, to nav iespējams izdarīt. Lai cik apņēmīgi mēs nepūlētos nodoties Dievam, arī to nav iespējams izdarīt. Mēs varam vienīgi atļaut, lai kāds cits to izdara mūsu vietā.

Ja jau mēs nevaram piesist sevi krustā, ja nevaram paši nodoties Dievam, tad neizbēgami nevaram arī noteikt laiku, kad tas notiks. Kristus dzīvē viss risinājās saskaņā ar Dieva noteikto laiku. Viņš neko nedarīja, lai krīzi pasteidzinātu vai novilcinātu, Viņš arī nemēģināja izbēgt no krīzes, kad tā pienāca. Ik dienas Viņš pieņēma Tēva plānu savai dzīvei un necentās īstenot pats savus plānus.

Tā tam jābūt arī ar mums. Jēzus ir paredzējis zināmu laiku pieaugšanai. „Papriekš stiebru, tad vārpu, tad briedušus graudus vārpā.” (Marka 4:28)

Mūsu pūles pasteidzināt nodošanās vai pieaugšanas procesu ir veltīgas. Mēs varam vienīgi meklēt Jēzu, meklēt personīgas attiecības ar Viņu un uzticēties Viņam, ka Viņš pabeigs darbu, kuru ir iesācis mūsu dzīvē. Jēzus pats mūs vadīs pie pilnīgas nodošanās Viņam.

(Autors: Moriss Vendens)

Ne mans, bet Viņa darbs

2011-11-23T12:10:00.001+02:00

„Bet, kam ir darbi, tam alga netiek piešķirta pēc žēlastības, bet pēc nopelna.” (Romiešiem 4:4)

Kad cilvēks pirmo reizi aptver, ka Dievs viņam piedāvā brīvību, mieru un piepildījumu caur taisnošanu ticībā Jēzum, tad velns sāk ļoti uztraukties.

Cik ilgi vien iespējams, viņš vienmēr ir centies aizturēt ikvienu no jebkādas interesēšanās par Dievu. Viņš nevēlas, ka kāds ietu pie Jēzus un atrastu mieru. Jo tālāk mēs atrodamies no Dieva, jo labāk tas viņam patīk. Bet ja viņam neizdodas atturēt mūs no Jēzus pievelkošās varas, atturēt mūs no iedziļināšanās Dieva lietās, tad viņam ir cita taktika.

Vispirms viņš mēģina panākt, lai mēs paši censtos kļūt taisni. Ir iespējams veltīgi izšķiest daudzus gadus, grūti pūloties izmainīt ārējās lietas, mēģinot kļūt pietiekami labiem, lai Dievs varētu mūs pieņemt.

Tomēr beidzot saprotam, ka taisnība iegūstama vienīgi ticībā Jēzum. Mēs saprotam, ka ārējā pievilcība nav pietiekama; redzam, ka mūsu sirds ir ļauna un to nevar pārvērst, pat ja izdodas izmainīt savu uzvedību. Te atkal velns ir klāt ar citu mānīgu piedāvājumu. Viņš mēģina panākt, lai mēs sāktu piestrādāt pie savas ticības. Viņš sniedz visādus argumentus par labu pozitīvai domāšanai un skubina koncentrēties uz ticēšanu. Viņš mēģina panākt, lai mēs vairāk interesētos par apsolījumu pieprasīšanu nekā par To, kurš šos apsolījumus ir devis. Kad lūdzam tikai tāpēc, lai mūsu lūgumi tiktu paklausīti, bet nesaņemam gaidītās atbildes, viņš var izpostīt mūsu ticību Dievam brīdī, kad to praktizējam.

Kad atzīstam, ka ar savām pūlēm nespējam iegūt taisnību vai ticību, velns ir klāt ar savu pēdējo mēģinājumu atturēt mūs no tuvošanās Kristum. „Tagad tu visu esi pareizi sapratis,” viņš saka. „Tev atliek vienīgi pakļauties. Ir jāpieliek visas pūles un jāpakļaujas!”

Daudziem, kas atkārtoti pielikuši vislielākās pūles nodoties jeb pakļauties Dievam, par prieka vēsti ir kļuvusi atziņa, ka pakļaušanās ir pilnīgi tāda pati dāvana kā taisnošana un ticība. „Neviens pats sevi nespēj atbrīvot no sava es. Mēs varam tikai atļaut, lai šo darbu mūsos izdara Kristus.” („Kristus līdzības”, 159. lpp.)

Visas dāvanas, ko Dievs vēlas mums dot – taisnošana, miers, ticība, uzvara, mūžīgā dzīvība un pat nodošanās Viņam –, ir iegūstamas tikai vienā veidā – caur personīgām attiecībām ar Devēju.

(Autors: Moriss Vendens)

Kad pūlēm ir nozīme

2011-11-23T11:59:00.001+02:00

„Cīnies labo ticības cīņu, satver mūžīgo dzīvību, uz ko tu esi aicināts, pats apliecinādams labo liecību daudzu liecinieku priekšā!” (1. Timotejam 6:12)

Pret Dievu var cīnīties divējādi. Viens veids ir teikt: „Es neticu Dievam, man Viņš nav vajadzīgs, man nav laika Viņam.” Tāpēc es pie Viņa neeju.

Otrs veids vairs nav tik viegli atmaskojams, bet rezultāti ir tādi paši. Tā ir iešana pie Dieva ar domu, ka Dievs palīdz tiem, kuri palīdz paši sev. Es nesu savas problēmas pie Viņa, bet neatstāju tās Viņam. Tā vietā es cenšos pats iejaukties šajā situācijā.

Ja man kaut kas ir atgadījies ar mašīnu, tad, neaizejot pie mehāniķa, es panākšu, ka viņš manu mašīnu nesalabos. Bet ir vēl viens viltīgāks ceļš, kā tikt galā ar mehāniķi. Es varu šo mašīnu nogādāt pie viņa un kad tā jau ievesta garāžā un pacelts priekšējais vāks, pārliecies no otrās puses viņam saku: „Pagaidiet mazliet! Neaiztieciet sveces, es tās pirms diviem gadiem jau nomainīju. Neaiztieciet arī karburatoru, tas taču ir ļoti smalks mehānisms, jūs varat tur ko salauzt. Neaiztieciet ventilatora siksnu un degvielas sūkni. Un, lai ko jūs darāt, lūdzu, nekādā gadījumā netuvojieties ātrumkārbai!”

Un mehāniķis nosviedīs zemē savus darba rīkus un sacīs: „Te ir jūsu mašīna, tieciet pats ar to galā!” Līdzīgi es varu iet pie Dieva, Viņam sacīdams: „Lūk, Dievs, es vēlos, lai Tu man darītu to un to...” Bet tad es pats sāku jaukties visās šajās lietās. Daļu mēģinu paveikt pats, daļu atstāju Viņam un galu galā, piejaucot savas pūles Dieva spēkam, es piedzīvoju sakāvi.

Daudziem cilvēkiem kristīgā dzīve sagādā daudz raižu, jo viņi koncentrējas uz rezultātiem, bet ne iemesliem. Pat mazi puikas un meitenes pratīs atbildēt uz jautājumu: „Ja būtu jāizvēlas pūlēties ēst un pūlēties augt, ko jūs izvēlētos?” Nepaies ilgs laiks, līdz viņi atbildēs: „Ja izvēlēsies pūlēties ēst, tu sasniegsi abus, bet ja izvēlēsies pūlēties augt, nevienu.”

Kristīgai augšanai par cēloni ir iepazīšanās ar Jēzu kā ar savu personīgo Draugu. Rezultāti rodas, Viņam dzīvojot savu dzīvi mūsos.

(Autors: Moriss Vendens)

Jūs nevarat padarīt sevi par ticīgu

2011-11-23T11:07:00.001+02:00

„Jo ticība ir stipra paļaušanās uz to, kas cerams, pārliecība par neredzamām lietām.” (Ebrejiem 11:1)

Reiz kādā lauku draudzē tika sasaukta īpaša lūgšanu sapulce, lai lūgtu pēc lietus. Ilgāku laiku nebija lijis, un labība sāka izkalst. Kāda maza meitenīte atnāca uz sapulci ar lietussargu. Ļaudis pasmaidīja par mazā bērna ticību. Tomēr lietus lija. Tagad atļaujiet man uzdot jums jautājumu: Vai lija tāpēc, ka viņa bija paņēmusi līdzi lietussargu? Vai arī viņa paņēma lietussargu, jo zināja, ka līs. Veids, kā jūs paskaidrosit šo notikumu, nedaudz parādīs to, kā jūs saprotat ticību.

Ko jūs domājat par Pēteri un Jāni pie tempļa vārtiem? Tizlajam ubagam viņi teica: „Nacarieša Jēzus Kristus vārdā – staigā!” Kā redzams, kroplajam vīram bija vajadzīgs vēl neliels papildu iedrošinājums, jo Apustuļu darbu 3:7, 8 teikts, ka, „satvēris pie labās rokas, Pēteris to pacēla”. Viņš bija dziedināts un, „uzlēcis kājās, viņš varēja staigāt: viņš iegāja kopā ar viņiem Templī, staigāja un lēkāja un slavēja Dievu”.

Vai šis cilvēks tika dziedināts tāpēc, ka Pēterim un Jānim pietika drosmes pieiet pie svešā ubaga un pavēlēt viņam būt veselam? Vai arī viņiem pietika drosmes paveikt šo darbu tāpēc, ka viņi jau zināja, ka Dievs grib viņu dziedināt?

Iespējams, ka ticību visvairāk pārprot, domājot, ka tā ir kas tāds, ko jūs varat izveidot, – kaut kas, pie kā jums jāpiestrādā. It kā ticība būtu iegūstama ar stipru piepūli cenšoties ticēt, ka kaut kas var notikt, un, ja jūsu pūles būs sekmīgas, tas arī notiks.

Tomēr vislielākais patiesas ticības pierādījums ir tās spontānais raksturs. Tā nāk dabīgi, kā rezultāts kaut kam citam. Ja mēs pareizi izpratīsim šo jautājumu, tad izsargāsimies no daudzām grūtībām.

Efeziešiem 2:8 rakstīts, ka žēlastībā mēs esam pestīti caur ticību, un tas nav no mums. Tā ir Dieva dāvana. Ja ticība ir dāvana, kas nāk no Dieva, tad vienīgais veids, kā iegūt īstu ticību, ir attiecību izveidošana ar Dievu, lai saņemtu šo Viņa dāvanu. Lai saņemtu dāvanu, mums nav jāstrādā. Mēs tikai aizejam pie tā, kas dod, un saņemam. Tātad ticības dāvanu mēs saņemam, ejot pie Dieva.

(Autors: Moriss Vendens)

Kā karjeru padarīt “ugunsdrošu”

2011-11-21T15:33:00.001+02:00

“Jūs esat visugunsdrošākā persona šajā ofisā.” Šie bosa teiktie vārdi, kuri norādīja uz darba vietas saglabāšanu, sekretārei sniedza saprotamu atvieglojumu, laikā, kad uzņēmumā tika veikta būtiska štatu samazināšana. Neskatoties uz apkārtējo nemieru kolēģos, viņa izjuta zināmu komfortu, sajūtoties “ugunsdroša”.

Tā kā globālā ekonomika turpina svārstīties, daudzas kompānijas joprojām spiestas samazināt darbinieku skaitu, lai saglabātu vai atgūtu konkurētspējīgas pozīcijas šajā izaicinājumiem pilnajā laikā. Šādā nestabilā vidē zināt, kā padarīt savu karjeru “ugunsdrošu”, ir ļoti derīga darba prasme!

SAGLABĀ KARJERU LĪDZSVARĀ PAT, JA TIEC ATLAISTS. Iespējams, jūs vairs nevarat padarīt ugunsdrošu savu pašreizējo darbu, bet jums tas ir jāizdara ar savu karjeru ilgtermiņā. Mēs varam redzēt labu piemēru Bībelē, Vecajā Derībā:

Pirmajā Mozus grāmatā mēs varam lasīt par Jāzepu, uzticamu vīru ar brīnišķi krāsainiem sapņiem, kurš divreiz tika notriekts no karjeras kāpnēm. Pirmoreiz, tiekot iesviests bedrē, un vēlāk cietumā. Viņa brāļi, ģimenes valdes sēdē deva pirmo grūdienu. Vēlāk priekšnieka sieva viņu nepatiesi apsūdzēja, kā rezultātā Jāzeps nonāca aiz restēm. Nevarētu teikt, ka tas ir ideāls ceļš pa karjeras kāpnēm.

Tomēr Jāzeps zināja, kā savu karjeru padarīt ugunsdrošu, un to beidza uz Ēģiptes kāpņu augstākā pakāpiena. Patiesībā viņš saviem brāļiem nodevību piedeva sakot: “Jūs gan bijāt iecerējuši man ļaunu darīt, bet Dievs to ir par labu vērsis…” (Pirmā Mozus grāmata 50:20).

PARĀDI SAVU RAKSTURU, APVALDOT LEPNĪBU. Lepnība kavē kalpošanu un aptur Dieva žēlastības plūsmu (Viņa nepelnīto, beznosacījumu laipnību). “Dievs stājas pretim lepniem, bet pazemīgiem dod žēlastību” (Jēkaba 4:6). Lepnībai ir tieksme sagrozīt skatu uz realitāti līdz pat pilnīgam aklumam. Vēl lepnība dod motivāciju un ieročus jūsu ienaidniekiem, lai veicinātu jūsu krišanu.

PARĀDI SAVU RAKSTURU, TUROT SOLĪJUMUS. Cilvēki, kuri pilda solīto, beigās nonāk lielajā teltī svētajā kalnā! “Kas negroza zvērestu, ja tas viņam par nastu” (Psalmi 15:1;4). Atcerieties, ir daudz vieglāk turēt solījumus, ja jūs tos nedodat daudzus, tad ir daudz ticamāk, ka spēsiet piepildīt katru no tiem. Raksturs pieaug ātrāk, ja ne īpaši svarīgi solījumi tiek turēti arī „mazajiem cilvēkiem”, tiem kuri mūsu mērķu un vēlmju piepildīšanai šķiet „mazsvarīgāki”, tomēr arī ir pelnījuši, lai pret tiem izturētos godprātīgi.

PARĀDI SAVU RAKSTURU, IZTUROTIES PRET IKVIENU KĀ ENĢELI. “Neaizmirstiet viesmīlību! Jo daži ar to, pašiem nezinot, savos namos ir uzņēmuši eņģeļus” (Ebrejiem 13:2). Jūs nekad nezināt, kurš beigās būs jūsu boss. Ir teiciens, ka kāpjot pa korporatīvajām kāpnēm augšup, jāuzmanās, kam jūs uzkāpjat, jo nekad nevar zināt ar ko satapsieties, pa tām kāpjot lejup! Neuztraucaties par tiem, kuri, lai tiktu uz priekšu, izmanto citus cilvēkus, jo parasti viņi beidz ar galvas zaudēšanu. “Es redzēju kādu bezdievi darām varas darbus un kuplojam kā Libanona ciedra koku, bet, kad es atkal gāju garām, viņa vairs nebija, un, kad es viņu meklēju, es to vairs neatradu.” (Psalmi 37:35,36)

Autors: Riks Vorens

Noteikumi un attiecības – meklē labu līdzsvaru

2011-11-16T16:26:00.001+02:00

Līdzīgi kā daudzās ģimenēs, arī darba vietās, šķiet, cīnās ar vēlmi sasniegt atbilstošu līdzsvaru starp noteikumiem un disciplīnu no vienas puses un pietiekamu vietu darbinieka brīvībai un individualitātei no otras puses. Dažas organizācijas atļauj par daudz, ļaujot savam personālam gandrīz visu, kas viņiem liekas atbilstošs. Citas ir pārāk striktas, ierobežojot darbinieku rīcību un uzvedību.

Vadot biznesa nodarbības, man patika mācīt sekojošu formulu:

"Noteikumi + Attiecības = Uzņēmuma integritāte.”

Mana daudzgadīgā pieredze uzņēmējdarbībā ir devusi pārliecību, ka šis balanss ir izšķirošs, lai darba vide būtu veselīga un produktīva. Ja jums ir noteikumi, bet attiecības ļoti nedaudz, visticamāk, jūs piedzīvosiet pretestību.

No otras puses, ja jūs liksiet lielu uzsvaru uz attiecību veidošanu, bet nebūs pārdomātas, iedibinātas ikdienas rīcības un uzvedības vadlīnijas, jūs varat pieredzēt haosu. Spējot sabalansēt šos abus aspektus, jūs saviem cilvēkiem sniedzat pārliecību, ka rūpējaties par viņiem, tai pat laikā no viņiem sagaidot rezultātus uzņēmuma misijas un vērtību realizēšanā un uzturēšanā.

Romiešiem 13:3 mācīts: "Jo valdītāji nav bīstami labam darbam, bet ļaunam. Tu negribi bīties valsts varas, labi, dari to, kas labs, tad tu saņemsi viņas uzslavu."

Problēmas rodas, ja darbiniekiem nav skaidrs, ko nozīmē „rīkoties pareizi”. Kā vadītājiem mūsu uzdevums ir to norādīt skaidri un efektīvi. Sociologi ir izpētījuši, ka bērni vislabāk jūtas tad, kad saprot robežas, vienalga mājās vai skolā. Līdzīgi biznesa un profesionālajā vidē cilvēki raugās uz saviem vadītājiem, sagaidot saprotamus nosacījumus darbu veikšanai.

Noteikumi un vadlīnijas, kad tos sagatavo cilvēki, kuri paši pakļausies tiem, nav ierobežojoši. Patiesībā tie dod iespēju, jo cilvēki saprot, ka viņi ir brīvi lietot savus talantus un spējas, ievērojot noteiktās robežas. Bez šādiem noteikumiem darbinieki var apjukt, pat kļūt dezorientēti bailēs pieļaut kādu kļūdu.

Alternatīva ir ļaut personālam pašam noteikt savus standartus, kas var novest pie haosa. Kā stāstīts Salamana pamācībās 29:18: “Kur nav atklāsmes, tur tauta kļūst mežonīga un nevaldāma; bet labi tam, kas rīkojas pēc bauslības.”

Noteikumu izstrādāšana nav tikai ar mērķi kontrolēt cilvēkus var demoralizēt, tādēļ vadlīniju uzdevums ir kalpot produktivitātes paaugstināšanai un jūsu nodarbināto apmierinātības pieaugumam.

Spēcīgi, efektīvi vadītāji zina, kā līdzsvarot žēlsirdību un disciplīnu. Un jūs?

Autors: Riks Bokss (Rick Boxx)

No kā jūs baidāties?

2011-11-07T15:27:00.001+02:00

31. oktobrī visās Amerikas Savienotajās Valstīs ir paraža atzīmēt Visu Svēto dienu, kad miljoniem bērnu un daži vīrieši un sievietes uzvelk kostīmus, sākot ar multfilmu un TV personāžu līdz pat raganu un spoku tērpiem. Daudziem cilvēkiem šķiet galvenais mērķis ir izlikties pēc iespējas drausmīgākiem.

Tomēr mums nav nepieciešams Helovīns, lai piedzīvotu bailes. Ikdienas dzīve un darbs var būt pietiekoši biedējoši. Tie var būt gan zemestrīču vai viesuļvētru, vai cunami draudi, gan pastāvīgas bažas par nestabilo pasaules ekonomiku, ir daudz dažādu lietu, kuras var mums likt baiļoties un nervozēt.

Piemēram, pirms dažām dienām bailes izsauca straujas akciju tirgus svārstības. Vienalga, vai cenas cēlās vai kritās, tam nebija nekāda sakara ar patreizējo brīdi, bet gan ar tā saucamo „ekspertu” prognozēm jeb bažām par to, kas nākotnē var notikt. Jaunumi ziņās, pat baumas, var radīt haosu investoru vidū visā pasaulē.

Katrs no mums laiku pa laikam no kaut kā baidās. No kā mēs visbiežāk baidāmies: No iespējas zaudēt darbu? No ievērojamas lejupslīdes biznesā? Ka apsolītā paaugstinājuma vietā to saņems kolēģis? Ka nespēsim izturēt konkurences cīņu? Pazaudēt būtisku komandas locekli vai nespēt noalgot atbilstošu aizvietotāju nupat no darba aizgājušam darbiniekam?

Apstākļos, kad saprotam, ka nespējam kontrolēt situāciju un iespējamais iznākums ir neskaidrs, bailes ir dabīga reakcija. Bet kā ir tad, ja mums ir pārliecība, ka situācija tiek kontrolēta un to vada kāds, kuram prātā ir labākais mums iespējamais iznākums? Vai tas bailes padarītu mazākas vai pat tās pilnībā novērstu? Aplūkosim dažas lietas, ko par bailēm un kā ar tām tikt galā saka Bībele:

Mēs nesam vieni. Kad piedzīvojam grūtus laikus vai arī sastopamies lielām nelaimēm, vienas no mūsu lielākajām bailēm ir palikt aci pret aci ar apstākļiem vienatnē. Dievs apsola, ka Viņš vienmēr būs kopā ar tiem, kuri tic Viņam, gan darbā, gan mājās, gan ceļojumā tāpat kā visur citur, lai kur arī tas dotos. “Nebīsties, jo Es esmu ar tevi! Neatkāpies, jo Es esmu tavs Dievs! Es tevi stiprinu, Es tev arī palīdzu, Es tevi uzturu ar Savas taisnības labo roku” (Jesajas 41:10). “Viņš pats ir sacījis: Es tevi neatstāšu un tevi nepametīšu?” (Ebrejiem 13:5).

Cauri grūtībām mēs tiekam vadīti. Ir mierinoši, ja mūs pavada kāds, kurš pazīst apstākļus un izaicinājumu būtību, ar kuriem mums jāsastopas, līdzīgi kā gans pazīst dažkārt bīstamu reljefu ganībām, uz kurām vada aitas. “Jebšu es arī staigāju tumšā ielejā, taču ļaunuma nebīstos, jo Tu esi pie manis …” (Psalmi 23:4).

Bailes nav vienīgā iespēja. Ticība Dieva tālredzībai, aizsardzībai un nodrošinājumam var dot mums pārliecību, ka, lai cik arī biedējoša liekas tagadne vai nākotne, mums nav jāpadodas izmisumam un bailēm. “Jo Dievs nav mums devis bailības garu, bet spēka, mīlestības un savaldības garu” (2. Timotejam 1:7). “Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt” (Mateja 11:28).

Autors: Roberts Dž. Tamasi

Dievs palīdz tiem, kas sev nespēj palīdzēt

2011-10-31T15:17:00.001+02:00

„Šinī kaujā jums pašiem nebūs jākaujas: esiet tikai klāt, ieņemiet vietas un vērojiet, kā Tas Kungs jūs izglābs!” (2. Laiku 20:17)

Kāds vīrs ierodas svešā zemē kopā ar savu sievu, saviem radiem un ganāmpulkiem. Tās zemes iedzīvotāji iziet pretī un jautā šim vīram: „Kā tevi sauc?” Un viņš atbild: „Mans vārds ir Daudzu Tautu Tēvs.” „Vai tiešām? Cik tad bērnu tev ir?” viņi jautā tālāk. „Nuuu... eee... man nav neviena.”

Tad ļaudis smaidīdami jautā tālāk: „Kā, nav neviena?” un, vērsdamies pie viņa sievas, viņi tai jautā: „Kā tevi sauc?” – „Mans vārds ir Tautu Māte.”

– „Ak tā, droši vien šī ir otrā laulība. Cik bērnu tev ir?” – „Ak, šodien gan Kānaāna zemē ir jauka diena, vai ne?” viņa atbild. „Cik bērnu tev ir?”

– „Man arī nav neviena.” – „Un cik tev ir gadu?” – „Deviņdesmit.”

Un tad šis vīrs ar sievu lika galvas kopā un teica: „Dievs ir apsolījis vairāk nekā Viņš spēj izpildīt. Mēs Viņam palīdzēsim. Dievs palīdz tiem, kas paši sev palīdz!” Tā viņi izdomā gudru plānu. Un šī plāna rezultātā Tuvajos Austrumos vēl šodien ir daudz problēmu.

Lūk, cits vīrs pilī ar marmora statujām un ziloņkaula troni. Viņa vārds ir Mozus. Dievs nāk pie viņa un saka: „Mozu, tu esi tas, kam Izraēls jāizved no Ēģiptes.” Un Mozus atbild: „Tu, Dievs, esi atradis īsto vīru. Es tikko nobeidzu karaskolu. Jau rīt sākšu rīkoties.”

Un viņš nosita vienu ēģiptieti, par ko bēga cauri tuksnesim līdz Sinaja kalna robežām, kur tā pakājē četrdesmit gadus ganīja aitas. Tad Dievs atkal ieradās pie Viņa un sacīja:

„Nu ir pienācis laiks tev izvest Izraēlu no Ēģiptes.” „Nē, tikai ne es! Es esmu dzimis aitu gans!” taisnojās Mozus. Dievs pasmaidīja un turpināja:

„Tagad tu esi derīgs šim uzdevumam.”

Nepagāja ilgs laiks un Mozus saprata, cik tomēr bezspēcīgs viņš ir, lai vadītu tautu pretī lielajai uzvarai. Arī pašai tautai bija jāapgūst šī mācība.

Dievs sacīja: „Jums nevajadzēs karot. Tas Kungs karos jūsu vietā!” Un pirmais, ko viņi darīja, bija kautiņš ar saviem ienaidniekiem. Viņiem vajadzēja mācīties, ka Dievs ir pietiekami stiprs, lai veiktu to, ko solījis.

Viņam nav vajadzīgs, ka mēs palīdzam izdarīt to, ko Viņš ir solījis darīt mūsu labā. Savas pilnīgās bezspēcības atzīšana ir pēdējais solis, kas jāsper, ejot pie Viņa.

(Autors: Moriss Vendens)

Ar tikumīgu dzīvi nepietiek

2011-10-31T15:07:00.001+02:00

„Bet mēs visi, atsegtām sejām spoguļodamies Tā Kunga spožumā, topam pārvērsti Viņa paša līdzībā no spožuma uz spožumu. To dara Tā Kunga Gars.” (2. Kor. 3:18)

[..] Ienaidnieks izmanto savu iemīļoto taktiku: cenšas noturēt mūsu uzmanību uz visu ko, tikai ne tuvām attiecībām ar Jēzu.

Viņam izdodas pievērst cilvēku uzmanību taisnībai. Viņš saka: „Paklausies, lai būtu kristietis, tev jādara tas, kas ir taisni. Pacenties tāds būt!” Un cilvēks sāk lietot visdažādākos paņēmienus. Viņš cenšas izkopt gribasspēku. Vai esat kādreiz tā darījis? Es mēģināju. Centos piespiest sevi darīt to, ko nevēlējos. Uzrakstīju savus „septiņus grēkus” un sāku strādāt pie grēka Nr. l. Bet pirms nonācu pie grēka Nr. 7., grēks Nr. l. bija atkal atgriezies!

Un kad visnopietnākajā veidā pūlējos ap to, kāds no Dienvidkalifornijas atsūtīja man brošūru „Simt grēki, no kuriem jāatgriežas laodiķiešiem!”

Tad kāds garāmejot man sacīja: „Nē, tas nav īstais veids. Tev jāiemācās valdīt pār savām domām, jo, ko cilvēks savā sirdī domā, tāds viņš ir.” Tā es sāku pūlēties savaldīt savas domas. „Nu ko, šodien es nedomāšu par... Še tev nu bija! Es atkal par to iedomājos!” Esat kādreiz tā mēģinājis? Jo ilgāk uz sevi skatāties spogulī, jo pats sev līdzīgāks kļūstat.

Tad kāds deva padomu: „Pieņemsim, tu ienīsti Džounsu un, līdz ko tu viņu ieraugi, tūlīt viņam iesit. Lai tu kļūtu par uzvarētāju, tev ar visiem spēkiem jāatturas no viņa iepļaukāšanas. Ja atturēsies Džounsam sist, tad Dievs darīs pārējo: iztīrīs tavu sirdi no naida un dusmām.” Bet, kad es to mēģināju, atklāju, ka nespēju atturēties iesist Džounsam.

Mēs nenostājamies pret cenšanos dzīvot tikumīgu dzīvi. Tikumībai ir nozīme. Tā pasargās jūs no cietuma, tā pasargās no satiksmes noteikumu soda naudām un vārtīšanās renstelē. Tomēr tikumīga dzīve nav kristietība un neievedīs jūs Debesīs. Vienīgais ceļš jebkuras taisnības iegūšanai ir Jēzus, sadraudzība ar Viņu.

(Autors: Moriss Vendens)

Dievs meklē

2011-10-31T14:58:00.001+02:00

„Nav neviena, kas meklē Dievu.” (Romiešiem 3:11)

„Bet visādi muitnieki un grēcinieki pulcējas ap Viņu, lai klausītos Viņu (Jēzu). Un farizeji un rakstu mācītāji kurnēja un sacīja: „Šis pieņem grēciniekus un ēd kopā ar tiem.”” Tā tiešām bija patiesība. Šis Jēzus pieņem grēciniekus. Viņi nezināja, ko saka, bet pateica ļoti vērtīgus vārdus.

Tad Jēzus viņiem atbildēja ar šādu līdzību: „Kurš no jūsu vidus, kam ir simts avis un kas vienu no tām ir pazaudējis, neatstāj visas deviņdesmit deviņas tuksnesī, lai ietu pakaļ pazudušajai, līdz kamēr to atradis? Un to atradīs, tas prieka pilns to ceļ uz saviem pleciem. Un, mājās nācis, sasauc savus draugus un kaimiņus un tiem saka: „Priecājieties ar mani, jo es savu pazudušo avi esmu atradis. Es jums saku, tāpat būs lielāks prieks Debesīs par vienu grēcinieku, kas atgriežas, nekā par deviņdesmit deviņiem taisniem, kam atgriešanās nav vajadzīga.” (Lūkas 15:1-7)

Aita, kas pazudusi, to zina, bet ceļu atpakaļ tā nezina. Viena avs ir vismazākais skaits no avīm, kas var pazust, un, ja netiek atvesta atpakaļ, tā bezpalīdzīgi klaiņo, līdz aiziet bojā. Šajā stāstā Jēzus skaidri norāda, ka glābšana nav iegūstama, mums meklējot Dievu, bet Dievam meklējot mūs.

Mēs ne vienmēr zināsim atpakaļceļu. Mēs pat varam nezināt, ka esam pazuduši. Un tomēr Dievs dodas mūs meklēt.

Mums nav jāuzmeklē izvairīgs Dievs. Mums nav jācenšas atrast kaut kāds Dievs, kas nevēlētos, ka mēs Viņu atrodam. Tādam Dievam mēs nekalpojam. Mēs kalpojam un ticam Dievam, kas sekoja Ādamam, kad tas no Viņa slēpās; Dievam, kas sekoja Jēkabam, kad viņš bēga projām; Dievam, kas sekoja Jonam, kad tas apzināti gāja pretējā virzienā...

Mēs, kā likums, cenšamies nevis atrast Dievu vai Kristu, bet gan atrodamies skriešanas procesā prom no Viņa. Mēs sākam ar bēgšanu no Dieva un reizēm, arī tad, kad esam Viņu jau pieņēmuši, skrienam prom. Bet Viņš turpina mums sekot. Dievs ir tas, kurš vienmēr tur iniciatīvu savās rokās. Arī šodien Viņš meklē ikvienu no mums.

Autors: Moriss Vendens

Jūsu dzīve: izšķiesta, aizvadīta vai ieguldīta?

2011-10-31T14:46:00.001+02:00

Praktiski katru dienu saņemu vēstules, kuras cenšas mani ieinteresēt veikt dažādas finanšu investīcijas. Kaut arī, lai veiktu pārdomātas investīcijas ir nepieciešama liela gudrība, esmu ievērojis, ka daudzi cilvēki, kuri rūpīgi plāno savu ienākumu ieguldīšanu, nekad nav apsvēruši plānot, kā ieguldīt savu dzīvi.

Kad pienāks tas laiks, un jūs būsiet savas dzīves galā, kā JŪS noteiksiet, vai jūsu dzīvei ir bijusi vērtība? Kādus kritērijus jūs izmantosiet vērtēšanai? Uzdošu vēl tiešāku jautājumu – kā jūs ieguldāt savu dzīvi patlaban? Kādu atdevi vai “dividendes” jūs sagaidāt no savas dzīves ieguldījuma?

Īstenībā jums ir tikai trīs opcijas, kā pavadīt atlikušo dzīvi:

Jūs varat to IZŠĶIEST. Ir neskaitāmi veidi, kā to izdarīt, mēs tos varam saskatīt, ja palūkojamies apkārt. Daudzi cilvēki ar savu dzīvi nedara neko. Viņi vienkārši eksistē – aizņem vietu un izlieto skābekli. Viņi nedod pienesumu. Viņu laiks piepildīts ar bezvērtīgām, ja vispār kādām, aktivitātēm.

Jūs varat to AIZVADĪT. Ir daudzi veidi, kā aizvadīt dzīvi. Jūs varat sevi veltīt karjerai vai hobijam, vai gūstot pieredzi, ceļojot - nodarbojoties ar to, kas jūs interesē un prasa daudz laika, enerģijas un resursu. Vidēji cilvēks uz šīs zemes pavada aptuveni 29962 dienas. Jautājums katram no mums ir – kā šīs dienas tiek pavadītas?

Jūs varat to IEGULDĪT. Bībele māca, ka labākais veids, kā izmantot mūsu dzīvi uz šīs zemes, ir ieguldīt to tādās lietās, kuras ir ilgstošākas par to! Tas sevī ietver spēju paraudzīties uz dzīvi ilgstošā perspektīvā. Ir interesanti, cik ļoti lietas var izmainīties, ja uz tām raugās no mūžības perspektīvas.

Kā jau jūs varat iedomāties, Bībelē bieži runāts par to, cik vērtīgi un svarīgi ir uz pārejošām lietām raudzīties no mūžības viedokļa. Daudzās Jēzus stāstītajās līdzībās runa iet par ieguldījumiem. Piemēram, Mateja 25:14-30, Viņš stāsta par trim vīriem, kuriem bija dota atbildība par saimnieka mantu. Divi no viņiem veica gudrus ieguldījumus un tika atalgoti, bet trešais nē un tika sodīts.

No līdzīgiem Bībeles stāstiem mēs varam saprast septiņus principus, kā ieguldīt savu dzīvi:

1. ĪPAŠUMTIESĪBAS: Viss, kas man ir, patiesībā pieder Dievam. Viss, kas mums dots, ir tikai aizdevums uz to laiku, ko pavadām uz šīs zemes.

2. SADALĪJUMS: Dievs tālredzīgi, jau no dzimšanas, dod mums īpašus talantus un spējas.

3. ATBILDĪBA: Dievs sagaida, ka mēs šos Viņa dotos talantus lietosim. Kādu dienu mums būs Viņam jāatskaitās par to, kā esam izlietojuši to, ko Viņš mums devis.

4. IZLIETOŠANA: Lai pilnībā izmantotu mūsu talantus, ir jāriskē, tādēļ ir nepieciešama ticība Dievam.

5. MOTVĀCIJA: Tas, kas mūs attur no talantu attīstīšanas, ir bailes, nevēlēšanās iziet ārpus komforta zonas.

6. PIELIETOJUMS: Ja mēs nelietojam mūsu talantus, mēs tos pazaudēsim.

7. ATALGOJUMS: Ja mēs lietosim talantus saskaņā ar Dieva nodomu, Viņš mūs atalgos. Romiešiem 2:6 to mums apliecina: “Jo Viņš ikvienam atmaksās pēc viņa darbiem.”

Autors: Riks Vorens

Ticēt nozīmē uzticēties

2011-10-24T14:27:00.001+02:00

„Un no turienes Jēzus aizgāja un atkāpās Tiras un Sidonas robežās. Un redzi, viena kānaāniešu sieva, kas nāca no tām pašām robežām, brēca un sacīja: „Ak Kungs, Tu Dāvida Dēls, apžēlojies par mani! Manu meitu ļauns gars nežēlīgi moka.” Bet Viņš tai neatbildēja neviena vārda.”

Vai esi kādreiz ignorēts? Kā tev tas patika? Šīs sievietes nostāja ir pārsteidzoša.

„Tad Jēzus mācekļi piegāja pie Viņa un lūdza, sacīdami: „Atlaid to, jo tā brēc mums pakaļ!”” Citiem vārdiem, viņa mūs apgrūtina! Kāpēc tu no viņas neatbrīvojies?

Jēzus pirmie vārdi it kā bija teikti mācekļiem: „Es esmu sūtīts vienīgi pie Israēla cilts pazudušajām avīm.” Bet šī sieviete pienāca klāt un nometās Viņa priekšā zemē! Vai tu mestos zemē un pielūgtu cilvēku, kurš tevi ignorē un saka, ka nav nācis tev palīdzēt? Bet viņa neatlaidās:

„Kungs, palīdzi man!” Un Jēzus viņai atbildēja: „Neklājas bērniem maizi atņemt un to nomest suņiem priekšā.”

Tā tika dota viņas gaidītā iespēja turpināt sarunu, un viņa sacīja: „Tā gan, Kungs! Bet tomēr sunīši ēd no druskām, kas nokrīt no viņu kungu galda.”

Citiem vārdiem, ja es esmu suns, tad man ir tiesības kaut vai uz suņa barību.

Šīs sarunas laikā Jēzus acīs noteikti bija kāds savāds mirdzums. Sieviete droši vien to ievēroja. Un tad Jēzus viņai sacīja: „„Ak, sieva, tava ticība ir liela, lai tev notiek, kā tu gribi!” Un viņas meita kļuva vesela tai pašā stundā.” (Mateja 15:21-28)

Kā pēc šī ziņojuma tu definētu ticību? Vai tā ir Dieva turēšana pie vārda, kā daži saka? Ja viņa būtu turējusi Dievu pie vārda, tad būtu aizgājusi jau pirms Jēzus sāka runāt par „suņiem”. Varbūt apzīmēsi ticību ar vārdu „ticēšana”? Par ticēšanu tam, ko saka Jēzus? Nē, arī tas neder! Ticība viņas gadījumā bija neticēšana tam, ko teica Jēzus. Ticība neturēja Viņu pie vārda.

Tā tu nonāc pie ticības definīcijas, kādu izmantoja Jēzus. Īstās ticības definīcijas. Pie viena vārda – „uzticēšanās”.

Grāmatas „Audzināšana” 253. lappusē ir teikts pavisam vienkārši: „Ticība ir uzticēšanās Dievam.”

Visam pamatā ir tas, ka Jēzus ir pilnīgi uzticams. Ja tu tam netici, tu Viņu vēl nepazīsti. Cilvēks, kas nav drošs par to, ka var uzticēties Jēzum, Viņu vēl nepazīst. Ticība nenāk pie tiem, kuri to meklē, tā nāk pie tiem, kuri to nemeklē. Pie tiem, kuri meklē iepazīt Jēzu.

(Autors: Moriss Vendens)

Žēlastība citam pret citu

2011-10-12T11:49:00.001+02:00

Kad jūs moka šaubas un tumsa uzmācas jūsu dvēselei, tad vislabākais veids, kā atbrīvoties no šīs tumsas, ir palīdzības sniegšana kādam citam drosmi zaudējušam cilvēkam. Un cenšoties pacelt citus, ievērojiet, jūs paceļat paši sevi un nonākat ciešākā savienībā ar Dievu. Izturoties laipni pret citiem, jūs palīdzēsit paši sev, jo tā pati laipnība atstarosies atpakaļ uz jums. Cilvēks, kurā Kristus būs iemājojis vislielākā mērā, parādīs vismaigāko līdzjūtību pret dvēselēm, kurām vajadzīga palīdzība (..)

Kas līdzcilvēkam neparāda žēlastību, tas nevar gaidīt, ka viņu pasargās Dieva žēlastība. Viņš pats ir atkarīgs no tās žēlastības, kuru Dievs viņam stipri pavēl parādīt citiem, cenšoties pacelt ikkatru neglābtu dvēseli, kas atrodas viņa iespaida sfērā. (..)

Žēlastības parādīšana mūsu ikdienišķajās attiecībās citam pret citu ir viens no visiespaidīgākajiem līdzekļiem rakstura pilnveidošanā, jo tikai tie, kas staigā ar Kristu, var būt patiesi žēlīgi.

(Autors: Elena Vaita)

Labākajiem līderiem ir ganu sirdis

2011-10-10T10:50:00.001+02:00

Ko jūs zināt par aitām ? Izņemot to, ka no tām dabū vilnu un mazās aitiņas sauc par jēriem, vairums no mums diez cik daudz nezina vis. Varbūt vienīgi, ja jūs dzīvojat Jaunzēlandē, kur saskaņā ar statistiku aitu skaits pārsniedz cilvēku skaitu. Bet pirms vairākiem gadiem, kopā ar savu draugu Kenu Džonsonu rakstot grāmatu, es par šiem spalvainajiem radījumiem uzzināju vairākas intriģējošas lietas.

Kens vairākus gadus bija audzējis aitas savā „hobija” fermā, vienlaicīgi strādājot arī pilna laika darbu, un vēlējās sniegt savas atziņas grāmatā, kuru sākotnēji nosauca „Ganāmpulka raisītās pārdomas” un kuru vēlāk pēc mūsu kopīgās pārstrādes pārdēvēja „Cenšoties dzīvot ar gana sirdi”. Lūk, daži piemēri ,ko aitas iemācīja viņam un viņa ģimenei:

Zāle nav zaļāka. Ir teiciens: „Otrpus žogam zāle vienmēr ir zaļāka.” Aitas tam arī tic, kā Kens novēroja, kad kādu dienu tās burtiski iznīcināja zāli zem savām kājām, cenšoties aizsniegties pēc zāles aiz nožogojuma. Vai jums vai kādam, kuru jūs pazīstat, tā ir gadījies attiecībā uz darbu, kompāniju vai ģimeni, vienkārši tāpēc, ka alternatīva likās labāka – un tikai vēlāk atklājās, ka tā nav?

“Sekot līderim” var būt arī slikta doma. Kādu rītu mans draugs kūts durvju ailei priekšā novietoja slotas kātu. Vadošā aita pārlēca tam pāri. Tad Kens paņēma slotas kātu nost, bet sekojošās aitas turpināja tajā vietā izdarīt palēcienu, lai gan cēlonis bija novērsts. Vai jūs esat kaut ko kādreiz darījis tikai tāpēc, ka kāds cits tā dara, pat nepainteresējoties - kāpēc? Vai arī jūs sekojat vispārpieņemtajai praksei, pat nepadomājot, vai tā ir joprojām jādara?

Atstātas vienas, aitas bieži pamanās iekulties nepatikšanās. Dažkārt aitas izdomā doties patstāvīgās gaitās prom no gana uzraugošās acs. Rezultāts var būt postošs – lauzti locekļi, sapīšanās krūmos, pat apgāšanās uz muguras un nespēja tikt atpakaļ uz kājām. Bez gana savlaicīgas palīdzības, nāve ir tikai dažu minūšu attālumā.

Mēs uzskaitījām virkni citu anekdotisku gadījumu, bet pamatos Kena stāsts apliecināja Rakstu vietu Vecajā Derībā: ”Mēs visi maldījāmies kā avis, ikviens raudzījās tikai uz savu ceļu…” (Jesajas 53:6). Bez uzcītīga gana palīdzības aitas it viegli var iekulties lielā nelaimē.

Biznesa un profesionālajā pasaulē viens no vadītāja uzdevumiem ir kalpot kā ganam, pārraugot savas „aitas”, kā viņas tiek galā ar saviem pienākumiem. Vadītājam jānodrošina droša darba vide, jāparedz priekšā stāvošās briesmas un jāgarantē, lai darbinieks saņemtu attīstībai nepieciešamo.

Raugoties no garīgās puses, gudrs vadītājs raugās uz Jēzu Kristu, kurš raksturoja Sevi kā labo ganu: ”Es pazīstu Savas avis, un Manas avis Mani pazīst” (Jāņa ev. 10:14). Iepriekš tajā pat nodaļā Jēzus teica: “Labais gans atdod savu dzīvību par savām avīm” (Jāņa ev. 10:11). Ja vien vadītāji rāda, ka viņi ir gatavi darīt visu, savus darbiniekus liekot pirmajā vietā, viņi var būt droši par uzticamiem sekotājiem.

Vai jūs kā līderi esat gatavi veikt grūto gana darbu, Gana vadībā?

Autors: Roberts Dž. Tamasi

Lai gūtu panākumus, jāsadzīvo ar ikdienas spriedzi

2011-10-04T18:09:00.001+02:00

Kā jūs izturat ikdienas “spiedienu”, prasības un grūtības, ar kurām mums jāsaskaras parastas darba dienas laikā? Ir teiciens: “Dzīve nebūtu tik slikta, ja vien nebūtu cilvēku.” Līdzīgi varētu teikt: „Strādāt varētu būt ne tik slikti, ja vien nebūtu spriedzes.”

Kā spilgts piemērs iepriekš sacītajam var kalpot pārsteidzošais stāsts par ungāru izcelsmes mūziķi Ervinu Niregihazi (Ervin Nyiregyhazi). Divu gadu vecumā Ervins uz sava spēļu piano varēja atskaņot dažas melodijas. Triju gadu vecumā atskaņojums jau bija perfekts, bet četros gados viņš jau sacerēja savas kompozīcijas.

12 gadu vecumā Ervins spēlēja kopā ar Berlīnes simfonisko orķestri, 15 gadu vecumā spēlēja Norvēģijas karalim un karalienei, bet 17 gadu vecumā uzstājās vēsturiskajā Karnegi zālē Ņujorkā. Daži no pasaules vadošajiem mūziķiem viņu pat salīdzināja ar Mocartu.

Tad ap divdesmit gadu vecumu Ervins mīklaini pazuda no redzes loka. It kā būtu pazudis no zemes virsas! Gadiem neviens nezināja, kas noticis ar brīnišķo, ģeniālo mūziķi.

Ja jūs meklētu slavenāko pianistu sarakstā Ervina Niregihazi vārdu, jūs viņu tur neatrastu. Daudzi izcili pianisti nekad par viņu nav pat dzirdējuši. 75 gadu vecumā viņš atkal parādījās Kalifornijā Sanfrancisko. Trūcīgs, mītošs lētā viesnīcā, sniedzot bezmaksas priekšnesumus mazā nomaļā baznīcas ēkā.

Mikrofilmā apkopotas vairāk kā 700 Ervina kompozīcijas, bet neviena no tām netika izdota. Tikai 75 gadu vecumā viņš beidzot sēdās pie klavierēm un sāka ierakstīt savu mūziku labdarības nolūkos, bieži vien spēlējot pirmatskaņojumus 55 gadus pēc tam, kad tie tika sarakstīti.

Jūs uzdodat jautājumu: "Kas Ervinam bija noticis?” Viņš vienkārši netika galā ar ikdienas spriedzi. Spriedzi, kuru rada laulība, attiecības, īpašās attiecības mūziķu vidū, spriedzi, kura rodas, kļūstot atpazīstamam un slavenam. Tas viss prasa savas garīgās un emocionālās nodevas, liekot viņam pazust no publikas redzes loka.

Bībelē apustulis Pāvils lieto grieķu vārdu THLIPIS. Tas nozīmē - „fiziska un emocionāla stresa radīts spiediens”. Šis termins tika lietots, lai aprakstītu procesu – vīnogu saspiešanu, lai iegūtu sulu.

Acīmredzot, izcilais pianists Ervins ticēja, ka vienatnē ar šo spriedzi tiks galā labāk. Jēzus sekotājiem ir cita pieeja. Kā Pāvils rakstīja: "Bet ne vien par to: mēs teicam sevi laimīgus arī savās ciešanās, zinādami, ka ciešanas rada izturību, izturība - pastāvību, pastāvība - cerību" (Romiešiem 5: 3,4).

Ir izcili cilvēki un uzņēmumi, kas cieš sagrāvi nevis iemaņu, zināšanu un enerģijas trūkuma dēļ, bet gan pacietības trūkuma dēļ. Zaudējot pacietību, mēs zaudējam ticību Dievam, sev un citiem. Nepacietība noved pie drosmes zuduma, kas savukārt rezultējas nepārdomātā rīcībā vai nāvējošā apātijā.

Bībele dod mums padomu: "Met savu nastu uz To Kungu, Viņš tevi uzturēs taisnu…" (Psalmi 55:23).

Autors: Roberts D. Fosters

Uzvaras noslēpums

2011-09-30T14:11:00.001+02:00

„Tam, kas uzvar, Es došu sēdēt pie Manis uz Mana goda krēsla, tā, kā Es esmu uzvarējis un sēdu pie Mana Tēva uz Viņa goda krēsla.” (Atklāsmes 3:21)

Atklāsmes grāmatā viena no izceltākajām tēmām ir uzvara. Katra vēsts septiņām draudzēm noslēdzas ar apsolījumu uzvarētājam (Atkl. 2:7, 11, 17, 26; 3:5, 12, 21).

Bet kā mēs varam uzvarēt? Šķiet, ka mūsu pretinieka garīgie spēki ir tik stipri, bet mēs — vāji. Kā gan mēs jebkad spēsim šo cīņu uzvarēt?

Ieklausieties: uzvaras noslēpums rodams mūsu vājībā. Ja sevi pilnībā atdosim Glābējam un paļausimies vienīgi uz Viņu, visi elles spēki tiks apklusināti.

Draugi, es vēlos dalīties ar jums apsolījumā, par kuru zinu, ka tas ir patiess. Atkal un atkal esmu to pārbaudījis, un tas man nekad nav licis vilties.

„Nekas nav šķietami bezpalīdzīgāks, un tomēr tieši tad visneuzvaramākais, kā dvēsele, kas izjūt savu niecīgumu un pilnīgi paļaujas uz Glābēja nopelnu. Lūgšanā, Viņa Vārda izpētē un ticībā paliekot Viņa pastāvīgajā klātbūtnē, visvājākais cilvēks var dzīvot savienībā ar Kristu; Viņš turēs to pie rokas un nekad neatlaidīs.” („Kristus dziedinošā kalpošana”, 118. lpp.)

Ievērojiet trīskāršo formulu:

· Lūgšana. Uzvarētāja dzīve ir lūgšanu dzīve. Tās ir lūgšanas, kas dzīvo un elpo Dieva klātbūtnē, kas tiek izteiktas skaļi vai ir tikai iedomātas; lūgšanas, veicot savus ikdienas pienākumus un izrādot rūpes.

· Vārda pētīšana. Dieva Vārds un uzvarētāja dzīve iet roku rokā. Tikai lūdzot un ik dienas lasot Svētos Rakstus, kļūsim stipri mūsu Kungā un Viņa gribā. Sporādiska lasīšana padarīs mūs vājus un svārstīgus; tā veicina neizdošanos. Un nelasīšana vispār nozīmē, ka drīz vien mēs kļūsim par dvēseļu ienaidnieka upuriem.

· Ticība Viņa klātbūtnei. Mēs dzīvojam ticībā. Ticība ir kristīgās dzīves būtība: tā ir vērtīgākā no visām īpašībām. Visapkārt savu varu izrāda sekulārisms un materiālisms, mūs vilinot šīm idejām pievienoties, kā arī „ēst, dzert un līksmoties”. Bet ticība saka: nē! Dzīvē ir kas vairāk nekā tas, ko mūsu acis spēj saskatīt. Ir kāda cita pasaule, augstākās realitātes pasaule, Dieva klātbūtne. Šī dzīve nav viss, kas pastāv. Dievs mūs ir radījis Sev!

Pamēģiniet! Nododiet sevi Dieva rokās. Jo vājāki jutīsities, jo varenāks būs Viņa spēks jūsu dzīvē. Un uzvarētājs Jēzus palīdzēs arī jums kļūt par uzvarētājiem.

(Autors: Viljams Džonsons)

Žēlastība ir kā sniegs

2011-09-30T14:05:00.001+02:00

„Šķīstī mani no grēkiem ar īzapu, lai es topu šķīsts, mazgā mani, lai es topu baltāks par sniegu!” (Psalmi 51:9)

Pagāja salīdzinoši daudz gadu, pirms atskārtu, cik pārsteidzoši skaists var būt sniegs. Bērnību pavadīju siltajā Austrālijā, un visvairāk man patika pludmale un okeāns. No Austrālijas pārcēlāmies uz karsto Indiju, kur, lai cik paradoksāli tas būtu, es pirmo reizi kalnos ieraudzīju sniegu.

No Indijas tālāk devāmies uz Endrūsa universitāti Mičiganas pavalstī, ASV. Berienspringsā ziemas ir visnotaļ vienveidīgas un sniegotas, un katru gadu es ar nepacietību gaidīju tās beigas. Tomēr kādā decembra dienā, kad sadrūmis sēdēju pie loga un vēroju, kā garām lēni aizlido milzīgas sniegpārsliņas, sastapu kādu studenti, kurai bija krasi atšķirīgs skatījums uz pasauli. Mani ieraudzījusi, viņa sacīja: „Vai nav brīnišķīgi! Katru gadu nespēju vien sagaidīt ziemu!”

Pamazām es ar Mičiganas ziemām samierinājos. Beidzot biju pat gatavs iegādāties distanču slēpes, taču mēs pārcēlāmies uz ASV galvaspilsētu Vašingtonu. Tieši šeit, kur ziemas ir daudz maigākas, esmu sācis novērtēt sniega brīnumu.

Man ļoti patīk pastaigāties, sevišķi kopā ar sievu Noulīnu. Pastaigām sniegā piemīt kaut kas tik ļoti īpašs un patīkams, ka tam nespēj līdzināties nedz kāpšana uz kalnu ezeru, nedz kādas virsotnes iekarošana. Silti saģērbjamies, uzvelkam biezās zeķes un zābakus un dodamies izpētīt ziemas brīnumu pasauli. Īpaši aizraujošas ir lidojošās pārslas, kas izkūst uz vaigiem. Jums ejot, soļi sniegā rada čīkstoņu. Gaiss ir spirgts; jebkura skaņa izskan tālumā. Nav nepieciešams meklēt ceļus vai takas — sniegs visu nolīdzina. Uzreiz varat doties uz galamērķi.

Ļoti iespējams, ka, iedami garām kokiem, dzirdēsit priecīgas mazo putnu dziesmas. Zem baltās segas viss izskatās skaists. Pat visparastākā egle ir fotogrāfijas vērta. Apsarmojušas, sarkanas odziņas spīd un zaigo. Pārveidots pat pērnās zāles raupjais pārpalikums un neglītie krūmāji. Visi gruži un netīrumi ir apklāti, noslēpti. Pasaule ir kā no jauna piedzimusi.

Tāpat kā žēlastība! Žēlastība ir kā sniegs, kas nosedz mūsu nepilnības, trūkumus un asumus. Pēc sniega Radītāja un žēlastības Ķēniņa pieskāriena pat vismazāk pievilcīgais cilvēks kļūst par princesi vai princi.

Žēlastība dara visu skaistu. Žēlastība visu atjauno.

(Autors: Viljams Džonsons)

Mīlestības veidoti

2011-09-30T13:47:00.001+02:00

„Ak, Kungs, lai man notiek Tava žēlastība, Tava palīdzība pēc Tava vārda.” (Psalmi 119:41)

Bībeles tulkojuma The Message („Vēsts”) versija skan šādi: „Dievs, lai Tava mīlestība veido manu dzīvi pestīšanai tieši tā, kā Tu to esi apsolījis.”

Kā podnieks darbojas ar mālu, izveidodams elegantu vāzi, tā Kungs ar mīlošu uzmanību veido mūsu dzīvi. Ja ļausim Viņam īstenot Viņa īpaši mums izveidoto plānu, mēs kļūsim neaprakstāmi skaisti un noderīgi gan Viņam, gan visai cilvēcei.

Pirkdami kādu jaunu ierīci, esam pieraduši saņemt arī tās lietošanas pamācību. Ražotāji vēlas, lai viņu izgatavotā prece mums kalpotu pēc iespējas labāk un ilgāk. Viņi to pazīst — viņi to radīja, pārbaudīja un salika kopā —, un viņi vēlas, lai arī mēs gūstam labumu no viņu zināšanām.

Tomēr mēs ļoti bieži šajās instrukcijās pat neieskatāmies un šo brošūru pat neatveram (jo esam tik pārliecināti, ka tā mums nav nepieciešama) vai vispār izmetam atkritumu tvertnē.

Dievs, kurš mūs mīlestībā radīja, ir mums sagatavojis grāmatu, kas māca, kā dzīvot. Bet bieži mēs pat nepapūlamies to izlasīt vai uzskatām to par vecmodīgu; uzskatām, ka varam iztikt, to nelasījuši.

Kad aplamu lēmumu dēļ mūsu dzīvē rodas nopietni sarežģījumi, mēs vēršamies pie Dieva un Viņu apsūdzam: „Kāpēc Tu man to dari?”

Pirms kāda laika iepazinos ar jauku vācu izcelsmes sievieti Doroteju. Viņa kā uzticīga Jēzus Kristus sekotāja velta daudz laika, uzrunādama sieviešu grupas, rādīdama tām ceļu pie Viņa, kurš ar nepacietību gaida, lai varētu mīlestībā veidot katra cilvēka dzīvi. Īpaši viņai patīk uzrunāt sekulārus ļaudis. Kādu dienu, dodamās ar vilcienu uz tikšanos, viņa lūdza, lai Dievs uz šo sanāksmi atvestu daudz šādi domājošu sieviešu.

Viņš šo lūgšanu uzklausīja. Sanāksmes pārtraukumā viņu uzrunāja kāda sieviete, jo vēlējās uzzināt tās grāmatas nosaukumu, kuru Doroteja tik bieži citēja.

Doroteja, aizvedusi šo sievieti uz grāmatnīcu, sacīja: „Šī ir tā grāmata. Bībele.”

Tas varētu šķist dīvaini mums, ļaudīm, kas Vārdu pazīstam, bet tā ir taisnība. Ja runa par Bībeli, tad mūsdienās ir daudz analfabētu. Viņi bez tās ir uzauguši, nekad to nav lasījuši un to nekad arī neredzēs, ja vien mēs viņiem to neparādīsim.

Dārgais Vārds nāk no mīloša Dieva. Viņš to izmanto, lai mīlestībā veidotu mūsu dzīvi pestīšanai — tieši tā, kā Viņš to apsolījis. Tā ir mūsu Radītāja atstātā lietošanas pamācība.

(Autors: Viljams Džonsons)

Nav muļķīgu jautājumu!

2011-09-26T11:23:00.001+02:00

Mācēt uzdot jautājumus un zināt pareizos jautājumus, kurus uzdot, ir divas vissvarīgākās iemaņas, kuras jums jāattīsta, ja vēlaties dzīvē gūt panākumus, vienalga darbā, mājās vai citur:

Neuzdodot jautājumus, jūs nevarat noskaidrot atšķirības.

Ja nenoskaidrojat atšķirīgo, jūs nevarat pieņemt lēmumus.

Nepieņemot lēmumu, jūs nevarat rīkoties.

Ja jūs nerīkojaties, jūs ciešat neveiksmi!

Pretēji populārajam viedoklim, jautājumu uzdošana ir intelekta pazīme. Jo augstākas ir jūsu prāta spējas, jo vairāk jūs vēlaties izzināt, iedziļināties un izjautāt. Jūs visu laiku meklējat iespēju mācīties, saprast un augt. Nav muļķīgu jautājumu. Muļķīgi ir neuzdot jautājumus, lai noskaidrotu nesaprotamo. Kad jūs dodat priekšroku ārējam tēlam (Man citu acīs ir jābūt visu zinošam), nevis iespējai mācīties – tas ir muļķīgi!

Humorists Vils Rodžers (Will Roger) esot teicis: „Ikviens ir nekompetents… tikai dažādos jautājumos!” Līdzīgi, tāpēc, ka mums katram ir atšķirīga pieredze, mēs varam mācīties viens no otra, ja vien esam pietiekami gudri, lai uzdotu pareizos jautājumus.

Bībelē teikts: “Padoms vīra sirdī ir kā dziļš ūdens, bet gudrs vīrs saprot, kā to izsmelt” (Salamana pamācības 20:5). Veids kā „izsmelt” gudrību no citiem ir uzdot jautājumus.

Ir daudzi un dažādi jautājumu veidi. Šeit ir tikai daži piemēri jautājumiem, kādus varam uzdot:

Domāšanu rosinoši jautājumi: “Kas notiktu, ja...? Vai ir kāds labāks veids?”

Precizējošie jautājumi: “Kāds ir patiesais strīda iemesls?”

Izpētes jautājumi: “Kādi fakti ir mūsu rīcībā? Ko mums vajadzētu uzzināt?”

Problēmu risinošie jautājumi: “Kādi ir pieci iespējamie varianti kā atrisināt šo problēmu?”

Prioritāti nosakošie jautājumi: “Kas ir visbūtiskākais?”

Piesardzību rosinoši jautājumi: “Kas šajā idejā ir nepareizi?”

Uz darbību rosinošie jautājumi: “Ko mēs darīsim tagad?”

Visi labākie skolotāji saprot, ka jautājumu uzdošana ir visefektīvākais mācīšanās līdzeklis. Ja jūs esat vadītājs, pārdošanas speciālists vai kāds no vecākiem, pamēģiniet sekojošo pieeju – tā vietā, lai stāstītu cilvēkiem, kā viņiem jārīkojas, lai jūs viņus varētu vadīt, iedarbiniet viņu domāšanu, uzdodot jautājumus. Provocējiet viņu domāšanu un meklējiet veidu, kā virzīt viņu darbību virzienā, kurā, jūsuprāt, tiem jādodas.

Ja jūs patiešām vēlaties kļūt par jautājumu uzdošanas ekspertu, paņemiet Bībeli un izlasiet pirmās četras Jaunās Derības grāmatas (Mateja, Marka, Lūkas un Jāņa evaņģēlijus). Lasot pasvītrojiet visus Jēzus uzdotos jautājumus. Neviens nav bijis efektīvāks kā Viņš, lietojot jautājumus, lai mācītu, vadītu, iedvesmotu un iedrošinātu. Ja jūs vēlaties kaut ko iemācīties patiešām labi – mācieties no labākā!

Autors: Riks Vorens

Izaugsmes stratēģija, uz kuru var paļauties

2011-09-21T14:48:00.001+02:00

Mana draudzene, bažījoties par ekonomiskā stāvokļa ietekmi uz viņas biznesu, uzdeva man labu jautājumu. Viņa vēlējās uzzināt: “Vai ir pareizi lūgt par biznesa pieaugumu?” Mana atbilde bija vienkārša: "Kā nu kuru reizi."

Draudzene teica, ka viņa ir pateicīga par to, ko Dievs ir darījis, bet piebilda, ka ir stipra vēlēšanās, lai bizness turpinātu paplašināties. Runājot par to, es izteicu savas domas, ka, manuprāt, to, vai ir atbilstoši lūgt par biznesu, nosaka motīvi.

Ja cilvēks nolemj lūgt par biznesu, vadoties no uztraukuma un bailēm par nākotni, tad viņš/viņa ignorē Jēzus pavēli neuztraukties. Viņš saviem sekotājiem teica (Mateja 6:33): "Bet dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas taps piemestas."

Līdzīgi, ja biznesa īpašnieks lūdz vairāk darbu, pārdošanu vai klientu skaitu, tāpēc, ka viņš/viņa vēlas lielākus ieņēmumus, lai tērētu tos par kārojamām lietām, tad arī atbilde uz jautājumu: „Vai ir labi lūgt par biznesa pieaugumu?” būs - nē.

Līdzīgā sarunā saviem sekotājiem Jēzus teica: “Neviens nevar kalpot diviem kungiem: vai viņš vienu ienīdīs un otru mīlēs, jeb viņš vienam pieķersies un otru atmetīs. Jūs nevarat kalpot Dievam un mantai” (Mateja 6:24).

Tomēr ir viens, ļoti pamatots iemesls, lai lūgtu biznesa pieaugumu. Patiesībā es pat ticu, ka Dievs iedrošina jūs to darīt. Ja jūs vēlaties pieaugumu biznesā, lai varētu labāk pagodināt Dievu un kalpot klientiem, piedāvājot tos produktus vai pakalpojumus, kuri jums ir, tad šī ir lūgšana, kuru Dievs var atbildēt un vēlas atbildēt. Iespējams, pat vairāk un lielākā mērā, kā spējat iedomāties.

Pārāk bieži mēs Dieva klātbūtni attiecinām tikai uz svētdienas rītiem. Vai arī jūtamies droši lūgt Viņa palīdzību, kad atgadās kas nopietns personīgi vai ģimenē. Bet, kad runa iet par biznesu vai darba vietu, nezināmu iemeslu pēc mēs Dievu izslēdzam no vienādojuma.

Bībelē vairākās vietās mēs atkārtoti redzam, ka Dievs vēlas, lai mēs lūdzam. Bet Viņš dod arī padomu, lai mūsu sirdis un motīvi ir pareizajā vietā, vienalga darbā, mājās vai arī kur citur mēs nebūtu.

Par lūgšanām mums teikts: “Lūdziet bez mitēšanās Dievu” (1. Tesaloniķiešiem 5:17). Tas nozīmē, visu laiku un visur, kur vien esam. Tāpat mums ir piekodināts: “Nezūdieties nemaz, bet jūsu lūgumi lai nāk zināmi Dieva priekšā ar pateicību ikvienā pielūgšanā un lūgšanā” (Filipiešiem 4:6).

Tajā pat laikā ir teikts: “Jūs lūdzat un nedabūjat, tāpēc ka ar ļaunām sirdīm lūdzat, lai to šķiestu savās kārībās” (Jēkaba 4:3). Arī vairākās citās vietās ir redzams Dieva uzsvars uz motīviem, piemēram Salamana pamācībās 16:2, kur teikts: “Ikvienam cilvēkam viņa ceļi šķiet šķīsti, bet Tas Kungs sver cilvēka sirdi un garu.”

Autors: Riks Bokss (Rick Boxx)

„Darbam” nepieciešams jauns sabiedriskais tēls

2011-09-12T09:45:00.001+02:00

Iepriekšēja nedēļā ASV tika atzīmēta “Darba diena”. Līdzīgi pasākumi notiek arī Austrālijā, Kanādā, Jamaikā, Jaunzēlandē, Trinidādā un Tobago un Sīrijā. Tā tika iedibināta, lai atzīmētu profesionāla, kvalificēta darbaspēka nozīmi šo nāciju izaugsmē. (Liekas ironiski, ka šī Darba diena ir dienā, kad daudzi cilvēki bauda brīvdienu – dienu, kad nav jāstrādā.)

Jūs varat sacīt, ka darbam nav laba publiskā reklāma. Darbs nereti tiek raksturots kā „nepieciešams ļaunums”. Daudzi darbu dara negribot, cenšoties nedēļas darba dienas pārciest, ar nepacietību gaidot brīvdienas, kad var palikt mājās vai darīt ko citu pēc savas vēlēšanās, brīvi no termiņiem, atbildības un saviem priekšniekiem.

Kāds mans draugs mēdza teikt: „Man patīk darbs – stundām ilgi varu skatīties, kā citi strādā.” Tulkojums: labāk ļaut, lai darbu padara citi. Lai gan šāda attieksme ir kļūdaina, jo nenes nekādu labumu un pagodinājumu.

Interesanti, ka vispozitīvākos darba aspektus var atrast, lasot mūžīgajā grāmatā par ikdienas dzīvi – Bībelē. Lūk, daži citāti ieskatam:

Darbs ļauj mums produktīvi izlietot laiku un enerģiju. Patiešām, ja nebūtu darba, kā mēs izlietotu 24 stundas, kuras mums ir katru dienu, kuras mēs neizlietojam tikai ēšanai un gulēšanai? Un labi padarīts darbs sniedz lielu gandarījumu. “Vai tad nu nebūtu cilvēkam pats labākais, ka viņš ēstu un dzertu un ļautu savai sirdij baudīt visus labumus par savām pūlēm?” (Salamans mācītājs 2:24).

Darbs ļauj mums pielietot savus talantus, spējas un dāvanas. Katrs no mums ir radīts unikālam darbam, spējīgs darīt ko tādu, ko citi nevar. “Es Tev pateicos, ka es esmu tik brīnišķi radīts…” (Psalmi 139:14). “Jo, kā miesa ir viena un tai daudz locekļu, bet visi daudzie miesas locekļi kopā ir tomēr viena miesa…” (1. Korintiešiem 12:12).

Darbs ļauj nodrošināt mūsu un to, kurus mēs mīlam, vajadzības. Šķiet, ka pasaulē, sabiedrībā arvien vairāk uzsvars tiek likts uz tiesībām. Bet vecais teiciens, ka pasaule tev nav parādā iztikas līdzekļus, joprojām ir spēkā. Mums kā pieaugušiem ir jāuzņemas atbildība nodrošināt savas vajadzības un pildīt finansiālās saistības. “Bet, ja kāds negādā par savējiem un visvairāk par saviem mājas ļaudīm, tad viņš ir aizliedzis ticību un ir ļaunāks par neticīgu.” (1. Timotejam 5:8)

Darbs ļauj mums kalpot citiem. Vienalga, vai mūsu darbs ir datoru pārdošana, dziedināšana, jaunu cilvēku mācīšana, celtniecība, pārtikas audzēšana vai kas cits, mums tas jādara pēc labākās sirdsapziņas, lai uzlabotu dzīvi citiem. “Jūs atceraties, brāļi, mūsu darba pūles; strādādami dienām naktīm, lai tikai jūs neapgrūtinātu, mēs jums nesām Dieva labo vēsti.” (1. Tesaloniķiešiem 2:9)

Darbs pagodina Dievu. Strādājot mēs atzīstam Dievu kā visa avotu – mūsu intelekta, spēju, iespēju pat mūsu motivācijas pirmsākumu. Tādēļ strādājot mēs varam pagodināt Viņu. “Un visu, ko vien jūs darāt vārdos vai darbos, to visu dariet Kunga Jēzus Vārdā. Visu ko darāt, dariet no sirds, it kā savam Kungam un ne cilvēkiem… Jūs jau kalpojat savam Kungam – Kristum.” (Kolosiešiem 3:17,23-24)

Autors: Roberts Dž. Tamasi

Sargājot visvērtīgāko

2011-09-05T14:32:00.001+02:00

Pirms kāda laika, kad es kopā ar ģimeni braucu atvaļinājumā uz Floridu, sieva norādīja uz kravas auto, kuram aizmugurē bija rakstīts: „Mūsu lielākā vērtība sēž 21 metru tālāk.” Tas attiecās uz vilcēja šoferi. Šāds uzraksts man likās apbrīnas vērts. Šajā laikā, kad kompānijās valda egoisms un alkatība, ir ļoti patīkami redzēt kompāniju, kura, šķiet, savus darbiniekus vērtē augstu.

Redzot auto, atcerējos sarunu ar kādu draugu pirms diviem gadiem. Es cīnījos ar stresu, jo nespēju tikt galā ar visu darāmo, ko gribēju paveikt. Rezultātā es sāku uz sevi izdarīt spiedienu, lai kļūtu produktīvāks.

Es nolēmu piezvanīt draugam, kurš kalpoja arī kā mentors, kādam, kurš savā dzīvē un garīgajā ceļojumā bija tālu man priekšā. Es jautāju: „Al, tev dienas kārtībā ir daudz vairāk uzdevumu kā man. (Viņam pieder vairākas kompānijas, un viņš ceļo pa visu pasauli, strādājot pie kalpošanas projektiem, kurus atbalsta.) Kā tu katru dienu tiec galā ar visiem ieplānotajiem darbiem?”

Tikšanās nav nejaušas. Als klusi iesmējās un atbildēja: „Džim, Dievs man to atklāja jau pirms laba laika. Man patīk, kad darbi virzās un lietas tiek paveiktas. Tomēr Dievs man parādīja, ka cilvēki un attiecības ir daudz svarīgāki. Tādēļ tas, ko es sāku darīt, ir sekojošais: kad darbinieks ienāk manā kabinetā, kas gadās diezgan bieži, es nolieku malā to, ar ko nodarbojos, un koncentrējos uz viņu, pat, ja esmu sācis kaut ko ļoti svarīgu.

Esmu atklājis, ka Dievs šo cilvēku konkrētā brīdī man sūta ar konkrētu nolūku, vai nu, lai viņš pateiktu man, vai es viņam kaut ko šajā brīdī svarīgu. Vārdu sakot, sarunājoties es ļauju darbiniekam izteikties līdz galam, veltot tam nepieciešamo laiku.”

Es jutos kā ar ūdeni apliets. Es aptvēru, cik bieži to neesmu darījis, īpaši ģimenē. Mana attieksme nereti ir: „ Tagad es nevaru runāt. Man ir jāizdara kas ļoti svarīgs!”

Als piebilda: „Es uz to skatos tā - ja es šajās sarunās pagodinu Dievu, tad Viņš parūpējas, lai mani saplānotie darbi tiktu paveikti.”

Šis viņa apgalvojums šķita vēl apbrīnojamāks. Iespējams, mana lielākā problēma bija ticības trūkums. Es biežāk ticēju sev kā Debesu Tēva spējai dot man spēku paveikt darāmo. Savas sagrozītās „ticības” dēļ es dažkārt pirmajā vietā liku darbus nevis cilvēkus.

Šis atklājums zināmā mērā bija biedējošs, jo viena no manām centrālajām apņemšanām dzīvē bija palīdzēt cilvēkiem pieaugt, sasniedzot to, par ko Dievs viņus vēlētos redzēt. Attiecībām man vajadzēja būt pirmajā vietā. Tomēr pārāk bieži tas tā nebija. Šī īsā saruna bija izglītojoša un mācīja pazemību.

Vissvarīgākais ir attiecības. Vienalga, vai darbā, mājās vai personīgajās attiecībās visvērīgākais ir cilvēki. Un dažkārt man to palīdz atcerēties Jēzus sacītais Saviem sekotājiem: “Jo, kur ir tava manta, tur būs arī tava sirds” (Mateja 6:21). Vai jūs lielāku uzmanību pievēršat darbiem un sasniegumiem kā cilvēkiem, kurus Dievs ir ievedis jūsu dzīvē?

Autors: Džims Lange

117. psalms

2011-08-30T12:36:00.001+02:00

„Teiciet To Kungu, visas tautas! Slavējiet Viņu, visas tautas! Jo pilna varenības Viņa žēlastība valda pār mums, un Tā Kunga uzticība paliek mūžīgi. Alelujā!” (Psalmi 117)

117. psalmā ir tikai divi panti, bet tā vēsts ir ievērojama nevis apjoma, bet gan satura dēļ un mudina uz meditāciju lūgšanās. Šajā psalmā ietverti trīs elementi: slavēšana, Jahves mīlestības pilnā varenība un Viņa pastāvības pilnā uzticība. Šīs trīs tēmas caurvij visus psalmus — tādējādi varētu teikt, ka 117. psalms ir visu psalmu īss kopsavilkums.

Visu psalmu centrā ir slavēšana. Tās ir slavas dziesmas debesu un zemes Radītājam un Izraēla Dievam. Psalmi atklāti un vaļsirdīgi atklāj cilvēces pieredzes plašo gammu — prieku un izmisumu, laimi un bēdas, baudu un sāpes. Dažreiz šķiet, ka dziesminieks ir gatavs padoties, bet citreiz rodas sajūta, ka viņš lidinās mākoņos. Dažkārt viņš lēkā un dejo, citreiz viņš ir pārskaities.

Bet beigu beigās viņš vienmēr pievēršas Dievam. Viņš gaida uz Dievu, viņš cer, ka Dievs ieradīsies viņam palīgā.

Tātad, lai kādi būtu dzīves apstākļi, psalmos tiek slavēts Dievs. Īsumā to galvenā doma ir šāda: dzīvība ir tikai Dievā; bez Viņa dzīvība neeksistē.

Lai cik īss būtu 117. psalms, tajā atrodams interesants slavēšanas tēmas pavērsiens. Tas uzrunā „visas tautas”, tātad arī pagānus. Tajā viņi aicināti pievienoties Izraēla tautas Dieva slavēšanai un pielūgsmei. Pirmkārt, tādēļ, ka „pilna varenības Viņa žēlastība”. Nevis Viņa lielais spēks vai varenie darbi vēsturē, nevis Viņa taisnīgums, bet Viņa žēlastība. Jānis to visu apkopojis, sakot: „Dievs ir mīlestība.” (1. Jāņa 4:16) Tā ir varenākā un brīnišķīgākā patiesība Visumā.

Otrkārt, jo „tā Kunga uzticība paliek mūžīgi”. Patiesi! Mēs varam ticēt katram Viņa izteiktajam vārdam. Viss mainās — tikai ne Radītājs. Viņš ir un paliek uzticams.

(Autors: Viljams Džonsons)

Pazudusī māte

2011-08-30T12:22:00.001+02:00

„Un viņš cēlās un gāja pie sava tēva. Bet, viņam vēl tālu esot, viņa tēvs to ieraudzīja un tam kļuva viņa žēl, un viņš skrēja tam pretī, krita tam ap kaklu un to skūpstīja.” (Lūkas 15:20)

Kad Rīsam Hofam bija 4 gadi, viņš nodedzināja savas ģimenes māju. Viņa mātei Diānai Čismai, neprecētai pusaudzei, tas bija pēdējais salmiņš, kuru viņa zaudēja cīņā par savu dzīvi. Rīsu un tā brāli Lamontu viņa aizveda uz milzīgu ķieģeļu ēku, kurā bija gari gaiteņi un daudz bērnu, abus apskāva, tad iekāpa automašīnā un aizbrauca.

Rīss gaidīja, kad viņa atgriezīsies bērnunamā, bet tas tā arī nekad nenotika. Pēc kāda laika Rīsu šķīra no brāļa, un, kad viņu adoptēja cita ģimene, viņš spārdīdamies un kliegdams sāka jaunu dzīvi.

Sākumā viņš jutās apjucis un izturējās atturīgi, bet beigās tomēr kļuva par veiksmīgu pieaugušu cilvēku ar izteiktu humora izjūtu. Viņš smagi strādāja, lai sasniegtu savus mērķus. Šodien 1,83 m garais un 115 kg smagais Rīss Hofa ir viens no labākajiem un atraktīvākajiem lodes grūdējiem pasaulē.

Gandrīz 20 gadus Hofa meklēja savas iedragātās vēstures trūkstošās detaļas. Atkal un atkal viņam bija īsi atmiņas uzplaiksnījumi — vienīgais mantojums no agrīnās bērnības. Sāpju un ziņkāres vadīts, viņš ilgojās uzzināt un izprast, kas viņš ir.

Ceļodams uz dažādām sporta sacensībām, viņš pāršķirstīja vietējos tālruņu katalogus, meklēdams savu brāli Lamontu. Bet viņam nebija nekāda priekšstata par savu bioloģisko māti. Jaunais cilvēks nezināja viņas vārdu — vienīgi to, ka tās uzvārds sākās ar „Či”.

Bet tikmēr meklēja arī Diāna — viņa bija laimīgi apprecējusies un sakārtojusi savu dzīvi. Viņa sazinājās ar sociālo darbinieci, kas bija palīdzējusi ievietot bērnus bērnunamā, taču šī sieviete atteicās sniegt jel kādu informāciju. Diāna pārskatīja neskaitāmus avīžu izgriezumus ar skolnieku un izlaiduma klašu fotogrāfijām, dažādus arhīva materiālus, kā arī meklēja internetā — bet bez panākumiem.

Viņa sacīja: „Man bija saruna ar Dievu. Es teicu: „Es vairs to nespēju izturēt.”” Visbeidzot viņa nolēma veikt pēdējo mēģinājumu, lai atrastu savu pazudušo dēlu, un ievietoja sludinājumu.

Rīss Hofa, kurš tolaik bija Džordžijas Universitātes pēdējā kursa students, atkal nolēma atsākt Lamonta meklējumus. Viņš atrada kādu jaunu interneta mājas lapu, ievadīja meklētājprogrammā savu dzimšanas datumu un vietu un atrada šādu tekstu: „Esmu māte, kas meklē dēlu, kuru 1981. gadā 4 gadu vecumā nodevu adopcijai Luisvilā, Kentuki pavalstī.”

Bija pagājuši 19 gadi, kopš viņa zēnu bija atstājusi bērnunamā. Paņēmusi aparātu un nospiedusi Rīsa mobilā tālruņa numura ciparus, Diāna Vatsa drebēja. Bet pirmais, ko viņš izdvesa, bija šāds teikums: „Man tik ļoti žēl, ka nodedzināju māju...”

(Autors: Viljams Džonsons)

VAI ESI GATAVS JAUNAM ES?

2011-08-29T11:21:00.001+02:00

Vai jums, jūsu dzīvesbiedram, kolēģim vai labam draugam patīk regulāras pārmaiņas? Varbūt pārkārtot mēbeļu izvietojumu vai noformējumu? Vai mainīt biznesa uzstādījumus – ko, kā un kāpēc darīt? Vai, varbūt, jūs pēc kāda laika jūtaties „izdedzis” un vēlaties mainīt darbu, uzņēmumu vai karjeru?

Pārmaiņas ir neizbēgamas. Tās notiek, vai mēs to vēlamies vai nē. Piemēram, laika apstākļi. Esmu dzīvojis pilsētās, kurās tiek teikts: „Ja jums nepatīk šā brīža laiks, vienkārši pagaidiet pāris minūtes.” Un vēl mums ir ekonomika, politika, klienta vēlmes vai arī vienkāršs izaugsmes process – pārmaiņas notiek.

Dažiem no mums jau sākotnēji pret izmaiņām ir augsta tolerance. Patiesībā, mēs tās sagaidām ar degsmi. Daži pārmaiņām pretojas, īpaši ja tās nenotiek pēc viņu plāniem. Vienalga, vai tās skar biznesa praksi un sistēmas vai jaunu tehnoloģiju ieviešanu, vai pārmaiņas personāla sastāvā un vadībā, vieni cilvēki apsveic pārmaiņas, kamēr citi cīnās ar tām ar visu savu enerģiju.

Personīgi man pārmaiņas patīk – vismaz, kamēr man ir iespēja pielikt savu ieguldījumu un piedalīties lēmumu pieņemšanā. Bet pēkšņas, negaidītas izmaiņas, kurās, liekas, manas intereses nav ņemtas vērā, var šķist ļoti satraucošas.

Arī Bībelē ļoti bieži ir runāts par pārmaiņām. Vecajā Derībā ir daudzi piemēri, kad cilvēkiem dramatiski jāmainās, kad Dievs viņus aicina kalpošanā. Un arī Jaunajā Derībā nereti runāts par pārmaiņām kā rezultātu ciešām, augošām attiecībām ar Jēzu Kristu. Skatoties no 21 gadsimta redzes punkta tas nozīmē, ka garīga apņemšanās rada būtisku ietekmi uz mūsu turpmāko dzīvesveidu, darbu un to, kā veidojam un uzturam attiecības. Pārdomājiet sekojošo:

Topi par jaunu cilvēku. Raksti mums stāsta, ka, iegūstot jaunas attiecības ar Dievu caur Jēzu Kristu, mēs iegūstam jaunu dzīvi. “Tādēļ, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns!” (2. Korintiešiem 5:17). “Līdz ar Kristu esmu krustā sists, bet nu nedzīvoju es, bet manī dzīvo Kristus…” (Galatiešiem 2:20).

Neej vecos ceļus. Cenšanās būt paklausīgam Dievam gan darbā, gan mājās, gan visās citās dzīves jomās, visbiežāk prasa mainīt, nevis nedaudz pielabot veco, ierasto dzīves veidu. “…Neviens nenoplēš ielāpu no jauna apģērba, lai to uzšūtu uz vecu apģērbu, citādi viņš tikai sagraizīs jauno, un ielāps no jaunā nepiestāvēs vecajam. Un neviens nelej jaunu vīnu vecos ādas traukos, citādi jaunais vīns pārplēsīs traukus un pats izlīs, un trauki ies bojā; bet jaunais vīns lejams jaunos traukos.” (Lūkas 5:36-38)

Cel uz jauniem, Dieva pamatiem. Bībele māca, ka Dievam patīk pārmaiņas, un Viņš ir priecīgs ļaut mums būt daļai no jaunā. Tas var attiekties gan uz to, ko jūs darāt, gan, kā to darāt. “Redziet, Es veikšu ko jaunu, tas jau parādās, vai jūs to neredzat? Es likšu rasties ceļam tuksnesī un upēm vientuļās kailatnēs.” (Jesajas 43:19)

Autors: Roberts Dž. Tamasi

Jēzus pēdējā mācība

2011-08-25T14:00:00.001+02:00

„Tad taisnie atbildēs Viņam un sacīs: Kungs, kad mēs esam Tevi redzējuši izsalkušu un Tevi paēdinājuši? Vai izslāpušu un Tevi dzirdinājuši? Kad mēs esam Tevi redzējuši kā svešinieku un Tevi uzņēmuši? Vai pliku un Tevi apģērbuši? Kad mēs esam Tevi redzējuši slimu vai cietumā un nākuši pie Tevis?” (Mateja 25:37, 38)

Pirms Jēzus devās pie krusta, pēdējai mācībai Viņš izvēlējās vispazīstamāko paņēmienu — līdzību. Mūsu Kungs īsumā raksturo svētās vēstures gaitu, sākot no mācekļu darbības laika līdz pat Viņa otrajai atnākšanai.

25. nodaļā aprakstīts, kā Viņš runā par sagatavošanos šim notikumam, noslēgdams ar tiesas ainu, kur taisnie tiek atdalīti no ļaunajiem.

Līdzība par avīm un āžiem šķiet neparasti vienkārša. Gans atšķir avis no āžiem, avis aizvezdams pa labi, āžus — pa kreisi. Un Jēzus saka, ka tieši tā notiks laika beigās, pēdējā izšķirošajā dienā.

Jēzus norāda, ka tieši Viņš būs tas, kurš atdalīs šīs abas grupas vienu no otras. „Bet, kad Cilvēka Dēls nāks Savā godībā un visi eņģeļi līdz ar Viņu, tad Viņš sēdēs uz Sava godības krēsla. Un visas tautas tiks sapulcētas Viņa priekšā; un Viņš tās šķirs, kā gans šķir avis no āžiem.” (Mat. 25:31, 32)

Ir iedrošinoši apzināties, ka mūsu tiesnesis būs Jēzus, kurš ieradās, lai mūs glābtu, un mūsu labā ziedoja savu dzīvi pie krusta Golgatā.

Bet kā būs ar šo šķirošanu? Uz kāda pamata āži tiks atdalīti no avīm? Kritēriji var mūs pārsteigt; pirmkārt, tāpēc, ka nav konkrētu norāžu, ka tā būs ticība Jēzum kā vienīgajam Glābējam un cerībai. Otrkārt, nošķiršana it kā notiek, pamatojoties vienīgi uz darbiem — ko katrs ir vai nav izdarījis.

Kas noticis ar Evaņģēliju? Kur paliek žēlastība?

Ielūkojieties dziļāk. Dažreiz acīmredzamais ir tik tuvu, ka to neievērojam.

Jēzus nošķir avis no āžiem. Viņš nepasludina dažus par āžiem un citus par avīm; viņi ir tie, kas viņi ir. Tiesa vienkārši ļauj ieraudzīt viņu identitāti.

Un darbi vai to neesamība? Vai pamanījāt pārsteiguma momentu? „Avis” ir pārsteigtas (priecīgi), saņemot uzslavas par padarīto. Viņu dzīve atspoguļo žēlastības pārveidojošo spēku, bet šie ļaudis paši to neapzinājās. Viņi nedarīja labus darbus, lai nopelnītu pestīšanu, bet gan tāpēc, ka jau bija glābti.

Nav iespējams iegūt pestīšanu ar darbiem, bet arī pestīšana bez darbiem nav iedomājama.

(Autors: Viljams Džonsons)

Kontrolējiet to, ko varat, ko nevarat kontrolēt, ignorējiet

2011-08-22T18:13:00.001+02:00

Nesen es uzdūros kāda nezināma autora novērojumiem. Arī es ne vienmēr spēju pievērst pienācīgu uzmanību svarīgākajam. Jebkurā gadījumā šīs pāri laikiem nākušās atziņas ir vērts apdomāt. Izlasiet katru no tām un tad līdzīgi kā govs atgremojiet un sagremojiet, meditējiet un piemērojiet idejas saviem personīgajiem un darba apstākļiem:

· Jūs nevarat kontrolēt dzīves garumu, bet varat kontrolēt savas dzīves platumu un dziļumu.

· Jūs nevarat kontrolēt laika apstākļus, bet varat kontrolēt morālo atmosfēru ap jums.

· Jūs nevarat kontrolēt savas sejas apveidu, bet varat kontrolēt tās izteiksmi un to, ko tā vēsta citiem.

· Jūs nevarat kontrolēt cita cilvēka iespējas, bet varat nelaist garām un izmantot savējās iespējas.

· Jūs nevarat kontrolēt dažu savu draugu lielos ienākumus, bet varat gudri izlietot savus viduvējos.

· Jūs nevarat kontrolēt citu cilvēku nepatīkamās kļūdas un ieradumus, bet varat lūkot, lai jums neattīstās ieradumi, kuri varētu būt nepatīkami citiem.

· Jūs nevarat kontrolēt grūtus laikus vai lietainas dienas, bet jūs varat jau tagad rezervēt resursus šādām dienām.

· Jūs nevarat kontrolēt, cik augstu virs zemes jūsu galva spēj pacelties, bet varat kontrolēt, cik augstas domas ir tajā.

· Tad kādēļ uztraukties par lietām, kuras nevar kontrolēt? Nodarbiniet sevi ar to lietu kontroli, kuras atkarīgas tieši no jums!

· Neraizējaties par apstākļiem, kurus nevariet mainīt. Koncentrējaties uz attieksmi, kuru varat mainīt! (Autors nezināms)

Lūk, dažas līdzīgas domas mūsu dzīves rokasgrāmatā Bībelē:

"Un mēs zinām, ka tiem, kas mīl Dievu, visas lietas nāk par labu, tāpēc, ka tie pēc Viņa mūžīgā nodoma ir aicināti." (Romiešiem 8:28)

"No Tā Kunga ir atkarīgi ikviena cilvēka soļi, bet kurš cilvēks gan zina un izprot savu ceļu?" (Salamana pamācības 20:24)

Autors: Roberts D. Fosters

Skaidrojiet savu vīziju

2011-08-16T07:28:00.001+02:00

Nesen manam draugam Stīvam jautāja: “Ja tu sāktu savu biznesu no jauna, ko tu darītu savādāk?” Stīvs atbildēja uzreiz un ļoti noteikti: ”Es pirmkārt precizētu vīziju, misiju un biznesa galvenās vērtības un tās nepārtraukti skaidrotu arī saviem darbiniekiem.”

Laika gaitā Stīvs bija atklājis, ka līdzko komandai ir sapratne par to, kas viņi ir un uz kurieni tiecas, bizness kļūst daudz efektīvāks. Būtībā ir nepieciešamas atbildes uz trim jautājumiem: „Kāds ir mūsu mērķis?”, „Kā mēs mērķi sasniegsim?” un „Kā mēs zināsim, ka esam mērķi sasnieguši?”.

Kādreizējais biroja mēbeļu uzņēmuma vadītājs un vairāku grāmatu autors Maks Deprī tika novērojis, ka organizācijas optimālai darbībai ir nepieciešama skaidra komunikācija. Viņš teica: „Attiecības organizācijas iekšienē uzlabojas, ja informācijas plūsma ir brīva un precīza.”

Šis princips ir patiess jebkurā dzīves jomā – vienalga vai plānojat ģimenes aktivitātes, karagājienu vai labdarības pasākumus. Bet biznesa un profesionālajā pasaulē, kur unikālas personiskās īpašības, spējas, pieredze un intereses sajaucas vienā veselumā, skaidras vīzijas, misijas un vērtības nevar tikt novērtētas par augstu.

Lai nodrošinātu panākumus, nedrīkst būt nekādas šaubas par plāniem, mērķiem, atbildību un personīgajiem uzdevumiem. Un komunikācija nedrīkst būt epizodiska, tai ir jābūt nepārtrauktai un pilnīgai.

Tāpēc dažas organizācijas izvieto redzamus misijas un vīzijas ziņojumus visās ēkās un birojos. Šādu dokumentu uzrakstīšanai ir visai maza vērtība, ja tie iegulst atvilktnēs un tiek aizmirsti, bet, ja šie apgalvojumi darba apspriedēs periodiski tiek pārskatīti, tie iegulst ikviena prātā.

Labākajā biznesa rokasgrāmatā, Bībelē, mēs varam saskatīt daudzus piemērus, kuros uzsvērta skaidras vīzijas un misijas nepieciešamība. Piemēram, Dieva instrukcija pravietim Habakukam: "Bet man atbildēja Tas Kungs un teica man: "Apraksti tevis redzēto parādību un uzraksti to uz plāksnēm, lai to ikviens viegli var lasīt. Šī parādība īstenosies noteiktā laikā, un tās īstenošanās steidzīgi tuvojas, un, pat ja tās piepildīšanās vilcinātos, tad tomēr stipri būs cerēt uz to, jo tas viss nāktin nāks un nekur nepaliks." (Habakuka 2:2-3)

Savas zemes misija noslēgumā Jēzus savai „komandai” - uzticamajiem sekotājiem - skaidri darīja zināmu gan misiju, gan vīziju: “Tāpēc ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis. Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam.” (Mateja 28:19-20) Īsajā direktīvā Jēzus Saviem sekotājiem apliecināja, kas viņi ir, kurp tiem jādodas un kas jādara.

Atgriežoties pie darba vietām – jebkurai komandai ir grūti būt ražīgai, ja tā nezina galamērķi. Tādēļ atceraties skaidrot vīziju – regulāri un neatlaidīgi.

Autors: Riks Bokss (Rick Boxx)

Es ticu

2011-08-15T09:53:00.001+02:00

„Tālab es arī ciešu visu šo, bet es nekaunos, jo es zinu, kam es esmu paļāvies, un esmu pārliecināts, ka Viņš ir spēcīgs pasargāt man uzticēto mantu līdz viņai dienai.” (2. Timotejam 1:12)

Es ticu, ka Dievs mūs mīl ar mīlestību, kas ir spēcīgāka nekā nāve, ar mīlestību, kas nekad nepametīs, ar mīlestību, kas būs kopā ar mums pat visdziļākajos ūdeņos. Es ticu, ka Dievs mums vēl tikai to labāko, ka savā tālredzībā Viņš ir izstrādājis plānu mūsu dzīvei gan uz šīs zemes, gan mūžībā. Es ticu, ka Dievs attiecībā uz grēciniekiem nekad nepadodas, ka Viņš turpina mūs lolot un aicināt atpakaļ pie sevis, ka Viņš mums dod otro, trešo, septiņpadsmito un septiņsimto iespēju.

Es ticu, ka, pretēji šķietamajam, cilvēces glāze ir nevis pustukša, bet līdz pusei pilna. Es ticu, ka cilvēki var mainīties — visi, katrs no mums, arī es; ka mums nav jāturpina iesāktais ceļš; ka varam intelektuāli, morāli, sociāli un garīgi attīstīties.

Es ticu, ka žēlastība ir lielākā pārmaiņu nesēja pasaulē, ka žēlastība spēj izmainīt cilvēkus, draudzes un pat sabiedrību.

Es ticu, ka, neskatoties uz ļaunuma nomācošo spēku, viena Kristus žēlastības stiprināta dzīve var atstāt paliekošu ietekmi uz daudziem.

Es ticu, ka ar smaidu vai smiekliem iespējams sasniegt vairāk nekā ar pamācību stundu, kurā tiktu norādīts uz mūsu trūkumiem.

Es ticu, ka mēs neesam nejauši radījumi, ka mūs radījis visu zinošais un visu varošais Radītājs.

Es ticu, ka Viņš, kas saskaņā ar savu plānu no tukšuma radīja pasauli, visu novedīs līdz varenam noslēgumam — arī saskaņā ar savu plānu.

Es ticu, ka mēs kā savās spējās ierobežoti, trausli un salauzti cilvēki varam izveidot tuvas attiecības ar Visuma Radītāju un ka šādas attiecības dod jēgu un piepildījumu, pēc kā ilgojamies.

Es ticu. Es ticu žēlastības un patiesības pilnā Jēzus Kristus dēļ. Svarīgi ir nevis tas, kam es ticu, bet gan tas, Kuram es ticu.

(Autors: Viljams Džonsons)

Līdzjūtīgais Kristus

2011-08-15T09:43:00.001+02:00

„Un, kad Viņš ļaužu pulkus redzēja, sirds Viņam par tiem iežēlojās, jo tie bija novārdzināti un atstāti kā avis, kam nav gana.” (Mateja 9:36)

Kas notiek jūsu sirdī, kad ejat pa kādas lielpilsētas ielām un lūkojaties uz cilvēku masām, kas pulcējas kādam lielam notikumam sportā vai festivālam? Mēs uz šiem ļaudīm varam raudzīties ar nenovīdību, saskatīt viņos vienīgi sliktus ieradumus, kas tiem neļauj sasniegt pilnību, bet mūsu sirdis var arī tiem just līdzi, ilgojoties, lai ari viņi saņemtu mūžības dāvanu.

„Un, kad Viņš ļaužu pulkus redzēja, sirds Viņam par tiem iežēlojās, jo tie bija novārdzināti un atstāti kā avis, kam nav gana.” Jēzus nedomāja par viņu kļūdām un par to, kā viņi nelietderīgi izmanto brīvību. Mūsu Kungs redzēja vienīgi viņu skumjo stāvokli. Un Viņu pārņēma līdzjūtība un aizkustinājums, kā arī lielas raizes, spēcīga, neatlaidīga vara, kas neļāva Viņam kļūt par vienkāršu vērotāju no malas. Viņam bija kaut kas jādara.

Kad Jēzus raudzījās uz pūļiem, Viņu pildīja līdzjūtība. Viņš iežēlojās pret katru, kurš ieradās pie Viņa ar savu vajadzību. Pestītājs juta līdzi spitālīgajam vīram, kas, nokritis pie Viņa kājām, lūdzās: „Kungs, ja Tu gribi, Tu vari mani šķīstīt.” (Mat. 8:2)

Ignorējot ceremoniālās šķīstības likumus, kas aizliedza pieskarties jebkam nešķīstam (4. Moz. 5:3), Jēzus izstiepa roku, pieskārās šim cilvēkam un sacīja: „Es gribu, topi šķīsts!” (3. pants) Būtu pieticis tikai ar Jēzus vārdiem, bet Viņš, līdzjūtības vadīts, izvēlējās parādīt augstāko mīlestības izpausmi, kādu spitālīgais varētu pazīt, — cilvēka rokas pieskārienu.

Redzēdams, kā atraitne sēro pie vienīgā dēla zārka, „Tas Kungs par to iežēlojās un tai sacīja: „Neraudi!” Un piegājis Viņš aizskāra zārku, un nesēji apstājās, un Viņš sacīja: „Jaunekli, Es tev saku: celies augšā!”” (Lūk. 7:13 14) Viņš šo jaunekli uzmodināja no nāves miega un atdeva mātei.

Uz Pēteri, kas, saulei spīdot, bija drosmīgs un apņēmības pilns, taču, negaisa mākoņiem parādoties, kļuva gļēvs, Jēzus paskatījās nevis ar dusmām vai vilšanos, bet tikai ar skumjām un līdzjūtību. Un Pēteris „sāka gauži raudāt” (Lūk. 22:62).

Jēzus kalpošanu var apzīmēt ar vienu nosaukumu: „Viņš iežēlojās, Viņš bija līdzjūtīgs”.

To, ko citos nosodām, sevī parasti nesaskatām. Bet Jēzus spēja raudzīties pāri kritikai. Žēlastības un patiesības pilnais Jēzus žēlastību dāvāja augstiem un zemiem, bagātiem un nabagiem, ebrejiem un tiem, kas tādi nav, vīriešiem un sievietēm. Viņa līdzjūtībai nebija robežu.

(Autors: Viljams Džonsons)

Dzīvojot žēlastībā

2011-08-12T10:40:00.001+02:00

„Un visi Viņam piebalsoja un brīnījās par žēlastības vārdiem, kas nāca pār Viņa lūpām, un sacīja: „Vai šis nav Jāzepa dēls?”” (Lūkas 4:22)

Šī Rakstu vieta man ir paraugs ikdienas dzīvei. Žēlastības pilnais Jēzus dzīvoja žēlastībā. Runāt par žēlastību ir viena lieta, bet pavisam kas cits ir to izdzīvot.

Gadu gaitā gan sludinot, gan rakstot es aizvien vairāk pievēršos žēlastības tēmai. Un katru reizi, kad par to runāju, saņemu aizvien jaunas svētības.

Tomēr man jāatzīst, ka bieži vien mani darbi pilnībā neatbilst tam, ko sludinu. Jēzus vienmēr pauda žēlastības pilnus vārdus, turpretim es bieži izsakos asi un noraidoši. Jēzus savā dzīvē vienmēr citus iedrošināja un stiprināja, turpretim man ir gan labas, gan savtīgas rakstura iezīmes.

Manuprāt, no visām dzīves jomām tieši runasveids visskaidrāk atklāj, kas mēs īsti esam. Jēzus sacīja: „Jo no sirds pilnības mute runā.” (Mat. 12:34) Turpinājumā Viņš pauda šādu domu: „Jo pēc saviem vārdiem tu tiksi taisnots, un pēc saviem vārdiem tu tiksi pazudināts.” (37. pants)

Arī Jēkabs rakstīja: „Ja kāds vārdā neklūp, tas ir pilnīgs vīrs, spējīgs savaldīt savu miesu.” (Jēkaba 3:2)

Savā darbā saņemu neskaitāmas vēstules un tālruņa zvanus. Es izlasu visus sev adresētos e-pasta sūtījumus, pat tos, kas ir tik karsti, ka man nepieciešami azbesta cimdi, lai tos izlasītu. (Gandrīz visas man adresētās vēstules ir konstruktīvas, tomēr ir arī dažas negācijas, bet tikai tik daudz, lai nezaudētu pamatu zem kājām.)

Kad sāku strādāt par izdevuma Adventist Review redaktoru, es iespējami ātri atbildēju uz visām vēstulēm. Tas nozīmēja, ka šie rakstītāji sūtīja man vēl vismaz vienu vēstuli ar jauniem jautājumiem, ierosinājumiem vai aizrādījumiem.

Pēc kāda laika iemācījos ar šiem cilvēkiem nestrīdēties, nepierādīt savu viedokli. Es atbildēju laipni un īsi, pateikdamies, ka cilvēks veltījis laiku, lai atrakstītu, un apstiprinādams, ka, iespējams, viņam ir taisnība. Tas tiešām visu mainīja! Tie, kas iepriekš bija sūtījuši naida vai dusmu pilnas vēstules, man atbildēja, dažreiz atvainojoties, dažreiz lūdzot, lai saplēšu viņu iepriekš sūtīto vēstuli.

Ar tālruņa zvaniem ir sarežģītāk. Apsūdzoša balss līnijas otrā galā var izprovocēt tādu pašu atbildi. Tomēr šāda saruna ne pie kā laba nenoved.

Daudz labāk iedarbojas pacietības pilni vārdi — žēlastības vārdi.

Mans mērķis ir šāds: vēlos dzīvot žēlastībā. Viegli pasakāms, grūti izpildāms uzdevums.

(Autors: Viljams Džonsons)

Dzīvības dāvana

2011-08-12T09:41:00.001+02:00

„No tā mēs esam nopratuši mīlestību, ka Viņš Savu dzīvību par mums ir atdevis; tad arī mums pienākas atdot savu dzīvību par brāļiem.” (1. Jāņa 3:16)

No visiem brīnišķīgajiem stāstiem, kas Adventist Review izdevumā gadu gaitā ir iesniegti, manuprāt, žēlastību vislabāk atainoja Džerijas Kenedijas dzīvības dāvana viņas brālim Kreigam. Par šo gadījumu biju dzirdējis, bet Džerija kautrējās runāt par tik privātu jautājumu. Visbeidzot viņa atļāva redaktorei Mirnai Tecai to uzrakstīt un publicēt.

Akūtas nieru mazspējas dēļ Kreigs bija nokļuvis bezcerīgā situācijā. Viņam bija nepieciešams kāds, kurš ziedotu savu nieri. Džerija cīnījās ar domām, kā varētu brālim palīdzēt. Ja pārbaudēs atklāsies saderība, vai viņa būs pietiekami vesela, lai ziedotu vienu savu nieri? Kā reaģēs viņas vīrs, meitas un vecāki, kad uzzinās, ko viņa darījusi šī cilvēka labā, kurš savu veselību bija sagrāvis ar alkoholu un smēķēšanu? Vai Kreigs vienmēr jutīsies viņas parādnieks?

Pēc neskaitāmām lūgšanām un pārrunām, Džerija nolēma mēģināt. Kreigs lūdza, lai viņa to nedara. Viņa atbildēja, ka visu vadīs Dievs, ka viss ir Viņa rokās un ka viņa minētajam pilnībā tic. Atcerēdamās viņa stāsta: „Es nespēju vārdos aprakstīt mīlestības, godbijības un aizkustinājuma izjūtas. Viņš man pajautāja: „Kā es jebkad spēšu tev atmaksāt?” Viņa smaidot atbildēja: „Nesatraucies, es sastādīšu sarakstu.” Tad viņa piebilda: „Mana niere nelieto alkoholu, nesmēķē un katru sabatu apmeklē dievnamu, tādēļ, lūdzu, nemēģini mainīt tās dzīvesveidu.”

Operāciju zālē Džeriju novietoja līdzās Kreigam. Viņi viens uz otru palūkojās un sadevās rokās. Tad Kreigs nopietni pajautāja: „Kur tas ir?”

„Kas?”

Asarām plūstot pār vaigiem, viņš atbildēja: „Saraksts.”

Arī Džerija sāka raudāt: „Kreig, tāda saraksta nav — tā ir dāvana. Es tevi mīlu, un Dievs tevi mīl. Viņš mums palīdzēs.”

Džerija atceras, ka pat tūkstoš vārdu nespētu aprakstīt Kreiga sejas izteiksmi. Viņš spēja vienīgi saspiest viņas roku, caur asarām pasmaidīt un pamāt ar galvu.

Kad ģimenes locekļi pēc operācijas uzzināja, ka ar Kreigu viss kārtībā, visu acis rotāja prieka asaras. Turpmākajās dienās viņa ķermenis divas reizes centās atgrūst Džerijas nieri, bet Dievs katru reizi sadzirdēja viņu lūgšanas pēc pilnīgas atveseļošanās.

(Autors: Viljams Džonsons)

Piedot tāpat kā Kristus

2011-08-12T09:35:00.001+02:00

„Ka jūs cits citu panesat un cits citam piedodat, ja vienam ir ko sūdzēties par otru; tāpat kā mūsu Kungs jums piedevis, piedodiet arī jūs.” (Kolosiešiem 3:13)

1980. gadu sākumā ASV Vašingtonas pavalsts Kinga apgabalu pāršalca šausmu vilnis. Sāka pazust jaunas sievietes. Viņu līķi tika atrasti gan Zaļajā upē, gan mežā. Sekcijas uzrādīja, ka sievietes tikušas izvarotas un tad noslepkavotas. Citas vienkārši pazuda bez vēsts.

Mirušo skaitam pieaugot, policija veltīja visus spēkus, lai notvertu šo sērijveida slepkavu, kuru bija sākuši dēvēt par Zaļās upes slepkavu. Vairāki pavedieni norādīja uz saikni starp upuriem un kādu jaunu vīrieti, kurš strādāja par automašīnu krāsotāju. Bet, pārmeklējot viņa māju, policija neatrada pierādījumus, lai apsūdzētu viņu kādā no slepkavībām.

Slepkavību sērija apstājās tikpat pēkšņi, kā bija sākusies. Izmeklēšana nokļuva strupceļā; tika samazināts policijas darbinieku skaits, līdz pie šīm lietām strādāja vairs tikai viens detektīvs, un arī viņam bija vēl citi pienākumi.

Pagāja gandrīz 20 gadi. Bet šie gadi bija nesuši dramatiskas pārmaiņas kriminālistikas ekspertīžu jomā — īpaši jāuzsver DNS analīzes izmantošana personu atpazīšanā. Vēlreiz tika atvērtas Zaļās upes slepkavību lietas, un tagad izmeklēšanai bija vērā ņemami rezultāti. DNS pārbaudes norādīja uz saikni starp trim upuriem un jau iepriekš aizdomās turēto automašīnu krāsotāju. Mikroskopiska izsmidzinātās krāsas analīze viņu saistīja ar vēl četrām slepkavībām. Kad krāsotāju arestēja, viņš, ieraudzījis visus pierādījumus, atzinās.

Visbeidzot pienāca viņa tiesas diena. Tiesnesim nolasot visu noslepkavoto sieviešu vārdus, viņš pēc katra no tiem atzina sevi par vainīgu. Katra sieviete bija bijusi īpaša saviem vecākiem, brāļiem, māsām un draugiem, īpaša arī Dievam. Tiesnesis lasīja un lasīja — kopā bija 48 upuri.

Klausīdamies šos vārdus, slepkava sēdēja ar neizdibināmu sejas izteiksmi, neizrādot emocijas vai nožēlu. Šķita, ka viņu nekas nespēj aizkustināt. Tad pienāca brīdis, kad tiesnesis ļāva izteikties upuru radiniekiem. Piecēlās kāds kungs ar baltu bārdu un sacīja, ka viņš slepkavam piedod. Šis cilvēks uzsvēra, ka viņa Kungs ir mācījis mums piedot neatkarīgi no nodarījuma apmēra, tādēļ, lai cik grūti tas būtu, viņš noziedzniekam piedod.

Un tad slepkava sāka nevaldāmi raudāt.

Piedošana izkausē ledu. Piedošana sagrauj klintis. Tieši to Jēzus paveica ar mūsu aukstajām, nocietinātajām sirdīm.

(Autors: Viljams Džonsons)

Žēlastības klusums

2011-08-12T09:29:00.001+02:00

„Vēl citu līdzību Viņš tiem sacīja: „Debesu valstība līdzinās raugam, ko kāda sieva ņēma un iejauca trīs mēros miltu, iekams viss sarūga.” (Mateja 13:33)

Pasaule ir kļuvusi visnotaļ skaļa. Sarunu šovos viesi mēģina viens otru pārtrumpot, rupji otru pārtraucot, uzstājoties skaļās balsīs, nepārtraukti runājot un nedodot iespēju izteikties kādam citam.

Skatīdamies televīziju, noteikti esam pamanījuši, ka, sākoties reklāmas pauzei, skaļums palielinās. Un mūsu apkārtējo vidi piesārņo dažādas skaņas, arī dažādas kvalitātes mūzika, sarunas pa mobilajiem tālruņiem un cilvēki, kas uzspiež savu viedokli vai preces.

Dievs darbojas pavisam citādi. Viņš nekliedz, Viņš sūta „lēnu balsi” (1. Ķēn. 19:12). Jēzus uz zemes neieradās ar dārdošiem skaļruņiem, milzu lozungiem vai jaunākās sērijas akustiskajām sistēmām. Pravietis par Viņu vēstīja: „Viņš nebrēks un netrokšņos, un Viņa balsi nedzirdēs uz ielas.” (Jes. 42:2)

Žēlastība darbojas klusi. Jēzus sacīja, ka žēlastība ir kā raugs, ko kāda sieva iejauc miltos, lai pagatavotu maizi. Mūsdienās ir izdomāts raugs, kas rūgst daudz ātrāk, tādējādi krietni samazinot maizes gatavošanai nepieciešamo laiku. Bet — ātrs vai lēns — raugs darbojas klusi, iesūcoties mīklā, liekot tai uzrūgt.

Raugs līdzībā ataino „Dieva žēlastības dzīvinošo un pārveidojošo spēku”. „Neviens nav tik ļauns un tik zemu kritis, ka šī spēka darbība viņu nespētu aizsniegt. Visos cilvēkos, kas pakļaujas Svētajam Garam, tiek iedēstīts jauns dzīvības princips; cilvēcē atjaunojas zaudētā Dieva līdzība.” (E. Vaita, „Kristus līdzības”, 52. lpp.)

No sirds ticu, ka katrs var mainīties, ka neatkarīgi no vecuma vai apstākļiem mums nav jāturpina iesāktais dzīves ceļš. Es ticu, ka varam augt, attīstīties, izplest savus spārnus un lidot. Es ticu, ka sapņi piepildās.

Bet noslēpums nav atrodams mūsos. Tāpat kā raugs, kas klusi iedarbojas uz miltiem, arī Kristus žēlastība spēj mainīt cilvēkus — jūs un mani. Mums nav jāturpina dzīvot ar smagu raksturu un neapmierinātību.

Mēs varam mainīties! Lūgsim šodien dzīvi izmainošu žēlastību!

(Autors: Viljams Džonsons)

Nīlzirgs un bruņurupucis

2011-08-12T09:22:00.001+02:00

„Jo Viņš ir mūsu miers: Viņš abus darījis par vienu un noārdījis starpsienu, kas mūs šķīra, proti, ienaidu.” (Efeziešiem 2:14)

Ir kāds savāds, bet skaists stāsts, kurš atceļojis no Kenijas un vēsta par neparastu draudzību. Kurš gan varētu iedomāties, ka nīlzirgam izveidosies cieša saikne ar bruņurupuci?

Nīlzirgs, kuru savvaļas pētnieki nodēvēja par Ouenu, ir vēl mazs, lai gan sver ap 300 kg. Kad 2004. gada 26. decembrī Kenijas krastu skāra cunami viļņi, Sabaki upe ienesa Ouenu Indijas okeānā, bet pēc tam atsvieda atpakaļ krastā.

Nīlzirgi pēc dabas ir sabiedriski dzīvnieki, un viņiem patīk dzīvot kopā ar savām mātēm līdz četru gadu vecumam. Ouens zaudēja savu māti, kad vēl nebija sasniedzis gada vecumu: viņu aizskaloja straume. Zaudējumu pārcietušais Ouens meklēja mātes aizvietotāju un to atrada ostas pilsētas Mombasas dzīvnieku patversmē. Tas bija liels vīriešu kārtas bruņurupucis. Un šķita, ka apmēram 100 gadu vecais bruņurupucis patiešām izbauda šo „mātes” lomu.

Nīlzirgs bruņurupucim sekoja tieši tā, kā sekoja savai mātei. Ja viņiem kāds tuvojās, Ouens kļuva agresīvs, it kā aizsargādams savu bioloģisko māti. Šis neiedomājamais pāris — nīlzirgs un bruņurupucis — kopā peld, ēd un guļ.

Man būtu grūti šim stāstam noticēt, ja neredzētu arī fotogrāfijas. Bet šī neparastā saikne veicināja pārdomas par citām draudzībām, bibliskām draudzībām, kas arī bija visnotaļ neparastas.

Rute un Naomija. Šī ir draudzība, kas atspēko visus jokus par vīramātēm.

Dāvids un Jonatāns. Vēl viena neparasta draudzība. Princis un ganu zēns; viens dzimis, lai kļūtu par ķēniņu, otrs aicināts kļūt par ķēniņu. Pēc loģikas spriežot, viņiem būtu vajadzējis kļūt par sāncenšiem, nevis labākajiem draugiem.

Rute un Boāss. Kurš gan būtu varējis paredzēt šo draudzību, kas vainagojās laulībā? Rute bija bezpajumtniece, ļoti trūcīga, atraitne, svešzemniece. Boāss bija vecāks, labi pārticis, cienījams. Bet viņi atrada kopīgu valodu (lasi — Kungs viņus saveda kopā). Pēc trim paaudzēm, pateicoties šai laulībai, dzima Izraēla tautas varenākais ķēniņš, kura valdīšana atstāja neizdzēšamas pēdas vēsturē un atsauca nostalģiskas atmiņas. Vēl pēc daudzām paaudzēm dzima „Jēzus Kristus, Dāvida dēls, Ābrahāma dēls” (Mat. 1:1).

Viņš salauza senās barjeras — aizspriedumus, lepnumu par savu rasi, naidīgumu. Viņš kļuva par mūsu mieru, mūs vienodams sevī.

(Autors: Viljams Džonsons)

Žēlastības noslēpums

2011-08-12T09:16:00.001+02:00

„Un Viņš sacīja: Tāpat ir ar Dieva valstību, kā kad kāds cilvēks sēklu iemet zemē un guļ un ceļas, nakti un dienu; un sēkla uzdīgst un uzaug, tā, ka viņš pats to nenomana.” (Marka 4:26 27)

Ierosinājums visiem, kuri vēlas izprast žēlastību: iekārtojiet dārzu! Ja jums ir pietiekami daudz zemes, lai izveidotu dobes — vēl labāk. Ja jūs dzīvojat pilsētā vai dzīvoklī, jūs varat iekārtot speciālu puķu kasti vai iedēstīt augus podos.

Ja dārzkopībā esat iesācēji, nemēģiniet pārāk daudz. Kamēr vēl neesat pilnībā pārliecinājušies par savām dārzkopības prasmēm, būtu ieteicams iegādāties augus dārzniecībā vai dārzkopības veikalā. Bet es ceru, ka agri vai vēlu (un labāk agrāk nekā vēlāk) jūs atgriezīsities pie pirmsākumiem un sēsit sēklas, stādīsit sīpolus, bumbuļus un gumus. Tādējādi jums tiks atvērti dzīves un arī žēlastības noslēpumu logi.

Salīdzinoši īsajā laikā, kopš nodarbojos ar dārzkopību, mani aizvien pārsteidz dzīves ritms, ko Kungs ir iestrādājis dabā. Novembrī jūs varat vienādā zemē iestādīt dažādu puķu sīpolus , bet tie jūs pārsteigs ar saviem atšķirīgajiem cikliem. Atkarībā no jūsu dzīvesvietas (Ziemeļu puslodē, piemēram) jūs redzēsit, kā, iespējams, jau janvārī, februārī un martā, kad zemi vēl klāj sniega kārta, izdīgst krokusi un izdaiļo sniegu ar dzelteniem, baltiem vai violetiem ziediem. Pēc tam parādīsies narcises, tad hiacintes, bet aprīlī un maijā — arī tulpes. Iestājoties vasarai, jūs priecēs dālijas, lilijas un gladiolas.

Īsti dabas brīnumi! Katrai sēklai, sīpolam vai bumbulim ir savs bioloģiskais pulkstenis. Kurš gan spēj izprast sēklā ielikto noslēpumu?

Tāpat nevaru izskaidrot žēlastības noslēpumu. Kā Evaņģēlija sēkla — šķietami nenozīmīgs vārds, sen izlasīta vēsts, „nejauša” tikšanās ar kādu svešinieku — dienām, mēnešiem un gadiem ilgi guļ paslēpta sirdī, līdz to pamodina dievišķais modinātājs. Es to nevaru izskaidrot, bet esmu redzējis, kā tas notiek.

(Autors: Viljams Džonsons)

Žēlastības pierādījumi

2011-08-12T09:10:00.001+02:00

„Tas, nonācis un Dieva žēlastību redzēdams, priecājās un visus pamācīja ar visu sirdi palikt pie Tā Kunga.” (Apustuļu darbi 11:23)

Pirmajos kristīgās draudzes gados gan apustuļi, gan citi ticīgie, kas visi bija jūdi, labo vēsti sludināja tikai citiem jūdiem. Viņi vēl nebija sapratuši, ka Jēzus atnāca, lai glābtu visu pasauli — ne tikai tajā izkaisīto Izraēla tautas atlikumu.

Pētera acis atvēra no Kunga saņemtā atklāsme. Tikai tad viņš bija gatavs pieņemt patiesību, ka nevienu nedrīkst saukt par nešķīstu vai netīru (Ap. d. 10:28). Neskatoties uz to, durvis uz pestīšanu nejūdiem pavērās ļoti lēni. Tomēr Apustuļu darbu 11. nodaļā jau lasām par vērā ņemamu progresu, kad cilvēki, „nonākuši Antiohijā, runāja arī uz grieķiem, sludinādami Kungu Jēzu” (20. pants). Un daudzi ticēja un pievērsās Kungam.

Antiohija (pilsēta Sīrijā, nav domāta Antiohija, kas atradās tālāk uz rietumiem) drīz kļuva par nozīmīgu „Ceļa sekotāju” (tā tolaik dēvēja kristiešus) centru. Draudzes galvenajā mītnē Jeruzalemē uzzināja par notiekošo un nolēma sūtīt Barnabu, lai viņš pārliecinātos par visu uz vietas.

Viņš, „Dieva žēlastību redzēdams, priecājās un visus pamācīja ar visu sirdi palikt pie Tā Kunga” (22. pants). Kas bija šī žēlastība, kuru Barnaba redzēja un kuras dēļ viņš tā priecājās? Noteikti tās bija Evaņģēlija spēka izmainītās dzīves. Kad žēlastība atrod vietu sirdī, tā izmaina visu cilvēka būtību. Iespējams, ka lēnām, bet galu galā dramatiskā veidā vīrieši un sievietes kļūst par jauniem ļaudīm; viņi piedzimst no jauna.

„Kristus Savu dzīvi ziedoja, lai cilvēkus būtu iespējams atjaunot Dieva līdzībā. Viņa žēlastības spēks tos vieno paklausībā patiesībai.” [Counsels to Parents, Teachers, and Students, 149. lpp. oriģ.]

Ar prieku esmu vērojis žēlastības pierādījumus citu dzīvē. Esmu to redzējis Indijā; esmu to redzējis attīstītās sabiedrībās. No visas sirds ticu cilvēku spējai mainīties neatkarīgi no tā, kādi viņi ir vai kādos apstākļos dzīvo. Es ar prieku vēroju žēlastības pierādījumus sev tuvu un mīļu cilvēku dzīvē. Redzēdams, cik viņi ir dāsni un iejūtīgi, rūpējoties par citiem, es zinu, ka tā ir žēlastība darbībā.

Bet vai arī manā dzīvē vērojami žēlastības pierādījumi?

(Autors: Viljams Džonsons)

Kārdinājumu veicinātāji

2011-08-08T06:59:00.001+02:00

Kādi jūsu dzīvē ir lielākie kārdinājumi - jomas, kurās jūs esat visvieglāk ievainojami, lai izmainītu profesionālās vērtības un standartus? Dažiem tās ir dusmas. Neliela provokācija var uzkurināt straujas un spēcīgas dusmas. Citiem ir kārdinājums sagrozīt patiesību vai, vienkāršāk sakot, melot, it īpaši, ja tas veicina priekšrocību gūšanu biznesā vai jauna klienta iegūšanu.

Citi cīnās ar alkatību un skaudību, nekad nesajūtot pietiekamību un neesot mierā ar sasniegto. Vienmēr gribas vēl. Vēl citiem ir seksuālas dabas kārdinājumi, kuri var izpausties gan darbā, gan citās jomās. Viņu miesaskārei, šķiet, nav piepildījuma.

Nesen kāds draugs man izstāstīja par akronīmu, kurš palīdz izskaidrot, kāpēc dažos mūsu dzīves brīžos kārdinājums ir spēcīgāks. Akronīms ir HALT (angļu valodā – STĀT!), no vārdiem Hungry (izsalcis), Angry (dusmīgs), Lonely (vientuļš) un Tired (noguris). Katrs no šiem faktoriem var vājināt mūsu noturību pret kārdinājumiem.

Piemēram, kad es esmu izsalcis, esmu dabīgi neiecietīgāks. Es kļūstu neiecietīgs pret citiem autovadītājiem, kuri traucē man pārvietoties. Ja restorānā jāgaida, kamēr atnesīs ēdienu, esmu pamanījis, ka kļūstu mazāk laipns un saprotošs pret kavēšanos. Es vēlos to, ko gribu – un vēlos to tūlīt!

Nesen es biju dusmīgs par situāciju, kurā es pilnīgi neko nevarēju mainīt. Es jutos dusmīgs savas bezspēcības dēļ, un sajutu kārdinājumu šīs dusmas pavērst pret saviem ģimenes locekļiem.

Mēs visi esam dzirdējuši nostāstus, varbūt pat paši izjutuši ko līdzīgu, par vientulības sajūtu, esot vienam ilgstošos komandējumos. Šādos brīžos mēs varam sākt meklēt iespēju uzsākt kādu nevainīgu sarunu, un soli pa solim nonākt ļoti kompromitējošā situācijā.

Un pēc nogurdinošas dienas, pēc smagiem un atbildīgiem darbiem esot noguruši, mēs ātri vien attiecības, kurās parasti gūstam prieku, samaitājam ar konfliktiem. Jautājums – ko mēs varam darīt sajūtot kārdinājumus vai kādu no „HALT” faktoriem? Pārdomājiet sekojošos padomus no laiku laikos godātās grāmatas Bībeles:

Nejauciet kārdinājumu ar nepareizu rīcību. Tikt kārdinātam nenozīmē piedzīvot neveiksmi – vismaz uzreiz nē. Kārdinājums ir kā priekšstāvoklis iespējamai nepareizai rīcībai, kuru Bībele sauc par grēku. Pat Jēzus, kā mums ir teikts, tika kārdināts. “Jo mums nav augstais priesteris, kas nespētu līdzi just mūsu vājībām, bet kas tāpat kārdināts visās lietās, tikai bez grēka.” (Ebrejiem 4:15)

Kad tiekam kārdināti, mums ir jāmeklē palīdzība. Kāds ir teicis: „Es varu izturēt visu, bet ne kārdinājumu.” Daudzkārt pareizais risinājums kārdinājuma pārvarēšanā nav vienkārši stiprāka pretošanās tam. Mums ir jāsaprot savas vājās vietas un jālūdz Dieva palīdzība tās pārvarēt. “Jo tāpēc, ka Viņš pats kārdināts un cietis, Viņš var palīdzēt tiem, kas tiek kārdināti.” (Ebrejiem 2:18)

Kārdinājumiem nepieciešama apzināta izvēle. Slavens komiķis lietoja attaisnojumu: „Velns mani uz to sakūdīja,” kad bija jāattaisno sava nepareizā uzvedība. Tomēr neviens nevar mūs piespiest darīt netaisnību. Mēs apsveram to un tad pieņemam lēmumu, vai rīkoties saskaņā ar kārdinājumu. “Bet katru kārdina viņa paša kārība, to vilinādama un valdzinādama.” (Jēkaba 1:14)

Autors: Roberts Dž. Tamasi

Kāds ir jūsu dzīves visaugstvērtīgākais un labākais pielietojums?

2011-08-03T08:52:00.001+02:00

(Autors: Kens Korkovs)

Kad es strādāju komercīpašumu pārdošanas jomā, viens no īpašuma novērtēšanas paņēmieniem bija noteikt tā “visaugstvērtīgāko un labāko pielietojumu”. Ja kāds atnāca pie manis un teica:” Esmu mantojis 160 akrus, kāda ir to vērtība?”, es uzdevu sekojošus jautājumus: ” Kur īpašums atrodas?” , „ Kāds ir tā pašreizējais pielietojums?”, „ Kādiem nolūkiem tiek izmantotas kaimiņos esošās zemes?”.

Ja zemesgabals atradās Nebraskas vidienē – līdzenumā ar labu augsni un bagātīgi pieejamu ūdeni, šī īpašuma akra vērtība bija tūkstošos dolāru. Turpretī, ja šie 160 akri atradās netālu no mūsu rančo Dienvidu Dakotā, kur augsne ir nabadzīga, akmeņaina, kalnaina, bez savvaļas dzīvniekiem un gada nokrišņu daudzumu tikai 7 collas gadā – īpašuma akra vērtība bija tikai daži simti dolāru.

Ja šie 160 akri atrastos Teksasā, Dalasas centrā, tad tie būtu milzu naudas vērti par kvadrātpēdu (vienā akrā ir 43560 kvadrātpēdas)!

Pielietojiet līdzīgus vērtēšanas principus savai dzīvei – kāds ir jūsu dzīves augstvērtīgākais un labākais pielietojums? To ir vērts labi apsvērt, bet ne vienmēr ir viegli atrast atbildi. Piemēram, jums patīk spēlēt golfu, bet, ja ne reizi neesat spējis iekļauties vienas bedrītes izspēlei paredzēto sitienu skaitā, nebūs gudri, ja vēlēsieties kļūt par profesionālu spēlētāju. Fotografēšana, iespējams, jums ir patīkams hobijs, bet ja jums nav īpašu tehnisku iemaņu vai dabīga mākslinieciska instinkta, visticamāk jums nevajadzētu plānot fotogrāfa karjeru.

Atskatoties uz savu dzīvi, esmu secinājis, ka savā dzīvē esmu bijis „dabīgs” divās lietās: karā (smagās cīņās Vjetnamā) un pelnot naudu – pārdodot fermas un rančo. Tomēr es vairs nedaru nevienu no šīm lietām, jo esmu sapratis, ka tās nav manas dzīves augstvērtīgākais un labākais pielietojums.

Ne pārāk sen es izlasīju izteikumu, kurš man izraisīja pārdomas:

"Skatoties no pasaulīgā viedokļa, Dievs Savus svētos neticamā kārtā iznieko. Šķiet, ka Dievs viņus izvieto visnelietderīgākajās vietās. Un tad mēs sakām: „Dievs paredzējis man būt šeit, jo es esmu tik ļoti noderīgs Viņam.” Tomēr Jēzus nekad nevērtēja Savu dzīvi ar to, cik vai kur bija vislietderīgākais. Dievs Savus svētos novieto tur, kur tie nes vislielāko godību Viņam, un mēs esam pilnīgi nespējīgi izvērtēt, kur tas varētu būt.” – Osvalds Čembers - " Mana Pilnība Viņa Augstībai "

Gaitās uz zemes, Jēzum bija daudzi talanti un spējas, bet tie nenoteica Viņa dzīves veikumu. Tā vietā Viņa primārā motivācija bija "zināt un darīt Tēva gribu" (Jāņa 5:30; 6:38-40; 15:10; Marka 12:28-30).

Izcīnot cīnu ar jautājumu: “Kas ir visaugstvērtīgākais un labākais manas dzīves pielietojums?”, es noskaidroju, ka mans augstākais aicinājums ir tuvāk iepazīt Kristu un mērķtiecīgi dzīvot Viņā. Manuprāt, nekas cits nestāv ne tuvu. Un nekas cits nav tik aizraujošs un atalgojošs!

Kā ir ar jums? Vai jums ir mūžības vīzija, kura aizdedzina jūsu emocijas virs zemes? Mums katram ir ikdienas pienākumi darbā, bet arī tie jāuzlūko no mūžības perspektīvas. Efeziešiem 2:10 teikts: “Jo mēs esam Viņa darbs, Kristū Jēzū radīti labiem darbiem, kurus Dievs iepriekš sagatavojis, lai mēs tajos dzīvotu.” Vai jūs apzinieties šos „labos darbus”, kurus Dievs jums sagatavojis darāmus?

***

Kens Korkovs dzīvo Omahā, Nebraskā, ASV, kur viņš kalpo kā apgabala CBMC direktors. Šis teksts ar autora atļauju ir adaptēts no iknedēļas izdevuma “Fax of Life”.

Mācoties dzīvot savos ierobežojumos pilnasinīgi

2011-07-27T11:00:00.001+02:00

No visām fobijām, ar kurām saskaramies, visbiedējošākā daudziem no mums, liekas, ir bailes kļūt vecam. Pirms dažiem mēnešiem es sasniedzu 91 gada vecumu! Citiem tas šķiet „vecs”, tomēr es to uzskatu tikai par pēdējo posmu lielajā piedzīvojumā – manā dzīvē.

Padomājiet par sekojošo: basketbolā visaizraujošākā ir ceturtā ceturtdaļa – kāpēc gan tas nevarētu būt patiesi arī dzīvē?

Man stāstīja, ka dzīvē esot trīs fāzes – jaunība, pusmūžs un „O! Tu izskaties labi!” Bet daudziem neizdodas nonākt trešajā fāzē, vai arī to izdarīt jēgpilnā, produktīvā veidā. Piemēram, vienam no maniem draugiem likās, ka viņa dzīve beidzas, sasniedzot 50 gadu vecumu. Pēc šodienas standartiem viņš bija salīdzinoši jauns.

Cits draugs savu produktīvo dzīvi beidza 65 gadu vecumā, uzgriežot muguru uzslavas cienīgajai dzīvei un reputācijai, kuru izveidoja vairāk kā 6 desmitgažu laikā. Viņš bija savā pilnbriedā. Neskatoties uz mantojumu, kura vērtība aizvien pieauga, viņš izstājās. „Tik vecs, tik piekusis,” viņš teica.

Novecošanu nevajadzētu uzskatīt par fizisku trūkumu, personisku ierobežojumu. „Būt 70 gadus jaunam,” rakstīja labi ieredzētais jurists Olivers Vendels Holms, „dažkārt ir daudz jaukāk un cerīgāk nekā būt četrdesmit gadus vecam.”

Protams, novecošana ir viens no neskaitāmajiem apstākļiem, kuru var uztvert vai nu kā ierobežojumu, vai arī kā iespēju. Lūk, vairāki cilvēki, kuri pārvarēja ierobežojumus un dzīvē guva lielus panākumus, cilvēki, kuri atteicās balstīties uz fiziskā ierobežojuma „kruķiem”:

· Rakstnieks Roberts Luiss Stīvensons lielāko dzīves daļu bija invalīds.

· Dzejniekam Lordam Baironam bija kropla pēda.

· Romiešu valstsvīrs Jūlijs Cēzars slimoja ar epilepsiju.

· Komponists Ludvigs van Bēthovens bija kurls.

· Franču politiskais un militārais līderis Napoleons Bonaparts bija ļoti īsa auguma.

· Komponistam Volfgangam Amadejam Mocartam bija dilonis (mūsdienās tuberkuloze).

· ASV prezidents Franklins Delano Rūzvelts bija bērnu triekas upuris.

· Rakstnieks, politiskais darbinieks un lektors Helēns Kellers no bērnības bija akls un kurls.

Bībelē, Jaunajā Derībā apustulis Pāvils to apkopoja 2. vēstulē Korintiešiem 12:7-9, raksturojot pareizo attieksmi pret ierobežojumiem un vājumu: "Lai es nepaaugstinātos īpašo atklāsmju dēļ, man ir dots dzelonis miesā, sātana eņģelis, lai tas sistu mani, ka netopu iedomīgs. Tādēļ es To Kungu trīs reizes esmu lūdzis, lai tas no manis atkāptos. Un Viņš ir sacījis: "Tev pietiek ar Manu žēlastību; jo Mans spēks nespēkā varens parādās." Tad nu daudz labāk lielīšos ar savu nespēku, lai Kristus spēks nāktu pār mani."

Būs gudri, ja mēs visi dzīvosim ar attieksmi – Nekad savus ierobežojumus neizmantot kā attaisnojumu neveiksmei.

Autors: Roberts D. Fosters

Kļūt izcilam, palīdzot citiem kļūt izciliem

2011-07-19T15:57:00.001+02:00

Kļūt izcilam, palīdzot citiem kļūt izciliem

Gatavojoties semināram “Līderis kā kalpotājs”, es uzdūros citātiem no profesores Karlas Norskatas. Viņa apgalvoja: ”Daudzu vadītāju mērķis ir panākt, lai cilvēki par viņiem būtu augstākās domās. Izcila līdera mērķis ir palīdzēt cilvēkiem būt augstākās domās pašiem par sevi.” Pārdomājiet kādu brīdi iepriekš teikto.

Dažkārt liekas, ka tāds jēdziens kā līderis – kalpotājs mūsdienu profesionālajā un biznesa vidē, ja vispār tiek apsvērts, tad parasti tiek domāts sekojoši: “Es esmu vadītājs – jūs esat kalpotāji. Un tagad jums ir jādara tas, ko es teikšu.” Tomēr, kā norāda dr. Norskata, patiesu līderi neraksturo tas, ko viņš panācis saviem spēkiem, bet gan tas, ko viņš ļāvis sasniegt citiem.

Jābūt spēcīgai personībai, lai justos droši un spētu citiem palīdzēt attīstīt karjeru. Patiess līderis – kalpotājs meklē iespējas parūpēties par citiem un iedrošināt viņus, asistējot cilvēku personīgajās un darba gaitās.

Daudzi vadītāji, nepārliecināti par savas pozīcijas stabilitāti vai arī baidoties, ka kāds cenšas atņemt viņu stāvokli, fokusējas uz to, ko citi varētu izdarīt, lai paaugstinātu viņu imidžu. „Jūsu darbs ir darīt visu, lai es izskatītos labi,” reiz es dzirdēju sakām komandas līderi. Bet vai šāda egoistiska domāšana var veicināt citu sniegumu? Vai ir iespējams kļūt izcilam, palīdzot tādiem kļūt arī citiem?

Bībelē par to ir runāts vairākās vietās. Apustulis Pāvils saprata šo principu 1. vēstulē Korintiešiem 10:24, viņš saviem sekotājiem iesaka: "Neviens lai nemeklē savu paša, bet citu labumu." Izklausās, ka uz to ir vērts tiekties, bet vai mūsdienu globālajā tirgus pasaulē – ko tu esi darījis manā labā –tas ir reāli?

Bībelē, kas rakstīta vairāk kā pirms 2000 gadiem, par to tiek runāts kā par cēlu ideālu. Piemēram, Jaunajā Derībā apustulis Pāvils raksta: “Ne strīdēdamies, ne tukšā lielībā, bet pazemībā cits citu uzskatīdami augstāku par sevi, neraudzīdamies katrs uz savām, bet arī uz citu vajadzībām.” (Filipiešiem 2:3-4)

Cits apustulis – Pēteris, viens no pirmajiem Jēzus sekotājiem atbalso šo pārliecību, piedāvājot padomu: “Tad nu pazemojieties apakš Dieva varenās rokas, lai Viņš jūs paaugstinātu savā laikā.” (1. Pētera 5:6) Jeb citiem vārdiem, ja jūs gribat kļūt par lielu vadītāju, meklējiet veidu, kā kalpot un paaugstināt tos, kuri ir ap jums. Šajā procesā, pieaugot jūsu vadīto panākumiem, jūsu pašu pozīcija paaugstināsies.

Visu laiku lielākais Vadītājs – Jēzus Kristus ne tikai runāja par līderi kā kalpotāju, bet arī to vispārliecinošākajā veidā nodemonstrēja: “Jo arī Cilvēka Dēls nav nācis, lai Viņam kalpotu, bet lai pats kalpotu un Savu dzīvību atdotu par atpirkšanas maksu par daudziem.” (Marka 10:45)

Ja šis princips bija tik svarīgs Jēzum, tad arī katram no mums tam ir jābūt tikpat svarīgam.

Autors: Riks Bokss (Rick Boxx)

Brīvības deklarācija darbā

2011-07-13T15:11:00.001+02:00

Šis raksts ir tapis 4. jūlijā. Daudzās pasaules vietās šī ir kārtējā parastā diena. Tomēr, kā jūs, iespējams, zināt, 4. jūlijs ASV ir gadskārtējā Neatkarības diena. Tā piemin dienu 1776. gadā, kad kolonijas deklarēja neatkarību no Lielbritānijas pārvaldes.

Ko jums nozīmē vārds „brīvība”? Daži varētu teikt, ka tas nozīmē varēt darīt visu, ko vēlies. Citiem tas varētu nozīmēt būt brīviem no apspiešanas un nepamatotas kontroles. Dictionary.com to definē sekojoši: “Iespēja un tiesības rīkoties brīvi; neatkarība; stāvoklis, kādā atrodas cilvēks, kas var netraucēti pārvietoties; iespēja realizēt savus centienus un mērķus bez ierobežojumiem.”

Biznesa un profesionālajā pasaulē brīvība tiek vērtēta ļoti augsti, īpaši saistībā ar uzņēmējdarbību. Viņi gūst prieku, spējot darīt darbu, kurš patīk, kad un kur to vēlas. Protams, ka viens no svarīgiem elementiem ir profesionālo vēlmju īstenošanai nepieciešamo resursu pietiekamība.

Kad es domāju par brīvību, man prātā nāk cilvēka darba vai karjeras interešu krustošanās ar ticību. Ir tādi, kuri apgalvo, ka pragmatiskā, uz rezultātu orientētā biznesa vidē ticībai nav vietas. Bet es tam nepiekrītu. Īstenībā, Bībele mums dod skaidras vadlīnijas, kā kļūt par tādiem profesionāliem un biznesa cilvēkiem, kādi vēlamies būt. Pārdomājiet sekojošo:

Brīvs kļūt par to, kādam nolūkam esi radīts. Iemesls, kādēļ mēs neredzam, ka Volkswagen sacenšas F1 sacensībās, ir tas, ka tas nav radīts šim nolūkam. Tajā pat laikā, ja jūs vēlēsieties komfortablu, ērtu un ekonomisku braucamo ceļojumam, jūs neizvēlēsieties F1 formulu. Līdzīgā veidā, mēs katrs esam Dieva unikāli veidoti, ar personību, interesēm, prasmēm un spējām, kuras padara mūs atšķirīgus no līdzgaitniekiem. To saprotot, mēs kļūstam brīvi sasniegt profesionālo piepildījumu. “Jo mēs esam Viņa darbs, Kristū Jēzū radīti labiem darbiem, kurus Dievs iepriekš sagatavojis, lai mēs tajos dzīvotu.” (Efeziešiem 2:10)

Brīvs darīt labu. 21. gadsimta prasīgajā tirgū ir daudzi kārdinājumi atmest principus, pieklusināt pārliecību, lai gūtu panākumus. Bet uzticēšanās Dievam, nevis ārējiem apstākļiem, atbrīvo mūs, lai mēs spētu cieši turēties pie tām vērtībām, kuras nostiprina godīgumu, integritāti un attīsta pārliecību. “Svabadībai Kristus mūs ir atsvabinājis…. Jo jūs, brāļi, esat svabadībai aicināti. Tik ne tādai svabadībai, kas dod vaļu miesai, turpretim kalpojiet cits citam mīlestībā.” (Galatiešiem 5:1, 13)

Brīvs no bailēm. Nav jāšaubās, ka mēs dzīvojam baiļpilnos, neparedzamos laikos. Ekonomiskās, politiskās un globālās nenoteiktības var mūs pārpildīt ar bažām. Bet uzticēšanās, ka Dievs kontrolē visu un rūpējas par ikvienu no mums personīgi, sniedz mums paļāvību un drošību, kādu nevar gūt nekur citur. “Paļaujies uz To Kungu no visas sirds un nepaļaujies uz sava prāta gudrību, bet domā uz To Kungu visos savos ceļos, tad Viņš darīs līdzenas tavas tekas.” (Salamana pamācības 3:5-6) “Nebīsties, jo Es esmu ar tevi! Neatkāpies, jo Es esmu tavs Dievs! Es tevi stiprinu, Es tev arī palīdzu, Es tevi uzturu ar Savas taisnības labo roku.” (Jesajas 41:10).

Brīvs izmantot Dieva resursus. Uzsākot jaunu biznesu, ir labi, ja ir bagāts labvēlis. Bībele saka, ka Dievam pieder viss, un Viņš dāsni piedāvā Savus resursus lietošanai. Ja mēs pildām Viņa gribu, Viņš apsola nodrošināt mums nepieciešamo. “Mans Dievs apmierinās katru jūsu vajadzību pēc Savas godības pilnās bagātības Kristū Jēzū.” (Filipiešiem 4:19)

Autors: Roberts Dž. Tamasi

Vai jūs ieguldāt vairāk nekā ņemat ārā?

2011-07-04T18:10:00.001+02:00

Ieņēmumi un izdevumi. Kredīts un debets. Aktīvi un pasīvi. Katrs no šiem terminiem biznesa un profesionālajā vidē tiek lietots, lai novērtētu tā saukto “kritisko punktu”. Ja jūs varat nodrošināt, lai ieņēmumi ir lielāki nekā izdevumi, akumulēt lielākus kredītus nekā debetu un panākt aktīvu pārsvaru pār pasīviem, iespējams, jūsu bizness ir labā kondīcijā.

Bankās parasti lieto terminus – naudas ieguldīšana un izņemšana, bet līdzīgi var teikt par attiecībām, vienalga darbā vai mājās. Mēs visi esam, kā saka psihologi, “emocionāli rezervuāri”, un, kad esam “piepildīti”, jūtamies apmierināti un mierīgi, un, kad rezervuārs ir tukšs, jūtamies neapmierināti un uztraukti.

Ir daudzi veidi, kā veikt ieguldījumus kāda emociju krātuvē, piemēram, laiks un uzmanība. Dažkārt palīdzēt var savlaicīgs pieskāriens. Bet labākais no paņēmieniem, kā piepildīt kāda emocionālo tvertni, ir savlaicīgi, rūpīgi izvēlēti vārdi. Tomēr nepiemērotā laikā un bezrūpīgi pateikti vārdi var iztukšot tikpat viegli.

Es atceros bosus, kuri ir paveikuši gan vienu, gan otru. Viens no viņiem spēja mani uzmundrināt un iedrošināt, it īpaši reizēs, kad es nesasniedzu to, ko viņš un arī es gaidīja. Viņš vienmēr mani pārliecināja: “Nākamreiz tev veiksies labāk!” Kamēr cits priekšnieks reti teica ko labu. “Ja es neko nesaku, pieņem, ka viss ir kārtībā,” reiz viņš atzina. Problēma bija tā, ka es vienmēr no viņa dzirdēju tikai, ka “nav labi.”

Katram ir nepieciešams emocionāls atbalsts, un tā veids ir atšķirīgs, bet mēs visi augstu vērtējam laiku pa laikam saņemtus pozitīvus vārdus, jo negatīvos saņemam katru dienu. Iepriekš esam diskutējuši par mēles spēku un ietekmi un nepieciešamību pārskatīt šo aspektu attiecībās darbā. Īpaši ieteicams apsvērt dažas atklāsmes no mūžīgās “biznesa rokasgrāmatas” – Bībeles:

Cel nevis noārdi. Kritiskā situācijā vienmēr vieglāk atrast kļūdu nekā dot ieteikumu. Bet labu līderu atšķirība ir spēja attīstīt un celt savus padotos, darot viņus spējīgākus pieveikt lielākus izaicinājumus. Lai tiktu galā ar šo uzdevumu, mums ir jāiemācās saskatīt, kad cilvēks izdara kaut ko pareizi. “No jūsu mutes lai nenāk neviens nekrietns vārds, bet tikai krietnas runas, kas draudzi ceļ un nes svētību klausītājiem.” (Efeziešiem 4:29)

Centies iedrošināt nevis laupīt cerības. pirms vairākiem gadiem, kad domāju par stāšanos darbā kādā bezpeļņas organizācijā, biju relatīvi iesācējs. Man trūka vērtīgas pieredzes, bet vērtētāji mani uzlūkoja kā “neapstrādātu dimantu”, kādu ar potenciālu, kurā ir vērts ieguldīt. Kad tiku pieņemts darbā, pret mani izturējās tieši tā, un ar laiku es attaisnoju viņu uzticību. “Nāve un dzīvība stāv mēles varā; kas mīl savas mēles māku, tas baudīs no tās augļiem.” (Salamana pamācības 18:21)

Atbildi ar laipnību, nevis dusmām. Kad “deg” termiņi vai ir citas grūtības darbā, mēs bez apdoma runājam asi, aizvainojot citus. Bet, saglabājot mieru un līdzcietību, mēs sasprindzinātu situāciju nomierinām un vēršam par labu. “Miermīlīga atbilde apklusina dusmas, bet skarbs vārds izraisa lielu niknumu.” (Salamana pamācības 15:1)

Autors: Roberts Dž. Tamasi

Parasta žēlastība

2011-06-30T16:59:00.001+02:00

„Bet bez līdzībām Viņš uz tiem neko nerunāja; bet Saviem mācekļiem Viņš visu īpaši izskaidroja.” (Marka 4:34)

Jēzus līdzības pavisam noteikti ir īpašas. Zinātnieki un pētnieki ir analizējuši gan ebreju, gan citu tautu rakstus, bet nekad nav atraduši mācības, kas līdzinātos Jēzus sniegtajām. Ir bijušas dažas kopīgas iezīmes, tomēr Viņa līdzības ir īpašas.

Viņa līdzības nav tikai savādi stāsti ar morāli, tās nav arī mācību līdzekļi. Lai gan, virspusēji raugoties, tās ir veidotas vienkāršā valodā un viegli saprotamā veidā, tām tomēr piemīt eksistenciāla kvalitāte, neatliekamība, kas uzrunā mūs arī šodien. Attopamies, ka šie stāsti mūs ir aizrāvuši; tie mūs uzrunā un izaicina pieņemt lēmumu.

Pirmais, kas būtu jāievēro, ja runājam par līdzībām, ir tas, cik tās ir vienkāršas. Vairākas no tām pamatojas uz dabas norisēm: sēkla, kas krīt dažādās augsnēs; nezāles, kas aug kopā ar labību; mazā sēkliņa, kas pārtop milzīgā krūmā; auga dažādās augšanas stadijas. Citās ietverti ikdienišķi notikumi, uz kuru pamata veidots vienkāršs stāsts: kā zvejnieki izvelk krastā zvejastīklu un atdala labo guvumu no sliktā; ceļā uz Jēriku aplaupītais ceļotājs; dēls, kurš pamet mājas un izšķiež savu mantojumu; kāzas; divi cilvēki templī lūdz Dievu; dienas strādnieki; pazudušas aitas; negodīgs pārvaldnieks; pazaudēts sudraba gabals; negodīgs tiesnesis un tā tālāk.

Tur nav nekā fantastiska, nereāla. Nav runājošu dzīvnieku, briesmoņu vai neiedomājamu notikumu. Viss ir paredzams. Izņemot to, ka līdzības nav paredzamas. Noslēgums izaicina mūsu gaidas. Pirmie kļūst par pēdējiem, pēdējie — par pirmajiem. Jo šīs šķietami parastās līdzības ir par valstību. Parastums piesedz neparastumu.

Visas līdzības ir par žēlastību, jo tā ir Jēzus dzīves un nāves būtība. Ar to saistīta arī Dieva valstība — Dieva valdīšana to cilvēku dzīvē, kuri pieņēmuši Viņa jaunās dzīves piedāvājumu jau šeit un tagad.

Un līdzības māca, ka Dievs darbojas, izmantodams parasto, ikdienišķo. Viņš darbojas ar dabas starpniecību; viņš darbojas cilvēku sirdīs. Viņš darbojas ar parastu notikumu starpniecību darbā, skolā, mājās, draudzē.

Lai atrastu Dievu, nav nepieciešams doties uz kādu īpašu vietu. Viņš ir šeit kopā ar mums, Viņš būs jebkur, kur sevi atvērsim Viņa vadībai.

(Autors: Viljams Džonsons)

Mācītājs, kurš nespēj pateikt vārdu „Jēzus”

2011-06-30T16:52:00.001+02:00

„Es to nesaku trūkuma dēļ, jo es esmu mācījies būt pieticīgs ar to, kas man ir.” (Filipiešiem 4:11)

No jebkura viedokļa raugoties, Deivids Rings ir veiksmīgs Evaņģēlija sludinātājs. Šis pie konfesijām nepiederošais evaņģēlists runājis vairāk nekā 6000 draudzēs, kā arī nacionālajā televīzijā. Katru gadu viņš saņem ap 400 ielūgumu no dažādām draudzēm, kur dzirdēts par viņa iedvesmojošo vēsti.

Tomēr šis mācītājs par sevi saka: „Es pat neprotu pareizi pateikt vārdu „Jēzus”.” Viņa valoda ir neskaidra, gaita — nestabila. Ēdot viņa roka nevaldāmi dreb. Kad Deivids dzima, viņa smadzenes 18 minūtes nesaņēma vajadzīgo daudzumu skābekļa. Tādējādi attīstījās cerebrālā trieka. Viņš uzauga, juzdamies atstumts un ciezdams citu bērnu ņirgāšanos dīvainā runasveida un gaitas dēļ.

Bet viņš zināja, ka ir cilvēks, kurš viņu mīl. Viens cilvēks viņu vienmēr pieņēma un dāvāja drošības sajūtu. Kopā ar šo cilvēku, savu māti, viņš bija drošībā.

Tad notika traģēdija. Viņa mātei konstatēja vēzi, un viņa nomira. Arī četrpadsmitgadīgais Deivids Rings vēlējās mirt. Bet Dievs viņa skumjajā, vientuļajā dzīvē sūtīja žēlastības staru. Kādu dienu Deivids devās uz baznīcu un atrada Jēzu. Pirms tam viņš nebija pārliecināts, vai Dievs viņu mīl, jo viņš taču bija piedzimis ar cerebrālo trieku. Tagad viņš uzzināja, ka Jēzus viņu mīl tādu, kāds viņš ir.

Viņa attieksme izmainījās; izmainījās visa viņa dzīve. No tā brīža viņš paveica virkni „neiespējamu” lietu: pabeidza koledžu, apprecējās un kļuva par četru bērnu tēvu. Un, iespējams, visapbrīnojamākais bija, ka viņš piepildīja dievišķo aicinājumu kļūt par evaņģēlija sludinātāju.

Viņš saka: „Paraugieties uz mani. Man ir cerebrālā trieka. Kāda ir jūsu problēma?” Viņš izaicina cilvēkus beigt gausties un sākt dalīties, saskaitīt saņemtās svētības un ļaut Kungam sevi vadīt jaunos un dziļākos kalpošanas līmeņos.

Viņam patīk citēt Pāvilu: „Es visu spēju Tā spēkā, kas mani dara stipru.” (Fil. 4:13) Tas ir Deivida dzīvesstāsts. Runājot viņa vārdiem, katrs no mums ieklibo Debesu valstībā. Bet, tur nonākuši, mēs skriesim!

(Autors: Viljams Džomsons)

Jēzus kā pērle

2011-06-30T16:46:00.001+02:00

„Vēl Debesu valstība līdzinās tirgotājam, kas meklēja dārgas pērles. Un, atradis vienu sevišķi dārgu pērli, nogāja un pārdeva visu, kas tam bija, un nopirka to.” (Mateja 13:45, 46)

Tirgotājs bija meklētājs. Viņš pirka un pārdeva pērles; viņa prece bija vislabākā. Kādu dienu viņš atrada skaistāko pērli, kādu jebkad bija redzējis: lielu, nevainojamas formas un mirdzošu. Tā bija neaprakstāma, gandrīz pārāk brīnišķīga, lai būtu īsta.

Viņš vēlējās šo pērli iegūt! Bet šāda pērle nebija lēta — cena bija neizsakāmi augsta, daudz lielāka, nekā viņš spēja atļauties. Bet viņš šo pērli tik ļoti vēlējās! Viņš apsvēra dažādas idejas. Viņš vairakkārt pārbaudīja grāmatvedību. Viņš rēķināja un rēķināja. Visbeidzot viņš izdomāja veidu, kā šo pirkumu īstenot. Ja viņš pārdotu visu, kas viņam pieder, iekasētu visus parādus, tad varbūt, jā, varbūt viņš to varētu atļauties! Viņam būtu jāpārdod pārējās pērles, sava māja, kuģis — pilnīgi viss! Bet viņš iegūtu šo pērli. Un tas viņam bija vissvarīgākais.

Vai jūs, tikai redzēdami, protat atšķirt īstu vērtību? Vai esat atraduši visdārgāko pērli — Jēzu? Vai atdosit visu un jebko, lai tikai Viņu iegūtu?

„Šī vērtīgā pērle ir Kristus pats. Viņā ir visa Tēva godība un visa Dievības pilnība. Viņš ir Tēva godības spožums un Viņa personu izteicošais tēls. Kristus raksturā atklājas Tēva īpašību godība. Katra Svēto Rakstu lappuse mirdz Viņa gaismā. Kristus taisnībai kā šķīstai, baltai pērlei nav ne vainas, ne traipa. Neviens cilvēka darbs lielo un dārgo Dieva dāvanu nevar padarīt labāku. Tajā nav nevienas plaisas. Kristū ir „apslēptas visas gudrības un atziņas bagātības” (Kol. 2:3). Viņš „mums [ir] kļuvis par Dieva gudrību, par taisnību, par dzīves svētumu un pestīšanu” (1. Kor. 1:30). Viss, kas cilvēka dvēseles vajadzības un ilgas var apmierināt gan šajā, gan nākamajā pasaulē, ir atrodams Kristū. Mūsu Pestītājs ir tik dārga pērle, ka salīdzinājumā ar to visas pārējās lietas var uzskatīt par zaudējumu.” („Kristus līdzības”, 67. lpp.)

Bet ievērojiet žēlastības paradoksu. Žēlastība tiek dota kā absolūti nepelnīta dāvana. Tomēr, tāpat kā līdzībā par tirgotāju, tā prasa mūs visā pilnībā. Tātad, galu galā, žēlastība nemaz nav „par velti”? Gan jā, gan nē. Žēlastība ir domāta visiem, tai nav cenas, to nevar nopirkt par naudu. Tomēr to atrod tikai tie, kas to pieņem, kas pieņem Jēzu. Un, kad vadību pārņem Jēzus, Viņš paņem mūs visā pilnībā. Viņš ir mūsu Kungs!

(Autors: Viljams Džonsons)

Glābjošā ticība

2011-06-30T16:39:00.001+02:00

„Jo tajā atklājas Dieva taisnība no ticības uz ticību, kā rakstīts: no ticības taisnais dzīvos.” (Romiešiem 1:17)

Senos laikos kāds patiess jauneklis izmēģināja visu, ko viņa laika Baznīca piedāvāja, bet nekas nešķita gana labs. Intelektuāli apdāvinātais, bet nomāktais Mārtiņš Luters atteicās no pasaules un tās baudām, lai dzīvi turpinātu klostera noslēgtajās sienās. Viņš kā franciskāņu klostera mūks spīdzināja savu ķermeni, cenzdamies rast mieru ar Dievu. Lūgšanas, gavēšana, grēku nožēlošana, vigīlijas — viņš savos meklējumos tiešām bija nerimstošs.

Vēlāk viņš rakstīja: „Es biju labs mūks un ievēroju sava klostera nosacījumus tik precīzi, ka varu apgalvot: ja kāds mūks nonāktu Debesīs savu pienākumu pildīšanas dēļ, tas noteikti būtu es. Ja būtu turpinājis dzīvi klosterī, visticamāk, ka sevi vienkārši nogalinātu ar lūgšanām, grēku nožēlošanu, negulēšanu un citiem darbiem.”

Tad viņam radās iespēja apmeklēt Romu. Mūks ar nepacietību gaidīja, kad tāda meklējoša dvēsele kā viņš varēs izpētīt tur esošās svētās vietas un relikvijas. Tomēr tās nesniedza gaidīto mierinājumu. Vēlāk viņš stāstīja, ka uz Romu devies ar sīpoliem, bet atvedis atpakaļ ķiplokus.

Baznīca paredzēja grēksūdzi, un viņš to uzticīgi ievēroja. M. Luters to darīja stundām ilgi, nogurdinādams biktstēva pacietību. Bet naktī viņš atcerējās kaut ko tādu, ko nebija izsūdzējis, vai, vēl ļaunāk: mūks prātoja, vai ir kas tāds, ko viņš nespēj atcerēties.

Baznīca ieteica arī mistisku ceļu: iegremdēties Dieva mīlestības okeānā. Bet, kad Luters iedomājās Kristu gaidāmās tiesas dienā, viņš nespēja Pestītāju mīlēt.

Viņš izmisis atzinās: „Mīlēt Dievu? Es Viņu ienīdu!”

Tad viņam uzdeva Vitenbergas universitātē mācīt Svētos Rakstus. Sākdams ar Psalmiem, viņš atrada arī Jēzus izmisuma pilno saucienu pie krusta: „Mans Dievs, Mans Dievs, kāpēc Tu Mani esi atstājis?” (Ps. 22:2)

Tas bija arī Lutera sirds sauciens! Viņš pabeidza Psalmus, tad turpināja ar Vēstuli romiešiem un Vēstuli galatiešiem. Cenzdamies saprast Pāvila aprakstītās „taisnības” nozīmi, viņš atklāja, ka, lai Dievs mūs attaisnotu, mums nepieciešams vienīgi Viņam ticēt – no visas sirds uzticēties!

Tā Luters tika pestīts, un tā dzima reformācija.

(Autors: Viljams Džonsons)

KĀ PALIKT MOTIVĒTAM, KAD JŪTIES NOGURIS

2011-06-27T12:29:00.001+02:00

Ir teiciens, kuru bieži lieto attiecībā uz sporta pasākumiem, un kurš tāpat attiecas arī uz jebkuru mēģinājumu kaut ko darīt ikdienā (ieskaitot darbā): ”Nav svarīgi, kā tu sāc, bet, kā pabeidz.”

Sākoties jaunai iniciatīvai, piemēram, jauna produkta ražošanai, nebijušai mārketinga stratēģijai vai jaunas tehnoloģijas ieviešanai, mūsu entuziasms parasti ir ļoti liels. Mēs sagaidām daudz, un daudzsološu panākumu gaidas spārno cerības.

Tomēr šādi enerģijas un sajūsmas pacēlumi reti ir ilgstoši. Nav neparasti, ja cilvēki zaudē ilūzijas, drosmi un sajūtas noguruši jau pusceļā, cīņā ar grūtībām, neskatoties uz to, cik noderīgi būtu turpināt. Emocijas sāk norimt, un realitāte - lai sasniegtu projekta mērķi, ir smags un garlaicīgs darbs.

Šādos brīžos ir labi skatīt uzdevumus pareizā perspektīvā. Kad es sāku sajust nogurumu, es lasu tādas Rakstu vietas kā 25. nodaļu Salamana pamācībās. Tās atgādina, ka manas sajūtas nav uzticama mēraukla lietu gaitai. Piemēram, Salamana pamācībās 25:28 mums teikts: “Vīrs, kas savu garu nevar savaldīt, ir kā atklāta pilsēta, kuras mūri ir sagrauti.”

Sajūtas var celt spārnos, un sajūtas var mūs sašūpot, tādēļ, ja vēlamies pabeigt iesākto, mēs nevaram uzticēties emocijām.

Mūsu sajūtas ietekmē vairāki faktori – pagātne, tagadne un nākotne. Bet patiesībā sajūtas bieži vien melo, tās neatspoguļo īstenību. Dzīve ir sarežģīta, un bieži vien mums jādzīvo ar jauktām jūtām: “Arī smiedamās sirds var sērot, un priekiem seko bēdas.” (Salamana pamācības 14:13) Vai kā kāds ir teicis: “Dažkārt es smejos, lai nebūtu jāraud.”

Cilvēki bieži dzīvi salīdzina ar amerikāņu kalniņiem, kur kombinējas gan pacēlumi, gan ielejas, bet patiesībā dzīve drīzāk ir kā divas dzelzceļa sliedes. Viena sliede simbolizē pozitīvās lietas, bet otra negatīvās un sāpīgās lietas jūsu dzīvē.

Mums jāsaprot vienkārša patiesība: Mēs vienmēr vienlaicīgi sastopamies gan ar labo, gan ar slikto! Vienmēr jūsu dzīvē notiks kaut kas labs un kaut kas slikts. Mēs nevaram gaidīt, ka vienu mēnesi viss būs tikai labi, bet nākamo tikai slikti. Mums vienmēr būs kokteilis – salds kopā ar rūgtu.

Kaut arī mēs nevaram mūsu dzīvē, vienalga darbā vai mājās, atdalīt labo no sliktā, tomēr mēs varam koncentrēties uz aktuālajiem notikumiem: “Priecājieties ar priecīgajiem, raudiet ar tiem, kas raud.” (Romiešiem 12:15)

Tāpēc ticība Dievam ir ļoti svarīga, lai izturētu gan dzīves vētras, gan arī patīkamos pārsteigumus. Salamana pamācības 3:5 mums māca no visas sirds paļauties uz Dievu, nevis uz savu uztveri. Mūsu sajūtas var svārstīties kā viļņi pludmalē, pieplūstot un atplūstot, bet Dievs paliek uzticīgs un pastāvīgs.

Autors: Riks Vorens

BEZJĒDZĪGĀ DZĪŠANĀS PĒC LAIMES

2011-06-20T08:51:00.001+02:00

Gadskārtējā Nacionālajā Tautas kongresā Ķīnas premjerministrs lika ierēdņiem koncentrēties uzdevumam – padarīt cilvēkus laimīgus. LAIMĪGS kļuvis par modes vārdu, par jaunu lozungu birokrātiem plašajā, spēcīgajā nācijā, nomainot neseno saukli – saskaņa.

"Laimīgs, laimīgs, laimīgs." Šķiet tas ir vienīgais svarīgais vārds valstī ar 1,3 miljardiem cilvēku, kuri it kā “acīgi” pamana kampaņu bezjēdzīgumu. Bet es brīnos: “ Kā ar ēdienu, mājokļiem, tīru ūdeni vai izglītību?’’

Pirms vairākiem gadiem es populārā britu laikrakstā lasīju apgalvojumu, ka laime ir tāda dzīves kvalitāte, kuru nevar atrast, vienkārši meklējot. Ja gribam iegūt zināšanas, varam sākt studēt, ja gribam varu, ir vairāki ceļi, kā gūt kāroto. Vairumu lietu dzīvē var atrast, ja meklējam neatlaidīgi un mērķtiecīgi.

Kā norādīja raksta autors, tomēr gadījumā ar laimi tas nav tā. To nevar iegūt, nerimtīgi dzenoties tai pakaļ.

Manās vairāk kā deviņās dzīves pieredzes dekādēs, kad bija iespēja sadarboties ar cilvēkiem daudzās pasaules malās, esmu novērojis, ka cilvēki, kuri cenšas būt laimīgi, pamatā ir depresīvi un neapmierināti. Laime balstās uz notikumiem, kuri daudzos gadījumos ir tālu ārpus mūsu kontroles.

Ne tikai Ķīnā, bet arī citās pasaules malās vīrieši, sievietes un pat bērni nepārtraukti meklē laimi, kas nozīmē, ka viņu domas nepārtraukti atkarīgas no tā, kas notiek. Tas ir raksturīgi visām sabiedrības grupām, tajā skaitā arī biznesa un profesionālajai videi, kurā apstākļi mainās dramatiski un zibenīgi, laimei mijoties ar bezcerību un izmisumu..

Apzinoties šo patiesību, ir svarīgi saprast, ka pastāv brīnišķīga, daudz labāka alternatīva – PRIEKS.

Karena Maina piedāvā sekojošu viedokli: „Prieks nesvārstās kopā ar dzīves pacēlumiem un kritumiem. Prieks paceļas pāri apstākļiem. Prieks apliecina manu iekšējo līksmi un labklājību tāpat kā tā pāri plūstošās ārējās izpausmes.” Viņa mums atgādina, ka prieku nevar saražot, to nevar ataicināt, prieku nevar pieprasīt.

Šeit ir apraksts, kas skaidri atšķir ilgstošu prieku no īslaicīgas laimes: „Prieks ir iekšēja dziedāšana, kuru nevar apklusināt negatīvi ārējie apstākļi.”

Galu galā, kā norāda Mainsas kundze, – prieks ir blakusprodukts veselīgām, pieaugošām attiecībām ar Dievu. Viņa raksta: „Mums sevi jāiesakņo Dievā. Mums jāpieaug Dieva Tēva pielūgsmē, atpazīstot Kristus klātbūtni ikdienā un kļūstot arvien paklausīgākiem Svētajam Garam.”

Tādēļ Bībelē ir šis vienkāršais apgalvojums: „Bet Gara auglis ir: … prieks…” (Galatiešiem 5:22). Jebkurā parastā dienā bizness var nākt un aiziet. Bet arī darba vietā patiess prieks var pastāvēt pāri nedienām.

Autors: Roberts D. Fosters

Mazo drumstalu Dievs

2011-06-15T14:23:00.001+02:00

„Tā Tas Kungs dara man labu pēc manas taisnības, Viņš man atdara pēc manu roku šķīstības.” (2. Samuēla 22:21)

2. Samuēla grāmatas 22. nodaļa saskaņā ar tās pirmajos pantos vēstīto ir garš Dāvida rakstīts psalms, kas tapa pēc tam, kad Kungs viņu izglāba no Saula un visiem viņa ienaidniekiem. Šajā dziesmā dominē pateicība un pietāte, Dāvidam slavējot Jahvi: „Tas Kungs ir mans akmens kalns, mana pils un mans glābējs.” (2. pants)

Dāvids bija pārcietis īstu vētru. Viņa karjera bija uzplaukusi jau agrā jaunībā. Dramatiskā uzvara pār Goliātu padarīja viņu par visas nācijas varoni un slavas dziesmu galveno tēlu. Viņš drīz ieguva augstu vietu ķēniņa armijā; tad Sauls viņam ļāva apprecēties ar savu meitu. Šis jauneklis kļuva par slavenību. Visi viņu sāka dēvēt par nākamo Izraēla ķēniņu.

Tad jaukais burbulis plīsa. Sauls, kuru plosīja greizsirdība par Dāvida slavu un veiksmi, sāka vērsties pret viņu. Dusmās viņš pat mēģināja Dāvidu nogalināt. Dāvidam, lai glābtu savu dzīvību, bija jābēg. Īsā laika sprīdī viņš no ķēniņa pusdienu galda pārcēlās uz Adullāmas alu, lai kļūtu par vadoni 400 dumpiniekiem, kuri bija apspiesti, kuriem bija daudz parādu un rūgtums sirdī (1. Sam. 22:2). Tā tiešām bija salašņu armija!

Kāds dramatisks kritiens! Dāvida dzīve bija sadrumstalojusies. Viņš pazaudēja visu — tikai ne Dievu. Dievs bija viņa stiprā klints, viņa patvērums, viņa glābējs. Viņš savu sadrumstaloto dzīvi nodeva Dieva rokās, un Dievs to padarīja veselu.

Draugi, vai arī jums šķiet, ka jūsu dzīve ir izirusi? Nododiet to Dieva rokās! Viņš to var salikt kopā. Viņš var jūs padarīt veselus. Nākamā diena var šķist biedējoša. Jūs nesaprotat, vai spēsit to izturēt. Nododiet Dievam savu dzīvi jau tagad!

Dažos nākamajos pantos Dāvids dzied: „Un Tas Kungs man atdarīja pēc manas taisnības, pēc manas šķīstības Viņa acīs.” (2. Sam. 22:25)

Dievs ir kā Meistars, kurš mūs var salabot, jo Viņš ir mūsu Autors. Viņš var pārrakstīt scenāriju. Iespējams, ka viss, ko jūs nākotnē spējat saskatīt, ir vien skumjš sava dzīvesstāsta noslēgums. Jūs par to nevēlaties domāt.

Atveriet šo grāmatu Dievam! Ļaujiet Viņam izmainīt tās saturu! Viņam ļoti patīk laimīgas beigas.

(Autors: Viljams Džonsons)

Dieva Izskaidrotājs Jēzus

2011-06-15T14:17:00.001+02:00

„Dievu neviens nekad nav redzējis. Vienpiedzimušais Dēls, kas ir pie Tēva krūts, Tas mums Viņu ir darījis zināmu.” Jāņa 1:18.

Jānis, aprakstīdams, kā Dēls Jēzus atklāj Tēvu Dievu, izmanto interesantu darbības vārdu. Šis vārds ir „exegeomai”, kas burtiski nozīmē „vadīt”, „atklāt [mācībās]”, „atvērt”, bet šeit tulkots kā „darījis zināmu”.

Tieši no šī vārda iegūstam formu „ekseģēze” (Svēto Rakstu skaidrojums), „ekseģēt” (darbības vārds — „skaidrot”), kā arī „ekseģēts” (lietvārds — Svēto Rakstu „izskaidrotājs”).

Jānis uzsver, ka Jēzus ir Dieva izskaidrotājs. Viņš mums Dievu skaidro ne tikai ar Svētā Gara starpniecību parādīdams Svēto Rakstu nozīmi, bet arī atklādams Dievu sevī. Redzēdami Jēzu, mēs redzam Dievu; pazīdami Jēzu, mēs pazīstam Dievu.

Jēzus to pašu sacīja arī par sevi. Kad Filips Viņam lūdza: „Kungs, rādi mums Tēvu, tad mums pietiek,” — Viņš atbildēja: „Tik ilgi Es jau esmu pie jums, un tu vēl neesi Mani sapratis, Filip? Kas Mani ir redzējis, Tas ir redzējis Tēvu.” (Jāņa 14:8 9)

Viņš arī mācekļiem sacīja: „Visas lietas Man ir Mana Tēva nodotas, un neviens nepazīst Dēlu kā vien Tēvs, un neviens nepazīst Tēvu kā vien Dēls un kam Dēls to grib darīt zināmu.” (Mat. 11:27)

Vēlaties uzzināt, kāds Dievs ir patiesībā? Ir tikai viens Izskaidrotājs, kurš jums parādīs patiesību: Jēzus, Dieva izskaidrotājs. Cilvēki var stāstīt visdažādākos stāstus, minēt visneticamākos argumentus un iemeslus; bet aizmirstiet to visu un dodieties tieši pie Jēzus. Ļaujiet, lai Viņš jums atklāj Tēvu.

Ir simtiem Svēto Rakstu izskaidrotāju, miljoniem Dieva izskaidrotāju. Gandrīz visi tic Dievam vai „dievam”; katrs Viņu izskaidro atšķirīgi. Bet svarīgs ir tikai viens skaidrojums: Dēla, Dieva Izskaidrotāja piedāvātais.

Izlasiet, ko Viņš mums par Dievu atklāj četros evaņģēlijos. Vēl labāk ir pētīt un pārdomāt Viņa dzīvi — un arī nāvi! Tur atradīsim Dieva atklāsmi.

Lieliskais Dievs! Sirsnīgais un mīlošais, žēlsirdīgais un līdzjūtīgais Dievs. Dievs, kuram varam uzticēties, kurš ir mūsu pusē, kurš mūs nekad nepievils. Žēlastības un patiesības Dievs.

(Autors: Viljams Džonsons)

No Dieva dzimušie

2011-06-15T14:11:00.001+02:00

„Kas nav dzimuši ne no asinīm, ne no miesas iegribas, ne no vīra gribas, bet no Dieva.” (Jāņa 1:13)

Gaisma ienāca pasaulē, bet pasaule Gaismai pavērsa muguru. Tā vietā, lai nāktu pie Gaismas, tās atbilde bija: „Nodzēsiet Gaismu!”

Bet tā nerīkojās visi; visa pasaule tāda nav. Daži pievērsās Gaismai. Un notika kas brīnumains: Gaisma, kas tiešām atklāja katru ļaužu trūkumu, šos trūkumus arī aizklāja. Gaismai bija brīnišķīga, atjaunojoša, no jauna veidojoša iedarbība.

„Bet, cik Viņu uzņēma, tiem Viņš deva varu kļūt par Dieva bērniem.” (Jāņa 1:12)

Tā bija patiesība toreiz, tā ir patiesība tagad. Daudzi cilvēki, pat tādi, kas apgalvo, ka ir kristieši, iet savu ceļu. Tomēr daži joprojām vēršas pie Gaismas. Daži joprojām atklāj savu patieso būtību: to, ka ir Dieva bērni.

Dievs ir mūsu mājvieta. Tikai atnākot mājās, mēs kļūstam par pilnīgiem ļaudīm. Tie, kas atgriežas mājās, ir no Dieva dzimuši. Dievs pirmajā radīšanas procesā radīja cilvēku; Dievs rada cilvēku arī jaunajā radīšanas fāzē. Viņš to rada savā līdzībā: „Bet mēs visi, atsegtām sejām, Dieva godību redzēdami kā spogulī, topam pārvērsti Viņa paša līdzībā no spožuma uz spožumu. To dara Tā Kunga Gars.” (2. Kor. 3:18)

Kristieši ir jauna rase. Mēs esam atšķirīgi un nošķirti. Tomēr mūsu rase nav atkarīga no gēniem. Šo jauno rasi nenosaka „asinis”. Patiesībā visu zemes rasu „asinis” sajaucas šīs jaunās rases asinīs. Šo rasi nosaka tikai viens faktors: mēs esam no Dieva dzimušie.

„Kas no miesas dzimis, ir miesa, un, kas no Gara dzimis, ir gars.” (Jāņa 3:6).

(Autors: Viljams Džonsons)

Nesavtības sazvērestība

2011-06-15T14:04:00.001+02:00

„Dodiet, tad jums taps dots: pilnu, saspaidītu, sakratītu un pārpārim ejošu mēru jums iedos jūsu klēpī; jo ar to mēru, ar ko jūs mērojat, jums atmēros.” Lūkas 6:38.

1940. gada drūmo dienu laikā, Hitlera spēkiem ar šķietami neapturamu varu ieņemot Eiropu, atspīdēja spoža un drosmīga žēlastības gaisma. To izstaroja kāds japāņu diplomāts, kurš attapās, ka vienā liktenīgā brīdī tur savās rokās tūkstošiem dzīvju.

Čijuna Sugiharas tēvs dēlam bija paredzējis karjeru medicīnā, bet jaunais cilvēks nevēlējās kļūt par ārstu. Viņš ar nolūku nenokārtoja iestājeksāmenus medicīnas skolā. Viņa tēvs noskaidroja, kāpēc tā noticis, un, būdams saniknots, atteicās palīdzēt jauneklim iegūt citu izglītību.

Tāpēc Čijuns tika galā saviem spēkiem. Viņš strādāja, lai nopelnītu līdzekļus, tad iestājās universitātē un studēja angļu valodu. Ieraudzījis sludinājumu par iespējām veidot diplomātisko karjeru, viņš, sacenšoties ar simtiem citu pretendentu, ieguva stipendiju un sāka mācības, lai kalpotu savai valstij.

Šim izskatīgajam, ar labu gaumi apveltītajam diplomātam, kurš tekoši runāja vairākās valodās, paredzēja spožu karjeru. Mandžūrijā viņš panāca nozīmīgu vienošanos ar Krieviju. Tad, izceļoties karam, Sugiharu nosūtīja uz Lietuvu, lai viņš tur ievāktu informāciju par armijas kustību.

1940. gadā Hitlers nolēma iznīcināt ebrejus. Laika vairs nebija daudz: nacistu spēki tiem liedza bēgšanas iespējas uz rietumiem, bet krievu armija tuvojās no austrumiem. Ebreji meklēja kādu patvēruma vietu un Karību salās bija atraduši Nīderlandei piederošo Kurakao, kurā nebija nepieciešama vīza ieceļošanai. Bet vispirms viņiem vajadzēja tikt līdz Japānai, kas nozīmēja, ka viņiem nepieciešama Japānas tranzīta vīza, lai šķērsotu Krieviju.

Simtiem izmisušu ebreju lūdzās Sugiharam palīdzību. Bez atļaujas no Tokijas un strādādams 18 stundas diennaktī, viņš izrakstīja vairāk nekā 2000 vīzu, tās noformējot pēdējā brīdī, pat pirms vilciena atiešanas.

Karam beidzoties, kad Sugihara atgriezās Tokijā, viņu palūdza aiziet no diplomātiskā korpusa. Šis apdāvinātais, zināšanām bagātais, laipnais un drosmīgais vīrs, lai uzturētu sievu un ģimeni, bija spiests strādāt gadījuma darbus.

Daudzus gadus Sugihara atteicās runāt par savu rīcību. Visbeidzot, kad bijušais diplomāts tomēr bija spiests paskaidrot, kāpēc nebija paklausījis pavēlēm, turklāt negūstot nekāda labuma, viņam šo jautājumu bija grūti saprast. Tāpēc viņš vienkārši atbildēja: „Es darīju to, kas man bija jādara.”

(Autors: Viljams Džonsons)

Laumiņa veikalā

2011-06-15T13:57:00.001+02:00

„Bet, kad augstie priesteri un rakstu mācītāji redzēja brīnuma darbus, ko Viņš darīja, un dzirdēja bērnus Templī kliedzam un saucam: Ozianna Dāvida dēlam! — tad tie apskaitās.” (Mateja 21:15)

Kādu piektdienu, apņēmies iepirkties nedēļas nogalei, es lielveikalā iegriezos augļu nodaļā. Tā bija tukša, izņemot kādu mazu meiteni, kura izskatījās kā laumiņa, stumdama savus mazos iepirkumu ratiņus. Viņa šajā nodaļā ļoti rūpīgi aplūkoja pieejamo produkciju, pilnībā koncentrējusies savam uzdevumam.

Es devos pie ābolu plaukta, jo mani bija iekārdinājuši dzeltenie āboli. Viņa nostājās man līdzās un sāka aplūkot sarkanos. Lai gan plaukts bija gandrīz viņas acu augstumā, ar savu mazo rociņu viņa paņēma vienu ābolu, to rūpīgi aplūkoja, tad ievietoja plastmasas maisiņā.

Kamēr liku ābolus maisiņā, tas man izslīdēja no rokām un atsitās pret plauktu. Viņa ar ļoti nopietnu sejas izteiksmi pagriezās pret mani un sacīja:

„Uzmanīgāk, lūdzu!”

Iedomājieties, tas bija tik neatbilstoši — šī mazā laumiņa pamācīja vīru, kurš ir vismaz desmit reižu vecāks par viņu.

Cenzdamies apspiest smieklus, atbildēju: „Cik labi, ka noķēru, gandrīz jau pazaudēju visu maisiņu.”

Viņa atraisījās un man pajautāja: „Vai jūs veicat visus iepirkumus savā ģimenē?”

Es atbildēju: „Jā, lai gan šodien arī mana sieva ir atbraukusi līdz uz veikalu, parasti iepērkos es.”

Viņa pasmaidīja apburošu smaidu: „Parasti jau puišiem nepatīk iepirkties.”

„Zinu. Man arī kādreiz nepatika. Bet es to daru, lai palīdzētu savai sievai, kas strādā pilna laika darbu. Un tagad man tas ir iepaticies.”

„Man arī patīk. Manuprāt, iepirkšanās ir jautra.”

Pēkšņi atskanēja balss no blakus ejas: „Treisija!” — un viņa atsaucās.

Ātri man uzsmaidījusi, viņa atvadījās un aizskrēja. Tieši tad pienāca mana sieva Noulīna un pajautāja, kas esot noticis. Es viņai pastāstīju par šo tikšanos, kas mani acīmredzot bija uzmundrinājusi.

Arī Jēzus savas dzīves pēdējā svētdienā jutās pacilāts, kad dzirdēja, kā bērni templī sauc: „Ozianna Dāvida dēlam!” Reliģiskie vadītāji bija ļoti neapmierināti, ka Viņš pārņēmis tempļa vadību. Galu galā — tā bija viņu teritorija!

Viņi centās savas dusmas vērst pret vājāko posmu — bērniem. Tie Jēzum jautāja: „Vai Tu nedzirdi, ko šie saka?”

Jēzus vienkārši atbildēja: „Dzirdu gan. Vai jūs nekad neesat lasījuši: no bērniņu un zīdaiņu mutes Tu Sev slavu sagādājis?” (Mat. 21:16)

Jēzus bērnus aizstāvēja. Viņš tos aizstāv arī šodien.

(Autors: Viljams Džonsons)

Endžela, kuru izglāba noklīdis suns

2011-06-15T13:48:00.001+02:00

„Vai var māte aizmirst savu zīdaini un neapžēloties par savu miesīgu bērnu? Un, ja pat māte to aizmirstu, Es tevi neaizmirsīšu.” (Jesajas 49:15)

Dievs ar pravieša Jesajas starpniecību jautā: „Vai var māte aizmirst savu zīdaini?” Tas ir retorisks jautājums, uz kuru pašsaprotama atbilde būtu: „Nē.” Tas, ka māte varētu aizmirst sava klēpja augli, šķiet neiespējami, neiedomājami.

Tomēr tas ir iespējams. Mūsdienās neiedomājamais norisinās aizvien vairāk un vairāk. Daudzās valstīs, arī tādās „attīstītās” valstīs kā ASV, zīdaiņi tiek atstāti uz durvju sliekšņa, pie slimnīcām vai pat atkritumu tvertnēs.

Kādi apstākļi sievieti mudina uz tamlīdzīgu rīcību? Kāds izmisums, kāda bezcerība liktu mātei veikt tik pretdabisku darbību? Dzelmes, kādās šīs nabaga sievietes nolaidušās, spēj izprast vienīgi Dievs, kurš zina un saprot.

Dažreiz šādiem traģiskiem stāstiem ir laimīgas beigas, tomēr biežāk tā nav. No Nairobi Kenijā atceļojis iespaidīgs stāsts. Kāds noklīdis suns atrada mežā pamestu zīdaini. Acīmredzot šis suns atrasto zīdaini bija pārnesis pāri intensīvas satiksmes ceļam, tad izvilcis cauri dzeloņstieplēm, visbeidzot nonākdams vietā, kur mita paša suņa kucēni.

Skrandās tērptais zīdainis bija ievietots polietilēna maisiņā. Kad meitenīti atrada, viņa svēra apmēram 3 kg. Viņu aizveda uz slimnīcu un sāka injicēt antibiotikas. Pēdējās ziņas par viņu ir tādas, ka viņas stāvoklis ir stabils un ārstēšanai ir labi rezultāti. Mediķi viņu nodēvēja par Endželu . Neviens par šo bērnu neinteresējās, bet, izskanot stāstam par brīnumaino glābšanu, cilvēki sāka ziedot autiņus un drēbes.

Kungs vispirms uzdeva jautājumu: „Vai var māte aizmirst savu zīdaini un neapžēloties par savu miesīgu bērnu?” Tad Viņš turpināja, sakot: „Un, ja pat māte to aizmirstu, Es tevi neaizmirsīšu.”

„Vai iespējams atrast vēl spēcīgākus, vēl maigākus vārdus par tiem, kādus Viņš izvēlējies savas mīlestības izteikšanai pret mums? [..] Skaties augšup, tu, kas šaubies un baidies, jo Jēzus dzīvo, lai mūs aizstāvētu.” („Ceļš pie Kristus”, 54., 55. lpp. oriģ.)

(Autors: Viljams Džonsons)

PIEEJAMA VADĪBA

2011-06-13T08:56:00.001+02:00

Prominentais biznesa izdevums The Wall Street Journal ievadrakstā minēja pārsteidzošu tendenci, kuru praktizē vairāki aizņemti vadītāji. Atbilstoši rakstītajam, viņi noalgo atbildīgo par darbiniekiem - kādu, kurš komunicē ar darbiniekiem, atbrīvojot vadītāju un ļaujot viņam vairāk laika veltīt plašākiem korporatīvā līmeņa jautājumiem.

Šķiet interesanti, ka laikā, kad daudzi augstākā līmeņa vadītāji jau ir būtiski izolēti no saviem darbiniekiem, viņi nodarbina vēl kādu vārtu sargu – ievieš vēl vienu izolācijas slāni starp sevi un darbiniekiem. Ir acīmredzams, ka tas ļoti apgrūtina personāla piekļuvi augstākstāvošajiem. Tas arī veicina neapmierinātības pieaugumu starp tiem, kuri jūtas nesadzirdēti un nenovērtēti.

Laika menedžments ir ļoti svarīgs, un domāju, ka tas ir viens no iemesliem šai nesenajai taktikai. Tomēr patiesi efektīva vadīšana ir „kalpošana” cilvēkiem, nevis izvairīšanās no viņiem. Ja mēs saskarsmi ar cilvēkiem uzskatām par problēmu, nevis privilēģiju, mūsu prioritātes ir nopietni nepareizas.

Ir daudzi avoti, kur iegūt informāciju par to, cik svarīgi būt ciešā kontaktā ar tiem, kurus vadi, bet vislabākie piemēri atrodami Bībelē. Piemēram, Jaunajā Derībā mēs lasām: "Un tie atnesa bērniņus pie Jēzus, lai Viņš tos aizskartu. Bet mācekļi tos aprāja. Bet Jēzus, to redzēdams, apskaitās un tiem sacīja: "Laidiet bērniņus pie Manis, neliedziet tiem, jo tādiem pieder Dieva valstība. " (Marka 10:13-14).

Katrs, kurš pazīstams ar Jēzus dzīves aprakstu Bībelē, zina, ka Viņam bija ļoti skaidra misija un ļoti īss laiks tās piepildīšanai. Neskatoties uz to, Viņam vienmēr bija laiks cilvēkiem, kuri sauca pēc Viņa uzmanības. To varam redzēt arī iepriekšējā citātā. Ja Dieva Dēls vēlējās būt pieejams bērniem, kuri tajā laikā netika uzskatīti par cilvēkiem, vai arī mums nevajadzētu palikt pieejamiem saviem darbiniekiem?

Lūk, vēl daži Bībelē dotie principi:

Regulāri kontrolē sava personāla noskaņojumu. Kā jūs zināsiet par problēmu rašanos, ja izvēlēsieties ar saviem darbiniekiem nekomunicēt cieši un pastāvīgi? Esot paviršs pret nopietniem signāliem, jūs varat pakļaut savu kompāniju briesmām. “Uzraugi savus sīklopus un rūpējies par saviem ganāmiem pulkiem… tavi jēri tevi ģērbj, un tavi āži tev sagādā naudu, par ko nopirkt tīrumu…” (Salamana pamācības 27:23-27)

Nosakiet skaidrus mērķus, saprotot savu komandu. Kad cilvēki tic tam, ka vadītāji viņus pazīst un rīkojas saskaņā ar viņu interesēm, tad viņi ir motivēti veikt vislabāko darbu. “Zemes grēku dēļ notiek daudz pārgrozību valdnieku un valstu starpā; bet ļaužu nopelnu dēļ, ja ļaudis ir gudri un prātīgi, valstis un valdnieki pastāv ilgi.” (Salamana pamācības 28:2)

Veltiet tādu pašu uzmanību un rūpes, kā vēlaties saņemt. Akūtu vajadzību gadījumā mēs vēlētos tās deleģēt kādam, kurš var palīdzēt. Kā vadītājiem mums ir jābūt tikpat atsaucīgiem pret saviem padotajiem. “Un, kā jūs gribat, lai ļaudis jums dara, tāpat dariet viņiem.” (Lūkas 6:31)

Autors: Riks Bokss (Rick Boxx)

SLAZDI, PAAUGSTINOT UZ PJEDESTĀLA

2011-06-06T15:33:00.001+02:00

Kas ir jūsu varoņi – cilvēki, kurus jūs vērtējat visaugstāk, tie, kuriem jūs vēlētos līdzināties?

Mums katram ir cilvēki, kurus cienām, vīrieši un sievietes, kuri “uzstāda latiņu”, runājot par augsta līmeņa personīgajiem sasniegumiem un uzvedību. Ar mūsu varoņiem ir tikai viena problēma – tāpat kā mēs viņi ir tikai cilvēki un dažkārt kļūdās, sākot ar dažiem sīkiem nepareiziem lēmumiem līdz liela mēroga likumpārkāpumiem. Kad tā gadās, mēs jūtamies sarūgtināti, pat nodoti, jo viņi nespēj dzīvot saskaņā ar mūsu iedomātajiem augstajiem standartiem.

Nesen savas nozares līderis to izdarīja – pieņēma dažus kļūdainus lēmumus, kuri kļuva publiski zināmi, un viņa kā godīga un cilvēka ar augstiem ētiskajiem principiem reputācija smagi cieta. Arī es kā viens no viņa apbrīnotājiem jutos gan pārsteigts, gan apmulsis par šādiem atklājumiem. Bet patiesībā nevienam nevajadzētu justies kā “aplietam ar ūdeni”. Neizskatījās, ka šis vīrs varētu krist publiskā nežēlastībā, bet agrāk vai vēlāk mēs visi kļūdāmies, pat ja dzīvojam saskaņā ar savām augstajiem ideāliem.

Bībele, kuru es uzskatu par visu laiku labāko rokasgrāmatu biznesa un profesionālajai pasaulei, to paskaidro ļoti tieši: “Jo visi ir grēkojuši, un visiem trūkst dievišķās godības” (Romiešiem 3:23). Termins “grēks” burtiski nozīmē „neatbilst standartam”. Bībeles kontekstā tas nozīmē neatbilstību augstajam un nelokāmajam Dieva standartam. Es nekad neesmu saticis cilvēku, kurš būtu perfekts. Vai jūs esat? Protams, nē. Tādēļ bez šaubām, mēs visi atbilstam raksturojumam „grēkojis”.

Vai tas nozīmē, ka mums nav jāpievērš uzmanība vai pat jāattaisno slikta uzvedība? Nē. Cilvēkiem, kuri ieņem augstus amatus, jāsaprot, ka viņus vērtē atbilstoši augstākajiem standartiem un cerībām – augstākiem nekā tiem, kurus viņi vada, jo daļa no viņu atbildības ir būt par labu piemēru, kuram vērts sekot.

Tomēr sagaidīt, vai pat pieprasīt no viņiem pilnību, ir ne tikai nepamatoti, tas ir nereāli. Gandrīz tikko kā uzceļam savus varoņus uz pjedestāla, mums jāsāk gaidīt, kad viņi kritīs no paaugstinājuma. Lūk, daži piemēri no Bībeles saistībā ar citu kļūmēm – un arī savējām:

Esi lēns tiesāt citus. Kad atklājas kāda nepareiza rīcība, mēs ātri vien šo cilvēku nosaucam par krāpnieku vai kā vēl sliktāk. Varbūt, ka mēs šajā gadījumā nekļūdāmies, bet mums arī jāatzīst, ka līdzīgos apstākļos mēs paši, iespējams, rīkotos nepareizi. “Netiesājiet, lai jūs netopat tiesāti. Jo, ar kādu tiesu jūs tiesājat, ar tādu jūs tapsit tiesāti; un, ar kādu mēru jūs mērojat, ar tādu jums taps atmērots” (Mateja 7:1-2).

Izvērtē pats sevi. Ir teikts, ka citos mums visvairāk nepatīk tās nepilnības, kuras piemīt mums pašiem. Pirms nosodīt citus, pārliecinies, ka tev pašam nav apslēpti grēki. “Bet ko tu redzi skabargu sava brāļa acī, bet baļķi savā acī neieraugi? ... Liekuli, izvelc papriekš baļķi no savas acs un tad lūko izvilkt skabargu no sava brāļa acs” (Mateja 7:3-5).

Esi uzmanīgs novērtējot savu neievainojamību. Pirms vairākiem gadiem plaši pazīstams vadītājs apgalvoja, ka ir viena sfēra, kurā viņš nekad nepaklups – attiecības. Gada laikā atklājās, ka šim precētajam kungam ir ārlaulības attiecības ar administrācijas asistenti. “Tādēļ, kas šķietas stāvam, lai pielūko, ka nekrīt!” (1. Korintiešiem 10:12).

Autors: Roberts Dž. Tamasi

Vīrs no tuksneša

2011-05-31T08:52:00.001+02:00

„Nāca cilvēks, Dieva sūtīts, vārdā Jānis.” (Jāņa 1:6)

Šis vīrs no tuksneša stāvēja stalti izslējies. Jūdejas tuksneša saulē iededzis, ar dedzīgu un caururbjošu skatienu — viņš bija pieradis dzīvot un runāt tālu no sabiedrības kā vientuļa balss.

Viņu sūtīja Dievs. Viņš piedzima gados vecajiem Caharijam un Elizabetei, kuri sen bija atmetuši cerības kļūt par vecākiem. Viņš bija brīnuma bērns. Dievs viņu radīja; Dievam bija tam laikam paredzēta vēsts, un Jānis bija cilvēks, kuram bija lemts to pasludināt.

Arī viņam, tāpat kā Kristum, par kuru viņš sludināja, dzīve tika pārrauta pašā tās plaukumā. Tomēr, lai gan īsa, tā dega kā romiešu svece, izgaismojot pirmā gadsimta Palestīnā valdošo tumsību. Jēzus par Jāni Kristītāju sacīja: „Viņš bija svece, kas īsu brīdi deg un spīd, bet jūs gribējāt līksmoties viņa gaismā.” (Jāņa 5:35)

Kādu brīdi Jānis bija visnotaļ populārs. Viņu klausīties ieradās pūļi no Jeruzalemes, Jūdejas, no apgabala, kas atrodas ap Jordānu, un šie ļaudis vēlējās tikt kristīti, kas simbolizētu viņu grēku piedošanu (Mat. 3:5).

Arī farizeji un saduķeji ieradās noskaidrot, kas tuksnesī īsti notiek. Jāni Kristītāju klausīties nāca pat kareivji un muitnieki (Lūk. 3:12, 14).

Šis cilvēks bija tik populārs, ka daži izteica varbūtību: viņš ir ilgi gaidītais Mesija. To padzirdēja arī Jeruzalemes reliģiskā hierarhija, un tādēļ pie Jāņa tika nosūtīta delegācija ar jautājumu: „Kas tu esi?” (Jāņa1:19)

Bet Jānis, lai gan nesa pasaulei gaismu, pats tomēr šī Gaisma nebija. „Viņš nāca liecības dēļ, lai liecinātu par gaismu, lai visi nāktu pie ticības caur viņu.” (Jāņa 1:7) Jānis savu lomu apzinājās; viņš nekad necentās sev piesavināties vairāk par to, ko Dievs bija paredzējis. Daži viņa mācekļi jutās aizvainoti, kad parādījās Jēzus un Jāņa klausītāju pulks manāmi saruka. Bet Jānis tā nereaģēja. Viņš tos pamācīja: „Viņam vajag augt, bet man iet mazumā.” (Jāņa 3:30)

Varētu būt ļoti grūti samierināties, ja redzat, kā zūd jūsu popularitāte. Vēl sarežģītāk ir kļūt par amatpersonas dusmu mērķi tāpēc vien, ka jūs sakāt patiesību. Tā notika ar Jāni. Viņš nonāca cietumā, jo bija negatīvi izteicies par ķēniņa Hēroda laulības pārkāpšanu ar viņa brāļa Filipa sievu.

Vientuļais tēls no tuksneša nomira vienatnē Hēroda cietumā. Izniekota dzīve? Tikai ne Dieva acīs! „Nāca cilvēks, Dieva sūtīts, vārdā Jānis.”

(Autors: Viljams Džonsons)

Visa Radītājs

2011-05-31T08:45:00.001+02:00

„Caur Viņu viss ir radies, un bez Viņa nekas nav radies, kas ir.” (Jāņa 1:3)

Mūžīgais Vārds, Trīsvienības varenais starpnieks, ir arī Radītājs. Par Jēzu, miesā tērpto Vārdu, esam pieraduši domāt kā par savu Glābēju. Daudz retāk atskārstam, ka Viņš ir arī mūsu Radītājs. Tomēr Viņš tas ir.

Jānis šo domu apstiprina, sacīdams: „Caur Viņu viss ir radies, un bez Viņa nekas nav radies, kas ir.” Arī Pāvils uzsver to pašu: „Viņā radītas visas lietas debesīs un virs zemes, redzamās un neredzamās, gan troņi, gan kundzības, gan valdības, gan varas. Viss ir radīts caur Viņu un uz Viņu.” (Kol. 1:16)

Šāds skatījums maina to, kā raugāmies uz apkārtējo pasauli. Uz dabu ar tās neskaitāmajiem kokiem, augiem un ziediem, ar tās plašo dzīvnieku sugu spektru — no amēbām līdz ziloņiem, no lakstīgalām līdz vaļiem — Viņš to visu radīja. Tas viss neradās pats no sevis; tā ir Viņa radība. Tāpēc cienīsim to un izturēsimies pret to, kā pārvaldniekiem pienākas.

Īpaša uzmanība jāpievērš cilvēkiem: tie ir Viņa radošās darbības augstākais punkts. Viņš mūs radījis nedaudz zemākus par eņģeļiem; sev, Dievam, līdzīgus. Radīšanas procesā Viņš katram cilvēkam piešķīra cienījamu statusu. Protams, Dieva līdzību grēks ir stipri izkropļojis, bet tās atspulgs paliek.

Cilvēks, kurš nicinoši izturas pret citu cilvēku, nicinoši izturas arī pret Radītāju; cilvēkam, kurš nodara pāri citam cilvēkam, kādu dienu nāksies atbildēt Radītājam.

Un varenajā patiesībā par to, ka visa Radītājs ir Vārds, ietverta šāda galvenā doma: Viņš radīja arī mani. Es esmu īpašs. Es esmu vērtīgs. Man ir dievišķa izcelsme neatkarīgi no tā, kādos apstākļos esmu dzimis. Man ir nosprausts dievišķs liktenis, jo Viņš vēlas, lai es Viņa klātbūtnē dzīvotu mūžīgi.

Tā kā mums uzspiests dievišķās līdzības zīmogs, arī mums piemīt griba un spēja „radīt” — tomēr daudz zemākā līmenī. Daži cilvēki rada brīnišķīgu mūziku — es to nespēju. Daži gatavo mēbeles, ceļ mājas — es to nespēju. Mans radošais gars izpaužas rakstīšanā, kas ir mans hobijs mūža garumā un sniedz gandarījumu. Un esmu pamanījis interesantu fenomenu: tas, ko sarakstu, sāk dzīvot savu dzīvi. Katrs lasītājs manu rakstu vai grāmatu uztver atbilstoši savai dzīvei. Viņi manis rakstītajā atrod tādu nozīmi un jēgu, par kādu es, to rakstīdams, pat neiedomājos. Ja es protestēdams saku: „Tā es to nebiju domājis,” — viņu atbilde ir: „Bet es to tā uztvēru.”

Zināmā mērā tas ir tāpat kā ar Dievu un mums. Viņš mūs radīja, bet ļauj mums dzīvot pašiem savu dzīvi.

(Autors: Vijams Džonsons)

Dziesma no mūžības

2011-05-31T08:36:00.001+02:00

„Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs.” (Jāņa 1:1)

Noslēpumainais, intriģējošais, dziļais Jāņa evaņģēlija ievads saista mūsu uzmanību. Valoda pati par sevi ir vienkārša, bet tā mūs aizrauj lidojumā.

Tā ir dziesma, kas atbalsojas no mūžības.

„Iesākumā...” Prātā atgriežamies pie Bībeles pirmajiem vārdiem: „Iesākumā Dievs radīja debesis un zemi.” (1. Moz. 1:1) Tomēr šis evaņģēlijā minētais iesākums sniedzas laikā vēl pirms zemes dzimšanas, pirms saules sistēmas izveides, pirms pasaules eksistences, pirms Visuma eksistences, pirms laika, pirms visa — tas ir iesākums pirms visiem iesākumiem, kurus varam iedomāties.

Mēs esam laikā un telpā radītas būtnes, mēs esam cilvēki. Pat ja sasniedzam simt gadus, mūsu dienu skaits attiecībā pret mūžību ir vien smilšu grauds pludmalē. Paraugieties uz pašu Visumu, tā neaptveramajiem plašumiem, tā tālajām zvaigznēm, kas atrodas miljoniem gaismas gadu attālumā no mūsu planētas; tās ir tik tālas un dažkārt jau sen izdegušas, bet tomēr to atblāzma mūs sasniedz vien tagad.

Un apustuļa Jāņa pieminētais iesākums ir vēl tālākā pagātnē, pirms visa iepriekšminētā. Padomāsim par to, ko Jānis vēlas, lai mēs saprastu.

Vārds nav nekas jauns. Raudzīdamies cik vien tālā pagātnē iespējams, mēs tur atradīsim Vārdu.

Vārds ienāca laikā un telpā. Viņš uzcēla Savu telti starp mums un ietērpās cilvēka veidolā. Jānis to aprakstījis samērā īsi, bet atlikušo evaņģēliju veltījis, lai parādītu godību, kas pavadīja šo miesā nākušo Vārdu. Viņš bija „pilns žēlastības un patiesības” (Jāņa 1:14).

Šis Vārds, kuru ļaudis dēvēja par Jēzu, izskatījās tāpat kā citi cilvēki. Bet Viņš bija īpašs. Viņš bija ieradies no tāliem pagātnes laikiem — no mūžības.

Jebkurā diskusijā par Jēzu no Nācaretes galvenais un visnozīmīgākais jautājums ir šāds: vai Jēzus bija tikai cilvēks vai tomēr kas vairāk? Jānis mūs informē, ka Viņš bija kas vairāk! Daudz vairāk! Viņš ir no mūžības. Viņš ir Dievs.

Vēstures gaitā cilvēki vienmēr ir šaubījušies, vai eksistē Dievs vai dievi. Tie ir centušies nodibināt kontaktus ar Dievu vai dieviem, tos nomierināt un izdarīt tiem ko tīkamu. Jānis atbild: jā, Dievs eksistē. Jau kopš mūžības.

Un Dievs kļuva par miesu. Viņš atstāja mūžību un ieradās mūsu laikā un vietā. Viņš atnāca, lai mūs glābtu.

(Autors: Viljams Džonsons)

Naudas krāsa

2011-05-31T08:29:00.001+02:00

„Jo visa ļaunuma sakne ir mantas kārība.” (1. Timotejam 6:10)

Kā jūs rīkotos, ja, nevienam neredzot, atrastu lielu naudas summu? Piemēram, 200 miljonus dolāru? Vai jūs tos paturētu vai nodotu varas iestādēm?

2003. gada 18. aprīlī, iebrūkot Irākā, šādā situācijā nonāca divi ASV armijas seržanti. Pēc Bagdādes krišanas valdošajā haosā viņi uzgāja divus šķūnīšus, kuros atradās daudzas metāla kastes. Katrā kastē bija 4 miljoni ASV dolāru, kopumā 230 miljoni ASV dolāru. Kareivji šo naudu nodeva varas iestādēm. Viņu komandieris apgalvoja: „Šie zēni ir īsti varoņi.”

Bet „naudas drudzis” piemetās citiem kareivjiem. Viņi pārmeklēja krūmus, vecas ēkas, pat atkritumu tvertnes. Un viņi atrada kādu ēku, kas mats matā līdzinājās tai, par kuru bija dzirdējuši. Viņi tajā ielauzās un atklāja vēl 50 metāla kastes, kas bija cieši sabīdītas kopā. Tajās atradās vēl 200 miljoni ASV dolāru 100 dolāru banknotēs.

Un tad kontroli pārņēma naudas vara. „Pienāca brīdis, kad viss pārvērtās [..] ļaunumā. Gaiss bija smacīgs. [..] Cilvēku skatieni bija mainījušies. Varēja redzēt, ka katrs vēlējās sev iegūt, cik vien daudz iespējams.” Tā stāstīja kāds kareivis, kurš savas lomas dēļ šajā sirojumā vēlāk tika izraidīts no armijas.

Kareivji bāza kabatās, cik vien daudz naudas varēja atrast. Divi vīri vairākas naudas kastes iemeta netālu esošajā kanālā ar nolūku tās atgūt vēlāk. Citi apmēram 600 000 dolāru paslēpa netālu esošajā palmā.

Tad ieradās kāds virsnieks, kurš tikko bija pabeidzis novietot iepriekš atrasto naudas summu. Viņš uzreiz saprata, ka kaut kas nav tā, kā tam vajadzētu būt. Viņam tieši priekšā, kādā koka stumbrā, visiem redzamā vietā bija iesprausts naudas žūksnis. Viņš šo naudu paņēma un sāka izmeklēšanu. Tika atrastas paslēptās kastes, kas gan vairs nebija pilnas. No četriem dažādiem avotiem tika atgūti aptuveni 780 miljoni ASV dolāru. Šo naudu no Irākas izveda, bet ceļā uz lidostu kāds armijas šoferis mēģināja piesavināties 300 000 dolāru.

Kādas senas dziesmas vārdi pauž: „Nauda ir ļaunuma sakne.” Taču būtībā problēma nav pašā naudā, bet gan mīlestībā pret naudu. Naudas krāsa atklāj mūsu patiesās krāsas.

Mēs, kas sekojam Kungam Jēzum, tāpat kā Viņš, kurš atnāca, lai dotu, nevis ņemtu, zinām, ka vienīgā bagātība, ko varēsim paturēt, ir tas, ko dodam citiem.

(Autors: Viljams Džonsons)

Svētīgi miera nesēji

2011-05-31T08:21:00.001+02:00

„Svētīgi miera nesēji, jo tie tiks saukti par Dieva bērniem.” (Mateja 5:9)

Svētīgi miera nesēji, jo kara kurinātāji aizvien vairojas. Mūs ielenc dusmīgas balsis un vardarbīga rīcība. Dažus visbriesmīgākos vārdus izteikuši reliģiski noskaņoti cilvēki, tostarp arī kristieši. Viņi nosoda tos, kas dažādus jautājumus (un Dievu) redz citādā gaismā nekā viņi. Viņi aicina uz izslēgšanu, izraidīšanu un izstumšanu.

Svētīgi miera nesēji, jo tie draudzes nesaskaņas svaida ar eļļu. Viņi izprot atšķirību starp mūžīgo un nemainīgo, starp īslaicīgo un mainīgo. Viņi iestājas par taisnību, bet ir gatavi uzklausīt un pielāgoties citos jautājumos.

Kad pretējas partijas ietiepjas, viņi kļūst par starpniekiem. Viņi atjauno saskaņu.

Svētīgi miera nesēji, jo viņi seko Miera Valdnieka Jēzus pēdās. „Jo Viņš ir mūsu miers.” (Efez. 2:14) Viņš mūs ir salīdzinājis ar Dievu un pārvarējis šķirošo naidīguma sienu, naidīgumu, kas atdala baltos no melnajiem, aziātus no eiropiešiem, vīriešus no sievietēm. Viņš saviem sekotājiem apsolīja: „Mieru Es jums atstāju, Savu mieru Es jums dodu; ne kā pasaule dod, Es jums dodu. Jūsu sirdis lai neiztrūkstas un neizbīstas.” (Jāņa 14:27)

Svētīgi miera nesēji, jo tie tiks saukti par Dieva bērniem. „Jūs esat svētīgi, ja cilvēkiem varat parādīt, kā sadarboties, nevis sacensties vai cīnīties. Tieši tad jūs atskārtīsit, kas jūs patiesībā esat, kā arī ieraudzīsit savu vietu Dieva ģimenē.” (Bībeles tulkojums The Message („Vēsts”),

Mat. 5:9).

Tā kā miera nesēji ir Dieva bērni, viņi pilda sava dievišķā Tēva uzdotos darbus. Šie ļaudis Viņam līdzinās; viņi nes mieru, izplata mieru, dzīvo mierā.

Kāds šai svētībai sakars ar žēlastību? Tās ir cieši saistītas. Miers ir žēlastības auglis. Pāvils vēstules parasti iesāka, rakstīdams: „Žēlastība jums un miers no Dieva, mūsu Tēva, un Kunga Jēzus Kristus.” (Piem., Rom. 1:7) Žēlastība ir sakne, miers — tās auglis.

„Sirdī uzņemtā Kristus mīlestība mazina naidīgumu, klusina nesaskaņas un pilda dvēseli ar mīlestību. Kas dzīvo mierā ar Dievu un līdzcilvēkiem, tas nevar būt nelaimīgs. Tādu cilvēku sirdīs nemājo skaudība, tur vietu neatrod ļaunas aizdomas un nepastāv naids. Kas dzīvo saskaņā ar Dievu, tam ir dalība pie Debesu miera un viņa svētīgais iespaids izstaro uz citiem. Miera gars kā rasa veldzē sirdis, kas nogurušas pasaules steigā.” („Kristus kalna svētruna”, 27., 28. lpp. oriģ.)

(Autors: Viljams Džonsons)

Tas, ko nevar nopirkt par naudu

2011-05-31T08:12:00.001+02:00

„Svētīgi lēnprātīgie, jo tie iemantos zemi.” (Mateja 5:5)

Šīs Rakstu vietas parastais tulkojums: „Svētīgi lēnprātīgie, jo tie iemantos zemi,” — veicinājis jokus un zaimošanu. Pasaulē, kuru pazīstam, lēnprātīgie neko nesaņem; viņi tiek samīti. Cilvēki augstu vērtē uzstājīgumu un agresivitāti. Cilvēki lēnprātību ienīst, jo tā, viņuprāt, ir vājuma izpausme.

Bet, raugoties no bibliskā skatījuma, no žēlastības skatījuma, lēnprātība nav vājība. Vecās Derības izcilākā personība bija Mozus, kurš tika uzskatīts par lēnprātīgāko personu uz zemes (4. Mozus 12:3). Un Jaunās Derības centrā ir Jēzus Kristus, kurš nesaglabāja dievišķo statusu, bet kļuva par cilvēku un „pazemojās, kļūdams paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei” (Fil. 2:8).

Uzskats, ka lēnprātība nozīmē gļēvumu, ir pilnīgi nepareizs. Lēnprātīgs cilvēks ir nevis nulle, bet gan stipra personība, kura var sasniegt tikpat daudz kā Mozus, kurš savus cilvēkus izveda no gūsta, vai Jēzus, kurš izglāba visu cilvēci.

Jo vairāk cilvēks atbrīvojas no sava es, no lepnuma un ambīcijām, tieksmes pēc slavas un sasniegumiem, jo vairāk Dievs viņu var izmantot, lai paveiktu lielas lietas. Tas nozīmē, ka būt lēnprātīgam ir būt pārākam.

„Cilvēciskā daba vienmēr ir gatava ar citiem strīdēties, bet, kas no Kristus mācījies, tas ir brīvs no paša „es”, no lepnības un valdīšanas kāres, viņa dvēselē ir miers, jo viņš savu es ir nodevis Svētajam Garam. Tad mēs nebūsim norūpējušies par augstākas vietas iegūšanu, mēs nevēlēsimies pievērst sev citu uzmanību, bet sapratīsim, ka mūsu augstākā vieta ir pie Pestītāja kājām. Mēs skatāmies uz Jēzu, gaidām, lai Viņa roka mūs vada, un klausām Viņa balsij.” („Kristus kalna svētruna”, 15. lpp. oriģ.)

Tas nozīmē patiesi apzināties savas stiprās un vājās puses un būt apmierinātiem ar to, kādi esam. Mūsu pašapziņa vairs nav atkarīga no tā, ko darām, bet gan no tā, kas esam, jo mēs esam Dieva dēli un meitas.

Dievam mēs esam nenovērtējami dārgi. Un, galu galā, lēnprātīgie tiešām iemantos zemi. Ne tikai labāko zemi, uz kuru dodamies, bet jau tagad saņems žēlastības valstības bagātības — visu, ko nevar nopirkt par naudu.

(Autors: Viljams Džonsons)

UZVAROŠĀS RECEPTES SASTĀVDAĻAS

2011-05-31T07:49:00.001+02:00

Ja ir kāda neapstrīdama patiesība dzīvē un īpaši biznesa un profesionālajā pasaulē, tad tā ir – “Tā gadās”, lietas notiek bez acīmredzama iemesla, ir lietas, kuras jūs nespējat izskaidrot.

Svarīgs darījums, kuru jūs cerējāt noslēgt ,pēc tam, kad pielikti ļoti lieli darba apjomi, pēkšņi izgāžas.

Jūs zaudējat galveno klientu bez iepriekšēja brīdinājuma vai saprotama iemesla.

Jūs nepaaugstina amatā, lai gan jūs uz to cerējāt, vai arī tiekat paaugstināts, bet tas neatbilst iecerētajam.

Vadošais darbinieks pēkšņi pāriet darbā pie konkurenta pēc tam, kad jūs tik daudz laika un naudas esat investējis viņa apmācībā.

Kad notiek līdzīgas lietas, mēs parasti brīnāmies: “Par ko man tas?” vai pat: “Kāpēc Dievs man to nodara?” Dažkārt mēs to tā arī neuzzinām. Citkārt tomēr mēs saņemam atbildi uz savu “kāpēc?”. Sekojošais stāsts sniedz lielisku piemēru:

Meita stāsta mātei, kā viņai viss dzīvē iet “šķērsām”, neieskaitīts matemātikas kontroldarbs, draugs pametis un labākā draudzene pārceļas dzīvot citur. Viņas pasaule, liekas sabrūk.

Kamēr meita stāsta savu bēdu stāstu, tikmēr māte cep kūku. Uz brīdi pārtraukusi darboties, viņa pārtrauc meitu un jautā, vai viņa grib kūku. Meita atbild: “Protams, mammu, tu taču zini, kā man garšo tavas kūkas!”

“Labi, lūdzu nedaudz cepamās eļļas,” saka māte, sniedzot meitai eļļas pudeli. “Fui!” teic meita.

“Varbūt vēlies pāri jēlu olu?” jautā māte, turot tās viņas virzienā. “Nē, mammu, tās taču ir negaršīgas!”

“Kā ar saujiņu miltu,” pavaicā māte, “vai cepamo pulveri?”

“Mammu, kāpēc tu man to jautā? Tas viss taču nav garšīgi!”

Tad māte atbild: “Jā, katra no šīm lietām atsevišķi nav garšīga. Bet kad tās, pareizās proporcijās sajauc kopā, iznāk ļoti garšīga kūka. Un ja aizmirst pievienot kaut vai vienu sastāvdaļu, rezultāts nebūs īpaši labs.’’

“Dievs darbojas līdzīgi,” māte turpina. “Daudzkārt mēs brīnāmies, kāpēc Viņš ļauj iet cauri grūtībām. Bet Dievs zina, ka tad, kad Viņš saliks visas lietas kopā - Viņa perfektajā kārtībā, iznākums vienmēr būs mums labvēlīgs! Mums vienkārši ir jāuzticas Viņam, un rezultāts būs brīnišķīgs!”

Tādēļ Bībele mums apsola: “Un mēs zinām, ka tiem, kas mīl Dievu, visas lietas nāk par labu, tāpēc, ka tie pēc Viņa mūžīgā nodoma ir aicināti.” (Romiešiem 8:28)

Autors: Džims Lange

„TVER MIRKLI” – SĀC ŠODIEN!

2011-05-23T14:13:00.001+02:00

Filmā “The Dead Poets Society” (“Mirušo dzejnieku biedrība”) aktieris Robins Viljams spēlē ļoti radošu, zināmā mērā ekscentrisku literatūras profesoru koledžā. Darbības vieta ir Veltona, ļoti prestiža privātskola. Pirmajā nodarbību dienā profesors aizved studentus uz administratīvo ēku un sapulcina ap stikla skapi, kurā eksponēti iepriekšējo gadu skolas varoņu attēli.

Viljams jautā studentiem: "Ko jūs saklausāt viņus jums čukstam?"

Jaunie cilvēki, pārsvarā pirmā gada studenti, cītīgi veras uz skapi, bet nevar izdomāt, kā lai atbild uz šo jautājumu.

Redzot, ka studenti ir samulsināti, Viljams sniedz atbildi, kuru gaidīja no viņiem: „Viņi jums čukst: „CARPE DIEM””

Tad viņš turpina: "Tveriet mirkli! Iepriekšējo dienu līderi ir prom. Viņu iespējas mainīt esošo ir pagājušas. Jums ir jāsatver šī diena. Ir īstais brīdis, vajadzības ir bezgalīgas, un iespējas neaptveramas."

Profesors savu pārliecināšanu beidz ar saviļņojošu repliku: "Tas, ko es dzirdu, nav čuksti, bet gan trompetes sauciens: „CARPE DIEM!””

Ir acīmredzams, ka mūsdienu darījumu pasaulē, neskaitot dažus aizrautīgos, uz mērķi orientētu cilvēku ir maz. Carpe diem, šie latīņu valodā teiktie vārdi, kuri aicina maksimāli izmantot iespējas, kuras rodas katru dienu, valdzina izcilas personas – patiesus pārmaiņu ieviesējus un jaunu nozaru atklājējus un pētniekus. Apskatot mūsdienu biznesa un profesionālo pasauli, es ticu, ka tas ir iztrūkstošais posms, kurš nepieciešams, lai nodrošinātu spēcīgu, pastāvīgu un produktīvu darba vidi.

Šodien es vēlos jūs izaicināt – sākt šajā nedēļā sekot jaunām iespējām un jomām, saprotot, ka to nav iespējams izdarīt bez cīņas. Bet esiet droši! 8. g. s. pirms Kristus Izraēļu Radītājs, Dievs teica savai tautai: "Carpe Diem. Es jūs izvedu no Ēģiptes un sakāvu ēģiptiešu armiju, tagad es vēlos paveikt ko lielāku. Man padomā ir jauna „iziešana”"!

Kā mums teikts Bībeles Vecajā Derībā, "Nedomājiet vairs par seniem notikumiem un neievērojiet to, kas jau sen bijis! Redziet, Es veikšu ko jaunu, tas jau parādās, vai jūs to neredzat? Es likšu rasties ceļam tuksnesī un upēm vientuļās kailatnēs." (Jesajas 43:18-19).

Ļaujiet man dot padomu, sākot ar šo dienu: Ejiet soli solī ar Dievu! Sekojiet, lai Viņš strādā jūsu labā. Kā aktieris Robins Viljams teica filmā, tikai ar daudz lielāku pilnvarojumu – Dievs saka “CARPE DIEM!”

Autors: Roberts D. Fosters

EFFEKTĪVAS PĀRMAIŅAS – DOMĀŠANAS ATJAUNOŠANA

2011-05-16T09:19:00.001+02:00

Gandrīz ikviens no mums vēlas sevī ko pārmainīt – darbā, attiecībās, ikdienas paradumos un darbībās. Bet lai veiktu izmaiņas dzīvē, pirmkārt, jāmaina ir domāšanas veids. Visām jūsu darbībām pamatā ir domas. Uzvedību nosaka pārliecība, katru darbību pamudina – attieksme.

Dzirdot, kā to pasniedz mūsdienu filozofi, šķiet, ka tas ir kāds jauns atklājums. Bet Dievs šo patiesību darīja zināmu jau pirms tūkstošiem gadu: „Esi uzmanīgs kā domā, tava dzīve tiek veidota atbilstoši tavām domām" (Salamana pamācības 4:23, Mūsdienu Angļu versija (tulk.)).

Lai ilustrētu šo domu, iedomājieties ātrlaivu ezerā, kurai autopilots uzstādīts uz austrumiem. Ja jūs gribat doties pretējā virzienā – uz rietumiem, jums ir divi iespējamie veidi, kā to izdarīt:

Viens veids ir sagrābt stūri un ar spēku pagriezt laivu. Ar gribasspēku jūs varat pārspēt autopilotu, tomēr sajutīsiet nepārtrauktu pretestību. Jūsu rokas, iespējams, nogurs no pastāvīgās slodzes, un, atlaižot stūri, laiva atkal uzņems iepriekšējo kursu.

Izklausās pēc grūta darba, vai ne? Uz izmaiņas būs tikai īslaicīgas – pārtraucot pielikt pūles, viss atgriezīsies vecajās sliedēs.

Tā notiek, kad jūs vēlaties veikt izmaiņas savā dzīvē ar gribasspēka palīdzību. Jūs sakāt sev: "Es turpmāk sevi piespiedīšu … ēst mazāk… nesmēķēt… būt organizētam… neatbildēt ar dusmām...”

Gribasspēks var radīt īslaicīgas pārmaiņas, bet vienlaicīgi nepārtrauktu iekšēju stresu, jo jūs neesat ticis galā ar cēloņiem, kuri izsaukuši to, ko gribat mainīt. Mainīt vēlmes nešķiet dabiski. Tam nepieciešams liels gribasspēks un pūles. Galu galā jūs padodaties – pārtraucat diētu, pasniedzaties pēc cigaretes, nokavējiet sapulci vai arī reaģējiet ar nepamatotām dusmām.

Ir labāks un vieglāks ceļš – izmainiet savu „autopilotu” – veidu, kā domājat. Vai arī, kā teikts Bībelē, esiet atvērti pārmaiņām: "Un netopiet šai pasaulei līdzīgi, bet pārvērtieties, atjaunodamies savā garā, lai pareizi saprastu, kas ir Dieva griba: to, kas ir labs, tīkams un pilnīgs." (Romiešiem 12:2)

Pārmaiņas parasti sākas domās. Domas nosaka to, kā mēs jūtamies, un sajūtas ietekmē mūsu rīcību, un tādēļ mums: "… jāatjaunojas savā sirdsprātā" (Efeziešiem 4:23).

Lai būtu līdzīgs Kristum, jāattīsta domāšana līdzīgi Kristum. Bībele runā par domāšanu kā Jēzum Kristum un sauc šo domāšanas izmaiņu par „atgriešanos”. Tulkojumā no grieķu valodas burtiski – mainīt domas un virzienu.

Atgriezties nozīmē mainīt domāšanas veidu. Jums jāmaina savas domas par Dievu, sevi, grēkiem, citiem cilvēkiem, jūsu nākotni, visu un jāadoptē Kristus viedokli par dzīvi – Jūs taču esat Viņa sekotājs!

Autors: Riks Vorens

DZIĻAS SAKNES, LAI PĀRCIESTU DZĪVES VĒTRAS

2011-05-10T13:37:00.001+02:00

Nesen vairāki nelieli, bet pietiekami nopietni tornado šķērsoja mūsu novadu. Neviens negāja bojā, bet vairākas mājas guva nopietnus bojājumus, daudzi koki, izrauti ar visām saknēm, tika uzmesti virsū mājām. Šis notikums man atsauca atmiņā kāda japāņu uzņēmēja komentārus par novērojumiem pēc viesuļvētras.

Biznesmenis stāstīja, ka daudzi skaisti koki bija izrauti no zemes un izmētāti kā nezāles dārzā. Citi stalti koki stāvēja vētras neskarti. Viņš ievēroja kādu atšķirību – izgāztajiem kokiem bija sekla sakņu sistēma, un, kad nāca vējš ar lietu, tie krita samērā viegli.

Es domāju, ka to var piemērot visiem, kuri strādā mūsdienu mainīgajā biznesa un profesionālajā vidē. Nav šaubu, ka globālais tirgus ir piedzīvojis jucekli un negaidītas pārmaiņas. Ekonomikas apvērsums ir radījis problēmas gan atsevišķiem cilvēkiem, gan kompānijām, pat veselām nozarēm. Pastāvīga un paātrināta tehnoloģiju maiņa izsaukusi daudzu organizāciju grīļošanos. Vairākas no tām šajās neskaidrības un nezināmā vētrās neizdzīvoja.

Tad kā mums – cilvēkiem un korporācijām - izturēt šos pārmaiņu vējus? Kā mums nekļūt izrautiem ar visām saknēm un neiet bojā?

Pamats ir noturīga „sakņu sistēma”. Runājot biznesa terminoloģijā, tas prasa misijas izpratni, tādu, kura ir skaidra darbiniekiem, klientiem un piegādātājiem. Īsāk sakot: „Kas mēs esam un ko mēs darām?” Līdzīgi svarīgi ir definēt kompānijas vērtības. Tās atbild uz jautājumu: „Kā mēs darām to, ko darām?” Citiem vārdiem sakot – kādi ir mūsu standarti, kurus mēs nekad nepārkāpsim, neskatoties ne uz ko.

Vēl viena svarīga sakņu sistēmas daļa ir vīzija – kur mēs esam šobrīd un kurp mēs dodamies? Jeb kā teikts Salamana pamācībās 29:18, “Kur nav atklāsmes, tur tauta kļūst mežonīga un nevaldāma.”

Mēs varam pieņemt apkārtējās vides vērtības, mēs misiju varam izvēlēties no dažādiem avotiem, mums var būt dažāda vīzija. Bet arī 21. gadsimtā viena sakņu sistēma ir ārpus konkurences – Dieva Vārds. Lūk daži piedāvājumi:

Stabils pamats. Runājot ar Saviem sekotājiem, Jēzus min līdzību ar būvniecību. “Tāpēc ikviens, kas šos Manus vārdus dzird un dara, pielīdzināms gudram vīram, kas savu namu cēlis uz klints. Kad stiprs lietus lija un straumes nāca un vēji pūta un gāzās šim namam virsū, nams tomēr nesabruka; jo tas bija celts uz klints.” (Mateja 7:24-25).

Nestabila konstrukcija ātri sagrūst. Jēzus brīdina par neprātu – zināt, kā ir pareizi, bet to nedarīt. “Un ikviens, kas šos Manus vārdus dzird un nedara, pielīdzināms ģeķim, kas savu namu cēlis uz smiltīm. Kad stiprs lietus lija un straumes nāca un vēji pūta un gāzās namam virsū, tad tas sabruka; un posts bija liels.” (Mateja 7:26-27).

Mūžīgs pamats iztur visas vētras. Bībele deklarē, ka vislabākā sakņu sistēma ir tā, kura caur Jēzu Kristu enkurota pieaugošās attiecībās ar Dievu. Tā izveido misiju, definē vērtības un atklāj vīziju. “Tad nu Kristu Jēzu pieņēmuši, dzīvojiet Viņā, sakņodamies Viņā, augdami Viņā, stipri kļūdami ticībā…” (Kolosiešiem 2:6-7).

Autors: Roberts Dž. Tamasi

Garā nabagi

2011-05-02T16:25:00.001+02:00

„Svētīgi garā nabagi, jo tiem pieder Debesu valstība.” (Mateja 5:3)

Kā norādīts Jēzus ievadvārdos, Kalna svētruna runā par žēlastību. Žēlastība ir Debesu valstības galvenais princips. Lai cik politiķi un vadītāji slavinātu Kalna svētrunu, neceriet, ka viņi tās principus lietos praksē. Jebkuram prezidentam, kurš, ienaidniekiem uzbrūkot, lūgs savu valsti pagriezt ienaidniekam otru vaigu, liks atkāpties no amata; un jebkurš kandidāts uz kādu posteni, kurš nosodīs lepnumu un varaskāri, būs laimīgs, ja par viņu balsos kaut viņa paša ģimene, jo neviens cits to nedarīs.

Debesu valstībā nevalda varaskāre, bet žēlastība. Šīs valstības pilsoņi ir laimīgi būt „garā nabagi” — nabagi sava labuma meklēšanas un savas slavas vairošanas jomā. Šīs divas izpausmes gan ir populāra prakse šajā pasaulē. Tomēr viņi nav nabagi Dievā; Viņā tie ir bagāti. Viņi ir nabagi attiecībā uz sevi, bet bagāti Kristū, jo tikai Viņā atrodamas visas zemes un Debesu bagātības.

Tā ir bijis vienmēr. Tie, kuri uzskata, ka viņiem pieder viss, ka viņiem nav nekādu vajadzību, žēlastību tā arī nesaprot. Cilvēciskajā pieredzē žēlastība sākas ar dziļu atskārsmi par mūsu izsalkumu, mūsu slāpēm, mūsu nepietiekamību, mūsu pazudušo stāvokli, mūsu nepieciešamību pēc palīdzības no ārpuses. Vienīgi cilvēkam saprotot, ka paša spēki ir nepietiekami, viņš ir gatavs pieņemt žēlastību.

Bet tad žēlastība viņu applūdina. Piedodoša žēlastība. Pārveidojoša žēlastība. Pietiekama žēlastība. Apbrīnojama žēlastība. Viņiem pieder Debesu valstība. Pat tagad. Viņu dzīvē kā Kungs valda Jēzus Kristus.

Kad Jēzus kalpoja uz šīs zemes, vienkāršie cilvēki Viņu labprāt uzklausīja (Marka 12:37). Ielasmeitas un muitnieki Debesu valstībā iegāja pirms priesteriem un farizejiem (Mat. 21:31). Tā ir bijis visos gadsimtos. Kristietībai izplatoties, to ir pieņēmuši vergi, izstumtie, noklīdušie — garā nabagie.

Kāds slavens kristietības kritiķis izsmēja Jēzu un Viņa sekotājus. Viņš ņirgājās: „Kristiešiem ir tik savdabīgs skolotājs. Visās citās reliģijās teikts: „Nāciet pie manis jūs, kas esat to pelnījuši” —, bet šis cilvēks saka: „Nāciet pie manis, dzīves salauztie un sistie.” Un tā, paklausīdamas šiem vārdiem, viņam seko cilvēces pabiras.”

Bet kristietis Origens uz šo repliku atbildēja: „Jā, bet Viņš tos neatstāj cilvēces pabiru stāvoklī. Viņš izveido cilvēkus no materiāla, kuru jūs atzītu par nederīgu!”

(Viljams Džonsons)

Vīrietis bez smokinga

2011-04-25T08:40:00.001+02:00

„Tad ķēniņš iegāja viesus aplūkot un ieraudzīja tur vienu cilvēku, kas nebija ģērbies kāzu drēbēs. Un viņš sacīja tam: draugs, kā tu esi šeit ienācis bez kāzu drēbēm? — Bet tas palika kā mēms.” (Mateja 22:11 12)

Vai esat pamanījuši, ka kāzās, lai cik rūpīgi plānotās, parasti pēdējā brīdī notiek kādi negadījumi? Reiz ar draugiem apmainījāmies stāstiem par kāzām (visnotaļ izklaidējošs pasākums!), un viena sieviete pastāstīja atgadījumu, kuru bija redzējusi.

Viss bija gatavs LIELAJAM NOTIKUMAM — līgavas māsu kleitas, medusmēneša plāns, svinības un tā tālāk. Līgavaiņa vedējiem bija noņemti mēri smokingiem, tie jau bija sagatavoti un aizvesti uz baznīcu. Nekas netika atstāts likteņa ziņā.

Bet iedarbojās Mērfija likums. Kad līgavaiņa vedēji ieradās, lai pārģērbtos savos smokingos, viena smokinga trūka. Viens no tiem bija aizmirsts darbnīcā. Todien bija svētdiena, un darbnīca bija slēgta. Ko darīt? Kāds palūkojās apkārt, īpašu uzmanību pievēršot līgavaiņa vedēju augumiem, un veica ātrus aprēķinus. Un tā, laulības sākās laikā, divi līgavaiņa vedēji aizveda līgavas un līgavaiņa vecākus un vecvecākus uz viņiem paredzētājām vietām. Šie puiši paveica savu darbu un pazuda.

Pēc īsas pauzes sākās kāzu procesija, tad — laulību ceremonija. Pēc tās atkal bija neliela pauze, tad divi līgavaiņa vedēji pavadīja viesus ārā no baznīcas.

Šī sieviete stāstīja, ka pasākuma laikā dievnama palīgtelpās visu laiku esot sēdējis kāds vīrietis apakšveļā, bet nekad viens un tas pats.

Arī Jēzus līdzībā par kāzu svinībām ir pārsteiguma elements. Patiesībā tajā ietverta pat vesela virkne pārsteigumu. Ķēniņš sarīko lielas viesības, bet uzaicinātie neierodas. Sadusmots viņš pavēl kalpiem doties uz pilsētu un atvest visus, labus vai sliktus, kurus vien ierauga. Tad ierodas pats ķēniņš un novērtē apstākļus. Viens cilvēks izceļas: viņam mugurā nav ķēniņa sagādātā smokinga. Un viņš tiek izraidīts.

Mēs visi esam aicināti uz lielajām kāzām. Mēs tajās īsti neiederamies, bet tomēr esam ielūgti. Mēs nezinām, ko vilkt mugurā, bet Ķēniņš mums katram ir sagādājis tērpu — katram atbilstošo lielumu! Bībele saka, ka šis „smokings”, kas mums dod iespēju pilntiesīgi piedalīties lielajās Debesu svinībās, ir Kristus taisnība, Viņa nopelns. Tā ir Viņa dāvana mums.

(Autors: Viljams Džinsons)

Viss un visos — Kristus

2011-04-25T08:30:00.001+02:00

„Tas, laikiem piepildoties, bija apņēmies novest līdz galam, visu apvienojot zem vienas galvas — Kristus, gan to, kas debesīs, gan to, kas virs zemes.” (Efeziešiem 1:10)

Kādas dievbijīgas sievietes Bībeles priekšlapā izlasīju ierakstu, kas liecina par viņas mīlestību pret Jēzu un kuru viņa pati dēvēja par „viss un visos — Kristus”:

Viņš ir mana augšāmcelšanās un dzīvība (Jāņa 11:25).

Viņš ir patiesība, kas mani šķīsta (Jāņa 14:6).

Viņš ir mans ceļš, pa kuru man jāiet (Jāņa 14:6).

Viņš ir mans Kungs, kurš valda (Jāņa 20:28).

Viņš ir mans Skolotājs, kurš pamāca (Atkl. 3:2).

Viņš ir Sakne, no kuras es izaugu (Atkl. 22:16).

Viņš ir mans Gans, kas mani vada (1. Pēt. 5:4).

Viņš ir Dzīvais Ūdens, kas remdē manas slāpes (Jāņa 7:37).

Viņš ir Debesu maize, kas apmierina manu dvēseli (Jāņa 6:48).

Viņam ir balts tērps, ar kuru mani apsegt (Jes. 61:10).

Viņam ir ēdiens, ar kuru mani spēcināt (Jāņa 4:32).

Viņam ir zāles, lai mani atjaunotu (Jer. 30:17).

Viņš ir mana Gaisma, kas mani vada (Jāņa 1:9).

Viņam ir zelts, ar kuru mani darīt bagātu (Atkl. 3:18).

Viņam ir vīns, ar kuru mani iepriecināt (Ps. 104:15).

Viņam ir taisnība, ar kuru mani attaisnot (Rom. 5:17).

Viņam ir žēlastība, ar kuru mani glābt (Lūkas 4:22).

Viņam ir žēlastība, ar kuru mani uzturēt (Ebr. 4:16).

Viņam ir svētība, ar kuru mani kronēt (Ps. 146:5).

Viņš ir mana Dziesma, kas mani iepriecina (Ps. 40:4).

Viņš ir mans mierinājums ciešanās (Ps. 34:19).

Viņš ir mans drošais glābiņš no ienaidniekiem (Ebr. 6:18).

Viņš ir mans Pravietis, kurš atklāj nākotni (Ap. d. 3:22).

Viņš ir viss (Efez. 1:10).

(Viljams Džonsons)